Maija Svarinska 05.12.2011

Dalos tajā, kas satrauc

Foto no Latvijas Kultūras kanona mājaslapas

Ādolfs Šapiro pēc režijas studiju beigšanas dzimtās Harkovas Teātra institūtā Ukrainā 1962. gadā uzsāka darbu Rīgā, V. I. Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātrī. 1964. gadā viņš kļuva par Jaunatnes teātra galveno režisoru un bija šajā amatā līdz pat teātra likvidācijai 1992. gadā, vienlaikus vadot abas teātra trupas – latviešu un krievu.

Jau ar pirmajiem iestudējumiem Rīgā Ādolfs Šapiro īstenoja pārdomātu un daudzveidīgu repertuārpolitiku. Viņš iestudējis pasaules dramaturģijas klasiku – Antona Čehova (1860–1904), Henrika Ibsena (1828–1906), Maksima Gorkija (1868–1936), Aleksandra Ostrovska (1823–1886), Bertolta Brehta (1898–1956) lugas, kas Jaunatnes teātra kolektīvam ļāva attīstīt aktiermeistarību dažādos žanros. Šapiro radošās biogrāfijas nozīmīga līnija saistās ar Latvijas dramaturgu darbu iestudējumiem. Būdams cittautietis, viņš piedāvāja netradicionālu skatu gan uz klasiķa Raiņa (1865–1929), gan sava laika dramaturgu – Gunāra Priedes (1928–2000), Paula Putniņa (1937) un Māras Zālītes (1952) – darbiem. Interesantas bija režisora spēles ar lugu žanra maiņu iestudējumos, piemēram, Raiņa Saulgriežu pasaku „Zelta zirgs” interpretējot kā ideju drāmu pieaugušajiem, savukārt Gunāra Priedes drāmas traktējot kā komēdijas.

20. gadsimta 60.–80. gados Jaunatnes teātris režisora Ādolfa Šapiro mākslinieciskajā vadībā bija viens no Latvijas kultūras un mākslas nozīmīgākajiem centriem. Trīsdesmit gadu garumā tajā tika iestudētas satura ziņā aktuālas un formas ziņā novatoriskas izrādes, kas piesaistīja ne tikai bērnus un jauniešus, bet dažāda vecuma skatītājus ar visaugstākajām intelektuālajām un estētiskajām prasībām.

Pēc Jaunatnes teātra likvidācijas Ādolfs Šapiro pārcēlās uz dzīvi Maskavā. Kopš tā laika daudz strādājis gan Krievijā, gan citās valstīs, kur pasniedzis arī teātra meistarklases. Latvijā izrādes vairs nav iestudējis. 2011. gadā Ādolfs Šapiro saņēma „Spēlmaņu nakts” apbalvojumu par mūža ieguldījumu un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

(Teksta autore: Maija Uzula-Petrovska, pēc Latvijas Kultūras kanona)

 

 

Ādolfu Šapiro ļoti gribējās redzēt – kāds nu būs? Vai tikpat neuzkrītoši šarmants? Mierīgi laipns? Vai tomēr pārdzīvotā brūces ir izkropļojušas viņa eleganto pašcieņas tēlu? Kad ienāca Teātra muzeja telpās, kur 2011. gada 22. novembrī notika Silvijas Geikinas grāmatas “Jaunatnes teātris” atvēršanas svētki, uzreiz nodomāju: jā, ir mainījies. Taču mazliet vēlāk secināju, ka vienkārši ārēji novecojis, toties savā būtībā ir tas pats. Visus, kas uzrunā, dzird, vērīgi uzklausa, bez steigas atbild, vārdu sakot, atvērts un vienlaikus tieši kā agrāk ap viņu manāma zona, ko, šķiet, nevienam nav dots pārkāpt. Atceros, kā vienreiz, sēdēdama ar teātra kritiķiem, tostarp Krievijas, Šapiro kabinetā, vēroju režisora kontakta stilu: it kā ļoti ekstraverts, bet vienlaikus viņš dziļi sevī, kaut ko domā, pēta. Jau uz ielas ieminējos par to. “Мыслитель¹,” noteica slavenā krievu teātra zinātniece Natālija Krimova un piebilda: “Настоящие художники только видимо на болтовню время тратят.²”

Lūk, tādēļ gribu uzsvērt, ka vairākas intervijas ar Šapiro, kas ir tapušas šajā laikā, ir nopietns apliecinājums režisora vēlmei mūs visus uzrunāt, jo sarunu divatā taču tik viegli atteikt, nepārkāpjot pieklājības rāmjus/robežas: viss ir saplānots, nav ne lieka brīža. Cita lieta, ka tajās daudz kas atkārtojas, jo saprotamu iemeslu dēļ ir diezgan vienāds jautājumu loks un Šapiro atbildes uz tām ir konkrēts, domātāja vārdiem izteikts viedoklis.

Triju zvaigžņu ordenis, Spēlmaņu nakts balva – vai nav tā, ka šajā faktā jūs saskatāt ne tikai nopelnu atzīšanu, bet arī vēlmi pateikt: piedod, Ādolf Šapiro?

Nē, tā es to neizjūtu. Kā vienā no intervijām jau esmu teicis, manā skatījumā ir notikusi taisnīguma atjaunošana. Gan pret mani, gan vēl jo vairāk pret manu teātri.

Tajā pašā intervijā /Neatkarīgā, 22.nov./ Jūs sakāt, ka stāstam par Jaunatnes teātra likstām pavisam būs pielikts punkts, ja tiks izdota latviešu valodā Jūsu grāmata “Kā aizvērās priekškars”. Bet vai nevar notikt tā, ka kaislības uzbangos no jauna?

Varbūt uzbangos, bet tas mani neuztrauc. Es vienkārši ļoti vēlos, lai šo grāmatu izdotu Latvijā, kurai tā būtībā pieder. Man ir svarīgi, lai tieši latviešu lasītāji, skatītāji, teātra darbinieki, studenti uzzinātu manu viedokli, jā, subjektīvo, droši vien kādu kaitinošo, bet tas ir Šapiro redzējums, kam ir sava noteikta vieta visu viedokļu kopainā par notikušo. Vakar līdz vēlai nakts stundai lasīju Silvijas Geikinas grāmatu un atdūros pret dažām vietām, kuras es aplūkotu citādi, un ļoti labi, ka tā, jo tas ir autores viedoklis, ko nudien cienu. Grāmata nav slikta, tikai dažiem momentiem, kā jau teicu, nevaru piekrist, tie varbūt pat ir sīkumi, ko redzu savādāk, bet, uzsveru, es redzu, taču mani interesē tieši Silvijas viedoklis, un tā arī veidojas pilnvērtīgāks vērtējums. Tāpēc, lūk, man ir tik ļoti svarīgi, lai šeit tiktu izdota tā grāmata, kurā esmu izteicis savu viedokli, kas, protams, ir ārkārtīgi subjektīvs, taču es vispār neticu tam, ka vēsture ir objektīva aina.

Vai Jaunatnes teātris jums ir vēsture?

Nē, tā ir mana pagātne, kas vienmēr ir ar mani. Tikai tagad tā vairs nav tik sāpīgi iekrampējusies manā sirdī. Kad Jaunatnes teātri likvidēja, diezgan drīz nopietni saslimu, faktiski dažas dienas pat biju, tā sakot, aiz sliekšņa... Bet Dievs man dāvājis otru dzīvi, par ko esmu Viņam ļoti pateicīgs, taču ir vajadzējis arī pašam saņemties, lai šo dāvanu izmantotu. Savulaik man bieži ir jautāts, kur tas spēks ir atrasts? Domāju, ka palīdzējis tikai viens – dzīves uztvere. Nedrīkst dzīves nelaimē - un teātra aizvēršana patiešām ir bijusi nelaime - saskatīt kaut ko ārkārtēju, kas ar tevi notiek. Gan nelaime, gan laime, gan svētki, gan ikdiena – tā visa ir dzīves sastāvdaļa. Gan tavas dzīves, gan citu cilvēku dzīves normāls ritējums. Ja tā sevi iekodē savas eksistences gaitā, ir vieglāk pārciest satricinājumus. Galvenais - tad tu atbrīvojies no ļoti kaitīgas emocijas, proti, esi brīvs no apvainojuma sajūtas. Jā, var būt sāpe, bēdas, bezpalīdzības izmisums, taču šīs jūtas galu galā virza tevi uz priekšu, kamēr aizvainojums visu laiku liek tev skatīties atpakaļ un tādējādi iztukšo. Nu jā, uzdrāzies taifūns, visu izpostījis, bet ko padarīsi... tā ir daļa no dzīves.

Кaut gan, neslēpšu, ļoti rūgti dvēselei bija... It sevišķi pārsteidza dažu cilvēku rīcība, to cilvēku, kurus uzskatīju par domubiedriem... zināmie aktieri, arī pāris režisoru... Taču, atklāti sakot, jau labu laiku esmu pārliecināts, ka par cilvēku, kas nav bijis ekstremālās situācijās, ļoti daudzos gadījumos neko nevar prognozēt, un tas ir normāli, jo pats indivīds arī bieži nezina, kāds viņš būs, teiksim, nāves draudu priekšā. Kuru tipu uzvedību gan ir grūti sev skaidrot, tad tie ir tādi trakie... Meklē attaisnojumu, ka, lūk, ir nelaimīgs, seksa nav, mīlestība aizgājusi garām, bet tik un tā būtībā nevari saprast, kas viņa naidīgo trakulību vada. Teju infernāls spēks, kas pārkāpj visas civilizētās robežas. Pat sejas mainās no niknuma. Tādi arī tajā stāstā ir bijuši... No viņiem gan jāturas, cik vien iespējams, tālāk.

Vēl Jaunatnes teātra kontekstā gribu piebilst, ka tā bojāeja nu nekādi nav salīdzināma ar radošā organisma dabisko nāvi. Šie apgalvojumi manī rada sašutumu. Arī Geikinas grāmatas prezentācijas laikā tāda doma pavīdēja Andras Lazdānes uzrunā, tam nav pamatojuma. Ieskatījos teātra pēdējo gadu izrāžu sarakstā un atkal pārliecinājos, ka tie ir meli. Cita lieta, ka es tolaik pieļāvu daudz kļūdu, taču ne es vienīgais... Visi teātra vadītāji toreiz maldījās, visi teātri, arī Krievijas, atradās krustcelēs, jo laiks mainījās un spēcīgi ietekmēja mūsu dzīvi, teātriem faktiski uz kādu laika sprīdi ļoti manāmi zaudējot skatītāju... Taču sludināt, ka Jaunatnes teātris dabiskā nāvē ir miris... Nē, to aizvēra.

Kura no Jaunatnes teātra izrādēm, Jūsuprāt, varētu dzīvot arī šodien?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums...Vakar, kad skatījos fragmentus no dažiem uzvedumiem, biju priecīgi pārsteigts. Parasti savus bijušos darbus ir nepatīkami redzēt, jo iestudējums nu ļoti ātri noveco, kas ir arī labi, tāpēc ka tas ir tā spēks: attēlo savu laiku, dzīvo savā laikā un kopā ar to arī mirst. Taču vakar tik tiešām nepārstāju brīnīties un jo sevišķi par to, ka spēles maniere un tonis ir absolūti mūsdienīgi. Gribu uzsvērt, ka teksta izrunas maniere, spēles stils, laikam ritot, īpaši ātri un krasi mainās, režijas paņēmieni parasti turas ilgāk, tāpēc arī tādu prieku izjutu: skatos un saprotu, ka nav neviena momenta, no kura tagad gribētu atteikties. Maza ainiņa, piemēram, no “Ivanova” ar Andu Zaici centrā. Brīnišķīgi viņa vada darbību. Nezinu, protams, kāda būtu mana reakcija, visu izrādi redzot... Nē, nevaru pateikt, kurš uzvedums šodienai der...

Jautāju tāpēc, ka mani savukārt pārsteidza fragments no izrādes “Trešās impērijas bailes un posts”, kad pašā sākumā visi aktieri stāv rindiņā skatītāju priekšā, tādējādi viņus klusēdami uzrunājot, un tikai pēc kāda brīža sākas darbība. Mūsdienās bieži izmantots paņēmiens.

Tā mēdz būt... Izrāde “ Čukokala”, piemēram, tiražēta pa visu Krieviju. Pats esmu redzējis šos darbus, arī to nosaukumi ir atpazīstami: “Spēlējam Čukokolu” vai, teiksim, “Spēlējam Maršaku” un tml. Taču, ja tā nav burtiska kopēšana, tad es šo parādību uzskatu par normālu. Mēs visi galu galā ik pa laikam kaut ko citējam. Režisori nereti, piemēram, citē tēlotāju mākslas darba kompozīciju. Slikti, ja pārnes citātu, tā sakot, pa taisno, bet, ja esi to sevī pārstrādājis, ieraudzījis citādā kontekstā, tad šis process ir mazo radošo atklājumu dabiskā apmaiņa. Savā ziņā tas ir profesionāļu dialogs.

Cik man ir zināms, jau vairākkārt Jums ir piedāvāts iestudēt izrādi Rīgā? Kas Jūs attur? Vai tās būtībā nav labi saprotamās bailes pievilt skatītāju, jo ažiotāža ap jūsu darbu būtu lielum liela?

Man ir grūti emocionāli. Lai iestudētu izrādi, jābūt emocionāli brīvam. Bet šeit katrs nams, katrs stūris, katrs akmens kaut ko atgādina. Bieži iztēlojos – eju, lūk, uz mēģinājumu, bet uz maniem pleciem pagātnes nasta, tas ir liels smagums. Pirms jums dažās intervijās jau teicu, ka to pašu iemeslu dēļ biju spiests atteikties skatīties Jaunā teātra izrādi “Ziedonis un Visums”, jo zināju, ka vienlaikus redzēšu citu izrādi, proti, to, kas atdzīvosies manā atmiņā: mani aktieri, mēģinājumi, joki, strīdi, un tādēļ ar Hermaņa darbu nebūs dzīvā kontakta, virsroku ņems cits sižets. Vispār ar otrā sižeta esamību daudzās dzīves situācijās ir jārēķinās. Piemēram, 1. septembris. Nekad tas nevar kļūt par īsto skolas stundu, jo cits sižets to aizēno: klasesbiedri sen nav redzējušies, interesanti lūkot, kurš kā izmainījies, kam kas ir jauns, kur ir būts utt. Arī jaunas izrādes iestudējums nekad nevar sākties ar pirmo mēģinājumu, visi pārņemti ar tekstu, taustīšanos tajā, un šīs emocijas neviļus traucē darbu. Bet mans otrais sižets ir daudz, daudz intensīvāks, nezinu, kam jābūt, lai no tā varētu atbrīvoties. Tas ir viens arguments.

Ir arī otrs. Kad es kārtējo reizi apdomāju priekšlikumu veidot izrādi Rīgā, saprotu, ka man, protams, gribētos strādāt kopā ar saviem aktieriem. Labi, divus trīs varēšu paņemt, ne vairāk, jo izrādi taču veidošu ne savā teātrī, bet kā tad jutīsies pārējie mani aktieri, kas arī būtu priecīgi kopā strādāt? Viņiem būs sāpīgi... tas kaut kā nav pareizi, tas aptur.

Bet veidot izrādi ar pavisam jauniem aktieriem, kas nekādi nav ar bijušo saistīti, vai nepieļaujat šādu domu?

Neesmu domājis par to. Es jau līdz šai dienai ar jauno Rīgu vispār nebiju kontaktā. Atbraucu, kad Gudzuks nomira³ , no rīta iebraucu, vakarā – prom. Līdzīgi, kad no Janīnas Brances4 atvadījos: vienu dienu Rīgā, otru Jelgavā. Arī tagad neplānoju uz veselu nedēļu atbraukt. Šeit Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš uzņēmās iniciatīvu, atrada atslēgu, kā runāt ar mani, uz Maskavu atbrauca un tā viltīgi,viltīgi mani apstrādāja. Tas, ka tik ilgu laiku esmu šeit, ir viņa nopelns. Jāsaka, tagad labi jūtos Rīgā. Nudien labi. Ir, protams, dažbrīd tāds iekšējais saspringums, kad iedarbojas pašsaglabāšanās instinkts, jo tomēr liels ir satricinājums - randiņš ar pagātni, tiesa, to pat nevar saukt par pagātni, jo, kā jau teicu, tas vienmēr ir kopā ar mani.

Esmu lasījusi, ka jūs brīžiem esat bijis ļoti skarbs pret saviem aktieriem, sievietes pat raudājušas.

Aktrisēm ir jāraud.

Vai tā ir režijas metode: režisora kliedziens dzen ārā no aktiera sastinguma korķi?

Zināt, tas ir dažādi... Būtībā kliegt ir slikti. Pats pēc tam nelāgi jūties. Kaut gan kliedzieni ir dažādi. Es kliedzu vai emocionāli ārdos nevis uz aktieri-cilvēku, bet uz aktieri-radītāju, un tās ir atšķirīgas situācijas. Uz cilvēku kliegt nedrīkst, tas viņu pazemo. Krievijas teātru praksē diemžēl kliegšana, arī tā nievājošā, ir izplatīta parādība. Bet kliegšanu kā darba paņēmienu es izmantoju, tiesa, cenšos to darīt pēc iespējas retāk. Savā ziņā tā ir šoka terapija. Atceros, savulaik slimoju (bija akmeņi), un Mihails Tāls rekomendēja man savu ārstu. Gulēju slimnīcā, dzēru zāles, ne visai līdzēja, tad deva arī sāpes remdējamos līdzekļus, kas sniedza milzīgu atvieglojuma sajūtu. Spēcīgas sāpes, un te - dūriens un brīnišķīgs atvieglojums. Bet vienu dienu, kad gaidīju kārtējo dūrienu, pēkšņi - nekā. Es medmāsai skaidroju, ka man taču sāp, viņa atbild noraidoši. Bet es mokos tādās sāpēs, ka pats jau sevī toreiz biju apjautis līdzību narkomāna mokām, biju ar mieru medmāsas roku skūpstīt, lai tik viņa piekāpjas manam lūgumam. Ārsts droši vien arī bija sapratis, ka palieku atkarīgs no špricēm, un aizliedza tās dot. Es nevarēju rimties, un te pēkšņi atnāca ārsts un, stāvot blakus manai gultai, iekliedzās: kājās! Es atbildēju, ka ne tikai kājās piecelties nevaru, pat apsēsties nespēju. Viņš atkal: augšā! Es pretī pīkstu savus iebildumus, bet viņš tajos neklausās, turpinot izkliegt komandu: ”Bстать!5” Tā galu galā es ne tikai apsēdos, bet sāku staigāt. Šis ir ļoti konkrēts psihoterapijas piemērs. Režisoram jājūt, kad tas der. Pārspīlēt arī ir bīstami. Biežāk palīdz maigums. Taču ir reizes, kad tieši uzbrukums palīdz. Taču tagad to izmantoju arvien retāk, varbūt tādēļ, ka strādāju ar aktieriem, kas nav vairs manējie... Agrāk, jā, bet tagad reti, kautrējos ļauties emocijām. Starp savējiem tu kliedz arī pats uz sevi, kliedz aiz sāpēm par kopējo neizdošanos, aiz nespējas atrast vajadzīgo intonāciju, paņēmienu, bļausties savas nepilnības apjautas dēļ, tas ir nevis spēka, bet vājuma kliedziens.

Kad iegrimstat atmiņās par darbu Jaunatnes teātrī, vai uzpeld kādi mēģinājumi, kas ir jo sevišķi interesanti jūsu darba kontekstā, sava veida mēģinājuma procesa paraugs?

Vai cik interesants jautājums... Lieta tāda, ka es nerakstu režijas plānus. Mana darba īpatnība sakņojas faktā, ka es aktieru klātbūtnē analizēju lugu, viņiem klātesot un caur viņiem veidoju darbības situāciju, mizanscēnas... /Ilga pauze/. Droši vien viens no interesantākajiem mēģinājumiem saistīts ar “Ivanovu”, kad absolūti negaidīti tapa izrādes fināls. Viss ritēja, kā bija paredzēts un kā rakstīts lugā. Ivanovs - Pūcītis brīnišķīgi spēlēja, arī nošāvās perfekti, un tomēr kaut kā trūka.

Es jutu - nav kaut kāda svarīga vispārinājuma, un tad pēkšņi ieminējos: atnesiet bļodu ar ūdeni. Un bez svārstīšanās uzreiz pamēģināju Ivanova līķa apmazgāšanas ainu, kura tad arī pielika teju vai mistisko punktu stāstam par cilvēka ilgām izdzīvot dzīvi.

Tikpat negaidīti dzima aina izrādē “Pēdējie”, kad Anda Zaice rāva nost kreklu, palikdama pilnīgi kaila, kas, starp citu, padomju teātrī bija pirmo reizi. Atceros, kā Andas varone policijas kreklā izmisusi stāv uz skatuves, ar muguru pret zāli, uz pleciem tai uzmests šinelis, Anda izteiksmīgi norauj to nost, joprojām stāv...un es redzu, ka tomēr nav vēl panākta vizuāli pilntiesīga emociju izpausme, un atkal pilnīgi sev pašam negaidīti jautāju Andai: vai izģērbties vari? Viņa atbild: jā. Es tūlīt sūtu režisora palīgus aizdzīt visus kulisēs, tad sākam skatu mēģināt no jauna, un es redzu: ir! Bet ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no aktiera. Jo, piemēram, strādājot ar šai lomai paredzēto otro tēlotāju, sapratu, ka viņai nevajag izģērbties. Kāpēc? Andai bija tāds pusaudzes augums, tāds mazliet aplami skaists, kad viņa stāvēja, muguru pagriezusi, šķita – redzi meiteni, un tas ļoti spēcināja to emocionālo saturu, kuru vēlējos iekodēt izģērbšanās ainā. Bet otrai aktrisei, kas arī bija jauna, tomēr piemita izteikti sievišķīga figūra, tādēļ, kad viņa no sevis rāva nost drēbes, iespaids bija pavisam cits, mainījās ainas emocionālā jēga,un es no tās atteicos.Toties Andas kailais augums ļoti precīzi uzrunāja skatītāju dvēseli...

Kad notika izrādes oficiālā pieņemšana, vai tad ministrijas darbinieki neaizrādīja par plikuma neatbilstību padomju estētikai?

Nē, visas nepatikšanas sākās ar biedriem no Maskavas. Atbrauca, piemēram, žurnāla “Oгонек” galvenais redaktors bēdīgi slavenais Safronovs, viņš uzrakstīja recenziju, kurā paziņoja (citēju, jo zinu no galvas): ”Стон возмущения раздается в зале, когда обнажается актриса.6” Tādi, lūk, meli; šajā ainā ik reizi valdīja apbrīnojams klusums. Ķibeles bija arī ar Kremļa teātra vadību. Tā direktors noskatījās “Pēdējos” Rīgā un uzaicināja nospēlēt izrādi viņa teātrī ar noteikumu, ka jāizņem šī mizanscēna. Es pateicu nē. Tad bija tikšanās Kultūras ministrijā pie Kaupuža, kur beigās pats ministrs uzbangoja, jo šis direktors bija pateicis, ka viss esot izdarīts tik brīnišķīgi, tik skaisti, ka aina ir ļoti šķīsta, taču rādīt to nedrīkstot. Uz to Kaupužs dusmīgi sašuta: “Jūs sakāt, ka skaisti, šķīsti, bet rādīt nedrīkst, tad arī nevajag.” Un izrāde uz Maskavu neaizbrauca.

Par tagadējo Andas Zaices likteni jūs zināt?

Jā, zinu.

Vai esat tikušies?

Nē. Milzīga traģēdija. Viņa ir reti izcila aktrise, uzsveru, reti.

Gribu pajautāt kaut ko ne tik personisku… proti, uz kurieni, Jūsuprāt, virzās mūsdienu teātris?

Kas to lai zina… Ja man tas būtu skaidrs, kļūtu ļoti neinteresanti strādāt mūsdienu teātrī. Uz kurieni iet? Tas ir tikpat neparedzami, neprognozējami kā visa cilvēces vēsture.

Bet Krievijas mūsdienu teātris, kā tur, piemēram, sadzīvo neatkarīgie kolektīvi ar repertuāra teātriem?

Ziniet, kad saka “mūsdienu teātris”, tas ietver sevī gan visu labo, gan visu slikto. Kas attiecas konkrēti uz repertuāra teātri, tam nenoliedzami ir jābūt, bet tas nedrīkst nomākt citus. Ir nepieciešamas dažādas teātra konstrukcijas, jo neeksistē visiem laikiem viena ideja. Jautājuma par repertuāra teātri kontekstā idejas esamība ir ļoti principiāla, pretējā gadījumā repertuāra teātris vienkārši pārvēršas iestādē, kur ir pastāvīga trupa un kur ilgi, gadiem ilgi spēlē vienas un tās pašas izrādes. Ja runājam par ideju, tā tiek īstenota divos trijos Krievijas repertuāra teātros, tai kalpo, piemēram, Fomenko teātris, Dodina teātris…Tikpat maz šādu teātru ir arī citās valstīs. Bet Krievijā kopumā repertuāra teātri ir vecās padomju parauga institūcijas.

Kas nosaka idejas teātra esamību?

Tikai un vienīgi vadība.

Bet vai jūs nevarētu vēlreiz Rīgā mēģināt uzņemties teātra vadību?

Nē, nekur to negribu. Esmu atteicies no daudziem piedāvājumiem, arī vilinošiem. Negribu… Nu cik teātru viens režisors var izveidot savā mūžā? Vienu. Kaut kādā ziņā varu būt interesants teātra zinātniekiem kaut vai tādēļ, ka, kā jau teicu, esmu iemanījies nodzīvot divas režisora dzīves. Vienu - 30 gadu garumā - ar savu teātri, un tas bija viens esības veids. Tagad dzīvoju ar savām izrādēm, un tas ir cits esības veids. Brīvs. Teātris jāvada jaunajiem vai vismaz vidējās paaudzes cilvēkam. Tādēļ, ka ir vajadzīga nomaldu enerģija. Daudz laba teātrī, daudz interesantu atklāsmju tiek panākts tieši no maldu enerģijas. Bet man šo nomaldu ir aizvien mazāk. Tas ir viens arguments. Otrs - negribu atlikušo laiku tērēt administratīvām un citām tamlīdzīgām problēmām. Gribu būt norobežots. Kad mani tikko Maskavā centās pierunāt vadīt Majakovska vārdā nosaukto teātri, mani pat kārdināja ar solījumu, ka pats varēšu visai reti ierasties teātrī. Bet es sevi pazīstu, proti, pēc nedēļas jau nākšu uz to regulāri, citādi neprotu… Tādēļ arī atteicos. Tādēļ atteicos arī no pastāvīgā pedagoģiskā darba Pēterburgas Teātra akadēmijā, jo atkal būtu dilemma: vai nu režija, vai skolotāja darbs…

Uz kurieni, būdams režisors, vedat savus skatītājus?

Nu vai zināt! Es skatītājus nekur nevedu. Vienkārši cenšos dalīties ar to, kas mani satrauc, saista. Tas ir, pirmkārt. Otrkārt, man sveša ir vēlme pārspīlēt teātra audzinošo lomu. Taču to nevajadzētu arī noniecināt. Kā jau teicu vienā intervijā, teātrim cilvēks ir jāizsit no dvēseles statikas stāvokļa. Mēs pēc dabas esam slinki, meklējam gan materiāli, gan garīgi komfortablas situācijas. Jo sevišķi mums grūti piespiest sevi domāt. Teātris var palīdzēt uzveikt šo slinkumu. Pārvarēsim un, iespējams, sapratīsim, ka zaudējam individualitāti. Šis process ir aizsācies 20.gadsimtā, tagad, kā arī jau esmu teicis, pieņemas spēkā, jo pēc 11.septembra mēs visi kopā ar Ameriku esam piekrituši brīvību nomainīt pret drošību. Fakts, kas rada pilnīgi jaunu cilvēku. Kopš antīkiem laikiem līdz pat romantismam visaugstāk tika vērtēta brīvība. Uz tā balstījās visa ētiskā problemātika. Bet jaunais cilvēks labprātīgi atsakās no individualitātes.

Ko lai darām?

Nezinu. Te katram ir jālemj pašam.

Cik labi būtu Latvijā par to iestudēt izrādi… Bet, lūk, vienā intervijā jūs teicāt, ka neticat patiesām rakstura izmaiņām, tad kā - ja mēs atkal nonāktu Krievijas impērijas sastāvā, latviešu vidū no jauna parādītos daudzi tās pakalpiņi?

Protams, parādītos. Bet būs arī citi. Tiesa, to pirmo būtu liels daudzums. Ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, ja tur kaut kas mainītos… Diemžēl ir tāda ļaužu kategorija - dabiski konformisti. Es teiktu: dabas doti konformisti. Un tādu ir diezgan daudz. Taču nosodīt tik vienkārši viņus arī nedrīkst, jo tas saistīts ar cilvēka likteni, ar viņa eksistenci, izdzīvošanas slieksmi, arī ar viņa ģimeni. Es nenosodītu cilvēkus, es nosodītu varu, kas cilvēku ieliek eksperimenta žņaugos. Tādēļ, ka tā ir vardarbība pret cilvēku. Tas ir nelabā kārdinājums. Cik daudz cilvēces vēsturē ir bijuši šādi necilvēciski eksperimenti! … Kaut vai gestapo, kaut vai VDK utt. … Tādēļ neesmu noskaņots pārlieku nosodīt ilvēkus. Es izrādēs gribu nosodīt varu, kas salauž cilvēka likteni.

 

¹ Domātājs, prātnieks

² Īstie mākslinieki tikai šķietami tērē laiku pļāpāšanai

³ Staņislavs Gudzuks, Jaunatnes teātra direktors

4 Janīna Brance, Jaunatnes teātra literārās daļas vadītāja

5 Celties!

6 Kad aktrise izģērbjas, zāli pāršalc sašutuma vaidiens.

 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt