Agnese Rutkēviča 05.04.2012

Piezīmes Rīga - Maskava III

Literātes Agneses Rutkēvičas piezīmes par Krievijas teātra festivāla "Zelta Maska" ietvaros notikušajām programmām "Маска Плюс" ("Maska Plus") un “Новая пьеса” (“Jaunā luga”).

Kapi. Svētā Sofija un Bulgakovs

Kladē ierakstu: „Redz, arī Maskavā var iestāties miers. Trenējos runāt krievu mēlē. Visu saprotu.”

Savas desmit dienas Maskavā esmu saplānojusi prātīgi – dažas dienas atstājot savam brīvajam laikam un pilsētas apgūšanai, tā upurējot vismaz divas izrādes, kuras es potenciāli varētu redzēt. Tā jau ir – visu vai neko. Nopriecājos, ka esmu izvēlējusies zelta vidusceļu. Un zelta vidusceļa izzināšanai visvairāk pateicos saviem radiem Maskavā, jo, līdz ko esmu pie viņiem ievākusies vismaz uz sešām dienām, onkulis man pavēsta, ka vienā no manām brīvajām dienām ar mašīnu izbrauksim ekskursijā pa Maskavu. Brauciens izvēršas gandrīz komisks – dodoties centra virzienā, gandrīz no mašīnas lēkdama laukā, stāstu, ka to un to esmu jau redzējusi. Radi klusi pasmaida, onkulis vēsā mierā pavēsta, ka tikko esam pabraukuši garām ēkai, kurā daudzus gadus dzīvojis Bulgakovs. Mēģinādama atskatīties uz norādīto ēku, gandrīz izmežģu sprandu. Pirmajā radu sastapšanas naktī esmu viņiem par sevi šo to apstāstījusi, satieku tanti Tamāru, kura mani un māsu, kā izrādās, Maskavā gaidījusi visus mūsu 23 dzīves gadus. Vadoties pēc tā, ko saviem radiem par savu tagadējo nodarbošanos esmu stāstījusi, onkulis, mazliet pārspīlēdams, aizved mani uz kapiem, kuros apglabāti teju visi izcilākie krievu rakstnieki, aktieri un politiķi. Laiks ir saulains un skaidrs, kapakmeņi mirdz. Pirmais, ko atpazīstu, ir Borisa Jeļcina kaps, kurš atgādina plastmasas Krievijas karogu. „Ne karogs, ne Jeļcins”, nodomāju.

Kapi ir plaši un milzīgi, tos apjož sarkans ķieģeļu mūris. Šķērsojot visādas ejas un taciņas, atrodu komponista Čaikovska kapu – tas ir vienīgais kaps, kurš atgādina mazu vasarnīciņu vai verandu. Sirds jūtu vadīta, nofotografējos pie Majakovska, Gogoļa un Ostrovska kapiem. Tikmēr tante Olga no kāda attālāka kapa mani sauc un saka: „Re, kur Jeseņins!” Tantes saucieniem nepievēršu uzmanību, toties dažas dienas vēlāk mazliet pažēlojos, ka tomēr nebiju piegājusi pie dzejnieka Jeseņina kapa. Bet tas jau ir cits stāsts. Visas cerības atrast paša Čehova kapu nevainagojas panākumiem, lēnām iestājas krēsla, kļūst vēsāks, un ar tanti Olgu secinām, ka vasarā šāda pastaiga pa mākslinieku meku būtu daudz patīkamāka. Citādi, lai piekļūtu pieminekļiem, jāpiebrien pilni zābaki ar sniegu. Kapi atgādina mūsu pašu Brāļu un Raiņa kapus. Stāstu tantei, ka vieta tādos kapos šajā saulē ir jānopelna. Tante iesmejas, bet es zinu, ka viņa mani ir sapratusi pareizi. Jūtu, ka pēc kapu apskatīšanas, mans izlasāmo grāmatu skaits ir strauji pieaudzis.

Nākamā pietura, kuru mans onkulis ir uzskatījis par labu esam, ir Svētās Sofijas klosteris. Un viņš nav kļūdījies. Kamēr onkulis novieto mašīnu, ar māsu dodamies pie Sofijas torņa, kam ir savs īpašs stāsts – Sofija reiz esot tajā tornī ieslēgta un valdnieki likuši Sofijai pa logu vērot, kā pagalmā tiek pakārti cilvēki. Kopš tiem laikiem Sofijas tornis kļuvis par vietu, kur cilvēki var lūgt vēlēšanos, kuru Sofija pavisam noteikti piepildīs. Arī es izvelku kladītes lapu un uzrakstu vēlēšanos Sofijai.

Pēc tam dodamies apskatīt pašu klosteri. Uz to ved milzīgi vārti, aiz tiem atrodas siena, kur laiks rit pēc saules pulksteņa. To visu man izstāsta Olgas meita Katja. Kad mēģinām ieiet vienā no klostera ēkām, izrādās, ka esam sajaukušas durvis – trīs klostera māsas melnos ģērbos mūs pieklājīgi izvada no baznīcas, bijām galveno ieeju baznīcā sajaukušas ar baznīcas altāri. Esam ieradušās baznīcā tieši uz dievkalpojuma sākumu, uz pašu dievkalpojumu nepaliekam, vien promejot jūtu vieglu vīraka smaržu un dobjus, mierpilnus baznīcas zvanus. Dienas noslēgumā savā kladītē ierakstu: „Vot, tur tad guļ visi, kurus nedrīkst aizmirst, bet atgūt – nevar.”

+/- 20, kazahi un tadžiki. Atpakaļ teātrī

Dienas, kurās varu doties, kurp vien vēlos, paskrien ātri. 10. marta vakarā paredzēta kārtējā „Zelta Maskas” programmas “Маска Плюс” („Maska Plus”) izrāde. Šoreiz atšķirībā no citām reizēm esmu izlasījusi arī īsu izrādes anotāciju un klusi ceru, ka nebūs jāsēž balkonā.

Man paveicas. Pēc stundu ilgas kafijas dzeršanas un Jeseņina dzejas lasīšanas netālajā kafejnīcā, ierodos Meierholda centrā, tur sastopu Mašu, kas ir „Zelta Maskas” preses sekretāre. Mašai sniedzot man izrādes biļeti, jau pa gabalu redzu – vieta zālē. Ļoti labi. Šoreiz fotoaparātu esmu atstājusi skapī. Izrādes nespēju skatīties, ja man klēpī guļ fotoaparāts, tas traucē pilnvērtīgi baudīt izrādi. Turpmāk nolemju iztikt ar divām rokām un divām acīm. Apsēžoties zālē, pierakstu, ka „skatuvi apjož egles un divpadsmit tukši krēsli. Mežs man patīk, varbūt tur būs Sniegbaltīte un divpadsmit rūķīši?”

“Plus mīnus divdesmit”, jā, tāds ir piedāvātās izrādes nosaukums. Godīgi sakot, vēl Latvijā esot un izvēloties no garā izrāžu saraksta tās izrādes, kuras došos vērot, šo izvēlos tieši nosaukuma dēļ. Piecas minūtes pirms izrādes sākuma vēlreiz uzmetu aci izrādes veidotājiem, saraksts ir garš – izrādi kā kopprojektu veidojuši: Marka Vaila teātris (kas tas ir - iesaku palūkoties www.google.lv), Gētes Institūts Taškentā (Uzbekistāna) un radošā apvienība „Kultūrprojekts” (Maskava). Izrādes režisors – Boriss Gafurovs.

Pats projekta uzstādījums vēsta – „dzīvam teātrim – dzīvu autoru!”. Pie izrādes dramaturģiskā materiāla strādājuši veseli trīs dramaturgi (nebūs lieki pieminēt – jaunie dramaturgi): Saša Deņisova, Talgats Batalovs un Jekaterina Bondarenko.

Zālē nodziest gaisma, uz skatuves iznāk aktieris, kurš vismaz pēc sejas atgādina tadžiku tautības pārstāvi. „Vai tikai neesi par ātru izskrējis uz skatuves”, nodomāju. Nav gan. Pēc brīža uz skatuves uznāk pārējie aktieri, viņu tur ir veseli divpadsmit, iepriekš pieminētais aktieris viņiem visiem izdala lugas eksemplārus, aktieri ieņem vietas krēslos un... sākas monologu maratons. Pirmajā mirklī jau sāku sagumt, atceroties monotono monologu izrādi „Rūgts!”.

Pirmais, kas mani patiešām pārsteidz, ir tas, ka uz skatuves (un neapšaubāmi arī skatītāju zālē) atrodas daudz un dažādu tautību pārstāvji. Vadošais aktieris (varbūt pats režisors) no sava lugas eksemplāra sāk saukt dažādas tautības: kazahus (roku uz skatuves paceļ divi aktieri), mongoļus (uz skatuves roku paceļ viena aktrise), krievus (rokas paceļ puse zālē sēdošo skatītāju), ebrejus (roku paceļ viens skatītājs pirmajā rindā) un daudzus citus. Nodomāju, ka varbūt vēl pajautās, vai te ir kāds latvietis, bet nepajautā. Tomēr, aktieris, gribot pajokoties, jautā, vai zālē sēž kāds maskavietis. Roku nepaceļ neviens. Visa zāle lokās smieklos. Dialogs ar skatītāju ir panākts, un man kļūst arvien interesantāk. Atceros to, ko savā „Teātra romāna” noslēgumā ir sacījis Bulgakovs: „Un jāspēlē tā, lai skatītājs aizmirstu, ka viņa priekšā ir skatuve...”. Skatuvi nejūtu vispār.

Izrādē caur monologiem aktieri izstāsta ne tikai savus personīgās dzīves stāstus un notikumus, bet visu aktieru monologi kopumā aptver divas desmitgades ilgu laika posmu un notikumus, kuri risinājušies Krievijas austrumu apgabalā. Katru monologu nespēšu atcerēties, bet mani īpaši uzrunāja aktieris, kurš daudz nerunāja, bet mudināja bez monologiem darboties etīdēs – bieži tika izspēlētas ainas vilciena stacijā, kurā satiekas visi šie tik dažādo tautību pārstāvji, kāds lūdz svešam cilvēkam nogādāt kastes savai mīļotajai, bet vēlāk uzzina, ka mīļotā sūtījumu nepieņem. Tāds kā Bābeles torņa tirgus laukums. Aktieri ne tikai uz skatuves rada šo sajūtu, bet spēlē iesaista skatītājus. Bez atlikuma.

Izejot nakts tumsā no Meierholda centra, jūtos gandarīta. Kāds jauns un patīkams teātra sūtības uzdevums ir piedzīvots. Metro burzmā atpazīstu kazahus, ar skatienu pavadu kādu glītu japāni, ienirstot izejā uz pilsētu.

Turpinājums sekos...

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt