Agnese Rutkēviča 02.04.2012

Piezīmes Rīga - Maskava II

Literātes Agneses Rutkēvičas piezīmes par Krievijas teātra festivāla "Zelta Maska" ietvaros notikušajām programmām "Маска Плюс" ("Maska Plus") un “Новая пьеса” (“Jaunā luga”).

Kareņins. Kremlis naktī. “Kin dza dza”

7. martu Maskavā gaidīju ar vislielāko nepacietību. Izjoņojusi un izkrustojusies metro, savā kladītē ierakstīju: „Maskava naktī šķiet tuvāka, dienā parādās tās sarkanie torņi. Vakarā Viestura izrāde. Tā gribas rakstīt. Going mad*.”

Nenoliegšu, ka, plūstot cauri cilvēku upēm, bieži vien uznāca vēlme vienkārši ielīst kādas kafejnīcas kaktā, pasūtīt kafiju un rakstīt. Rakstīt. Un to es arī darīju, līdz ko bija iespēja uz horizontālas virsmas novietot blociņu, tā ieniru savā ar emocijām pārbāztajā kabatas dienasgrāmatā. Viena no jaukākajām lietām Maskavā – lētas cigaretes un ikvienā kafejnīcā tevi sagaida oficiants ar jautājumu: „Smēķētāju zona vai nesmēķētāju?” Visbiežāk pilsētu vēroju caur kafejnīcas logiem, kuri slīga dūmos. Tomēr no kafejnīcām, kurās skanēja „klubu mūzika”, bēgu kā no uguns.

7. marts izvēršas par stāstu – kā es meklēju Maskavas Dailes teātri. Tas nav tikai teātris, bet arī krievu teātra skola, kuru es alku redzēt, ja ne visu savu līdzšinējo mūžu, tad vismaz gadu. Līdz maģiskajam brīdim, kad apsēdos jaunajā zālē (pašā zāles vidiņā pie tam, kaut pats Viesturs Meikšāns mani bija paspējis sabiedēt, ka būs jāzvana kādai Olgai, kura aizvedīs uz vietām blakus tehniskajiem darbiniekiem, bet nekas tāds nenotika, administratore iedeva man biļetes ar patīkamu smaidu sejā, latvieši, jā, es nodomāju, te jau latviešus pazīst), paspēju pārliecināties par krievu tautas cilvēku izpalīdzību un draudzīgumu. Meklēdams bulvārus un pareizos virzienus, vari būt drošs, ka maskavieši tevi dzirdēs jau pa gabalu! Pirmajā dienā, meklējot Meierholda teātra centru, jautāju ceļu kādai avīžu pārdevējai, bet mani sadzirdēja cilvēks, kurš stāvēja ielas otrā pusē.

Kareņins

Stāsts par cilvēku, kuram jāiziet visi deviņi elles loki, lai sevī atrastu dvēseles mieru. Jā, tas šoreiz nebija stāsts par Annu Kareņinu, bet stāsts par to, kā sevī atrast piedošanas spēku, nenoliedzami, tāds pats spēks bija sevī jāatrod pašai Annai. Viesturam Meikšānam kārtējo reizi ir izdevies atdzīvināt stāstu, ar kuru saskārušies esam mēs visi. Pag, stop, gribu tikai piebilst, ka netaisos recenzēt izrādi, labu recenziju par Kareņinu ir uzrakstījusi Marta Krivade (to var izlasīt satori.lv), pag, turpinu, ko es gribēju vēl teikt – Viesturs Meikšāns virtuozi turpina savu režisora poētisko rokrakstu, vērojot izrādi, pabiju gan dzejolī, gan Zelta zirgā.

Pēc izrādes devos beidzot satikties ar nakts sarkano nezvēru – Kremli. Nezinu, kāpēc, laikam iespaidos no Meikšāna izrādes, Sarkanajā laukumā sajutos kā nonākusi uz kādas citas planētas, kā uz Kin-dza-dza.

Pirms došanās bezmiega apskautajā gultā, savā piezīmju kladē ierakstu: „Ja šis ir sapnis, nemodiniet mani. Sajūsmas kauss pildās. Līdz malām. Maskava. Nocērt. Galvu.”

Maskavas radi. Izrāde „Rūgts”. Gagarins un ezītis miglā

No rīta ierakstu kladē: „Vienas dienas laikā jau otrā kafejnīca. Nu jau galvā veidojas kaut kas līdzīgs Maskavas kartei. Ezītis miglā.”

Ceturtajā dienā no hosteļa pārvācos pie saviem Maskavas radiem. Pirms tam gan piedzīvoju veselu Kafkas cienīgu procesu – satieku Maskavā dzīvojošu latviešu tulku, kurš man atļauj no sava mājas telefona sazvanīt manu onkuli. Viņa telefona numura man nav, vien blociņā omes pierakstīta radu mājas adrese. Onkuli Dimu veiksmīgi sazvanu, onkulis satraucies, priecīgs, gatavs man braukt pakaļ uz līdzenas vietas, atrodos netālu no metro stacijas “Савеловская”. Onkulim pasaku, ka man vēl jānoskatās viena izrāde, varam tikties vakarpusē. Stundu pirms izrādes pasēžu kafejnīcā „Kafe Hauz”, pārbaudu e-pastu, uzrakstu “Facebook” vēstules māsīcai. Kafijas vietā pasūtu espresso, esmu gatava noskatīties gandrīz divu stundu garu izrādi, kuru kā kultūrprojektu iestudējis Maskavas dramatiskais teātris. Izrādes nosaukums – „Rūgts!”, gluži kā mans espresso.

Man paredzētā vieta atrodas balkonā. Pamanu sev blakus sēžam aktrisi no Meikšāna izrādes „Kareņins”, gribu iepazīties, bet pēdējā mirklī sakautrējos. Esmu vienīgā, kura drīkst izrādes laikā fotografēt. Uzņēmusi dažas bildes, metu mieru – vieta ļoti neērta, lai labi pārskatītu skatuvi, galva jātur mazliet pa kreisi, jo tieši priekšā manai sēdvietai atrodas kas līdzīgs stangai vai kolonnai. Izrāde sākas daudzsološi – uz skatuves redzamas vismaz četras aktrises līgavas kleitās visādos vecumos – sākot ar 25 gadus vecu jaunieti, beidzot ar 60 gadus vecu sievieti. Izrādes anotāciju neesmu izlasījusi, tādēļ jāpaļaujas uz dramaturga redzi un cerību, ka visu būšu sapratusi pareizi. No sava balkona labi pārredzu aizkulises, pieķeru sevi biežāk vērojam satraukušos aktierus aizkulisēs, nekā uz skatuves notiekošo. Izrādē vērojamais stāsts noris pilsētā, kuru ziemā klāj melns sniegs un kurā vīrieši dodas strādāt šahtās. Pilsēta, kurā neierodas tūristi, un tomēr pilsēta, kurā cilvēki iemīlas, raksta mīlestības vēstules, precas un šķiras.

Aktieri cits pēc cita iznāk uz skatuves un stāsta savus monologus par kāzām – kā vienam paveicies, bet otram atkal ne. Izrādes scenogrāfija ļoti skopa, pie vienas no skatuves sienām sakrautas melnas gumijas riepas, kaut kādas caurules un mucas. Vērojot skatuvi, patiešām sajūtos kā netīrās šahtās un pa skatuvi skraidošajām līgavām gribas sacīt – nesasmērē kleitu! Tomēr jau izrādes vidusdaļā mani sāk pārņemt nogurums. Varbūt tas no neērtās vietas, bet no lielā aktieru skaita izrādē biju laikam gaidījusi ko citu. Mans pacietības mērs ir pilns, kad aktieri, uzkrāvuši uz skatuves milzīgu un garu galdu, sāk cits pēc cita runāt garus, gaaaarus monologus. Nenoliegšu, ka vienā brīdī kādai aktrisei gandrīz skaļi pateicu: „Zatkņis!”**

Tomēr beigu beigās man nekas cits neatlika, kā šo izrādi uzskatīt par labas lugas lasījumu, jo pie dramaturģiskā materiāla strādājuši trīs dramaturgi: Ļubova Muļmenko (Любовь Мульменко), Saša Deņisova (Саша Денисова) un Andrejs Stadņikovs (Андрей Стадников). Dramaturgu ieguldītais darbs bija jūtams, un ar to arī viņus apsveicu!

Jau pēc izrādes ar māsu apēdušas cepumus pašu galvas lielumā konditorejā blakus Meierholda centram, dodamies pie saviem Maskavas radiem. Onkulis mūs sagaida pie “McDonald’s”, kur ar mums vēlas sarunāties oficiants. Aizejot oficiants pajautā, vai rīt te atgriezīsimies. Nezinu, es saku.

Vērojot Maskavu no mašīnas, tā atkal rāda man citu seju. Vakara noslēgumā onkulis parāda vietu, no kuras debesīs reiz uzmaucies Gagarins. Turpat arī atrodas metro stacija “ВДНХ” – iespējams, spēcīgākā vieta zemes virsū.

Turpinājums sekos...

 

* no angļu val. - jūku prātā

** no krievu val. - aizveries

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt