Lelde Stumbre 06.12.2012

Putekļu valsis

Decembrī par teātri un dzīvi runā dramaturģe Lelde Stumbre.

Neesmu nekāda aizrautīgā blogotāja, tikai tā...paretam...kad uznāk. Tas „kad uznāk” gan tāds stiepjams jēdziens, jo domas jau pa galvu maisās un tu blogo ar sevi tā, ka prieks, pie tam bieži vien - sakārtotos, glītos, asprātīgos teikumos. Šī mēneša kroders.lv blogotāja esmu es un iegrimšu divus gadus vecos notikumos, kas man neliek mieru vēl šodien un varbūt vispār, kā mēdz teikt, bija manas radošās biogrāfijas Lūzuma Punkts. Neviens jau to neanalizēs, kā vien es pati, vai ne?

Tātad, viss sākās novembrī pirms diviem gadiem un samērā laimīgi „beidzās” martā. Beigas šim pasākumam ir nosacītas, jo tā sekas uz savas ādas es jūtu vēl šobrīd un, kā jau teicu, tas bija Lūzuma Punkts, vai vēl trakāk – Atskārsme...ē... Pagrieziena Punkts... Vai vēl kādi svinīgi apzīmējumi kādam nāk prātā? Nenāk... labi. Tas viss bija saistīts ar teātri un ar rakstīšanu teātrim. Savādā kārtā tiku pie rakstīšanas teātrim, pilnīgi konkrēti un secīgi, kā tam it kā būtu jānotiek. Es nevienu te netaisos nosodīt vai pamācīt, pati vienmēr esmu labāk sēdējusi mājās pie rakstāmgalda, nekā vandījusies pa teātri,  bet šis gadījums visu sagrieza ar kājām gaisā.

Novembrī  es, neko ļaunu nenojauzdama, strādāju par apkopēju Latvijas Valsts arhīvā Slokas ielā. Tas bija savāds darbs – divas stundas vakarā, kad visi darbinieki jau aizgājuši, varēju slidināties pa plašajiem gaiteņiem un kabinetiem, katrā rokā pa lupatai, elkonī – spainis, kabatās – tīrāmie līdzekļi... Lielais nams, kas aizņem vai veselu kvartālu, bija kluss un tukšs, tikai dokumentu kaudzes uz galdiem un skapjos, kā  bērnu filmās atdzīvojušās, klusu čabinājās... Vilis Lācis sēdēja kaktā  dermantīna krēslā, ieslīpi aiz rakstāmgalda, vienu kāju pārmetis otrai, elegants un kopts, īsts piecdesmito gadu kinoaktiera tipāžs, vienīgi bālu, nekustīgu seju, zem šīs maskas nevarēja nojaust nekā, pilnīgi nekā, bet sirds man sažņaudzās žēlumā... Garām noplīvoja sarkans mētelis un nogranda ironiski smiekli... Protams! Dzejniece! Mirdza Ķempe! Bet aiz viņas - pelēcīgi stāvi, grūstīdamies un papīrus burzīdami, tie plīvoja viņiem nopakaļ un nolaidās uz gaiteņa grīdas, izveidojot netīri baltu, saburzītu strautu. Ķempe ieskrēja krūtīs kādam vīrietim platmalē, iesaucās, apraudājās, bet aizplīvoja tālāk, kā sarkans karogs.

Patiesībā es biju tā, kas ar saviem spaiņiem un lupatām biju rēgs viņu visu vidū, nespēdama vien nobrīnīties un  atraut acis - kādreiz jau iznāca nejauši atvērt kādu sadzeltējušu mapīti, un tad mans darbalaiks iestiepās vēl pāris stundu garāks.

Lidināšanos pa arhīva stāviem pārtrauca Baiba Rožkalne, kas pierunāja uzrakstīt mazu ludziņu, ko viņa gribēja iestudēt Austrumu robežā. Viņa pasvieda aptuvenu sižetiņu, un es nolēmu pa vakariem, pulējot arhīva grīdas, kaut ko izdomāt. Rokas gan aizņemtas, bet galva taču brīva! Un, tā strādājot, domājas labi, pat ļoti! Baiba bija iecerējusi sirsnīgu stāstu par kādu māti un viņas pieaugušo dēlu, bet es jau nākamajā dienā viņai uzrakstīju, ka tā vis nebūs – nekādas sirsnības, nekādas sirdi plosošas izskaidrošanās, tikai – karš! Ar mazajām ludziņām man roka  „iesista”, un  lai nu ko, bet to es zināju – mazajās ludziņās konfliktam jāsākas jau ar pirmajiem varoņu elpas vilcieniem.

Ludziņas rakstīšana veicās labi, režisore bija apmierināta, es arī nevilku kaķi aiz astes, jo mēģinājumiem bija jāsākas jau janvārī un, plivinādamās pa arhīva gaiteņiem un grozīdamās starp saviem „rēgiem”, ludziņu rakstīju, nekaunīgi sēdēdama te vienā, te otrā kabinetā pie ērtajiem rakstāmgaldiem, mīkstajos grozāmajos krēslos un izmantodama trauciņos glīti saliktos rakstāmrīkus. Līdz janvārim ludziņa bija gatava un es pat nenojautu, kas ar to notiks, kādas pārvērtības pieredzēs, ko, būdama pie pilna prāta, nekad nebūtu pieļāvusi. Bet es nebiju pie pilna prāta. Notika divas lietas – janvārī mani atlaida no darba arhīvā, jo bija sākusies drūmākā štatu samazināšana un es, protams, biju pirmais kandidāts. Otra lieta – režisore piedāvāja man pašai lomu manis uzrakstītajā ludziņā un es sev par neizsakāmu pārsteigumu – piekritu.

Tikai pēc brīža sāku apjēgt, kādā ķezā esmu labprātīgi iekūlusies. Vai tā bija ķeza vai pārsteidzoša liktenīga apstākļu sakritība un ko man no tā būs mācīties – par to nākamajā reizē...

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt