Maija Svarinska 20.03.2012

Komentāru komentārs

Manas sarunas ar Krievijas teātra režisoru Kirilu Serebreņņikovu viens fragments izraisīja Līvijas Dūmiņas un Normunda Naumaņa negatīvu reakciju, ko viņi atklāti pauda, komentējot interviju.

Manas sarunas ar Krievijas teātra režisoru Kirilu Serebreņņikovu (skat. http://old.kroders.lv/but-brivam/) viens fragments izraisīja Līvijas Dūmiņas un Normunda Naumaņa negatīvu reakciju, ko viņi atklāti pauda, komentējot interviju. Skaidrības un ērtības labad visus tekstus tagad citēju.

Vispirms fragments no sarunas ar Serebreņņikovu, kad jautāju viņam par Viestura Meikšāna Maskavas Dailes teātrī iestudēto un februāra sākumā pirmizrādi piedzīvojušo izrādi „Kareņins”:

„M.S.: Jūs jau “Kareņinu” vēl neesat redzējis, pirmizrādes laikā esat šeit, Rīgā…

K.S.: Skatījos pirmizrāžu caurlaides. Jā, man ir jautājumi aktieriem, bet Meikšāna darbs, it sevišķi kopveidolā ar Reiņa Suhanova un Annas Heinrihsones paveikto, ir ļoti labs.

M.S.: Cerams, ka par to pie mums rakstīs. Mūsu medijiem piemīt tāds nelāga paradums, ja ārzemēs iestudē Hermanis vai Žagars, tad visi daudzina, ja kas cits – atsauksmes ir kūtras.”

Uz šo manu apgalvojumu par mediju praksi komentāros tad arī reaģēja Līvija Dūmiņa un Normunds Naumanis (skat. http://old.kroders.lv/but-brivam/#comments).

Pagaidīju, lai, laikam ritot, norimtu emocijas, visu vēlreiz pārlasīju un nolēmu atbildēt - aiz cieņas gan pret saviem kolēģiem, gan teātra praktiķiem. Vispirms gribu atvainoties: pārlūkojot rakstīto, tikai tagad tā vaļsirdīgi apjautu, ka paši vārdi “nelāga paradums” un “daudzina” aizskar. Absolūti droši varu teikt, ka noteikti būtu reaģējusi (ja ne rīcībā, tad emocionāli) līdzīgi Dūmiņai un mulsuma dēļ varbūt arī es neiedziļinātos precīzi teiktajā, proti, ka runa ir nevis par „info”, sākoties darbam pie iestudējuma, bet par plašām atsauksmēm vai recenzijām pēc pirmizrādes. Zinām taču, nepaspēj, tā sakot, aizvērties priekškars Alvja Hermaņa jaunai, ārzemēs dzimušai izrādei, bet mēs jau varam ar baudu lasīt dziļus, visaptverošus Normunda Naumaņa, Margaritas Ziedas vai Zanes Radzobes rakstus... Un tas ir saprotams, jo ir vilinoši redzēt un interesanti rakstīt. Turklāt prestiži, un šis arguments būtībā arī mudināja mani pieminēt masu mediju „nelāgo paradumu”, jo, atklāti sakot, ne tikai kolēģiem, bet arī  mediju priekšniecībai es pārmetu „kūtrās atsauksmes”, tāpēc ka intereses un naudas komandējumam allaž trūkst, ja šī ekskluzīvā zīmola nav.

Manis teiktajam, lūk, pavisam svaigs piemērs. Jau vairāk kā mēnesis pagājis kopš „Kareņina” pirmizrādes, un tikai portāls Satori piedāvā jaunās izrādes plašu un atjautīgu aprakstu Martas Krivades izpildījumā (skat. http://satori.lv/raksts/3970). Citi klusē. Cerams, ka mūsu tеatrāļu komanda, kas brauks uz „Zelta Maskas” izrādēm, redzēs arī Meikšāna darbu, un, teiksim, Henrieta Verhoustinska uzrakstīs par to laikrakstam Diena analītisku recenziju. Viesturs Meikšāns to ir pelnījis, jo ne pa jokam aug un ir diezgan neparasta rokraksta autors. Par to kārtējo reizi var pārliecināties, lasot, piemēram, Maskavas kritiķu Allas Ševeļovas vai Olgas Galahovas rakstus (abi izlasāmi www.mxat.ru/performance/karenin), kuru citējums arī, starp citu, būtu bijis gan informatīvā ziņā lietderīgs, gan labs apliecinājums mūsu uzmanībai pret savējiem.

Tagad ļoti konkrēti, kā viņš pats rosina, atbildēšu Normundam Naumanim. Kuri tad mūsu režisori, kas strādājuši ārzemēs, nav tikuši pamanīti Latvijas masu medijos? Tiesa, Normunds uzsver vārdu „panākumi”, man piemērotāks šķiet formulējums – „darbi”, vismaz tieši tā biju domājusi. Viens fakts, teiksim, ir  Dž. Dž. Džilindžera izrāde „Laimes vēstule”, kas 2009. gadā tapusi Maskavas Puškina teātrī sadarbībā ar Mārtiņu Vilkārsi. Tas ir Tankrēda Dorsta lugas „Fernando Krapa vēstule Jūlijai” uzvedums, tātad tās lugas, kuru jau pirms desmit gadiem (1999. gadā) režisors iestudēja Dailes teātrī. Vai nebūtu interesanti salīdzināt? To varu jautāt arī sev pašai, jo „Teātra Vēstnesis” tolaik, kad dzima pirmizrāde Krievijā, strādāja netraucēti, iznākot 6 reizes gadā... Bet nekā.

Tikai Arno Jundze Neatkarīgajā sniedza plašāku ieskatu par Maskavas kritiķu jaunās izrādes vērtējumu (skat. http://nra.lv/articles/print.htm?id=19324), citējot gan Allu Šenderovu, kuras attieksme pret Džilindžera veikumu ir visnotaļ pozitīva, gan Romanu Dolžanski, kurš, Puškina teātra pirmizrādes samulsināts, pat esot piezvanījis uz Rīgu saviem paziņām, un tie pavēstīja, „ka Džilindžera kungam Latvijā ir avangardista un drosminieka reputācija, un raksturoja viņu kā Viktjuka un Zaharova krustojumu”, taču par spīti Rīgas kolēģu teiktajam pats kritiķis bija spiests atzīt, ka Džilindžeram nav izdevies iespaidot Maskavu, ka viss ir sanācis „gaudeni”. Turpretī Irina Alpatova, kuru Jundze savā rakstā nepiemin (droši vien viņas materiāls tad vēl nebija publicēts), apgalvo nudien ko principiāli svarīgu: „Jā, šis darbs nav pārāk viegls parastās publikas uztverei. (..) „Laimes vēstulē” jaušama lieliska iestudējuma kultūra, nemaz nerunājot par izrādes stilistisko savdabību. Uzvedums nenoliedzami atšķiras no visa tā, kas pašlaik ir skatāms Puškina teātra repertuārā. (..) ...profesionāla, mazliet vēsa izrāde, ar izsmalcinātu aktierspēli un režisoru, kurš nemirst aktieros” (raksts pilnībā izlasāms http://www.teatrpushkin.ru/press/?content=item&item=922). Žēl, ka šos viedokļus nav pārbaudījis neviens no mūsējiem, teiksim, kāds no Dolžanska paziņām... Kaut vai Normunds Naumanis, kurš 2008. gada 22. novembrī, aizbraucis, kā pats vēlāk informēja Kultūras Dienā (27. 11. 2008.), uz Alvja Hermaņa pirmizrādi „Šukšina stāsti”, ar priecīgu izbrīnu aplūkoja Puškina teātra reklāmu par izrādi - „skandālu”, kas top Džilindžera vadībā... Jā, tagad tas vairs nav iespējams, jo izrāde tika spēlēta tikai gadu, bet vai tāpēc, ka bijusi pārāk gaudena, vai tāpēc, ka pārāk izsmalcināta, diemžēl nezinām...

Būtu Normunds Naumanis 2008. gada novembrī mazliet aizkavējies Maskavā, varētu uzrakstīt recenziju arī par Ģirta Ēča slavenās Deivida Harovera lugas „Naži vistās” iestudējumu teātrī –studijā Человек, kura pirmizrāde, kā pats kritiķis precizējis tajā pašā KD rakstiņā, notika viņa aizbraukšanas dienā. Būtu bijis vērtīgs materiāls teātra praktiķiem, jo sevišķi salīdzinājumā ar Gata Šmita šīs lugas uzvedumu 2006. gadā mūsu Dailes teātrī. Bet neviens nekā... mani ieskaitot. Uz „Šukšina stāstiem” Maskavā biju, bet par Ēča izrādi pat neiedomājos.

Neaizbraucu skatīties arī Gaļinas Poliščukas iestudēto „Oļesju” Maskavas teātrī Et Cetera, kas pirmo reizi tika spēlēta 2009. gada 24. oktobrī un joprojām ir repertuārā. Interesanti, ka šis Aleksandra Kuprina garstāsts tika iestudēts gandrīz vienlaikus divos Maskavas teātros, turklāt arī otro uzvedumu veikusi sieviete – Oļesja Nevmeržicka. Līdz ar to vietējās recenzijās var jaust salīdzinājuma momentus, kuros ne reizi Poliščuka nav zaudētāja. Vispār starp sešām viņai veltītajām atsauksmēm, no kurām četras recenzijas (absolūti līdzīga uzmanība pievērsta arī otras režisores izrādei), nav ne viena kritiska vārda, gluži pretēji – uzvedums tiek vērtēts ļoti pozitīvi. Piemēram, Olga Bičkova laikrakstā Kультура raksta, ka režisore Nevmeržicka, iestudējot “Oļesju” Maskavā Oļega Tabakova teātrī, „palikusi tradīcijas rāmjos. (..) Viņas traktējumā pirmajā plānā ir mīlestība. Turpretī Gaļina Poliščuka likusi citus akcentus. (..) Viņa uzvedusi visai skarbu izrādi. Tā nav elēģija, nav ar sarkanām krellēm rotāta melodrāma (akmentiņš otras izrādes virzienā, kur, kā no citām recenzijām sapratu, krelles tiek apspēlētas – M.S.). Arī fināls te nav Oļesjas bēgšana. Agresīvā, nežēlīgā pаsaule jau ir atradusi jaunu upuri. Agrāk tā izrēķinājās ar svešajiem, tagad to nav. (..) Palikuši tikai savējie” (raksts pilnībā izlasāms: http://et-cetera.ru/main/press/5350/6234). Vai, teiksim, Aļona Karasja avīzē Российская газета uzsver, ka “Poliščuka valdonīgi paplašinājusi garstāsta telpu. (..) Viņa ignorē priekšplānā redzamo kaisles stāstu, iegremdējot to lielākā dziļumā, kur stūrī iedzītā civilizācija sastopas ar joprojām neizzinātās pasaules biedējošo maģiju. Šai ziņā „Oļesja” pauž daudz zīmīgāku, gudrāku vēstījumu, nekā to varētu gaidīt no Kuprina vecā stāsta, kas rosinājis ne vienu vien saldi melodramatisku ekranizāciju” (raksts pilnībā izlasāms: http://et-cetera.ru/main/press/5350/5880).

Ne tik cildinoši, taču ļoti intensīvi raksta Krievijas kritika arī par Poliščukas Sanktpēterburgā iestudēto darbu „Atgriešanās mīlestībā” („Возвращение в любовь”), kam pirmizrāde bijusi 2011. gada septembrī un kuru teātris Балтийский дом prezentē kā sentimentālu ceļojumu Raimonda Paula mūzikas un Jevgeņija Jevtušenko dzejas pavadījumā. Atsauksmes ir tiešām ļoti intensīvas, protams, galvenokārt divu iesaistīto maestro dēļ, taču arī Poliščukas režija tiek gan uzteikta (piemēram, ļoti aizkustināta ir divdesmitgadīgā kritiķe Juļa Bogdanova: http://www.afisha.ru/performance/85804/review/411632/), gan gudri analizēta, turklāt – Pēterburgas teātra žurnālā (skat. http://ptj.spb.ru/pressa/premiere/2011-2012/spb-baltdom-vozvraschenie-v-lubov/). Ir vērts to izlasīt. Starp citu, Krievijas teātru mājaslapās tiek iekļautas visas konkrētajai izrādei veltītās preses atsauksmes, arī TV raidījumi. Cik viegli kritikai strādāt: visu, kas par interesējošo izrādi ir bijis rakstīts, rādīts, stāstīts, var ātri atrast. Kāpēc Normunds Naumanis neko nav pamanījis, tā arī nesapratu. Cilvēks nepatīk? Bet profesionālim kāda gar to daļa...

Beigās izteikšu vienu vēlmi. Proti, gribas uzzināt par Māras Ķimeles darbu ar Igaunijas studentiem, kā tapusi un kāda iznākusi viņas izrāde „Heda Gablere” Von Krahl teātrī Tallinā 2011. gadā . Varbūt Ieva Struka par to varētu uzrakstīt? Māras Ķimeles režijas patību viņa labi jūt un daudz ko zina, tāpēc vien, domāju, arī pašai būtu interesanti…

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt