Maija Svarinska 20.02.2012

Būt brīvam

Maijas Svarinskas saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu, kurš pašlaik Nacionālajā teātrī iestudē izrādi "Voiceks".

Krievijas teātra slavenība Kirils Serebreņņikovs ir vienkāršs. Var arī teikt - atsaucīgs. Tāpēc sarunāties ar viņu bija viegli. Tiesa, brīžiem mulsu. Viņa uzskatu dēļ. Par mums, sievietēm. Taču kopumā – patīkama tuvības sajūta. Siltums – pret mums, latviešiem. To apliecina ne tikai vārdi, bet pirmām kārtām tieši darbi, vēlme sadarboties. Nepatiktu, neviens tad arī nepanāktu, lai Nacionālajā teātrī taptu viņa otrais uzvedums, proti, Georga Bīhnera lugas “Voiceks” iestudējums, kura pirmizrādi gaidām. Necienītu, nebūtu paaicinājis Gunu Zariņu un Artūru Skrastiņu spēlēt savā jaunākajā filmā. Vai, piemēram, ja pats negribētu, nekad nenotiktu savā ziņā unikālais projekts, par kuru uzzināju, pētot datorā režisora radošo biogrāfiju: “Kirils Serebreņņikovs uzaicinājis no Latvijas jaunu režisoru Viesturu Meikšānu iestudēt Maskavas Dailes teātrī Vasilija Sigareva lugu  „Kareņins”. “ Ar šo spilgto faktu tad arī sāku...

Kas pamudināja Jūs aicināt latviešu režisoru iestudēt lugu ar krievu klasikas varoni centrā un kāpēc izvēlējāties tieši Meikšānu, kā viņu atradāt?

Man šķiet interesanti, ja mūsdienu rietumu režisori, autori kaut kā pilnīgi negaidīti ierauga krievu kultūras klasiskos sižetus un tēmas. Kad pats visu laiku diendienā lūko savējos, neko īpašu vairs nevari saskatīt, ieradums traucē dzimt jaunai atziņai. Vispār man liekas, ka spilgtākie sasniegumi mākslā, teātri ieskaitot, rodas tad, ja konkrētajā jaunrades procesā iejaucas svešinieks, proti, citas nacionālās kultūras vai citas mākslas nozares pārstāvis. Tādēļ arī meklēju... Un atradu Latvijā Viesturu  Meikšānu, uz Valmieru nebraucu, bet ierakstā noskatījos dažas viņa izrādes un nolēmu, ka varētu sanākt auglīgi.

Kas Meikšāna darbos Jūs pārliecināja, ka - jā, der!?

Ieraudzīju, ka aktieri labi strādā. Kaut valodu nesapratu, tomēr darbības gaitā man teju viss bija skaidrs. Konstatēju, ka Viesturs pārņemts ar lielām, nopietnām formām, t.i., viņš nav tāds istabas režisors, kad domas, iztēle nepārvar mājīgo šaurumu un galu galā viss ris un risinās, tā sakot, istabiņā. Viņš ir ar perspektīvu gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Re, Oļegs Pavlovičs (Tabakovs, A. Čehova Maskavas Dailes teātra direktors – M.S.) uzreiz viņā ir iekrampējies, piedāvājis iestudēt nākamo izrādi, turklāt uz Lielās skatuves.

Jūs jau “Kareņinu” vēl neesat redzējis, pirmizrādes laikā esat šeit, Rīgā...

Skatījos pirmizrāžu caurlaides. Jā, man ir jautājumi aktieriem, bet Meikšāna darbs, it sevišķi kopveidolā ar Reiņa Suhanova un Annas Heinrihsones paveikto, ir ļoti labs.

Cerams, ka par to pie mums rakstīs. Mūsu medijiem piemīt tāds nelāga paradums, ja ārzemēs iestudē Hermanis vai Žagars, tad visi daudzina, ja kas cits – atsauksmes ir kūtras.

Nav taisnīgi, šī situācija jums ir jālabo... Saprotiet, tagad  skatuves mākslā ienāk jauna režisoru paaudze, tai jādod iespēja apliecināt sevi, attīstīties. Ja es būtu, piemēram, kāda liela, valstiski nozīmīga teātra vadītājs, tad dižmeistarus iestudēt izrādes neaicinātu, jo domāju, ka visi dižie savus diždarbus jau ir ierakstījuši vēsturē, un cerība, ka tiks radīts vēl kāds šedevrs, ir niecīga. Toties piedāvāt darbu kādam jaunam, varbūt pat iesācējam, bet ļoti nopietnam iesācējam, režisoram, kas ir pieteicis sevi kā liela radošā mēroga meklētājs, manuprāt, nudien ir gan interesanti, gan auglīgi. Vilšanās tādos gadījumos notiek reti. Mazpazīstama personība, bet kurai, tu jūti, ir milzīgs potenciāls - tāds būtu mans trumpis sava teātra jaunrades gara atdzīvināšanā.

Bet kā jūs ar Ojāru Rubeni viens otru atradāt?

Viņš mani sameklēja. Atklāti sakot, tas bija triecienuzbrukums... Piezvanīja, ilgi, tā un šitā aicināja kaut ko iestudēt, beidzot pierunāja, devu piekrišanu, solījos konkrētāk padomāt. Nākamajā dienā, teātra ieejai tuvojoties, redzu kādu vīru, kurš pēkšņi nāk man klāt: - Labdien, esmu Rubenis, kas jums vakar no Rīgas zvanīja. Kā! – saku - šorīt jau atbraucāt? - Jā, nav ko laiku vilcināt... Es apstulbu un pilnīgi, protams, padevos, tādu vadītāju nevar neapbrīnot...

Mums ir divi tādi direktori. Ojārs, kas ir Nacionālā teātra, es teiktu, tēvs, un Evita Sniedze - Valmieras drāmas teātra māte.

O, jā! Viņa ir burvīga. Šie divi direktori, kā jau esmu apjautis, nodarbojas ar itin visu, proti, pilnīgi veltī sevi savam teātrim. Tādu cilvēku nudien ir maz. Vadītāji, kuru galvenais dzinulis ir mīlestība gan pret cilvēkiem, gan pret darbu, viņu gadījumā - teātra mākslu.

No izrādes "Mirušās dvēseles" // Foto - Gunārs Janaitis

Kas ierosināja iestudēt “Mirušās dvēseles”?

Mēs toreiz jau pirmajā tikšanās dienā kopā sēdējām, sēdējām, domājām, domājām, tā pārrunu laikā radās šis nosaukums “Mirušās dvēseles”... Redzat, pirms tam biju sapņojis tās iestudēt Maskavā, taču, kamēr biju aizņemts ar citu uzvedumu, Gogoļa darbam klāt ķērās Mindaugs Karbauskis, kurš pa īstam to nemaz negribēja, bet Oļegs Pavlovičs pierunāja, teju pat lika... Bet es gribēju... Man  bieži tā sanāk, ka mana klusībā izlolotā vēlme tiek uzspiesta citam un iznākumā nevienam nav labi...

Kā radās ideja visas lomas atdot vīriešiem?

Man uzreiz bija skaidrs, ka tam tā jābūt.

Kāpēc?

Nezinu. Vienkārši sapratu - tā, ne citādi.

Kad skatījos “Mirušās dvēseles”, šķiet, trešo reizi, iedomājos, cik būtu interesanti, ja šo pašu izrādi Jūs iestudētu tikai ar aktrisēm, pat dažas lomas sadalīju, piemēram, Dita Lūriņa -  Korobočka, tāda maziņa, maziņa, smukiņa, smukiņa, nevis kārbiņa, bet lādīte…

Domāju, ka izrāde būtu pavisam citāda. Turklāt nezinu, vai tā gūtu līdzīgus panākumus, šaubos... Saprotiet, 70% teātra apmeklētāju ir sievietes, bet viņām ir patīkami redzēt uz skatuves vīriešus, tāds efekts pastāv... Iedomājieties, iepriekšējā gadsimta vidū un vēl agrāk uz skatuves valdīja lielās aktrises tēls, gandrīz katrā teātrī bija šī skaistule – dīva, uz kuru speciāli visi gāja skatīties, kura spēlēja visas galvenās lomas... Tagad tas ir aizgājis. Kāpēc? Tāpēc ka vīrieši, kas sēdēja teātra zālē un apbrīnoja šīs skaistās dižās aktrises, pārcēlās uz citurieni. Viņi tagad ir estrādes, televīzijas skatītāji, jo tieši tur plaukst mūsdienīgās seksuālās skaistules tēls. Cildena galvenā varone, kāda, piemēram, bijusi jūsu Artmane vai Radziņa, vairs nav pieprasīta, tagad teātrī ir vīriešu laiks.

Nezinu, vai varu tam līdz galam piekrist, nu kaut vai Rēzijas Kalniņas skatītāju kuplā skaita  dēļ, taču  sava daļa patiesības Jūsu teiktajā noteikti ir, un tagad arī skaidrs, kāpēc Ojārs tik intensīvi veidoja aktieru trupas vīriešu daļu, kas Nacionālajā teātrī pašlaik ir ļoti spilgta.

Kad ieraudzīju Nacionālā teātra aktierus, gandrīz momentā zemapziņā dzima šī ideja par “Mirušo dvēseļu” tēlotājiem. Kādi puiši! Gan jaunie, gan vidējā vecuma - acis deg, enerģija rautin raujas ārā. Ātri sapratu, ka daudz ko varēsim paveikt. Bet tagad “Voicekā” man ir vīrieši jau pavisam no citas paaudzes – Dumpis un Puga (tiesa, Puga bija arī “Mirušajās dvēselēs”), un gribu uzsvērt, ka viņi ir brīnišķīgi aktieri, apbrīnojami profesionāli. Maskavā nekā tāda nav.

Nu gan...Tā nav taisnība, glaimojat...

Ir taisnība, un paskaidrošu, kāpēc. Pie jums patiesi profesionāls aktieris ir absolūti brīvs, ikdienā viņam neko nevajag tēlot, viņam nelīp klāt šis prastais izrādīšanās plīvurs, ar kuru Maskavā aktieri krāšņojas ik uz soļa. Ienāk aktieris, teiksim, pie manis istabā, un viņam pa priekšu soļo viņa nopelni: es esmu Tautas mākslinieks, es esmu vairāku prēmiju laureāts, es esmu Teātra savienības Valdes loceklis, es esmu utt. … Tad viņš apsēžas tev pretī, un tu nezini, ko ar šo visu darīt.

Šajā kontekstā, piemēram, mums kopā ar Meikšānu bija problēma: ilgi nevarējām atrast aktieri galvenajai lomai. Iedomājieties, Kareņina lomai! Atceros, viens великий артист (liels аktieris – krievu val.), kas bija jau trešais pretendents, atnāca un pateica, ka luga esot fantastiska, ka viņš esot pilns dedzīgas apņēmības spēlēt, taču tā saucamajā kopējā lasījuma dienā viņš uzzināja, ka izrādi spēlēs uz Mazās skatuves, un, nikni aizsviezdams lugas eksemplāru, nodārdināja, ka negrasās kraukāt asinis kādu tur simts skatītāju priekšā, un – prom!

Šeit nekas tāds būtībā nav iespējams, jo jūsu aktieri ir audzināti Eiropas skatuves mākslas tradīcijās, konkrētāk varu salīdzināt ar Vāciju, kur drīz arī iestudēšu izrādi. Viņi ir labā profesionālā formā, viņi ir iekšēji organizēti, viņi darbu dara, nevis ar saviem nopelniem dižojas. Viņi strādā. Un mēģinājumā, kad katru sekundi redzi, kā labas lietas top, tu saproti – tavā priekšā ir aktieris ar lielo burtu. Bet viņi paši par to nedomā, neatceras, nebazūnē, ar viņiem nevajag kaut kā īpaši sarunāties, viņi ir demokrātiski, vienkārši, bet visu dara tā, ka es saprotu, - lūk, nacionālā vērtība.

Bet Maskavā, ja nemaldos, “Mirušās dvēseles” nav uzņemtas visnotaļ pozitīvi, it sevišķi pats Čičikovs, tiesa, tas vairāk attiecas uz lomas, izrādes traktējumu, nevis Zvīguļa spēli. Daži  Krievijas kritiķi pamatoja savu skeptisko viedokli ētiskās kategorijās, proti, nepatīk, ka Serebreņņikovam ir tendence no neliešiem veidot pozitīvus varoņus, vismaz nelaimīgus upurus. Es, atklāti sakot, apstulbu, jo, ja tā kaut daļēji ir patiesība, esmu pilnīgi ačgārni uztvērusi Čičikova tēlu...

Nekādu labās gribas drošuli es no Čičikova neveidoju, muļķības... Cita lieta, ka tas ir mākslas uzdevums – nelietī atrast labo, labajā cilvēkā – sarežģīto, tādējādi rādot, ka pasaule ir pretrunīga. Atkārtoju, mūsdienās tas ir primārais mākslas uzdevums.

Nu jā, izrādē “Trīsgrašu opera” Jūsu Mekijs tik tiešām ir nevienkāršoti parādīts, tāds kā upuris, turklāt, ja pareizi esmu sapratusi, sieviešu upuris.

Jā, tur tādas brašas, stipras sievietes darbojas... Brehtam ir sajēga par sievietēm, pats bijis viņu aplenkts. “Trīsgrašu operā” ir stāsts par sievieti, kas novāc Mekiju, lai stātos viņa vietā. Tas tur ir, arī mūzikā, dziesmu  tekstu veidojumā...

Pirms intervijas daudz lasīju par Jums internetā, atceros jūsu izteicienu: “Sieviete – tas ir drauds, bet valdzinošs drauds.” Vai Jūs mūs tā izjūtat kā vīrietis vai kā režisors?

Ne jau es to tā izjūtu, visa pasaules kultūra ir pārpilna ar šīm izjūtām... Par sievietes būtības bīstamību ir sarakstīts tik daudz lugu, iestudēts tik daudz izrāžu, tik daudz uzņemts filmu. Es runāju par mūsdienu sievieti. 20. un it sevišķi 21. gadsimtā valda stipra sieviete, kura daudzos rādītājos apsteidz vīrieti, viņa ir veiksmīga karjerā, biznesā, faktiski itin visās jomās, ja grib, veido ģimeni, pati izvēlas vīrieti, un, pat ja šajā ziņā viņai ir problēmas, tik un tā tiek ar tām galā. Varena, vientuļa, gudra sieviete būtībā ir mūsdienu galvenā varone.

Vai tas ir drauds?!

Vīrietim - jā. Drauds dzīves arēnā. Jo sieviete ir daudz talantīgāka par vīrieti. Jaunradē, zinātnē sieviete allaž zaudē vīrietim, varbūt ar ļoti retiem izņēmumiem, taču dzīvotspējā viņa ir daudz talantīgāka par tā saucamo stipro dzimumu. Viņai piemīt paradoksāls prāts, tāpēc viņa prot izdomāt un izveidot dažnedažādas dzīves konstrukcijas, ko vīrietis domādams neizdomās.

Gribat teikt, ka matriarhāts sācies?

Manuprāt, tas jau sen ir sācies. Pat arābu šeihi vai vienkāršie arābu vīrieši bieži vien ir zem sievietes tupeles. Jā, sievietes tur teju nav redzamas, parandža viņas slēpj, taču ietekme ir milzīga, un vīrieši bieži vien to arī atzīst...Vispār, ja jūs uzmanīgi pārlūkosiet dzīves pieredzi, nāksies secināt, ka 90% vīriešu ir audzinājušas sievietes. Tieši vājais dzimums audzina to stipro cilvēces pusi, nevis otrādi, un šis fakts padara vīriešus viegli ievainojamus.

Sievietei no dabas dotais maigums, trauslums, Jūsuprāt, droši vien arī ir ierocis?

Protams. Vīrietis tiek ar to sagūstīts ļoti dažādās un ļoti nopietnās nozīmēs. Sievietes ir pārbūtnes... Nopietni - mana attieksme pret sievietēm patiešām ir kā pret nākamās - augstākas pakāpes pārstāvēm.

No Jūsu teiktā izriet visas cilvēces nelaimīgā vēsture. Pirmais tika radīts vīrietis, un viņam tādam arī vajadzēja palikt, nevis kļūt par manipulējamu vīreli – gan Ēdenes dārzā, gan virs zemes.

Varbūt... Bet lai nu kā, sievietes visumā ir neticamas būtnes, un man ir ārkārtīgi interesanti šo  parādību pētīt...

Vai daudz esat iestudējis izrādes, kurās galvenais ir sievietes tēls?

Savulaik dzimtajā pilsētā Rostovā ļoti daudz. Mani pat nodevēja par “dāmu skroderi”. Sievietes vien, un kaut kādi stulbi vīrieši tām apkārt.

Kirils Serebreņņikovs // Foto - Gunārs Janaitis

Savos 42 gados Jūs esat iestudējis vairāk nekā 30 izrādes, lielākoties Maskavā, daudzas no tām ir ļoti slavenas. Bet! Vai pareizi saprotu, ka “Zelta Maska” Serebreņņikovu nemīl?

Tāpat kā Serebreņņikovs nemīl “Zelta Masku”. Vēl jo vairāk - pirms dažiem gadiem es uzrakstīju viņiem vēstuli ar lūgumu nenominēt manas izrādes, jo vispār vairs negribu nekādā veidā piedalīties šajā pasākumā.

Kāpēc?

Tāpēc ka visas izrādes, kas man ir svarīgas un kuras, ko tur kautrēties, savulaik ir bijušas uzmanības centrā, zīmīgas, par kurām daudz rakstīja, diskutēja, šā festivāla ietvaros būtībā netika vērtētas, “Zeltas Maskas” žūrija vai nu svītrojusi tās no nominantu saraksta, vai vispār tās palika ārpus uzmanības loka. Bija, piemēram, Dramaturģijas un režijas centrā Vasilija Sigareva lugas “Plastilīns”  uzvedums - nepamanīja, tad teātrī  “Sovremeņņik” iestudēju Mihaila Kononova “Kailo  pionieri”, par kuru ļoti daudz rakstīja, kas bija patiesi viens no svarīgākajiem tā laika skatuves darbiem, - atkal nekā, pat galvenās lomas veidotāju Čulpanu Hamatovu nenominēja, kaut tā bija viņas labākā loma pēc  daudziem teātrī nostrādātiem gadiem. Neievēroja arī “Trīsgrašu operu” Maskavas Dailes teātrī, attieksme, protams, varētu būt dažāda, taču pilnīgi ignorēt... Par darbu manā izrādē “Golovļevu kungi” nominēja Žeņu Mironovu un “Masku” arī viņš ieguva, taču man nebija saprotams, kā varēja šajā MDT iestudējumā neņemt vērā Allas Pokrovskas veikumu, jo tas bija tik spēcīgs veca cilvēka tēls. Tiesa, vienreiz arī es saņēmu “Masku” - par darbu sezonā, tas laikam bija tāds diplomātisks gājiens...

Nu, lūk, ja mēs tik atšķirīgi redzam teātri, tad man nevajag būt ar viņiem saistītam, psiholoģiski atkarīgam. Galu galā “Zelta Maska” būtībā neko neietekmē, jaunu attīstības vai karjeras pakāpi nenodrošina, tā ir tikai un vienīgi bizness. To cilvēku bizness, kas saistīti ar festivālu gadu gadiem.   Viņi tad arī izvēlas lielākoties tās izrādes, kas ir ērtas viesizrāžu projektam. Bizness, lūk, kas tas ir. Šogad gan esmu lauzis doto vārdu, proti, piekritu, lai nominācijai tiek virzīts mūsu iestudējums “Otmorozki”, kurā spēlē mani studenti no Maskavas Dailes teātra studijas, redzēsim, kā veiksies...

“Zelta Maskas” apbalvotās izrādes ik gadu ved arī uz Rīgu, arī Maskavā nācies tās skatīties, un bieži vien brīnos, kāpēc piedāvājums ir tik pieticīgs, kādi ir tie kritēriji, kas nosaka iestudējumu augsto vērtējumu. Kā definēt šo mākslu?

Komercmāksla... Es nevaru spriest par to, jo nekad neskatos. Nezinu, kā viss tur notiek. Esmu pazīstams ar festivāla direktori Mariju Revjakinu, kas ir ļoti aktīvs, darbīgs cilvēks, kuru patiesi cienu un kura droši vien visu ļoti pārdomāti, labi organizē. Taču galvenās lēmējas ir Padomes, tieši tās visu nosaka, un man liekas, ka tās neizprot savu uzdevumu. Tie cilvēki cenšas izmantot prēmijas, savus resursus kā ietekmes paņēmienu, viņi grib veidot, nevis fiksēt situāciju Krievijas teātra mākslā. Tas, lūk, man šķiet netikumīgi.

Alvja Hermaņa “Šukšina stāsti” tomēr ir gan pamanīti, gan apbalvoti ar “Zelta Masku”. Tiesa, viens no kritiķiem, kurš, kā teicu, kritiski vērtē arī Jūsu “Mirušās dvēseles”, par Hermaņa izrādi tāpat ir izteicies nievājoši, proti, tas esot “glamūrs masām”, liekot man atkal dusmīgi samulst, jo izrāde ļoti patīk.

Šeit gan varu viņam piekrist. Domāju, ka Alvis pats pārdzīvoja, jo, manuprāt, viņš taisīja pavisam citu izrādi, kuru aktieru korekcijas pamainīja par 180 grādiem. Viņš taču veidoja iestudējumu “Latviešu stāstu” tehnoloģijā, tik daudz ko brīnišķīgi izdomāja, ļoti vaļsirdīgi, ar lielu mīlestību, taču tas pieprasa smalku jo smalku spēles manieri, caurspīdīgu, maigu, kuru perfekti pārvalda un ar  banalitāti neglancē Alvja aktieri, turpretī mūsējie, tiklīdz jūt, kas publikai patīk, pakļaujas tam un... sākas tāda antreprīze, balagāns Petrosjana un Stepaņenko garā. Teikšu tā: esmu kritisks nevis pret Alvja darbu, bet pret to, ko dara aktieri ar šo ieceri. Aktieri, ar kuriem es ļoti draudzējos, tāpēc jo īpaši skumji, ka tā sanācis.

Cik man zināms, Jūs esat personiski pazīstams ar Hermani. Kā noprotu, esat redzējis arī viņa izrādes. Kā jūs raksturotu viņa daiļradi?

Viņš man šķiet tāds maigs, tāds romantiķis, maigs romantiķis. Apbrīnojami, ka viņā nav nekāda cinisma. Redzu, ka viņš visu tādu aizkustinoši aizkustinošu meklē, kaut gan dzīvē Alvis ir ciets, ironisks, dziļi nopietns… Bet, piemēram, šajās dienās “Ziedoni un Visumu” redzēju - cik caurspīdīga, burvīga, smalka un viegla izrāde.

Alvis Hermanis savulaik teica, ka viņš gribot bliezt ar maigumu. Par Jums lasīju, ka vēlaties palīdzēt cilvēkiem, bet tas būtībā nozīmē, Jūsu vārdiem runājot, palīdzēt sev pašam. Tātad iestudējat izrādes par to, kas sāp?

Vispār nesaprotu, kā varētu būt citādi. Kaut gan precizēšu: būtībā režisors runā ne par sāpi, viņš pats ir sāpe. Ja tevi nekas šajā pasaulē neaizskar, kādēļ tad nodarboties ar šo profesiju. Sevis dēļ allaž ir jāatceras, ka tu darbam ar izrādi tērē pusgadu no dzīves, un pusgads - tas ir daudz. Ja tevi tas, ko tu dari, nesatrauc, kādēļ vispār tev to vajag. Dzīvi izniekot.

Kas tādā gadījumā Jums ir “Voiceks”?

Stāsts, kas mani nudien satrauc. Es veidoju to ne tik daudz kā sociālu materiālu, bet kā sava veida pārdomas par cilvēka dabu. Tradīcija vairāk sliecas traktēt “Voiceku” kā sociālu vēstījumu, bet mani interesē tieši tas, kas notiek cilvēkā. Luga varbūt pat ir tikai iegansts dalīties šajās pārdomās. Ir režisori, kas formulē topošās izrādes ideju vienā teikumā. Es viņus apbrīnoju, bet pats tā nemāku. Varbūt tāpēc, ka man ir nepieciešamas vairākas idejas vienā uzvedumā. Tik daudz domu virmo, konkrēti ar lugu strādājot.

Esmu izlasījusi arī tādu Jūsu atziņu: “Pat vissarežģītākajai domai, pat vismiglainākajam nodomam jābūt ietērptam skaidrā formā.” Par Jūsu izrādēm varētu teikt, ka tās veidotas pēc  holona principa*, proti, viena detaļa ir ar savu satvaru, vienlaikus tā ietilpst nākamajā izrādes daļā, kas arī ir gan atsevišķa parādība/doma, gan sastāvdaļa no nākamās parādības/domas. Sava veida “matrjoškas” princips…

Vai, to, manuprāt, jūs ļoti precīzi sakāt. Pat ļoti precīzi. Es varbūt tā sevi nemaz nebiju uztvēris, jo no malas es neko nevaru novērtēt. Bet jūs nākat un skatāties, tā sakot, tīrrakstā… Bet šo cēloņu un seku saikni es tik tiešām visu laiku cenšos veidot, tādēļ brīžiem rodas pat tāds kā vājums - viss tik cieši saistīts, ka nekam neļauj savrupi sastingt gaisā. Kā, piemēram, taurenis plivinās, nekas to netur, mēs visi uz to skatāmies un katram tas kaut ko savu izsaka. Tādu brīvību dažreiz gribas panākt. Nezinu, varbūt “Voicekā” tā būs, kaut vai tādēļ, ka lugas jau faktiski nav. Ir tikai uzmetums… Un ir tāds gaiss starp lugas fragmentiem, ka brīžiem pat nav saprotams, kas tur starp viņiem notiek. Es tiešām negribu izrādi veidot kā enerģisku, sapresētu gabalu. Gribu panākt gluži pretējo, lai Voiceka šausmas dzimtu no ikdienības, no tādas vides, kurai nekāds koncentrēts ļaunums it kā nepiemīt. Cilvēki taču mokās, kad visapkārt ir šķietami ļoti mierīgs, viss ir normāli: iznāc ārā no mājām, apkārt tik jauki, tramvajs brauc, cilvēki iet, veikali strādā, bet kaut kur sēž Voiceks un asina savu nazi… Tas viss ir savstarpēji saistīts, proti, šī vardarbība šodien nav tik spilgti personificēta, tai pat ir sava veida pievilcība, tā izskatās gandrīz normāla, tai pašā laikā tas viss cilvēku pārvērš dzīvā bumbā.

Vai tieši latviešiem gribat kaut ko konkrēti ar šo izrādi pavēstīt?

Nē. Manī vispār nav šīs tieksmes: lūk, es, krievs, atbraucu uz Latviju un nu tagad kaut ko pateikšu latviešiem krievu vārdā. Es vienkārši iestudēju izrādi. Pēc “Mirušām dvēselēm” kļuvis mazliet vieglāk, toreiz bija traki: vai sapratīs, ko daru, vai izrāde uzrunās… Bet, kad to kopumā uztvēra labi, pat uzteica, kļuva vieglāk. Tagad saprotu, ka varu iestudēt ar vaļsirdīgu prieku. Izrāde “Mirušās dvēseles” bija tāda nervoza, jo es dzinu kopā šo mehāniku. “Voiceks” varbūt iznāks vieglāks, bez tik koncentrētas enerģijas, meditatīvs. Izrāde meditācija.

Jūs vienlaikus iestudējat arī Maskavā…

Jā, Bulgakova “Zoikas dzīvokli”.

Divas izrādes vienlaikus. Vai tas ir labi?

Esmu pieradis tā strādāt. Intensīvi. Daudz ko paveicam tagad Rīgā, manas prombūtnes laikā aktieri darbosies ar mūziku, bet, kad atbraukšu, liksim visu kopā.

Izrādes mēģinājumā. No kreisās - Uldis Dumpis, Kirils Serebreņņikovs, Kaspars Dumburs // Foto - Gunārs Janaitis

Kā Jūs raksturotu mūsdienu krievu, Maskavas teātra mākslu?

To gan nedrīkstu vērtēt, jo ļoti maz ko skatos. Taču domāju, ka pie mums nav tas sliktākais teātris, kāds varētu būt. Ir daudz izrāžu, kas savā būtībā ir ļoti nopietnas. Mēs tagad daudz vairāk esam neapmierināti ar teātra organizācijas formu, ar Krievijas, arī Maskavas teātra sistēmu. Repertuāra teātris vairs nav efektīvs. Mēs, vairāki teātra pārstāvji, esam organizējuši diskusiju, sasaucām dažādus cilvēkus un pārrunājām, ko mums ar visu to kvantumu (317), kas ir Maskavas teātris, darīt. Diskusija bija raita. Tad Teātra darbinieku savienība nolēma šīs debates turpināt. Viņi tāpat sasauca cilvēkus, un karstās diskusijās lēma, ko tad ar Maskavas teātri darīt. Nosprieda, ka neko darīt nevajag. Jā, problēmas esot, taču pēc to risinājuma varot kļūt vēl ļaunāk. Kritiķe Jeļena Kovaļska šajā kontekstā uzrakstījusi ļoti komisku kopsavilkumu: septiņdesmit gadus veci cilvēki pieņēmuši lēmumu, ka jauniem, trīsdesmitgadīgos ieskaitot, nepieciešams piešķirt kādu vietiņu, kurā tie varēs kaut ko mēģināt, eksperimentēt, tā būšot viņu radošā darbnīca, kamēr mēs, vecajie, savos teātros turpināsim strādāt un vienlaikus intensīvi domāt par Maskavas teātra problēmu risinājumu vai, precīzāk, par Maskavas teātra nākotni. Bet pareizāk taču būtu bijis otrādi: aiziet pensijā, atdot teātri trīsdesmitgadīgajiem, kas savukārt izdomātu, kā organizēt radošās darbnīcas vecajai paaudzei, lai cilvēki, pensijā būdami, varētu spēlēt, ja ir vēlme. Bet viņiem bail kaut ko mainīt, jo, lūk, būs sliktāk, nebūs darba. Bet ko darīt ar milzīgajām trupām? Mūsējā Maskavas Dailes teātrī ir 99 aktieri, un, kaut arī ir vairākas skatuves, tik un tā ir ilgas dīkstāves. Maskavas teātriem valsts tērē gigantiskus līdzekļus, uzsveru, gigantiskus, bet efektivitāte ij ne tuvumā neatbilst šīm summām.

Pie mums gan valsts subsīdijas kultūrai ir knapas.

Taču strādājat daudz efektīvāk. Nacionālajā teātrī, piemēram, tik mazs administratīvais aparāts, neliela trupa, pieticīgi cehi… Turpretim Maskavā viss ir milzum liels. Valsts nav formulējusi spēles noteikumus, tādēļ būtībā ir stagnācija. Neviens nedod atbildi, kā rīkoties. Periodiski dažādi ierēdņi man zvana un gaužas, ka viņi, protams, saprotot, cik būtu labi iedot man teātri, bet tu, Kiril, pats zini, ka jāgaida, kamēr kāds aizies mūžībā. Tieši tā viņi man saka. Iedomājieties, man jāgaida, kad vienu nešus iznesīs, mani ienesīs, un tad gaidīs cits, kamēr mani iznesīs. Citas sistēmas nav. Tas viss vēl saistīts ar korupciju, ar kaut kādiem šaušalīgiem visas šīs sfēras ekonomiskiem apstākļiem.

Toties pie jums, manuprāt, ir laba teātra situācija, es nerunāju par naudu. Protams, ir problēma ar tā saucamajiem lielajiem teātriem, kam ir tūkstoš vai septiņsimt vietu. Es saprotu, ka Ojāram ir lielas galvassāpes, lai piepildītu šīs vietas. Viņš ļoti negrib piekāpties kvantumam, ziedojot kvalitāti. Mēs abi bieži runājam par to, kā godam turēt šo nosaukumu - nacionālais. Alvim, piemēram, tomēr ir autorteātris. Tas ir lieliski, unikāli, jo šodien, manuprāt, tādi teātri jau ir ļoti liels retums. Šim teātrim ir konkrēts un stabils skatītājs. Ojāram jāpanāk, lai uz Nacionālo teātri ietu jaunatne.

To viņš veiksmīgi risina sadarbībā ar tā saucamajiem projektu teātriem…

Jā, esmu dzirdējis. Ojāram vispār ir daudz ideju, un ļoti daudz kas viņam arī sanāk.

Par ko Jums pašam ir kļuvis mūsu Nacionālais teātris?

Tā ir tāda vieta, kurā gribas atgriezties, par kuru tu priecājies un kurā, kā man šķiet, arī par tevi pašu priecājas. Kaut vai tādēļ vien es jūtos šeit ļoti komfortabli. Turklāt šeit ir ļoti laba darba atmosfēra. Brīnišķīgs teātris, jo dzīvo. Ziniet, ir teātri - ieej un saproti, ka viss šeit ir jau miris, ka viss šeit kādreiz ir bijis, bet tagad nekā vairs nav. Turpretī Latvijas Nacionālajā teātrī man ir sajūta, ka vēl daudz kas būs, ka vēl daudz kas notiks interesants, kaut gan, šķiet, arī te jau tik daudz ir bijis - ir ierakstīta vesela Latvijas teātra mākslas vēsture, bet tu redzi, ka ir atvērta jauna lappuse, ka viss attīstās un vēl daudz kas tiks uzrakstīts.

*Holons - zinātnes termins, kas apzīmē vienumu, kurš pats par sevi ir veselums, bet vienlaikus daļa no kāda cita veseluma.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt