Silvija Geikina 14.01.2013

Režija ir tuva kriminālistikai

Intervija ar režisoru Valdi Lūriņu.

Sazvanīt Valdi Lūriņu šoreiz nebija viegli. Vairākas dienas viņš bija aizņemts amatieru teātru režisoru ikgadējos tālākizglītības kursos. Tajos viņš stāsta par iestudējuma veidošanas principiem profesionālajos un amatieru teātros, par dramaturģiskā materiāla interpretēšanas jautājumiem, par režisora darbu ar aktieri, scenogrāfu, u.t.t. Tikāmies E. Smiļģa Teātra muzejā. Viņš iebrauca muzejā pirms došanās uz Nacionālo teātri. Tās dienas vakarā bija izrāde „Trīs vīri kūrortā”. Valdis Lūriņš pieder pie tiem režisoriem, kuri seko savam iestudējumam, skatās izrādes. Režisora klātbūtne skatītāju zālē, manuprāt, īpaši svarīga ir komēdiju izrādēs, kurās aktieri gandrīz neapzināti pakļaujas skatītāju reakcijai un nereti iet tās pavadā. Sarunu sākām par amatieru teātriem.

 

Silvija Geikina: Kas Jūs piesaista amatieru teātriem, kādēļ regulāri strādājat ar amatieru teātru režisoriem?

Valdis Lūriņš: Ar amatieru teātriem sāku darboties nejauši. Vienu brīdi man teātrī bija mazāk darba, tad Dace Liepniece mani paaicināja strādāt ar amatieru teātra režisoru kursu. No studentiem atsauksmes bija pozitīvas, un tā tas turpinājās. Tagad tā ir kāda ceturtā grupa, ar kuru es kopā strādāju. Uz kursiem sanāk cilvēki, kas tiešām grib mācīties, tur nav tā, ka viņus piespiež un viņi atnāk tāpēc, ka ir nosūtījums. Šo kursu vērtība ir arī tajā, ka viņi sakontaktējas savā starpā. Pagājušajā vasarā man bija divi patīkami piedzīvojumi. Pirmais bija festivāls Dobelē, kurā bija sapulcējusies viena grupa ar savām izrādēm, otrs - Lubānā, kurā kopā sanāca pēdējā gada grupa. Paši bija noorganizējuši savu festivālu Lubānā. Kas bija vispatīkamākais? Tas, ka ne par vienu izrādi nebija jākaunas. Par to man ir liels prieks. Kas mani valdzina amatieru teātros? Tā ir kā laboratorija, kurā tu pats kaut ko dari, atsvaidzini savas zināšanas. Otrkārt, tas ir kontakts ar jauniem cilvēkiem. Braucot un skatoties amatieru teātru izrādes, ir iespēja iepazīt Latviju, redzēt, kāda ir mūsu reālā situācija ārpus Rīgas.

S. G.: Kāda tā ir?

V.L.: Domāju, ka visai cerīga. Radošie cilvēki spēj pārvarēt vispārējo pesimismu. Ārpus Rīgas ir daudz visādu ekonomisku problēmu, tās, protams, ir saistītas ar darbu, iztiku, ar dzīvošanu, ar bērnu skološanu. Bet cilvēki, kas nodarbojas ar koriem, deju kolektīviem un amatieru teātri, vēl kaut ko cer. Viņu skatiens uz dzīvi ir pozitīvs, un tas ir pats vērtīgākais.

S.G.: Kā jūs uztverat pašreizējo situāciju profesionālajā teātrī?

V.L.: Uzskatu, ka arī tā ir cerīga. Mēs joprojām esam meklējumu procesā. Ir daudz jauno režisoru, kas patlaban ienāk mākslā. Tas, protams, ir ļoti pozitīvi. Man šķiet, ka interesanti strādā Džilindžers. Tas, ka viņam Liepājā iznāk labākas izrādes kā Rīgā Dailes teātrī, varbūt ir tikai kaut kāda sakritība. Domāju, ka situācija ir interesanta. Man bieži šķiet, ka mēs par maz novērtējam to, kas mums ir blakus. Ir diezgan ierobežots to aktieru skaits, kuri apmeklē citu teātru izrādes. Šķiet, ka senāk biežāk skatījāmies kolēģu izrādes. Citu teātru iestudējumos ir iespēja ieraudzīt meklējumus. Ir izzudusi tā teātra brālība, kas iepriekš kādu brīdi pastāvēja, šobrīd tās vairs nav. Teātri ir stipri individualizēti.

S.G.: Kādreiz bija brālība?

V.L.: Es domāju, ka bija gan. Lai gan tradicionāli Nacionālais, bijušais Drāmas teātris, Dailes teātrim ir teicis, ka viņiem ir Dailes skola, Dailes teātris Nacionālam savukārt teicis, ka Nacionālajam ir akadēmiskā reālisma skola, bet tanī pašā laikā zināšana vienam par otru bija lielāka.

S.G.: Vai jūs pats kādu jaunā režisora izrādi esat redzējis?

V.L.: Diezgan daudz. Esmu redzējis Vladislava Nastavševa izrādes, Valtera Sīļa, Elmāra Seņkova, Kārļa Krūmiņa, Mārtiņa Eihes izrādes. Nevaru teikt, ka esmu redzējis absolūti visas, jo tās reizēm ir sakritušas ar mēģinājumiem vai manām izrādēm. Tās, ko esmu redzējis, man šķiet interesantas. Problēma, protams, ir lielā skatuve un lielie inscenējumi. Lielā skatuve prasa citādu teātra valodu. Interesantākās jauno izrādes pagaidām ir mazajās zālēs. Tur tas tuvplāns ir lielāks. Manuprāt, pastāv arī šķēres starp to, kas ir moderni, un to, kas nav moderni. Bieži vien mēs ar moderno saprotam kaut kāda veida negāciju apstiprināšanu. Šī pozīcija man nav tuva. Domāju, vienalga, kādu valodu izvēlas teātris, tas vienmēr nodarbojas ar vienu un to pašu - ar cilvēka dabas pētniecību, ar cilvēka psiholoģijas vērtēšanu, ar cilvēka paradoksalitāti. Tas vienmēr ir pats galvenais. Līdz ar to aktieriskās meistarības augstākā pilotāža ir tad, ja aktieris spēj pārvērsties citā tēlā, ideālā variantā bez parūkas un bez grima. Mūsdienu teātrī tādi aktieri, kas pārtop par citu cilvēku psihofiziski, ir diezgan reta parādība. Ir virkne labu aktieru, kuri uz to ir disponēti un kuri spoži strādā. Jā, Vilis Daudziņš ir pārvērtību aktieris, un spēju pāriemiesoties es uzskatu par aktiera profesijas augstāko uzdevumu. Var būt, protams, tādas personības kā latviešiem Kārlis Sebris vai francūžiem Žans Gabēns, kuriem pietika tikai parādīties uz skatuves un viņu cilvēciskā aura iespaidoja skatītāju. Tomēr aktiera uzdevums ir transformēties, būt pēc iespējas dažādam. Bet tas prasa ļoti nopietnu darbu.

S.G.: Kādu cilvēka dabu Jūs gribat pētīt Kestnera „Trīs vīros kūrortā”?

V.L.: Kestnera darbos nav ļaunu cilvēku. Ir slikti cilvēki, bet nav ļaunu. Gandrīz visi Kestnera darbi ir par laimes meklējumiem. Viņam laimes formula ir apzīmējama divos vārdos: draudzība, mīlestība. Vēl varbūt laba kompānija. Un ticība tam, ka cilvēka pretpoli varētu sastapties un saprasties. Cilvēki pēc būtības neatšķiras ne ar ko - atšķiras tikai tās dekorācijas, kurās viņi ir spiesti dzīvot. Pēc būtības cilvēks visos gadījumos ir cilvēks. Tāpēc varbūt paradoksāli, ka ap Ziemassvētku laiku, skatoties Latvijas lepnumu, mēs saprotam, ka cilvēki ir ļoti labi. Pēc tam, dzīvojot ikdienā, tas viss it kā aizmirstas. Tas ir paradoksāli. Acīmredzot katram cilvēkam jāmeklē kaut kādi avoti, kur viņš var sevi uzpildīt un arī paskatīties uz sevi no malas. Tas ir grūti. Bet ir cilvēki, kas to dara. Tādi, kuriem vairāk naudas, dodas ceļojumos, citi aizceļo grāmatās, citi uz koncertiem. Bet šī aiziešana no realitātes, lai pēc tam ar jaunu sparu atgrieztos, ik pa brīdim ir nepieciešama jebkuram.

S.G.: Skatoties Jūsu izrādi „Trīs vīri kūrortā”, bija tāda sajūta, ka Jūs gribat pieaugušajiem atgādināt viņu bērnību. Vēlaties, lai katrā pieaugušajā uz brīdi pamostas bērns, ar tā naivumu, fantāzijas spējām, rotaļas prieku.

V.L.: Kestners jau pats to ir uzrakstījis. Viņš saka, ka slikts tas pieaugušais, kurš aizmirsis, ka bijis bērns. Pie īsta cilvēka pieder dzīves baudīšana, dzīves vienreizības apzināšanās, sapņošana, kompānijas sajūta. Redzēt un novērtēt, kas tev ir blakus. Tā ir Kestnera pasaule.

S.G.: Kas ir atšķirīgs šajā iestudējumā no iepriekšējā, kas bija Liepājā?

V.L.: Pirmkārt, jau sastāvs, kas daudzējādā ziņā nosaka atšķirību. Un arī dramatizējums. Šoreiz, man liekas, tas ir precīzāks. Liepājā bija daudzi brīnišķīgi aktieri, kurus es atceros. Daudzu no viņiem vairs nav. Bet Jānis Kuplais, kas spēlēja Johannu, bija vienreizēji interesants. Katra izrāde tomēr atšķiras. Ir tā sagadījies, ka īsā laika periodā man nācies atgriezties pie materiāliem, kurus es kādreiz esmu studējis. Piemēram, „Trīs draugi” Liepājā. Tā ir pilnīgi cita „Trīs draugu” izrāde. Es, protams, priecājos, ka Nacionālā teātra aktieri atceras savus „Trīs draugus” Drāmas teātrī, pieminot, ka tajā bija īpaša atmosfēra. Kāda darba pārstudējumi režisoram dod iespēju arvien vairāk pietuvoties autoram.

S.G.: Jums patīk vairākkārt iestudēt vienu un to pašu lugu?

V.L.: Senāk domāju, ka nekad to nedarīšu. Šoreiz tā ir sakritis. Ilgu laiku to vairs nemēģināšu darīt. Jāmeklē kādi citi materiāli, citas izteiksmes. Kāpēc šoreiz bija atgriešanās pie Kestnera „Trīs vīriem kūrortā”? Tāpēc, ka teātris meklēja izklaides gabalu. Man Kestners likās piemērotāks nekā daudzi amerikāņu autoru darbi, kurus teātris piedāvāja.

S.G.: Kāda ir atšķirība starp jauno režisoru ienākšanu teātrī Jūsu laikā un pašreiz?

V.L.: Situācija jaunajiem režisoriem šobrīd nav tik stabila, kā izskatās. No vienas puses režisoriem ir vieglāk ienākt teātrī, kā mūsu laikā. Pretendēt uz režijas mākslu ir it kā vieglāk. Kad es ienācu, tad bija tāda neordināra situācija. Bija režisori, kuri ilgus gadus strādāja teātrī, un jauno bija maz. Pie jaunajiem ilgi pieskaitīja Kārli Auškāpu un Nauri Klētnieku, kaut viņiem bija pāri 40 gadiem. Domāju, ka patlaban viss notiek uz labu. Jo dažādāki ir režisori, jo labāk. Gribu redzēt Seņkova „Indrānus” Krievu teātrī. Vispār ir tā, ka domas un idejas ir jāattīsta. Režijas profesija ir tuva kriminālistikai, jo jāmeklē iemesli un cēloņsakarības. Ļoti svarīga ir aktieru profesionālā sagatavošana. Lai aktieris spētu pārvērsties, ne tikai ārēji, bet iekšēji. Lai aiz personāža jūtama biogrāfija. Katrs tēls ir kā tāda milzīga planēta. Bet tas prasa ļoti skrupulozu darbu..

S. G. Vai brehtiskais atsvešināšanas princips, komentārs par lomu, kas ilgus gadus bija populārs arī mūsu teātros, nav kaut kādā veidā apgrūtinājis šo aktiera pārtapšanas procesu?

V.L.: Droši vien. Mēs bieži stāstījām stāstus, it kā daļēji nepiedaloties tajos. Var izspēlēt ideju drāmu nosacītā scenogrāfijā. Ja tur nav tēla apjoma, tad tā paliks tikai ideju drāma un aktieris būs kā funkcija.

S.G.: Kāpēc Jūs pats pārgājāt uz režiju, Jūs taču bijāt labs aktieris?

V.L.: Tam acīmredzot ir kaut kādi iemesli. Es sāku Dailē, un sakrita tā, ka manas asās mēles dēļ man no turienes bija jāaiziet. Par iemesliem tagad nerunāsim. Pirms tam aizgāja Pēteris Pētersons, un mana asā mēle zināmā mērā saistās ar Pētersona aizstāvības kampaņu. Tad es nonācu Teātra fakultātē, kur kursa vadītājs bija Alfrēds Jaunušāns. Viņš pārņēma mūsu kursu pēc pirmā studiju gada, jo sākumā bija Aleksandrs Leimanis. Mūsu kurss bija domāts Liepājai. Es nebiju no Jaunušāna iemīļotajiem aktieriem. Biju beidzis Ērikas Ferdas studiju, man bija skatuves kustības iemaņas, es savam kursam pasniedzu skatuves kustību, jo tanī brīdī Ērika Ferda nevarēja aptvert visus kolektīvus, kas viņai bija.

Sākumā kopā ar savu kolēģi Jāni Kaijaku mēģinājām veidot iestudējumus fakultātē. Kursu beidzot, ar saviem kursa biedriem iestudēju variāciju par Bernsteina „Vestsaidas stāstu”. Tā tas faktiski iesākās. Tad, kad tu esi režisora statusā, tad pārējie režisori ļoti piesardzīgi skatās uz tevi kā uz aktieri. Tas ir saprotami, jo iespējams, ka ir bail no kādām pretrunām, viedokļu sadursmes. Daļa no režisoriem joprojām uzskata, ka aktieriem jābūt kā baltai lapai. Manuprāt, visvērtīgākais ir tas process, kad ir iespēja satikties un kaut ko kopīgi uzradīt. Šinī gadījumā iepriecinošs man likās darbs Liepājas teātrī, iestudējot Aleksandru Čaku. Caur etīžu principu aktieri piedāvāja savu redzējumu uz Čaku, kas bija pavisam citā poētikā. Tā izveidojās „Spēlē, Spēlmani”. Jo aktierī ir jāieklausās. Vissvarīgākais ir komandai nodrošināt radošo klimatu.

S.G.: Kādreiz kritiķi rakstīja, ka Jūs uz mēģinājumiem nākat ar gatavu redzējumu par dramaturģisko materiālu un aktieru viedoklis Jums nemaz neliekas tik svarīgs. Vai tagad Jūsu domāšanā notikušas kādas izmaiņas?

V.L.: Grūti pateikt. Sagatavotam režisoram, protams, ir jābūt. Kad režisors nav sagatavojies, tad viņš zināmā mērā atnāk remdens. Es ilgi nevarēju izšķirties, kā ir labāk: es atnāku sagatavots, vai es apmēram zinu punktus un tad vadu mēģinājumu? Ir aktieri, ar kuriem to var darīt, un ir aktieri, pie kuriem vajag nākt stipri sagatavotam. Tas ir ļoti dažādi. Ir jāsaprot, kāda ir tā kompānija. Ir bijuši gadījumi, kad esam spēlējuši etīdes, bet ir gadījumi un lugas, kad es saprotu, ka etīžu princips vispār nedarbosies. Ir jāmeklē citi ceļi.

S.G.: Jaunie režisori lielākoties strādā tieši ar šo etīžu principu.

V.L.: Jā, lielākoties tādā veidā top arī dramaturģija. Šai pieejai ir savs paradokss, ko es nekādi nevaru saprast. Nespēju saprast, kā ļoti viduvējs literārs materiāls, tāds kā „Visi mani prezidenti”, kam nav nekāda sakara ar dramaturģiju, var iekļūt nominācijā kā viena no labākajām latviešu lugām. Tad man liekas, ka cilvēki, kas šo procesu vērtē, nav lasījuši ne Leldes Stumbres, ne Jāņa Jurkāna lugas, kurās ir dramaturģija. Tas, kas ir „Visos manos prezidentos”, nav dramaturģija, tā ir aktīva publicistika. Tur nav nekāda kopsakara ar dramaturģiskiem notikumiem. Ja mēs runājam vēl par kādām dziļākām lietām, tad man ir nesaprotama kritiķu sajūsma par Raiņa jauno skanējumu Liepājas izrādē „Pūt, vējiņi!”. Kaut man ļoti patīk šī izrāde, tomēr es redzu tos pašus tēlus, kas ir Rainim, bet jaunu skanējumu es tur neredzu. Jā, viņi dzied Kārļa Lāča brīnišķīgajās melodijās, taču tas neatklāj neko jaunu par Raiņa pasauli. Tā ir Kārļa Lāča interpretācija, bet dramaturģiskās interpretācijas un jauna traktējuma tur nav.

Cits piemērs ir Māra Zālīte. Vienalga, ko kāds teiktu par viņas rokoperu „Lāčplēsis”, viņai ir traktējums. Kas ir tas spēks, kas slēpjas lāča ausīs? Māra Zālīte uzraksta pamatojumu - viņš dzird savu tautu, tas ir viņa spēks. Te mēs varam runāt par jaunu saturu, par jaunu struktūru. Man liekas „Pūt, vējiņi!” nav šī jaunā satura. Ir forma, ir brīnišķīgi izpildītāji. Man ļoti patīk gan Aija Andrejeva, gan Everita Pjata, gan Inese Kučinska. Bet jauna Raiņa atklājuma tur nav. Ja tas ir jauns Raiņa atklājums, tad tikpat liels ir eposa „Lāčplēsis” satura atklājums japāņu mākslinieka darbā, kas ir uzzīmējis komiksu par Lāčplēsi. Nav jaunu kopsakarību, nav atklāts ne laiks, ne tēlu būtība, ne pasaule. Tādēļ man tā vispārēja sajūsma par jaunu dramaturģiju, nevis par iestudējumiem, bet par jaunu dramaturģiju, liekas stipri apšaubāma. Bet tas ir tikai mans uzskats.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt