Arta Vārpa 22.11.2012

Telpas radītājs

Intervija ar scenogrāfu Reini Dzudzilo

Reinis Dzudzilo pieder pie jaunākās paaudzes radošākajiem scenogrāfiem, kurš sevi strauji un profesionāli pierādījis kā neatkarīgos projektos, tā lielajos teātros. Pašlaik viņš kopā ar Elmāru Seņkovu strādā pie Rūdolfa Blaumaņa „Raudupietes”, ko drīzumā redzēsim Valmieras teātrī. Tā būs radošā tandēma jau vienpadsmitā kopīgi veidotā izrāde.

Par scenogrāfiju Rūdolfa Blaumaņa „Indrāniem” Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī (režisors Elmārs Seņkovs) Dzudzilo nominēts „Spēlmaņu nakts” balvai. Lai iepazītos ar jauno mākslinieku tuvāk, gaidot svētkus, Kroders.lv aicināja viņu uz sarunu.

Īsumā – kas ir scenogrāfija?

Scenogrāfija ir telpas dramaturģija. Tai ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Tā ir telpa un tā ir arī darbība telpā.

Scenogrāfija ir izrādes vizuālais kods. Izrāde bez scenogrāfijas nepastāv. Jo tā ir viss redzamais un neredzamais - arī tumsa ir scenogrāfija. Un tukšums ir tā.

Kas ir tās personības, autoritātes, kas ir veidojušas Tavu redzējumu par telpu un to, kādai jābūt scenogrāfijai?

Tie ir mani akadēmijas skolotāji Andris Freibergs un Viktors Jansons, kas neapšaubāmi ir izveidojuši manu priekšstatu par scenogrāfiju. Pirms tam, no „rožu” (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas – A.V.) laika, uz mani paliekošu iespaidu ir atstājusi gleznošanas skolotāja Aija Jurjāne. Un mana sieva (gleznotāja Krista Dzudzilo – A.V.) uz mani atstāj iespaidus diendienā.

Vai un cik lielā mērā Tu seko līdzi tam, kas notiek Latvijas un Eiropas scenogrāfijā?

Latvijā samērā regulāri apmeklēju teātru un operas izrādes. Vēl arī to, ko pie mums ik gadu atved Jaunā teātra institūts.

Tam, kas notiek ārpus Latvijas, es mēģinu izsekot, ik pa laikam apmeklējot dažādu ārvalstu teātru mājas lapas, kurās var redzēt izrāžu fotogrāfijas. Attēli, arī dažādi video fragmenti, protams, nav salīdzināmi ar klātieni. Filmēta izrāde vispār ir ļoti attāla radiniece pašai izrādei. Jo izrādes spēks vienmēr ir tagadne. Visi filmējumi un fotogrāfijas ir pagātne. Ja esmu ārpus Latvijas, arī tad cenšos apskatīties izrādes.

Klausījos interviju radio „Naba”, kurā Tu par izrādes telpu sacīji: "tā nav iesaiņošana". Pastāsti, kā ir veidojies Tavs redzējums par režisora un scenogrāfa darba sasaisti?

To es teicu tālab, ka bieži esmu saskāries ar tādu skaidrojumu, ka scenogrāfs ir telpas iekārtotājs, bet scenogrāfs tāds nav. Viņš ir telpas radītājs. Scenogrāfs rada pasauli, režisors rada cilvēku.

Es savā neilgajā pieredzē esmu strādājis ar diviem režisoriem – Māru Ķimeli un Elmāru Seņkovu. Ar Māru izveidojām vienu izrādi („Jāņonkulis” Jaunajā Rīgas teātrī – A. V.), kas bija mana otrā izrāde. Un ar Elmāru līdz šim esam izveidojuši desmit izrādes. Sadarbībā ar viņu man kā scenogrāfam patīk, ka viņš pie manis nenāk ar gatavu izrādes koncepciju. Mans scenogrāfijas veidošanas pamatakmens vienmēr ir materiāls (luga) un konkrētā teātra skatuve - telpa. Strādājot ar Elmāru, manis izveidotā scenogrāfija ir pamats, uz kura tālāk tiek būvēta režija.

Kā aizsākās Tava sadarbība ar Elmāru Seņkovu?

Sadarbība aizsākās tā, ka Elmārs Seņkovs jautāja savai pasniedzējai Mārai Ķimelei scenogrāfijas katedras vadītāja Andra Freiberga telefona numuru, lai tālāk uzzinātu par jaunajiem scenogrāfiem. Un viņš toreiz piedāvāja divus Reiņus - Suhanovu un Dzudzilo. Ne vienu, ne otru Elmārs nepazina, bet, vadoties pēc uzvārda, izdarīja izvēli.

Pamatā mūsu sadarbībai ir tas, ka mēs esam līdzīgos vecumos un abiem ir vēlme taisīt izrādes. Un cilvēciska saprašanās un uzticība.

Sākumā tas viss bija „bezmaksas” pasākums, kurā ieguldījām citur nopelnīto naudu un pretī saņēmām nemateriālo, bet galveno atlīdzību - gandarījumu un pateicību no skatītājiem.

Kas, Tavuprāt, ir par iemeslu tam, ka priekšstats par scenogrāfu kā izrādes iesaiņotāju vai efektīgu noformētāju pie mums tomēr ir tik dzīvs? Nesen noskatījos komerciāli visnotaļ veiksmīgu un populāru izrādi profesionālā teātrī, kuras scenogrāfija tik tiešām raksturojama kā iesaiņojums, kaut arī to radījis pieprasīts un populārs scenogrāfs.

Mākslas akadēmijā mēs esam mācīti, ka scenogrāfs ir puse no izrādes radītāja – „tēvs” ir scenogrāfs un „māte” ir režisors. Un tāda pārliecība ir visiem jaunajiem scenogrāfiem. Es domāju, ka visiem režisoriem viennozīmīgi šādas pārliecības nav. Ar jaunajiem tas, man liekas, sāk mainīties. Režisori pārsvarā tiek mācīti/virzīti kā vienradītāji. Bet pēdējos gados sāk veidoties Mākslas un Kultūras akadēmijas bakalaura studentu sakabes - režisors-scenogrāfs. Un tas, manuprāt, ir auglīgi.

Ir vēl arī citādāki gadījumi kā, piemēram, Vlads Nastavševs, kurš vienā personā ir divradītājs. Un abas daļas viņā ir vienlīdz spēcīgas.

Tas, ka scenogrāfu uzskata par "iesaiņotāju", jeb, kā teici, efektīgu noformētāju, man liekas ir neziņa, kas ir scenogrāfs. Bet ir arī scenogrāfi, kurus šāda pozīcija apmierina un viņu darbi liek tā arī domāt.

Vai tu redzi kādu krasu paaudžu nomaiņu Latvijas scenogrāfijā?

Man liekas, ka krasas nomaiņas nav. Ir pievedums. Kā pirmo pēdējā laika pārliecinošāko pieteikumu varu minēt jau visiem zināmo Reini Suhanovu. Es domāju, ka tuvākajos desmit gados, pēc vairākiem scenogrāfijas bakalaura un maģistra beidzējiem, izmaiņas būs redzamas.

Kura no līdz šim realizētajām izrādēm Tev ir bijis lielākais izaicinājums un par kuru ir lielākais gandarījums?

Izaicinājums man ir katra izrāde. Bet, atskatoties un cenšoties izcelt lielāko, tās būs abas tīri fiziski lielākās manas izrādes - „Heda” (kurai vēlāk sekoja arī „Makbets”) un „Indrāni”. Gandarījumi visi ir lieli.

Pastāsti savu redzējumu par izrādes telpas un skatītāju mijiedarbību! Pārsteigums tieši šajā ziņā daudziem bija „Hedas” scenogrāfija.

Skatītājs vienmēr ir daļa no izrādes. Bez viņa izrāde nenotiek. Viņš var būt izrādes redzamā daļa un var būt arī neredzamā – ar neredzamo daļu domājot tradicionālo modeli „skatītājs – skatuve”, kur skatītājs atrodas zālē. Sākot domāt par scenogrāfiju, vienmēr par šiem diviem modeļiem arī domāju.

Bet, pārejot pie konkrētā gadījuma, no visām izrādēm – „Hedā” skatītājs ar telpu mijiedarbojās vistiešāk. Viņš kļuva par "darbojošu galvu" [1]. Scenogrāfijā skatītājs tika ielikts kā izrādes pamats. Pie tāda risinājuma nonācu divu iemeslu dēļ. Viens ir materiāls - Ibsena luga "Heda Gablere" un otrs -  tā noteikti bija doma par skatītāju kā galveno izrādes pārdzīvotāju.

Vēl viens neapejams jautājums ir latviskuma jēdziens un tā iedzīvināšana Tavā scenogrāfijā. Lielai daļai cilvēku par „Indrāniem” un „Purva bridēju” jau ir konkrēti vizuāli priekšstati, kas veidojušies no kinofilmu un pagātnē redzētu izrāžu pieredzes. Cik svarīgi tev bija saglabāt šos priekšstatus?

Es esmu jauns, kaut gan dzimis pagājušajā gadsimtā. Priekšstatu par "Indrāniem" man nebija, jo es nebiju tos redzējis. No pamatskolas un vidusskolas laikiem neko no Blaumaņa neatceros. Pirms sāku darbu pie scenogrāfijas veidošanas, abi ar sievu aizgājām uz Rakstniecības muzeju, kurā pētījām divdesmitā gadsimta sākumu, laiku, kurā sarakstīti „Indrāni”. Apskatījāmies „Indrānu” agrāko iestudējumu fotogrāfijas. Tā bija tāda vēsturiska izziņa, kas, protams, kaut kur nosēdās. Izrādes scenogrāfija bija tagadnes laiks, divdesmit pirmais gadsimts, ar pagājušā gadsimta detaļām.

"Purva bridēja" kinematogrāfiski lielisko filmu es biju redzējis - par to man bija priekšstats.

Ja man jāatbild, kas latvisks ir manā scenogrāfijā, tad tīri vizuāli uz šo jautājumu es varu atbildēt vienīgi par "Indrāniem". Latviska ir priekšmetiskā pasaule un latvisks ir izcirstais mežs ar "Brīva vieta jūsu reklāmai" kā meža anotāciju. Par latviskumu speciāli nepiedomāju, ja tas parādās un tu uzdod tādu jautājumu, tad es varu atbildēt, ka tas notiek dabīgi. Es dzīvoju šeit un redzu to, kas notiek apkārt, un redzu,lasu un pētu arī pagātni.

Vienā no vācu mākslas muzejiem uz fasādes pie grieķiskajām kolonnām bija neona uzraksts - "Visa māksla reiz bijusi laikmetīga". Tā, man liekas, ir laba atbilde, iestudējot jebkuru vēsturisku darbu.

 


[1] Reinis Dzudzilo  skaidro: „Vārds Heda izklausās līdzīgi angļu vārdam head, kas tulkojumā nozīmē galva. Skatītājs atrodas nosacītā Hedas galvā un visi notikumi, kas ir redzami iet caur Hedas skatījumu.” Sīkāk par scenogrāfa izrādes koncepciju lasāms viņa mājas lapā www.reinisdzudzilo.lv   * Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas maģistrantūras studente  

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt