Gunta Sloga 10.08.2012

Jautājiet pļavai

Atskats uz starptautisko laikmetīgās mākslas festivālu „Dirty drama IV”, 2.-5.augusts.

„Šī ir viena dīvaina valsts,” nogroza galvu ārzemju tūrists Rīgas Centrāltirgū. Viņa uzmanību nedaudz sutīgajā sestdienas pēcpusdienā piesaistījusi sieviete lakatā, kas ar putekļu sūcēja cauruli „pacēlusies” metru virs zemes un imitē levitēšanu. Kāds vaļsirdīgāks garāmgājējs neskopojas ar lamuvārdiem, cits lien pētīt tehnisko triku, kas ļāvis sievietei pacelties virs zemes, taču vairums izvelk savus telefonus, fotografē un filmē. Pēc kāda brīža kļūst skaidrs, ka galvenās varones šeit nav igauņu aktrises Epa Kubu (Epp Kubbu) un Flo Kaseraua (Flo Kaserau), kas izspēlē performanci “Svētās tehnoloģijas” („Holy High – Tech”), bet gan garāmgājēji. Tāda tēlu dažādību un daudzveidību teātrī bieži nevar sastapt.

Mijiedarbība ar skatītāju, izrādes, kuru pamatā nav klasiskās dramaturģijas, un vides prioritārā loma performancēs bija raksturīgākās pagājušā nedēļā notikušā starptautiskā laikmetīgās skatuves mākslas festivāla „Dirty Drama IV” iezīmes. Festivāla centrālā norises vieta bija tā rīkotāju – „Dirty Deal Teatro” - mītne. Šis bija viens no teātra piecu gadu jubilejas pasākumiem. Tāpat atsevišķi festivāla pasākumi notika Eduarda Smiļģa Teātra muzejā un tā apkārtnē, kā arī Centrāltirgū un Mārupītes krastos.

Latvijas pusi festivālā pārstāvēja „Dirty Deal Teatro” jau redzamās izrādes, kā arī virkne ar šo teātri sadarbojošos aktieru, dramaturgu, scenogrāfu un režisoru. Festivāla rīkotāji bija lūkojušies pēc sev līdzīgajiem arī citās Eiropas valstīs – neatkarīgiem, eksperimentāliem teātriem vai uz konkrēto projektu kopā sanākušām aktieru grupām. To vidū bija Nīderlandes teātra kompānija „MEDEA73”, „Teatro Atomico” no Spānijas, kā arī neatkarīgo aktieru grupas no Polijas, Čehijas un Igaunijas.

Ja „tīklošana” un kontaktu dibināšana bez paša mākslas procesa vienmēr ir bijusi neatņemama festivālu sastāvdaļa, tad „Dirty Drama IV” uz to bija fokusējuši vēl lielāku uzmanību. Kā atzina paši organizatori, bez jaunu iedvesmu meklējumiem un radošu zibšņu apmaiņas festivāla viesi tika pētīti kā iespējamie sadarbības partneri nākotnes projektiem. Nevienam nav noslēpums, ka starptautiskiem projektiem ir daudz vieglāk atvērt dažādu finansētāju maciņus.

Pasakas Smiļģa mājā

Fokusēšanās uz sadarbību un citam cita iepazīšanu izpaudās jau festivāla atklāšanas vakarā izrādītajā performancē „Urbānā pasaka”, kas notika Eduarda Smiļģa Teātra muzejā un tā apkaimē. Skatītājus pie muzeja lielajiem vārtiem sagaidīja kāds sprogains baskājis, kurš čehiski ko aizrautīgi stāstīja un veda visus sev līdzi uz tuvējo autobusa pieturu. Tur rindā uz soliņa sēdēja vecas sieviņas imitējoši aktieri, kurus uzmācīgi bildēja divi fotogrāfi. Etīdei negaidītu pavērsienu piešķīra kāds no Āgenskalna pastāvīgajiem saulesbrāļiem, vicinot rokā savu pasi.

Galvenais performances dalībnieku uzdevums bija ikdienišķās vietās radīt pasakas elementus. Aktieru grupiņas, kurās bija pārstāvēti dalībnieki no visām festivāla dalībvalstīm, apdzīvoja ne tikai E. Smiļģa muzeja pagalmu, iekšpagalmu un pagrabus, bet arī sānielas. Pie etīdēm katra grupa bija strādājusi vairākas dienas, un ne viens vien pēc tam atzina, ka tieši process beigās bijis svarīgāks par rezultātu. Dažiem process bija izrādījies ražīgāks kā citiem. Tā, ienākot lielajā muzeja pagalmā, skatītājus sagaidīja kokos stāvoši aktieri, kas atgādināja kāda tuvējā daudzstāvu namā mītošus cilvēkus. Viena no tām, nervoza tante, noņēmās ar puķu laistīšanu un neesošu kaķu barošanu, metot tiem lejā reņģes. Kāds vīrs tukši vērās savā televizorā. Savukārt seksapīla skaistule mēģināja iekarot apkārtējo uzmanību. Visus vajāja viena liksta – vientulība.

Vistuvāk uzdevumam – ikdienišķajā ietvert pasakaino – bija nonākusi aktieru grupa, kas ar treknām nezālēm apaugušajā muzeja ēkas slīpnē izspēlēja „runājošās pļavas” etīdi. Visi skatītāji tika lūgti nostāties pie kādas pamestas Talsu ielas ēkas, kas atrodas iepretim minētajai, ar zālēm apaugušajai muzeja ēkas slīpnei. Performances varone vispirms pieklauvēja pie pamestās ēkas durvīm, tad soļoja pāri ielai un meta akmeni nezāļu meža virzienā. Akmenim nokrītot, no nezālēm atskanēja vīrieši lamas un vaidi. Pļava bija sākusi „runāt”. Tālāk sekoja jautājumi, kurus uzdot tika mudināti arī skatītāji. Lai kādi jautājumi tika uzdoti pļavai, atbildes, ironiski stilizējot pasaku un pareģojumu valodu, tika novestas līdz absurdam.

 

Ieejam sevī

Turpmākajās dienās rādītās izrādes nebija viendabīgas gan kvalitātes, gan tēmu ziņā. Latviju pārstāvēja jau iepriekš „Dirty Deal Teatro” spēlētā Kristīnes Vismanes un Rūdolfa Baltiņa radītā laikmetīgās dejas izrāde „Kas ir Zeir?” un melodramatiskā performance „Sieviete – dieviete” (režisore Kristīne Vītola). Kā pēdējais ķirsītis festivāla tortē bija iesprausta režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža izrādes – pastaigas „Mārupīte” pirmizrāde.

Viesmākslinieku izrādēs dominēja mīlestības trūkums, sava ceļa meklējumi, varoņa attiecības ar laiku un nespēju izbēgt no sava likteņa. Tā dažādu Polijas teātru aktierus apvienojušās režisores Agatas Puščas (Agata Puszcz) iestudētā eksperimentāli muzikālā izrāde “Piedzimis, lai nomirtu” („Born to die”) ļāva ieskatīties kādā realitātes šovā, kura dalībnieki ir Šekspīra traģēdiju varoņi. Uzvarētājam apsolīta balva – iespēja mainīt savu likteni jeb, citiem vārdiem sakot, izbēgt no nāves. Tomēr galu galā tas neizdodas nevienam un izrāde liek nonākt pie secinājuma, ka no likteņa nav iespējams izbēgt, vienlaikus šī izrāde arī bija parodija par populārajiem realitātes šoviem.

Neatkarīgā čehu aktieru grupa – Ondrejs Novotnijs (Ondrej Novotny), Petrs Mika (Petr Mika) un Tomass Soldans (Tomas Soldan), izrādes “Takas/Svētceļojumi II” (“Paths/Piligrimages II”) autori, režisori un aktieri vienlaikus, bija pievērsušies ceļa tēmai un neizbēgamām ceļā esošā varoņa pārmaiņām No izrādes bija noprotams, ka attīstība nav iespējama bez sāpēm un zaudējumiem, taču dažbrīd izrādes laikā nepameta sajūta, ka aktieru pievēršanās nežēlības elementiem ir pašmērķīga.

Brīžiem radās sajūta, ka festivāla rīkotāji un dalībnieki pārāk daudz ļāvušies savstarpējās komunikācijas baudīšanai festivāla aizkulisēs, kā rezultātā izrāžu sākums ne reizi vien kavējās par pusstundu vai 20 minūtēm.

Paralēli izrādēm festivāla pēdējā dienā noritēja arī dramaturgu cīņas. Laura Gundara un Rasas Bugavičūtes vadītajās cīņās iesaistījās ne tikai dramaturgi – katram no tiem izlozes kārtībā tika „piestiprināts” arī režisors un scenogrāfs. Kā uzsvēra Rasa Bugavičūte, šo cīņu galvenais mērķis bija veicināt izpratni par ciešākas sadarbības nepieciešamību starp režisoru, scenogrāfu un dramaturgu.

Grupām tika dotas trīs stundas laika, lai strādātu pie vienas idejas (katrai grupai izlozēja vienu no tēmām – kurlmēms tēls, smird pēc deguma, bites sakosts cilvēks, 3. laika prognoze), obligāts priekšnoteikums – viens no izrādes varoņiem nav vecāks par 18 gadiem. Pēc trīs stundām visām četrām grupām tika dotas 20 minūtes idejas prezentācijai. Publikai, ar kuras balsojumu tika noteikts uzvarētājs, protams, lielāko interesi raisīja pirmās grupas (dramaturģe Līva Eglīte, režisors Andrejs Polozkovs un scenogrāfs Artūrs Arnis) plāns iestudēt izrādi – televīzijas šovu, kurā trīs varoņi diskutē par tabu tēmām seksā. Tomēr ar nelielu balsu pārsvaru uzvarēja grupa (dramaturģe Aiva Birbele, režisors Krišjānis Sants un scenogrāfs Valters Krisbergs), kuri visdetalizētāk bija paspējuši izstrādāt gan tēlus un to mijiedarbību, gan izrādes ritmu un scenogrāfiju idejai par kurlmēmu meiteni.

Oda Mārupītei

Festivāls noslēdzās ar režisora Valtera Sīļa izrādi – pārgājienu „Mārupīte”. Šī, iespējams, ir viena no emocionālākajām Valtera Sīļa teatrālajām izpausmēm, jo viņš kopš dzimšanas dzīvo 300 metru attālumā no upes. Tādējādi no vienas puses tas bija dziļi personiskas stāsts par to, kā Sīļu ģimene jau paaudžu paaudzēs mitusi upītes krastos un pieredzējusi virkni pārmaiņu, tai skaitā gleznās vietas sagandēšanu. No otras puses – ar dramaturga Jāņa Baloža palīdzību līdz hronoloģiskai precizitātei tika izstāstīta nesenā ekoloģiskā katastrofa Mārupītes apkaimē, kad tajā ieplūda ķīmiskais piesārņojums. Lai arī izrādes autori un aktieri vairākas reizes mēģināja uzdot jautājumu, kas tad ir vainojams šajā notikumā, atbildi tā arī nebija iespējams atrast.

Taču stāsti par tuvējo māju iedzīvotājiem, kas upē un gruntī laiž kanalizāciju, piedrazo upīti vai saceļ tās krastos bezgaumīgus briesmoņus, pastaigas dalībniekam lika domāt par savu individuālo atbildību vides priekšā. Par to vēl jo vairāk mudināja domāt audioierakstā atskaņotais pie Mārupītes dzīvojošas sievietes stāsts, kura savā vannā pēc avārijas bija glābusi pusdzīvās upītes līdakas.

Dodoties pastaigā, šo rindu autorei bija grūti būt tikai vērtējošam skatītājam, jo takas, pa kurām sienāžu piedziedātajā un Ojāra Vācieša dzejas pieskandētajā vakarā tika iets, zināmas no galvas. Ik pa laikam niezēja mēle piebalsot režisoram vai citam apkaimes iedzīvotājam un pastaigas apskaņotājam Edgaram Raginskim. Tiesa, ik pa laikam nepameta sajūta, vai brīžiem galvenais stāstnieks – Valters Sīlis – neiegrimst pārāk sīkā savu un Mārupītes attiecību iztirzāšanā, bet Daigas Kažociņas mēģinājumi sasaistīt Mārupītē notikušo katastrofu ar pasaulē lielākajām globālajām katastrofām tomēr likās drusku pārspīlēta. Šķita, ka daža monologa vai performatīvo izpausmju apīsināšana tikai nāktu par labu. Izrādes beigu daļā izskanēja pārmetums arī medijiem, kas pirms pāris gadiem satraukušies par veloceliņa kaitējumu unikālajām Mārupītes melnalkšņu audzēm, bet tagad, kad celiņa būvi izlemts tupināt, trauksmi vairs neceļ.

Pastaigai noslēdzoties, jau bija uzkritusi tumsa. Pārņēma liriskas skumjas. Valters Sīlis un viņa domubiedri trīs stundu ilgā pārgājiena laikā bija piefiksējuši pasauli, kuras jau pavisam drīz vairs nebūs. Vienīgās liecinieces būs līdzīgas fotogrāfijas kā pārgājiena sākumā rādītie attēli ar Mārupīti pirms 100 gadiem.

* LU HZF Teātra zinātnes MSP 2.kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt