Agnese Rutkēviča 27.03.2012

Piezīmes Rīga – Maskava I

Literātes Agneses Rutkēvičas piezīmes par Krievijas teātra festivāla "Zelta Maska" ietvaros notikušajām programmām "Маска Плюс" ("Maska Plus") un “Новая пьеса” (“Jaunā luga”).

Pietura tumsā. Rīgas Laiks. Šeremetjevo.

5. marts. Jāmostas agri. Piecos no rīta. Nav viegli tik agri pamosties, tādēļ iepriekšējā vakarā modinātājus nemaz nelieku. Sevi pazīstot, zinu, ka tāpat negulēšu visu nakti, bet mēģināšu prātā vizualizēt Maskavu. Iemiegu tikai uz stundu, sapnī neredzu neko tādu, kas līdzinātos zīmēm, kuras vajadzētu iegaumēt. Savā piezīmju kladē ierakstu: „Kak tam buģet? Ņeznaju.”. Neko nezinu, neiedomājos, un tas nomierina. Esmu sākusi lasīt Umberto Eko „Prāgas kapsētu”, bet, krāmējot ceļasomu, nolieku to maliņā, būs par smagu. Varu iekļauties astoņos kilogramos, tādēļ pašā somas apakšā drošības labad ielieku Raiņa atziņu krājumu „Kalnā kāpējs”. Starp citu, laba lasāmviela, ja nav pagūts iedzert kafiju vai zaļo tēju. Pamodina tāpat kā kofeīns. Šķiet, ka somā ir viss vajadzīgais – visādas tur lupatas, viena zila kleita, kuru esmu paredzējusi uzvilkt, apmeklējot Puškina restorānu Tveras bulvārī 26a (šo vietu esmu jau kārtīgi izpētījusi internetā), Rainis pašā apakšā, zābaksmērs, pase, pase, jā, obligāti pase – tajā arī atrodas atļauja Maskavā uzturēties turpmākās desmit dienas, par laikapstākļiem neko nezinu, vispār neko nezinu, un tas nomierina. Paziņas gan brīdina, ka tur miljoni grūstās uz ielām, Putina matroškas kļūstot pieprasītākas, kāds iesaka uzreiz nopirkt C vitamīnu vai citas zāles, jo tur lētāk un daudz mikrobu, vēl kādam paziņam apsolu lidostā pienākt valūtas maiņas punktā, bet nepienāku, saku, ka vispār gatavojos pirmajam lidojumam savā mūžā, satraukums liedz aizmigt, bet ceļasoma ir gatava – piecos no rīta vecāki mani ar mašīnu pavada līdz pieturai „Staburags”, tēvs mašīnu novieto tā, ka autobusa šoferim acīs duras starmešu gaismas, visapkārt tumsa, lēni aust rīts, sēžot autobusā, vēl pametu skatienu atpakaļ, it kā jau nevajag un nedrīkst, autobuss šūpo kā mazu bērnu, pakausī dzirdu balsi, kas atkārto: „Uz Maskavu! Uz Maskavu!” Čehov, tas tu?

Lidostā viss notiek ātri – check in, man vieta pie loga, redzēšu mākoņus, “Narvesen” vēl iegādājos „Rīgas Laiku” un tikai lidojumā uz Maskavu virs kaut kādas taigas uzzinu, kur labāk iet un kur – labāk nevajag. Piemēram, to, ka no lidostas uz pilsētas centru var nokļūt ar ekspresvilcienu, uzzinu tieši no Ērika Kleina raksta „Vīne – Maskava”.

Lidojums Rīga – Sheremetievo ilgst 1 stundu 10 minūtes. Mani lidmašīnā ir pārņēmusi pirmā lidojuma sajūsma, brīžiem šķiet, ka, ja pakustēšos kaut mazliet pa labi vai pa kreisi, viss, nogāzīšos, sajūtos kā Gagarins, kurš pirmo reizi atklājis debesis un to, ka virs mākoņiem saule ir vienmēr. Lidmašīna piezemējas Maskavā, pat nepagūstu izlasīt A. Zapoļa rakstu par Visocki „Vai tiesa, ka jūs nomirāt?”, šķiet, ka stunda paskrējusi desmit minūtēs, un no piedāvātajām stjuartes pusdienām esmu knapi paguvusi izdzert kafiju, vēl jāaizpilda kaut kādas migrācijas kartītes, pulkstenis mobilajā telefonā jāpagriež divas stundas uz priekšu, krievzemē visi dzīvo divas stundas ilgāk, tā es pie sevis nodomāju, mēģinādama apvienot kāju un roku kustības ar prātu, kurš vēl neaptver, kas nu tagad būs.

Izkāpjot no lidmašīnas, man ir divas stundas laika, lai nokļūtu Meierholda teātra centrā, kurā turpmāko nedēļu katru vakaru došos skatīties Krievijas teātra festivāla „Zelta Maska” izrādes. Par spīti tam, ka pati Maskava domās rādās kā milzīga, žilbinoša tumsa, es steidzos uz pirmo izrādi ar nosaukumu „Haoss”. To uz Maskavu atvedis Viļņas Nacionālais dramatiskais teātris, taču pašu izrādes režisori Janu Rosu satieku tikai pēc divām dienām, sieviešu dramaturģu projekta “Новая пьеса” (“Jaunā luga”) prezentācijas pasākumā, kurā piedalījās mana māsa Madara Rutkēviča.

Sekojot ļaužu pūļiem, nepazaudēju pareizo virzienu no Sheremetievo lidostas uz Maskavas centru. No lidostas uz vilciena peronu izskrienu ar atpogātu mēteli, ir karsti un tomēr uztraukties nevajag, jo visu kontrolē gan žandarmi, gan miliči. 45 minūšu laikā ar ekspresvilcienu nonāku metro stacijā "Белорусская". Tā kā pirmo reizi lielo zirnekļa tīklu jeb metro apguvu pērnā gada vasarā Prāgā, tad no skudru cienīga mudžekļa nenobīstos. Maskavieši ir atsaucīgi un izpalīdzīgi. Lost in metro mani vēl nepiemeklē. No metro stacijas "Белорусская" pārbraucu uz "Новослободская", savas somas ar garderobistu pierunāšanu atstāju garderobē un ienirstu Meierholda teātra centrā. Turpat uz vietas satieku dramaturgu Daini Grīnvaldu, kurš Maskavā jau pabijis vienu nakti. Haosa epicentrs. Esi sveicināta, Maskava!

Sievietes dramaturģes. Fucking houses un Leea.

Pirmo nakti Maskavā pavadu hostelī “Godzillas”. Hostelī aizliegts smēķēt, tādēļ pīpi izeju uzsmēķēt laukā. Pie hosteļa durvīm satieku vīrieti, kurš apgalvo, ka ir hosteļa vadītājs un ka hostelis piederot diviem saimniekiem. Un neviens no tiem nav maskavietis. Vīrietis izstāsta, ka Maskavā mitinās 8 miljoni cilvēku. Astoņas Rīgas, es saku. Vēl par hosteļa vadītāju sevi dēvējošais vīrietis apjautājas, kā tad mums tajā Latvijā iet, pārmijam dažus vārdus par valodas referendumu, saku, viss ir kārtībā. Vīrietis aizejot vēl piebilst, ka Maskavā šodien (5. martā) visādi mītiņi notikuši. Putins, nodomāju. Bet man ne jau Putins galvā, man pirmā nakts Maskavā, vesela jauna pasaule, kura jāapgūst.

Istaba hostelī ir ļoti šaura. Visu telpu aizņem liela gulta. Izkrāmēju somu, sakaru skapī, kas nu tur karams, un uz naktsskapīša uzlieku tā arī neizlasīto „Rīgas Laiku”. Māsa Madara gatavojas savam sieviešu dramaturģijas pasākumam “Новая пьеса” (“Jaunā luga”), citas dalībnieces esam satikušas teātrī, jāmostas astoņos no rīta. Aizvērt acis ir neiespējami – aiz loga dun sveša, skaista pilsēta. Atrodamies netālu no metro stacijas Цветнoй бульвaр, pie kura redzēju baltu zirgu, gribēju nofotografēties, bet zirga saimniece man sacīja, ka tas neesot bez maksas. Iemiegot jūtu - jā, tas ir noticis – esmu iemīlējusies pilsētā, kuru vēl nepazīstu.

6. marts. Esmu paredzējusi doties uz izrādi „Saimnieks kofeīns”, kura notiek kafejnīcā „Marts” (netālu no Nāciju teātra). Tomēr visas manas cerības satikt dramaturgu Pāvelu Pražko nepiepildās, jo dodos atbalstīt māsu viņas dramaturģijas projekta prezentācijā.

Projekta prezentācijas laikā iepazīstos ar izcilu somu aktrisi Leu Klemolu (Leea Klemola) – kad esam izgājušas uzsmēķēt, Lea man stāsta, ka gatavojas kino lomai, kurā viņai jāspēlē homoseksuāls vīrietis. Leas balss ir zema un mazliet aizsmakusi, visas viņas ķermeņa kustības atgādina vīrieti. Lea raksta lugas un ir aktrise. Pati raksta, un pati izdzīvo. Iet uz treniņu zāli, svīst – pārvēršas par vīrieti. Sarakstījusi lugas – „Kokkola”, „Tur, kur aukstāks” un „Džesika – dzimusi brīvībai.” Uzstājoties Lea katrā trešajā teikumā piemin „fucking houses” un „let’s go back to stone age”. Uzreiz saprotu, ka lugas raksta par sevi. Toties māsa Madara uzstājoties runā vienlaicīgi divās valodās – angļu un krievu. Kad grib angliski – sanāk krieviski, vai otrādāk. Sieviešu dramaturģu projekta prezentācijas pasākums ieilgst uz piecām stundām, beigās jau atgādinot vistu kladzināšanu. Starp sievietēm dramaturģēm zālē sēž arī daži vīrieši režisori. Pasākumam tuvojoties izskaņai, gandrīz aizmiegu, kaut dažādu krievu teātra kritiķu uzstāšanās šķiet interesantas, tomēr pieminētās Annas Kareņinas, Lolitas un citas sievietes krievu dramaturģijā nespēj aizdzīt miegainību. Pēc pasākuma dodamies vakariņot uz japāņu+ķīniešu restorānu – piekrauju pilnu šķīvi, bet stipri pārvērtēju savas spējas to iztukšot. Iespaidu gūzma un vēl neatklātie Maskavas apgabali nomāc gan ēstgribu, gan miegu. Savā piezīmju kladē esmu ierakstījusi: „Labrīt, Maskava! Emociju nekontrole”. Pavadījusi veselu diennakti Maskavā, jau piemirstu par neizlasīto „Rīgas Laiku”, apkārt tagad valda Maskavas laiks.

Turpinājums sekos...

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt