Silvija Radzobe 15.04.2011

Vēstules no Pēterburgas. Pirmā vēstule*

Ievads jeb haoss krievu - itāļu gaumē.

No 12.-18.aprīlim Pēterburgā notiek XIV Eiropas teātra balvas un XII Eiropas balvas „Jaunā teātra realitāte” piešķiršanas ceremonija un tai pieskaņots plašs starptautisks teātra forums: izrādes, tikšanās ar režisoriem, simpozijs. Pirmo no balvām piešķir meistariem, kuriem slavas zenīts jau aiz muguras. Šogad uz minēto godu pretendē vācu režisors Pēters Šteins, kurš ļoti labi pazīstams arī Latvijas teātra interesentiem, jo Rīgas Krievu teātrī, kad tas vēl saucās Rīgas Krievu drāmas teātris, (viduvēji) iestudēja Antona Čehova „Kaiju” ar Maskavas aktieriem galvenajās lomās. Otru balvu savukārt piešķir starptautiski pazīstamiem talantīgiem režisoriem (retāk – arī dramaturgiem), kuri tiek dēvēti par jaunajiem, lai arī sen vairs tādi nav (visbiežāk tie ir mākslinieki no 35 līdz 40 gadiem), kuri mākslā piedāvājuši patiesi ko jaunu. (Atgādināšu, ka 2007.gadā Solonikos „Jaunās teātra realitātes” balvu saņēma Alvis Hermanis par iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī.) Šogad uz „jaunajiem” paredzēto balvu pretendē pavisam seši mākslinieki / mākslinieku grupas – Somijas režisors Kristians Smeds, Čehijas režisors Viliams Dočolomanskis, Lielbritānijas režisore Ketija Mičela, Krievijas režisors Andrejs Mogučijs, Portugāles teātra trupa „Meridional”, Islandes teātra trupa „Vesturport”.

Sešu dienu laikā vairāk nekā 300 akreditētajiem viesiem – kritiķiem, žurnālistiem, teātra menedžeriem, direktoriem, režisoriem, aktieriem, komponistiem un citu ar teātri saistītu profesiju pārstāvjiem no daudzām pasaules valstīm tiek piedāvāts noskatīties 14 izrādes. Paralēli potenciālajiem laureātiem solītas arī vairākas krievu režisoru izrādes. No Latvijas uz Pēterburgu esam atbraukušas mēs ar Zani, viņa arī Radzobe, un Brigita Siliņa.

Tā kā šādu balvu izveides iniciatīva pieder Itālijai – pirmie piešķiršanas pasākumi tālajos pagājušā gadsimta 90.gados notika itāļu pilsētiņā Taorminā – tad arī vēlāk, kad kļuva par tradīciju šādus forumus rīkot dažādās valstīs – itāļi aktīvi piedalās pasākumu plānošanā un realizācijā. Šogad funkcijas sadalītas tā, ka itāļi atbild par māksliniecisko, bet krievi – par pasākuma sadzīvisko pusi.

Pirmā diena nesolīja neko labu. Kaut arī lidostā mūs sagaidīja, toties viesnīcā „Maskava” neviens neko par mūsu un Gruzijas pārstāvju, ar kuriem atbraucām reizē, izmitināšanu nezināja. Nebija pārāk tonizējoši pēc negulētās nakts (lai paspētu uz agro lidmašīnu, celties nācās puspiecos) stundu neziņā gaidīt, kamēr pusmūža viesnīcas administratore ar kraukļa melniem krāsotiem matiem (ka viņas vārds ir Tatiana, vēstīja pie formas tērpa piespraustā kartīte) enerģiski uzbrūkošā tonī pa telefonu lamājās ar kādu neredzamu Aleksandru Paramonoviču, kurš nebija laicīgi atsūtījis faksu ar viesu vārdiem. Kad pēc stundas viņa mani spalgā balsī pasauca, lietojot uzrunu krievu valodā „sieviete”, bija sajūta, ka laiks ir apstājies un pēdējo divdesmit gadu šai valstī nav bijis. (Ka par savu nevīžību kāds kaut formas dēļ mums būtu atvainojies, nebija ne runas.)

Par komforta līmeni viesnīcas istabā gan grēks būtu žēloties, ja neskaita koši iedzelteno krāna ūdeni, kurā bija drusku bail nosmērēties, bet tas, paldies Dievam, tomēr izrādījās neiespējami. Bet brokastis ir pat neticami labas, tik tiešām atbilstošas viesnīcas četrām zvaigznēm – pilnā mērā eiropeisks zviedru galds, kas papildināts ar dažām krievu ekstrām, piemēram, brīnišķīgām pankūkām.

Ja reiz par sadzīvi. Aktieru namā, kur ierīkojies festivāla centrs, katru dienu pulksten divos tiek piedāvātas arī pusdienas – neviens to oficiāli nav teicis, bet visi zina. Vajag redzēt, kas notiek, kad telpā, kur labākajā gadījumā var saspiesties ap simts cilvēkiem, tiek ielaisti trīs simti. Secinājums tikai viens – teātra kritiķi, kuri viesu vidū ir lielākais skaits, ir izveicīgi un neatlaidīgi ļaudis – paplātes, bļodas, lielie termosi ar ēdieniem tiek iztukšoti pāris minūtēs (traukus ar ēdieniem nes jaunus klāt), neviens netiek apliets vai aptašķīts ar ēdieniem vai dzērieniem, tiek atrastas neatrodamas vietas kur piemesties, ieskaitot palodzes.

Taču pirmās dienas iespaidi par itāļiem nebija neko labāki. (Bez tam – krievi, klātneesot itāļiem, žēlojās par itāļiem, bet itāļi savukārt par krieviem, kaut arī katrs īstenībā bija atbildīgs par savu haosu.) Tā, piemēram, jauka itāliete Donatella mūs „iepriecināja” ar ziņu, kas izrādījās vistīrākie murgi: biļetes uz vienu no galvenajiem festivāla notikumiem - K.Smeda izrādi „Misters Vertigo” – droši vien nebūšot vispār: divu paredzēto izrāžu vietā visdrīzāk tikšot spēlēta viena; K.Smedam esot slikts raksturs, ar viņu neesot iespējams nokārtot ugunsdrošības jautājumus un tā tālāk un tā joprojām. Tādēļ viesiem jāapmeklējot Jurija Ļubimova izrāde „Medus”, bet pēc tās jādodoties uz K.Smeda izrādes otro cēlienu, jo labāk, sak, redzēt labākās izrādes otru cēlienu nekā nevienu. Tā arī notika. Taču mani, noskatoties „Vertigo” otro cēlienu, kļuva skaidrs, ka jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai redzētu visu Smedu. Citādi esam braukušas par velti.

Otrā dienā atklājās intriga. Jurijam Ļubimovam, kurš šajā gadā svinēs 94.dzimšanas dienu, starptautiskā žūrija par nopelniem teātra mākslā nolēmusi piešķirt Speciālo balvu, ko līdzīgu mūsu Spēlmaņu nakts balvai par mūža ieguldījumu. Pasākuma organizatori bailēs, ka zāle, kur izrādīja viņa izrādi, būs pustukša, ja tiks iedotas biļetes uz K.Smedu, nodarbojās ar melojošo mistifikāciju.

 

* Brauciens uz Pēterburgu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros

Turpinājums sekos...

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt