Ilze Folkmane 20.09.2019

Ar koferi pie rokas

Skats no izrādes “Mana igauņu vecmāmiņa” (“R.A.A.M.”/“Vaba Lava”) // Publicitātes foto

Arī šogad septembrī, sākoties festivālam “Drāma”, Igaunijas otro lielāko pilsētu Tartu septembrī pārņēma teātra noskaņas. Festivālu jau trešo gadu organizēja Tartu Jaunais teātris, un tajā tika izrādītas aizvadīto sezonu veiksmīgākās Igaunijas teātru izrādes, kā arī rīkotas diskusijas starp skatītājiem, ārzemju viesiem un teātra teorētiķiem un praktiķiem.

Viens no festivāla pamatpostulātiem vēsta, ka teātris spēlē neatņemamu lomu jebkuras mazas nācijas garīgajā un kultūras dzīvē, tāpēc ir svarīgi katru izrādi parādīt pēc iespējas plašākai auditorijai. Šogad festivāla programmā priekšplānā izvirzījušies tieši nacionālās un personīgās identitātes meklējumi pārmaiņu laikos, ko visprecīzāk simbolizē koferi, kas parādās ne vienā vien iestudējumā.

Tieši ar koferi galvenās varones Irmas rokās sākas Pērnavas Endlas teātra veidotā “Dzīve un mīlestība” (rež. Āre Toika), kuru pēc igauņu rakstnieka Antona Tamsāres tāda paša nosaukuma romāna motīviem dramatizējis Andruss Kivirekhs. Izrāde vēsta par kādas tikko skolu beigušas daudzsološas meitenes pirmajiem soļiem lielajā dzīvē, pārvācoties no laukiem uz pilsētu. Irma nevēlas būt kādam sieva un pazaudēt savas nenodefinētās profesionālās ambīcijas, tomēr tieši to izdara, sākot strādāt pie noslēpumainā uzņēmēja Rūdolfa.

Tradicionāli veidotajā iestudējumā aktieru ansamblis spēlē amatieriski, un galveno lomu atveidotājiem Sārai Nūganenai un Martam Avandi neizdodas parādīt savu varoņu sirdi plosošo mīlestību. Abi drīzāk rada jautājumus par to, kāpēc mūsdienu #metoo kustības kontekstā jāizvēlas iestudēt darbs, kurā sieviete attiecībās pilnībā pazaudē sevi un savus sapņus. Tomēr skatītāju zāle ir pilna un aplausi nerimstas ilgi.

Skats no izrādes “Dzīve un mīlestība” (Pērnavas Endlas teātris) // Publicitātes foto

Daudz aizraujošāku un neparastāku teātra piedzīvojumu piedāvā Tartu Vanemuines teātrī iestudētais “Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus” (rež. Aleksandrs Pepeļajevs), ļaujot uz mītisko Andrusa Kivirekha romānu paskatīties ar svaigām acīm. Arī šeit stāsta centrā ir pārmaiņu laiks, kurā senākas kultūras cilvēkiem, kas dzīvo mežā un spēj sarunāties ar čūskām, jāatrod vieta jaunā pasaulē, kas virzās uz priekšu un urbanizējas.

Pepeļajevs radījis vizuāli iespaidīgu visumu ar saviem spēles noteikumiem – rekvizīti un kostīmi, šķiet, visi kā viens iegādāti veikalā “Depo”, aktieru sejas klāj vilsoniski bāls grims, un arī brīžiem palēninātās kustības liek domāt par Roberta Vilsona režijas darbiem. Kā scenogrāfijas elementi kalpo rūpnieciskas plēves, kuras rada apbrīnojami gaisīgu un noslēpumainu iespaidu. 

Tomēr, kad skatītāji izrādes veidotāju spēles noteikumus sapratuši, uzmanība ātri vien zūd (gluži kā paši skatītāji pēc pirmā cēliena). Turklāt ļoti jūtams dramaturga trūkums, jo iestudējumam trūkst plūstošas struktūras. Vairāk nekā trīs stundu garā izrāde noteikti daudz iegūtu, ja to padarītu dinamiskāku, atbrīvojoties no vairākām ainām.

Skats no izrādes “Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus” (Tartu Vanemuines teātris) // Publicitātes foto

Pepeļajeva darba lielākais mīnuss ir tas, ka veidotāji izrādi ņēmuši pārāk nopietni un lielākoties pazaudējuši Kivirekha romāna ironisko pieskaņu. Tā uzzibsnī tikai brīžiem, visspēcīgāk – video iespraudumos, kas tiek rādīti starp ainām (tie ir filmēti iepriekš un tajos darbība notiek mūsdienās). Kopumā “Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus” vairāk šķiet kā nopietna pašanalīze, nevis iespēja par sevi pasmieties.

Savukārt tradicionālāku iestudējumu mīļotājiem Tallinas Pilsētas teātris uz Tartu atvedis izrādi “Pirms aiziešanas” (rež. Hendriks Tompere). Franču dramaturga Floriana Zellera lugas centrā ir kādas ģimenes tēvs Andrē, viņa sieva Madelēna un divas pieaugušās meitas, un šai ģimenei jātiek galā gan ar ģimenes locekļa nāvi, gan ar vecumu saistītām problēmām.Zellera luga neļauj skatītājiem atslābt, jo lugas autors nemitīgi atklāj jaunus sižeta elementus, jaucot kopā pagātni un nākotni, realitāti un iedomas. Kad publikai šķiet, ka viņi sapratuši, kas notiek, kāds jauns elements liek saprast, ka nekas nav tā, kā šķiet. Tomēr nemitīgās pārmaiņas samulsina ne tikai skatītājus, bet arī pašus aktierus, kuri nepaspēj iejusties vienā notikumu interpretācijā, kad jau tiek ierauti nākamajā.

Skats no izrādes “Pirms aiziešanas” (Tallinas Pilsētas teātris) // Publicitātes foto

Ja “Pirms aiziešanas” ir teātra pieredze, kurā skatītāji var atlaisties krēslos un baudīt aktierspēli, tad Tartu Jaunā teātra projekts “Mobilās definīcijas” šādu komfortu nedod, liekot publikai kļūt par būtisku izrādes daļu. Skatītāji sasēdināti uz dažādiem dīvāniem gar sienām, uz kurām izlikti mākslas darbi, un, kaut arī izrādei festivālā netiek piedāvāts tulkojums angļu valodā, var nojaust, ka šeit centrā ir mākslinieks un viņa pasaule. 

Divi aktieri – Ivo Reinoks un Kadri Normetsa – izrādes laikā “šķiro” skatītājus, pielāgojot tos katrai gleznai, un liek pārsēsties no dīvāniņa uz dīvāniņu, parādot, kā atkarībā no konteksta ar mainīties skatījums uz cilvēkiem. Lai gan izrāde notiek igauniski, tā ir apbrīnojami uzjautrinoša, piemēram, kad aktieri atrod un uz viena dīvāniņa sasēdina sešus gandrīz identiski tērptus vīriešus, kuru tēli saskan ar Kurta Vonnegūta portretu, kas piekārts virs viņu galvām.

Skats no izrādes “Mobilās definīcijas” (Tartu Jaunais teātris) // Publicitātes foto

Visspilgtāko iespaidu festivāla programmā atstāj Jūlijas Augas veidotā izrāde “Mana igauņu vecmāmiņa” (“R.A.A.M.” un “Vaba Lava” sadarbībā), kuras pamatā ir patiesi notikumi. Augai kādu laiku bija Krievijas un Igaunijas pilsonība, kas pēc Igaunijas likumdošanas nav iespējams, līdz ar to Igaunijas pilsonība viņai tikai atņemta. Par šo lēmumu Auga ilgu laiku tiesājās ar Igaunijas valsti, tā arī nespēdama pierādīt savu taisnību.Nelielais piecu aktieru ansamblis izspēlē gan Augas pārdzīvojumus pēc kārtējā zaudējuma tiesas zālē, gan viņas vecmāmiņas jaunības gadus, kā arī tieši sarunājas ar skatītājiem, vēstot par dažādiem vēstures notikumiem un uzdodot jautājumus, piemēram, par katra vecmāmiņu. “Mana igauņu vecmāmiņa” nav Augas centiens pierādīt savu taisnību, bet gan mudinājums palūkoties uz to, ko īsti nozīmē būt igaunim. Vai tā tik tiešām ir atzīme pasē? Vai tā ir valoda? Varbūt tie ir radu raksti? Bet, iespējams, tā vienkārši ir piederības sajūta kādai valstij? 

Izrāde notiek igauņu un krievu valodās, tādēļ uzreiz skaidrs, ka viens no radošās komandas mērķiem ir radīt telpu, kurā tiktos gan igauņu, gan krievu tautības publika. Arī iestudējuma draudzīgais, atvērtais raksturs mudina visus vienoties kopīgā dialogā. Lai gan vēstījums brīžiem ieslīgst pārlieku sīkās vēsturiskās detaļās un vienlaikus pārskrien pāri sāpīgākiem, bet būtiskākiem jautājumiem par Augas veiktajām izvēlēm, kopumā tā ir patiesa un sirsnīga teātra pieredze.

Arī Augas atveidotājas rokās nonāk koferis, kas, pēc manām domām, ir šī festivāla neoficiālais simbols. Izrādē “Mana igauņu vecmāmiņa” no kofera ārā tiek vilktas atmiņas un meklētas atbildes, kas apliecinātu galvenās varones identitāti, un tā šķiet problēma, kas nomāc ne tikai Augu, bet igauņu teātri kopumā. Tikai katrs meklē atbildes citādā teātra valodā un pieredzē.

Skats no izrādes “Mana igauņu vecmāmiņa” (“R.A.A.M.”/“Vaba Lava”) // Publicitātes foto

Kopējais iespaids par Igaunijas teātra festivālā “Drāma” piedāvātajām izrādēm rodas visai raibs. Kuratori izvēlējušies gan izrādes, no kurām vēdī viegla naftalīna smaka, gan arī postdramatiska tipa iestudējumus, kas liek uz brīdi izlauzties no savas komforta zonas. Lai kāds arī būtu katras izrādes rezultāts, prieks, ka uz mūsu kaimiņvalsts skatuvēm notiek teātra procesi, kuri liek ciešāk paraudzīties uz sevi un savu vietu valstī un pasaulē.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt