Nadīne Plinta 02.10.2012

Diplomdarbs Reloaded

Intervija ar LKA 4. kursa studentu Jāni Znotiņu un kursa vadītājiem Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu.

 

Šogad Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rīkotais Jauno režisoru festivāls "Patriarha rudens" lielā mērā ir LKA aktieru un režisoru 4. kursa notikums - līdzās vairākām topošo režisoru jau iepriekšējā sezonā iestudētajām izrādēm festivālā pirmizrādi piedzīvos kursa kopdarbs Īkstīte Reloaded Jāņa Znotiņa režijā - 3. un 4. oktobrī plkst. 11.00 atjaunotajā Zirgu pastā, Dzirnavu ielā 46. Nedēļu pirms pirmizrādes aicināju uz sarunu Jāni Znotiņu un kursa vadītājus Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu.

Nadīne Plinta: Vai jūs varētu raksturot topošo izrādi Īkstīte Reloaded gan formas, gan sižeta ziņā?

Mihails Gruzdovs: Izrāde veidota pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas Īkstīte motīviem, Jānis Balodis izveidojis tās jauno dramatizējumu. Mēs vēlējāmies Andersena tēmu pārstrādāt, agrāk teikto pārveidot jaunā, šodienīgā skatījumā. Īkstīte tapusi no etīdēm, autori nenoliedzami ir arī paši aktieri, bet Balodis gala rezultātu literāri apdarinājis. Šajā interpretācijā tā ir nevis bērnu pasaciņa, bet gan jauna, moderna izrāde tīņiem, kas uzdod jautājumu, kā šodien dzīvot šajā pasaulē un vai mīlestība tajā eksistē vai nē? Ja mīlestība ir, tad kāda tā ir, kādai tai jābūt? Tieši tāpēc izrāde paredzēta tīņu auditorijai, 13-14 gadus veciem jauniešiem, jo viņi piedzīvo grūtāko meklējumu periodu savā dzīvē.

NP: Kad visi ir etīžu autori, kur paliek režisors?

Indra Roga: Etīdēm ir uzdevumi, tās ir meklējumi. Citas sanāk, citas nesanāk, taču režisors ir jau pašā etīdes uzdevumā, kad tā tiek uzdota.

Jānis Znotiņš: Mēs arī ļoti daudz diskutējām par to, ko tad galu galā ar šo izrādi pateiksim. Viena lieta ir spēlēt etīdes, bet cita - kaut ko ar to visu pateikt, un režisora pienākums ir panākt, lai izrāde skatītājam kaut ko pasaka.

NP: Ko tieši jūs vēlaties skatītājam pateikt?

JZ: Lasot gan pasaku Īkstīte, gan Jāņa Baloža dramatizējumu, manī nostiprinājās sajūta, ka pats svarīgākais ir tas, kas cilvēkā iekšā, proti, viņa sirds, attīrīta un ļoti ievainojama. Ar Īkstīti vēlamies pateikt, ka cilvēks ir pats un viņam jāatrod sevi.

NP: Kāpēc izvēlējāties tieši pasakas formu?

JZ: Pasaka ir svarīga jau skolā, tā trenē iztēli, jo neeksistē nekādi ierobežojumi. Pasaka paver iespējas un tai nav robežu.

NP: Šī ir jūsu diplomdarba izrāde. Kādas ir izjūtas pirms pirmizrādes?

JZ: Sākumā es domāju, ka būs traki, bet, pateicoties maniem skolotājiem, vēlāk sapratu, ka tā ir unikāla pieredze strādāt ar tik lielu aktieru kolektīvu, kas diez vai tuvākajā laikā atkārtosies. Tāpēc tā ir milzīga iespēja strādāt tieši šeit un tagad kopā ar saviem kursa biedriem, kas pret mani ir ļoti atsaucīgi.

NP: Ar ko jums ir vieglāk strādāt - ar saviem kursa biedriem vai profesionāla teātra aktieriem?

JZ: Esmu strādājis Valmieras teātrī un zinu, ka tieši man vieglāk ir strādāt ar svešu cilvēku, bet tā, protams, ir tikai mana personīgā rakstura iezīme. Tā kā arī es pats kopā ar kursa biedriem veidoju etīdes, pienāca brīdis, kad bija jābūt ļoti skaidrai domai un skatam no malas, tāpēc brīžiem bija jāreaģē ļoti asi. Protams, kursa biedru atsaucība ir nenovērtējama, tomēr jāspēj saglabāt distanci, un tieši tas brīžiem ir grūti.

NP: Pirms jūsu iepriekšējās izrādes 4est, kuru veidojāt kopā ar Reini Suhanovu, Jēkabu Nīmani un Rūdolfu Bekiču festivālā Homo Alibi: recycled, jūsu kursa biedri, ieraugot scenogrāfiju, to raksturoja kā tipisku Znotiņu. Kāds ir tipisks Znotiņš?

JZ: 4est mums visiem bija ļoti personīga izrāde, bet tipisks Znotiņš...

MG: Paies vēl ilgi gadi, lai sasniegtu to tipisko Znotiņu. Ja tas jau tagad tā būtu, vairs nepastāvētu nekāda perspektīva.

JZ: Tieši tā. Jāatrod sevi.

NP: Vai tā ir sakritība, ka gan 4est, gan Īkstīte Reloaded nosaukumos izmantota angļu valoda?

JZ: Iespējams, neapzināti tas parāda tendenci, ka cilvēkiem patīk saīsināt un mūsu valodā ienāk ļoti daudz anglicismu. Nāk prātā tas populārais joks ar mūsu kultūras ministri, kas ASV angliski uzrunāja milzīgu auditoriju un aicināja cilvēkus braukt uz Latviju: „Welcome to Latvia you, you, you...”, tad pagriezās uz otru pusi un teica: „...and you too!” Un visiem tas skan kā grupa U2, smieklīgi.

NP: Ko paši kursa vadītāji šo četru gadu laikā ir iemācījušies no saviem studentiem?

MG: Ļoti daudz. Katra paaudze ir pavisam savādāka, citādāka ir viņu šodienas domāšana. Piemēram, viņi lieto kādu vārdiņu, ko es nemaz nezinu, lieto man nezināmu slengu. Es vispār ļoti daudz ko nezinu par to, kā dzīvo šodienas jaunatne, ko viņi patiešām domā, ko grib sasniegt. Tas viss man šķiet ļoti svarīgi.

NP: Kā pietrūkst šodienas Latvijas teātrim, un ko šis kurss tam varētu piedāvāt?

MG: Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā pietrūkst teātru kā tādu, kāda jaunatnes teātra, kāda muzikālā teātra, vēl kāda dramatiskā teātra. Kā minimums, trīs četri papildus teātri būtu ļoti interesanti.

IR: Spiediena un ārprātīgās ražošanas dēļ, šodienas teātrim ļoti pietrūkst laika iestudēšanai. Ļoti ātrā rotācija un ražošana ir novedusi pie fabrikas tipa sistēmas, kas būtībā aktieri izmanto un izmet. Šādā sistēmā izdzīvot ir ļoti liela problēma.

NP: Īkstīte Reloaded atgādina par lasītāja attiecībām ar literāro darbu. Vai jums pašiem vēl atliek laiks lasīt un ko lasāt šobrīd?

MG: Protams, nepietiek laika, protams, gribētos vairāk. Man, piemēram, katru dienu pirms miega vienkārši vajag izlasīt vismaz divas lapiņas, lai es normāli justos, citādāk nāk vēmiens no dzīves. Šobrīd es lasu par pirmo Latvijas Svēto Jāni Pommeru, kā arī vēl vienu garīgo grāmatu.

IR: Pēdējais, kas pabeigts, ir Čudakovas grāmata par Bulgakovu. Šobrīd lasu Antonija Soroškina Последние беседы (Pēdējās sarunas – krievu val.).

JZ: Pēdējais, ko es izlasīju, bija, kā nu saucās tā grāmata... Ata Klimoviča Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti.

NP: Kādi šobrīd ir jūsu nākotnes plāni? Vai redzat sevi kādā konkrētā Latvijas teātrī?

JZ: Mani nākotnes plāni... Es gribētu apprecēties, tādi ir mani nākotnes plāni.

NP: Ko jūs novēlētu saviem kolēģiem, kuri arī piedalās teātra festivālā Patriarha rudens?

JZ: Atrast sevi.

 

* Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt