Agnese Rutkēviča 10.04.2012

Piezīmes Rīga - Maskava IV

Literātes Agneses Rutkēvičas piezīmes par Krievijas teātra festivāla "Zelta Maska" ietvaros notikušajām programmām "Маска Плюс" ("Maska Plus") un “Новая пьеса” (“Jaunā luga”).

Hamlets. Viņa vai Viņš. Olga Volodina

11. marta vakarā manī valda īpašs satraukums un gaidas. Dodos uz izrādi „Hamlets – Āksts” („Гамлет-Шут”), kurā Hamleta lomu spēlēs aktrise Olga Volodina. Kārdinājumu pastiprina tas, ka “Hamlets” ir paredzēta kā monoizrāde. Fantāzijās jau darbojas aptrakusi sieviete, kura pēc kārtas izspēlē visas “Hamleta” varoņu lomas. Izrādes režisora vārds un uzvārds – Ovljakuli Hodžakuli ieintriģē vēl vairāk. Pārskatu izrādes programmu - jā, atkal sastapšos ar ļaudīm no Taškentas. Izrādi piedāvā Taškentas Krievu dramatiskais teātris.

Apsēžos zālē, bailes no balkona esmu aizmirsusi, sēžu pašā zāles vidiņā. Uz skatuves atrodas vien daži paaugstinājumi, krēsli un pavisam dīvains veidojums no metāla stieņiem, kas sakrauti tādā kā tornī. Metāla tornī karājas baloni ar spokainām sejām uz tiem. „Nu i būs”, nodomāju, „viņa tagad ņems katru balonu, mauks sev uz sejas kā masku, nu tik būs...”

Kad visi skatītāji zālē ieņēmuši vietas, skatuves priekšplānā klīst Hamlets, kuru pavada režisors. Abi lēnā gaitā apstaigā skatītāju pirmo rindu, un šķiet, ka starp tiem kaut ko meklē. Abiem, režisoram un aktrisei, seko divi vīri ar kamerām. Tā kā neesmu vēl īsti sapratusi spēles noteikumus, nodomāju, ka režisors apsveicinās ar paziņām. Tomēr nekā – izrādās, ka režisors palīdz aktrisei (Hamletam) izvēlēties pārējos Hamleta varoņus no skatītāju zāles. Līdz ko attopos, kas notiek, gribu šaut augšā roku, sakot - ņem mani, Hamlet - , bet Hamlets jau ir izvēlējies gan Ofēliju, gan divus ļoti glītus puišus no zāles, kuri spēlēs kalpus.

Kad izvēlētie skatītāji ieņem vietas uz skatuves savos krēslos, Hamlets sāk darboties kā īstens Šekspīrs, brīžiem šķiet, ka te mums tagad tiek stādīts priekšā autentisks Šekspīra laika teātris vai vismaz tajā laikā skatītājiem nepieejamie lugas “Hamlets” mēģinājumi. Izvēlētie skatītāji savās lomās iejūtas apbrīnojami ātri un dabiski. Iespējams, tas ir tādēļ, ka aktrises šarmam nespēj pretoties neviens. Viņa zina ne tikai to, ka spēlē Hamletu, bet arī zina no galvas visu pārējo lugas varoņu tekstus. Aktrise uz skatuves darbojas ne tikai kā Hamlets, bet arī kā režisore. Brīžiem izrāde atgādina improvizācijas teātri, kontakts ar skatītāju ir apbrīnojami ciešs, ja vajag tautu – tiek uzrunāti skatītāji. Kad aktrise izspēlējas ar pārējiem no zāles iesauktajiem aktieriem, viņa pamazām arvien vairāk noslēdzas sevī, arvien vairāk tuvojoties Hamleta traģēdijai.

Visu izrādes laiku mēģinu atminēt, kā tiks izmantoti spocīgie baloni. Kad pienāk „nogalināšanas aina”, aktrise balonu iedod aktierim, balons tiek pārdurts, no tā izšaujas sarkanu papīru lietus. Efekts ir acīmredzams. Mēs uzreiz redzam, ka tur kāds ir miris vai nogalināts.

Izrādes beigās aktrise dzied, kliedz, brīžiem apstājas un saka - paga, sirds klapē -, un pēc nelielas pauzes turpina. Viss ir tik īsts un patiess, ka visas robežas zūd. Kur sākas teātris, un kur tas beidzas? Aktrise ir tik pārliecinoša un dabiska, ka tieši šajā izrādē piepildās Bulgakova vārdi par skatuves robežu izzušanu.

Pēc izrādes skatītāji vēl ilgi applaudē Olgai Volodinai. Novilkusi parūku, viņa atgādina manu omīti. Tik pamatīgu iedvesmas devu nebiju saņēmusi gadiem.

Kad lielākā daļa skatītāju zāli ir atstājuši, pieeju pie izrādes režisora un izstāstu, ka Latvijā jaunais režisors Normunds Griestiņš ir radījis tikpat spēcīgu klasiķa Šekspīra darba “Makbets” izrādi ar tikpat īpatnēju režisora pieeju un formu. Par kečupiem gan nestāstu.

Vakarā, dodoties pie saviem radiem caur metro tuneļiem, vēl ilgi acu priekšā rādās spilgtā aktrise Olga un stāsts, kurš ir ne tikai par Hamletu, bet arī stāsts par aktrises traģēdiju. Par to arī bija izrāde “Hamlets”. Viņš vai viņa? Iemiegot vēl dzirdu pēdējos aktrises vārdus: „Ņet, ja tam ņehaču, tam buģet toļko tišina...tišina...”*.

Latvieši. Puškina restorāns. Tveras bulvāris

13. marta rītā kladē ierakstu: „Galīgi tas laiks ir stulbs. Skrien tik ātri, paspēj tikai attapties.”

Maskavā jau ieradusies “Skalbi un valdi” izrādes aktieru trupa no Latvijas Nacionālā teātra. Izrādi Latvijā neesmu redzējusi, tādēļ nopriecājos - sak, būs par vienu mazāk. Vai vairāk. Mani jau ir pārņēmušas nelielas nostaļģijas druskas, jo nākamajā dienā paredzēts atgriezties Latvijā, tādēļ brīvo laiku līdz izrādei pavadu iemīļotajā kafejnīcā “Kafe Hauz”, kur pieejama ne tikai laba kafija, bet arī skaists skats pa logu uz Maskavas ielām. Pavadu laiku, slīgstot cigarešu dūmos, esmu izmēģinājusi teju neskaitāmas cigarešu markas. Puse no tām paliek neizsmēķētas. Zinot, ka vakarā uzstāsies savējie, pārņem viegls satraukums. Brīžiem gan uztraucos, vai tikai nopietnā krievu publika viņus sapratīs, ne visi tomēr ir lasījuši Kārļa Skalbes pasakas, un, ja arī režisors spēs nevienam krievam nezināmos stāstus ar režijas līdzekļiem padarīt kaut cik saprotamus, tas tomēr nebūs “Hamleta” gadījums – kur visiem ir skaidrs, kas tas Hamlets tāds ir. Viesošanās ārzemju teātra festivālos paver iespēju pieredzēt to, no kā vajadzētu izvairīties – pārāk lokālas tematikas izrādes neizies uz „urrā!”, ja vien... ja vien režisors nav ģēnijs.

Manas prognozes par to, ka tieši latviešu izrādes laikā dabūšu sēdēt pirmajā rindā, piepildās. Pirms izrāde sākas, iesēžos ērtāk, lai pārredzama ir visa skatuve. Pamanu, ka uz šo izrādi esmu sapucējusies vairāk nekā visās citās. Gods.

Izrādes laikā smejos kā kutināta, sinhronais tulkojums ir dzirdams pa visu zāli, pārējie skatītāji nopietni klusē. Regnāra Vaivara un Mārča Lāča kopdarbs ieved Bendes meitiņas epopejā. Ja izrādes sākumā smejos, tad jau vidusdaļā mani sāk pārņemt dusmas: nabaga skaistās lelles tiek mocītas (rodas jautājums - vai tad aktierus kārtīgi neapmācīja profesionāļi vismaz no Latvijas Leļļu teātra? Rodas iespaids, ka vienīgais, kurš zina, kas jādara ar lelli, ir Armands Berģis, pārējie nepārliecina), aktieri vairāk kliedz nekā runā, brīžiem nevar pat saprast, kas uz skatuves tiek runāts latviski. Ja arī aktieris apzinās, ka viņu nevēro neviens latviski runājošs, tad nekādā gadījumā aktieris nedrīkst pat vienu zilbi pateikt nepareizi. Skatītāji turpina klusēt visu izrādes laiku. Mani jau sāk mākt aizdomas, ka viņiem nekas nav saprotams. Ja es nezinātu, kas tas tāds Skalbe ir, pēc izrādes noskatīšanas, iespējams, es arī nebūtu neko sapratusi. Tiek pieminēti vārdi no Laura Reinika dziesmām un citi tikai latviešiem vien zināmi “kodi”. Man nav ne jausmas par to, cik daudz vai maz aktieri bija sagatavojušies šai izrādei, kur viņiem bija jāpārstāv latviešu teātris, tomēr pēc izrādes mani nomāca ne pārāk salda pēcgarša... Iespējams, krievu publika netic pasakām ar nelaimīgām beigām.

Kad garderobēs apjautājos skatītājiem, kā paticis, dzirdu tādus vārdus kā: „Murgs!”, vai „Neko vēl nesaprotamāku krievu teātra skatītāji nebija redzējuši!”. Iespējams, ka zālē bija arī kāds, kuram izrāde patika, un es ceru, ka tā bija, jo vaina jau nav aktieros vai izrādes žanrā, tomēr specifiskā izrādes tematika nespēja gluži labi atainot to, kas tieši tagad un šeit notiek Latvijas teātros. Smēķējot kārtējo cigareti pie Meierholda centra, nodomāju: “Nu, labi, ka nebija tik traki kā tas monologs ar nosaukumu „Rūgts!””

Pēc izrādes satieku arī Latvijas Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Pārmijuši dažus vārdus par Maskavu un topošo Kirila Serebreņņikova iestudējumu “Voiceks” Nacionālajā teātrī, aizejam katrs uz savu pusi – latvieši dodas uz Latvijas vēstniecību Krievijā, bet es – uz 19. gs. Maskavu Tveras bulvārī.

Astoņu miljonu iedzīvotāju pilsētā nevienu mirkli nejūtos nogurusi, gluži otrādi – spēks tikai vairojas. Naktī pirms atgriešanās Latvijā neplānoju aizmigt. Uzreiz pēc “Skalbi un valdi” izrādes ar māsu dodos uz jau Latvijā izpētīto restorānu “Puškins”. Droši zinu to, ka tur iegriezties būs kā stāvēt 19. gadsimta Maskavas gleznā, man atliks tikai tajā iegleznot sevi.

Naudas maks nav īpaši biezs, radi jau mani centušies brīdināt, ka “Puškina” restorāns ir teju dārgākā iestāde Maskavā. No izpētītās informācijas internetā zinu, ka tur mani sagaidīs pats Puškins un viesmīļi, kuri varētu sacensties ar labākajiem aktieriem pasaulē.

Lai gan pilnīgi droša neesmu, kur tieši atrodas Puškina laukums, laipnajiem maskaviešiem pajautājot virzienu, šķiet, ka kājas mani pašas aiznes vēlamajā virzienā.

Ir gandrīz pusnakts, kad iegriežos restorānā. Viss, ko esmu par šo vietu iedomājusies, tieši tā arī izskatās. Pie restorāna durvīm klīst noslēpumains tēls sarkanā apmetnī, bet sen izsapņotās vietas durvis atver divi frakās ģērbti vīrieši. Pirmajā brīdī ar visu mēteli ieskrienu restorāna zālē, bet laipni apkalpotāji man norāda, kur ir garderobe.

Viesmīļi (jūs tur nekad neapkalpos tikai viens viesmīlis, bet vairāki uzreiz) eleganti mani un māsu apsēdina pie galda, kurš atrodas pie loga. Maskavas ielas vērot nevaru, jo logam priekšā atrodas kaut kāda mašīna, kaut tur būtu bijis zirgu pajūgs, nodomāju. Visapkārt skan klasiskā mūzika. Varbūt Čaikovskis? Arī. No piedāvātās ēdienkartes atsakos un pasūtu dzērienus – alu un kapučīno. Viesmīļi bieži smejas, smejos arī es. Kad viesmīļi piedāvā dīvainas konfektes, atsakos, laikam radu brīdinājumi par dārgāko iestādi dara savu. Ja nu par tām konfektēm jāmaksā tūkstoš rubļi? Kad restorānā pavadīta teju stunda, iezvanās telefons. Onkulis. Uztraucas. Onkulim atbildu, lai neuztraucas, es šajā pilsētā vienkārši nemāku apmaldīties. Savā kladē ierakstu: „Sapņi mēdz piepildīties.”

Desmit Dekamerona dienas Maskavā ir paskrējušas laika mašīnas ātrumā. Pārlasot ierakstus blociņā, šķiet, ka tie atgādina kāda vājprātīgā piezīmes. Lidojot šaurā lidmašīnā virs mākoņiem, māsa vēl atgādina, ka neapskatījām Dostojevska pieminekli. Lai viņu nomierinātu, saku, ka Dostojevskis pie tās Ļeņina bibliotēkas sēdēs vienmēr un mūžīgi mūžos. No Maskavas neatvados. No tā, ko mīl, neatvadās. Māju ar baltu lakatiņu un klusi pasmaidu. Atgriezīšos, mana draudzene!

Iespēja redzēt tik dažādas izrādes pamatoti vedina pārdomāt, kādā virzienā darbojas pats jaunākais teātris ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā. Drošs ir viens – robeža starp skatītāju un skatuvi izzūd. Varētu pat sacīt, ka mūsdienu teātris ir kā princese Diāna, kura mērķtiecīgi devās pie tautas, bet karaliene Elizabete tikmēr no skatuves ar pienākuma apziņu tikai retumis ieskatījās cilvēkiem acīs.

 

* no krievu val. – nē, es tur negribu, tur būs tikai klusums... klusums.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt