Dita Jonīte 05.08.2019

Bērni pilsētā. III

Skats no izrādes "Pus Otrs" // Foto – Lita Millere, Gatis Priednieks-Melnacis

Svētdienas rītā, ar meitenēm dzīvojoties pa festivāla centru Vecpuišu parkā, fonā dzirdam bungas no Lienes Gravas dejas izrādes “Pus Otrs”. Un man JAU patīk. Īstenībā šī izrāde kārdina jau kopš piektdienas, bet vēl ciešamies. Šo kustību izrādi, kā jau īstenas deju fanes, izrāžu programmā esam atstājušas saldajam ēdienam jeb noslēgumam.

Tā nu vispirms dodamies uz “staciju, kas ir nezin kur un kur nezin kas notiks” – režisores Paulas Pļavnieces iestudējumu “Stacija Nezinkaskuriens”. Intriģējošs ir izrādes apakšvirsraksts “zinātniskās īstenības piedzīvojums” un pieteikumā aprakstītā mums nenojaustā bezpajumtnieku īstā misija: dalība Nezinkaskuriena būvē un palaišanā kosmosā.

Taču šī laikam ir vienīgā festivāla izrāde, kurā es mulstu no sākuma līdz beigām, tā arī nespējot pieslēgties veidotāju piedāvātajiem spēles noteikumiem. Pieņemu, ka izrāde vispiemērotākā ir ļoti maziem bērniem (arī spriežot pēc mazāko skatītāju ieinteresētajām reakcijām), kuri tver lietas visā to krāšņumā un neparastumā. Tikmēr mani kaitina aktieru uzspēlētā aprobežotība un bomžu “tēlošana” (sak’, tikai nepadomājiet, ka man ar viņiem kaut kas kopīgs!), uzvērti šļūkājot kājas vai tipinot, bolot acis tālumā un vaikstoties (teksta izrādē tikpat kā nav, un aktieriem acīmredzot gribas raidīt kādu nepārprotamu vēstījumu). Lai es noticētu šo bezpajumtnieku misijai, aktieru darbībā pietrūkst konkrētas lietišķības un pārliecības, kas tas, ko viņi dara (piemēram, mazgā un gludina plastmasas maisiņus) nav kaut kāds stulbums, bet notiek ar konkrētu mērķi. Var jau būt, ka ir smieklīgi vākt un mazgāt citronus, lai pēc tam tos, noripinātus pa lietus rensteli, sakultu kokteilī – trauku ziepēs “Zilgme” ar citrona aromātu. Kā mērķtiecīga darbība, protams, var tikt uzskatīta plastmasas maisiņu vākšana un mazgāšana, bet tikai tad, ja tie pēc bērnu bara ierašanās (melnā apģērbā un tumšās saulesbrillēs maskēti vairāki desmiti TDA “Gauja” dejotāji) netiek aizpūsti vējā vai pamesti, kur pagadās. Un vai PET pudeles tiek presētas kādam atkritumu poligonam? Ne maisiņus, ne citronus, ne PET pudeles tā arī neieraugu kā loģisku starpposmu kosmosa modeļa palaišanai kosmosā. Vokālā ansambļa pa kāpnēm nonestais milzīgais, butaforiskais rādītājpirksts skatītājos raisa smieklus, taču spurdz arī paši dziedātāji, kas darbību liek uztvert kā vienkāršu dauzīšanos.

No izrādes atmiņā paliek nepatika par milzīgo drazu kaudzi, zaļajiem smirdīgajiem dūmiem, neticamo iesaistīto dalībnieku skaitu. Un ABBA dziesmu Happy New Year “laimīgajā” finālā... Rakstot ielūkojos dziesmas vārdos, kas izrādās kā kulaks uz acs lietu un darbību pieblīvētajam eksperimentam. Par visiem 200 % atbalstu to, ka māksliniekiem ir jāļauj eksperimentēt un realizēt vistrakākās idejas (uz ko līdzībās norāda atsevišķas vietas dziesmas tekstā). Tāpat bezpajumtnieku kontekstā var sadzirdēt šajā dziesmā pausto domu par katru kaimiņu kā iespējamu draugu. Taču joprojām sirdī ir mazs rūgtumiņš par izrādes rotaļīgi distancēto (un nedaudz arī augstprātīgo) attieksmi pret bezpajumtnieku pasauli. Teātrī ir jārunā par visu un arī par pašu nepatīkamāko un traģisko, tas skaidrs. Taču formā tas šoreiz acīmredzot bija iesprūdis kaut kur starp absurdu un komiku.

Skats no izrādes "Stacija Nezinkaskuriens" // Foto – Lita Millere, Gatis Priednieks-Melnacis

Atgriezušās festivāla centrā, uzreiz ejam uz spēļlaukumu, kur joprojām griežas karogu karuselis un bērni priecīgi darbojas ap koka konstrukcijām. Gaisā gan jau jūtams beigu sākums, jo “uznirstošajā” pop-up radio dzirdama diskusija par to, kā vērtēt šo festivālu. Moderators Dainis Kreilis izjautā Jāni Znotiņu un Reini Suhanovu par veiksmēm un neveiksmēm. Mums kā festivāla baudītājām ir tikai viena bēda: sagurums no piedzīvotā prieka. Tomēr joprojām spārnotas dodamies uz pēdējo izrādi šajā maratonā – “Pus Otrs”. Šī ir otrā izrāde, kurā es smaidu visu laiku. Lienes Gravas mērķis ir sasniegts – izrāde tiešām ir ļoti dinamiska un arī jautra (neraugoties uz tehniski grūto kustību partitūru). Sajūtamies kā laikmetīgajā cirkā, kur līdz ar idejisko vēstījumu uzmanība tiek noturēta nepārtrauktā spriedzē, jo Ģirts Bisenieks un Ivars Broničs caur ampelēšanos nebeidz pārsteigt ar saviem akrobātiskajiem trikiem un veiklību. Spriedzi, protams, noturēt palīdz arī bundzinieka un komponista Kaspara Kurdeko turētais ritms pie bungu komplekta. Savukārt jautrību vairot acīmredzot piepalīdzējušas dramaturga Artūra Dīča idejas un līdzradīšana.

Izrāde “Pus Otrs” būvēta uz šķietami vienkāršiem elementiem – divu brāļu (turklāt dvīņu) nemitīgo cīņu par uzmanību, varu, mīlestību. Tās ir ķerenes, paslēpes, sacensības, apcelšanas. Tās ir attiecības gan viņiem savā starpā, gan ar kaimiņu Zēnu un Meiteni, kā arī omulīgo Tantuku, kurus izspēlē Egija Abaroviča un Aldis Liepiņš. Izrādes stāstā parādoties šiem negaidītajiem tēliem, pārsteigums ir jo lielāks, jo programmā minēti tikai divi dejotāji. Turklāt ar katru jaunu epizodi saprotu, ka tie NAV šīs mājas iemītnieki, kas vienkārši iesaistīti izrādē... Jo īpaši asprātīgi iekomponēta Meitenes “gumijlēkšana” un Tantuka iznācieni – lai “dvīnīši” uz brīdi šajā izrādes skrējienā drusku var atvilkt elpu.

Lienei Gravai lieliski padodas strādāt gan ar bērniem, gan ar bērnu auditoriju. Lai atceramies – tieši viņas nopelns bija dinamiskā kustība un horeogrāfija Lauras Grozas-Ķiberes izrādē “Pīters Pens” Dailes teātrī. Tur arī sākotnējais uzstādījums bija, lai visu laiku kaut kas notiktu un skatuve būtu kā kustīgs un krāsains ekrāns, pie kādiem bērni ikdienā ir pieraduši. Taču izrādē “Pus Otrs” vēl vairāk tikusi izmantota kustība pa vertikāli, t. i., izmantojot dzīvojamās mājas sienu. Atklāti runājot, izrādē izspēlētie triki un joki nedaudz biedēja no tāda aspekta, ka puikām tie varētu šķist pārņemami dzīvē, jo tas izskatās tik viegli un jauki. Kas, protams, reizē ir arī kompliments māksliniekiem. Tāpēc labi, ja arī dzīvē līdzās vienmēr ir kāds “tantuks”, kas pa reizei pārgalvību piebremzē, pieiet pie bungām un... kamēr sit ritmu, tikmēr bērni tempā sakārto pagalmu un vēl arī veļu izžauj (kas finālā darbojas kā priekškars).

Skats no izrādes "Pus Otrs" // Foto – Lita Millere, Gatis Priednieks-Melnacis

Kamēr pie sevis apmierināti smaidu par nule piedzīvoto, kaut kur līdzās jau atkal dzirdu frāzi: “Ejam uz laukumiņu!” Arī tas man šķiet kā viens no lielākajiem komplimentiem pasākumam – dzīvs un pievelkošs festivāla centrs. Kādā pop-up radio sarunā dzirdēju arhitektes Dinas Suhanovas (Starptautiskās arhitektūras un pilsētplānošanas vasaras skolas [1] pasniedzējas) atziņu, ka šādi objekti nedrīkst būt pēdējās nakts haltūras, tiem ir jātop pārdomāti un mērķtiecīgi. Un, lūk, augļi. Arī pirms diviem gadiem, kad Valmieras vasaras festivāls bija veltīts ģimenēm un bērniem, laukumā starp Valletu un Rātes vārtiem, šķiet, bija padomāts par to, lai bērniem būtu ko darīt, tomēr to nevar salīdzināt ar dzīvību un reizē mājīgumu, kas šogad valdīja Vecpuišu parkā, kurā ņirbēja gan smaidīgi un brīvi bērni, gan apmierināti vecāki. Tur uzturoties, pārņēma līdzīgas izjūtas kā sarunu festivālā “Lampa” – paļāvība un ticība mūsu nākotnei.

Šīm izjūtām kā punktu uz “i” vēl pielika ziņa, ka nākamais Valmieras vasaras teātra festivāls iecerēts kā ģimenes festivāls. Ļoti prātīgi un loģiski, ja vēlas, lai pilsēta pa īstam atdzīvotos. Lieliskas ziņa, jo pēc šā gada pieredzes likt gaidīt divus gadus būtu pārāk nežēlīgi.

 


[1] Vasaras skola ir Valmieras pašvaldības, RISEBA un VVTF sadarbības projekts.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt