Anna Lange 10.10.2011

Būt Valmieras teātra aktierim

Valmieras Drāmas teātrī ir sākusies 89. sezona un pirmā tā ir diviem jauniem aktieriem – Inesei Pudžai un Rihardam Jakovelam.Darbu pie savas pirmās lomas abi aktieri uzsāks oktobra vidū Laura Gundara lugas “Advents Silmačos” iestudējumā Feliksa Deiča režijā, kam pirmizrāde paredzēta 2012.gada 13.janvārī. Šajā sezonā jaunos aktierus redzēsim arī Jaroslava Hašeka "Šveiks" iestudējumā Vara Braslas režijā, kas pie skatītājiem nonāks 2012. gada martā. Inesei Pudžai uzticēta arī Kristīnes loma Augusta Strindberga lugas "Jūlijas jaunkundze" iestudējuma Vladislava Nastavševa režijā 2012. gada maijā.

Kāds ir jūsu stāsts par to, kā kļuvāt par aktieriem?

Inese Pudža: Es mēģināju trīs reizes iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā. Pirmās divas reizes stājos uz aktieriem, taču netiku. Kad izsludināja pieteikšanos uz Māras Ķimeles vadīto režisoru kursu, es nolēmu, ka šī būs pēdējā reize, kad mēģināšu. Mani nepameta iekšējā sajūta, ka es varu izturēt konkursu un kļūt par aktrisi, kaut arī divas reizes objektīvi tiku noraidīta. Māras Ķimeles kursā mani uzņēma un mans diplomdarbs “Ziema” ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā, taču es nejūtu sevi kā režisori, es gribu spēlēt un Valmieras teātris man ir devis iespēju to darīt.

Rihards Jakovels: Tas, ka es kļuvu par aktieri, ir loģiska nejaušība. Vidusskolas pēdējā klasē vācu valodas skolotāja reiz sāka izjautāt, ko tad esam nolēmuši studēt tālāk. Es atbildēju – būšu politologs, taču viņa tieši un stingri atbildēja – nē, tu būsi aktieris un, neļaujot man neko vairs atbildēt, pievērsās citiem. Es daudz runāju un man bieži skolas laikā nācās iet no stundām laukā, iespējams, tāpēc viņa toreiz tā pateica, bet es kopš tā brīža sāku domāt par aktieriem. Mani uzņēma LU politologos un uzņēma arī aktieros, kaut pēdējā atlases kārtā biju teicis, ka ar mākslu un teātri esmu savā dzīvē saskāries tikai tik, cik šajos iestājeksāmenos.

No kurienes jūs nākat un kādas sajūtas rodas par dzīvi Valmierā?

Inese: Esmu no Valdemārpils un mani pavada doma, ka mājas ir tur, kur esi tu pats. Mani nebiedē attālums, turklāt šeit mūs ļoti labi kolektīvs uzņem, sniedzot drošības sajūtu.

Rihards: Esmu no Rīgas un sākumā pieķēru sevi domājam par to, bet ātri sapratu, kas tur ko domāt – tie ir tikai 100km. Gan iesākumā kļūt par aktieri, gan tagad kļūt par Valmieras teātra aktieri man ir bijis un ir izaicinājums.

No kreisās: Rihards Jakovels, Inese Pudža un teātra galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs

Vai šis izaicinājums uzliek atbildību?

Rihards: Jā, protams. Kopš brīža, kad pieņēmām piedāvājumu, esam šeit bijuši tikai uz ballītēm – sezonas noslēgums, sezonas atklāšana un Krodera jubileja. Kā kolēģi smejas, esam nesāti uz rokām, tāpēc gribas attaisnot šīs cerības un gaidas.

Inese: Tu nevari par to nedomāt, jo iekšā jau tas, manuprāt, ir katram un lielākā vai mazākā mērā, bet visu laiku, bet var tam nepievērst uzmanību, jo tas nāk no malas, no apkārtējiem. Es pati nejūtu nepieciešamību iet un pierādīt, jo tas nāks pats par sevi.

Rihards: Galvenais ir nepārcensties. Izbaudīt procesu bez mokām.

Inese: Tieši par mokām šī atbildība var kļūt, ja reiz sāk par to piedomāt. Tā tikai traucē.

Rihards: Te jau ir teātris – nekas nav jātēlo, visi tāpat zina, kāds tu esi.

Vai esat jau atraduši sev mājas Valmierā?

Inese: Mēs abi dzīvosim teātra kopmītnēs, jo līdz šim nevienam no mums tāda pieredze nav bijusi un, ja reiz teātris piedāvā, tad jāizmēģina.

Rihards: Jāņem pilns komplekts.

Inese: Kolēģi jau teica, ka ziemā tur ir ļoti auksts, bet tas nebiedē. Uzaiciniet mūs uz sarunu pēc pusgada!

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt