Dmitrijs Petrenko 30.10.2012

Mūsējie Permā

Piezīmes par festivālu “Režijas telpa”, kas norisinājās Permā no 11. līdz 15. oktobrim un tika veltīts Baltijas valstu teātrim.

Festivāls „Režijas telpa” (Пространство режиссуры) ceturto gadu pēc kārtas notiek Permā no 11. līdz 15. oktobrim. Festivāla mērķauditorija ir jaunie režisori no Eiropas, kuriem dažas dienas pirms festivāla sākuma tiek dota iespēja Permas Akadēmiskajā teātrī ar vietējiem aktieriem iestudēt fragmentus (šogad dalībnieki varēja izvēlēties V. Šekspīra lugas), ko pēc tam atrādīt publikai un žūrijai. Uzvarētājs saņem tiesības Permas teātrī veidot izrādi nākamajam festivālam. Šogad žūrija izvēlējas divus režisorus – Vasiliju Zaržecki un Vjačeslavu Jamboru no Krievijas. Latviju pārstāvēja režisore Arnita Jaunzeme, kura no žūrijas saņēma atzinību par “ieceres oriģinalitāti”, iestudējot “Otello” fragmentu. Vienlaikus festivālā notiek meistarklases un tiek spēlētas festivāla organizatoru izvēlētas izrādes. Šogad akcents tika likts uz Baltijas valstu teātri, un festivāla skatē piedalījās arī divas latviešu izrādes – Kārļa Krūmiņa „Svētceļnieks” un Māras Ķimeles „Otello”. Latviju žūrijā pārstāvēja kritiķe Henrieta Verhoustinska un dramaturgs Dainis Grīnvalds.

Permas Akadēmiskais Teātris-Teātris (Пермский академический Театр-Театр) ir līdzīgs mūsu Dailei. Tas joprojām atrodas pirms trīsdesmit gadiem uzceltā milzīgā ēkā ar tipisko tā laika arhitektūru. Uz lielās („galvenās”) skatuves pārsvarā klasika: Šekspīrs, Ostrovskis, Gribojedovs. Mazo skatuvi teātris nosaucis par Сцена-Молот (Skatuve-Āmurs), bet teātra jaunatne to dēvē par eksperimentālo. Spilgti rozā durvis un stilīgs bārs uzreiz pie ieejas dīvaini kontrastē ar liela teātra akadēmiskumu. Reklāmas flaierīši liek saprast, ka uz mazās skatuves tiek iestudēta pārsvarā jaunākā krievu dramaturģija. Pie katras otrās izrādes brīdinājums – skan nenormatīvā leksika, izrāde nav domāta bērniem utt.

Kad atbraucām uz Permu, jau pirmajā dienā no vairākiem cilvēkiem padzirdējām baumas: Krievijas varas pārstāvji izlēmuši pataisīt Permu par Krievijas kultūras galvaspilsētu, tāpēc naudas kultūrai te tagad netrūkst. Tā tas, iespējams, arī ir: jauno režisoru festivāls Režijas telpa jau ir sācies, kamēr pilsētā vēl nav paspējuši „noņemt” teātra un kino festivāla Текстура afišas, kas norisinājās pāris nedēļu ātrāk.

Par to, ka arī Permas teātris ir gatavs ieguldīt spēkus jaunajos režisoros, liecina viena no festivāla izrādēm, ko veidojis pagājušā gada festivāla laboratorijas uzvarētājs, GITIS students Artemijs Nikolajevs. Permā viņš debitēja ar iestudējumu „Hotelis”, kas tapis pēc Arkadija un Borisa Strugacku darbu motīviem. Gaisma, scenogrāfija, īstais motocikls ar blakusvāģi – acīmredzot, teātris režisora vēlmes nav ierobežojis ne finansiāli, ne arī idejiski. Pat neskatoties uz to, ka iestudējums sanācis ļoti vājš. Aktieri darbojas pēc principa – kad nezini, kā spēlēt, spēlē dīvaini; savukārt, ja ideja par citplanētiešiem vēl padomju gados varēja kalpot kā interesanta metafora, tad šodien uz skatuves cilvēki baltajos kombinezonos bez kaut cik ironiskās attieksmes vai farsa piegaršas izskatās vienkārši nesaprotami.

Pēc katras izrādes notika apspriede ar izrādes kolektīva un festivāla dalībnieku – jauno režisoru piedalīšanos. Šis diskusijas bieži vien sanāca pat interesantākas nekā pašas izrādes, jo parādīja, cik atšķirīgs un brīžiem arī kategorisks ir režisoru-studentu skatījums uz to, kas ir “pareizi” un “galīgi nepareizi” mūsdienu teātrī. Spilgtākais gadījums laikam ir mūsu režisora Kārļa Krūmiņa izrāde „Svētceļnieks”, kas bija iekļauta festivāla programmā. Pēc izrādes daļa publikas steidzās skaļi iebilst, ka tā tak vispār nav nekāda izrāde. Zīmēšana uz grīdas tika uztverta nevis kā naivuma intonācija, bet gan kā “ilustratīvā režija”, bet iestudējuma minimālisms izteiksmes līdzekļos lika dažiem oponentiem teikt, ka tikko redzētais labākajā gadījumā būtu saucams par lugas lasījumu. Taču kāds no diskusijas dalībniekiem, kuru izrāde uzrunāja, manuprāt, ļoti precīzi noformulēja šī strīda problēmu – mēs neesam pieraduši pie tā, ka aktieris izdzīvo lomu sevī, nevis ārišķīgi demonstrē publikai pārdzīvojumu (ar „mēs” domājot krievu publiku). Tas, ka Valters Sīlis „Svētceļniekā” neplosījās pa skatuvi, rādot “pārmaiņas” tēlā, daži uztvēra kā slikto toni.

Manu pieņēmumu tikai apstiprina tas, ar kādu attieksmi festivāla publika skatījās Māras Ķimeles iestudēto „Otello”. Cilvēki ne tikai cēlās kājās aplaudējot, bet izrādes apspriešanas laikā izteica sajūsmu par aktieru un režisores profesionālismu. Un tas arī saprotams – ansamblim izdodas atklāt uz skatuves gan „psiholoģiju” - precīzas attiecības, reakcijas, absolūta partnerība; gan arī parādīt ļoti gaumīgu spēles teātri. Savukārt, lietuviešu režisora Oskara Koršunova „Romeo un Džuljeta”, kas tomēr ir absolūts spēles teātris, kas brīžiem robežojas ar bufonādi, izsauca pretreakciju: skatītāji skaļi gāja prom no izrādes, saucot to par murgu.

Tikpat interesants ir novērojums par slavenā igauņu teātra NO99 izrādi „Pedagoģiskā poēma”, kurā piedalās burvīga aktrise Marika Vaarika un topošie aktieri, trešā kursa studenti. Izrāde veidota kā saspēle starp studentiem un aktiermeistarības pedagoģi, kas pamostas savā gultā-zarkā un sāk komandēt jauniešus, kuri viņu saprot pat ne no pusvārda, bet no viena skatiena. Bailes, cieņa, disciplīna – Staņislavska ētika sakāpinātā formā un solījumi pašiem sev – kāpt pāri visam, lai sasniegtu virsotnes profesijā. Izrādes pamatā ir etīdes par aktieru skolas tēmu. Pedagoģe pieprasa no studentiem zibenīgu spēju pieslēgties darbam un ātri reaģēt uz visu, kas notiek laukumā. “Kāpēc tu smejies par mani?” - viņa pēkšņi jautā kādam studentam. Visa grupa pieņem to, ka doto apstākli. “Es neesmu smejies”. “Nē! Kāpēc tu smējies par mani”. Ar šo jautājumu pasniedzēja noved savu audzēkni gandrīz līdz histērijai. “Pasaki tā, lai es noticu!” Un tikai tad, kad zēns nomierinās un ļoti klusi, bet godīgi viņai acīs pasaka: „Es neesmu smējies par jums”, viņa atbild: „Tagad ticu”. Režisoriski šī izrāde nav labi pārdomāta, jo ir daudz fragmentu, kur aktieru eksistēšana notiek pret pašu izvirzītajiem spēles noteikumiem, vai arī kur aktieriem netiek paskaidrots uzdevums. Arī otrā cēliena etīdes vairs neliekas tik asprātīgas un pie kopējā izrādes garuma (trīsarpus stundu) pat šķiet liekas. Taču skatītāji cēlās kājās un slavēja emocionāli piesātināto izpildījumu.

“Žēl, ka jums tas jāredz”, tā mums pačukstēja vietējie aktieri par Permas teātra izrādi Gudra cilvēka nelaime (Горе от ума), ar kuru tika noslēgts festivāls. Mēģinājums “mūsdienīgot” Gribojedova darbu sanācis plakans un garlaicīgs. Kaut arī jāatzīmē Permas teātra mēģinājums ļoti tieši runāt par Krievijas politiskajām problēmām. Ja šāda iespēja arvien vairāk pazūd gan Pēterburgā, gan Maskavā, tad nav nekāds brīnums, ja par kultūras centru pēc kāda laika tik tiešām kļūs pilsēta pie Urāliem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt