Valda Čakare 26.03.2013

Blaumaņa festivāls. Piektā diena

Piezīmes par V Rūdolfa Blaumaņa festivāla piekto dienu.

Pēc brīvdienu atlaidinātā režīma festivāla programma atgūst piesātinājumu. Jau divpadsmitos dienā Valmieras Novadpētniecības muzejā skatāms Jāņa Akuratera muzeja paspārnē tapis oriģināls projekts „Indrāni caur adatas aci”. Šaurā melnu sienu ierobežotā telpā pie sarkana galda sēž divdesmit skatītāji – liecinieki režisora un scenogrāfa Viktora Jansona inscenētam lugas tiesas procesam.

Pasākuma kuratore Maira Valtere citu pēc cita atnes un uz galda noliek lugā minētos priekšmetus. Adatu ar diegu, brilles, šņabja pudeli, glāzīti, cukura dozi un baldriāna drapu pudelīti, vēlāk arī šauteni, zāģi, cirvi un naudas papīru žūksni. Jau no paša sākuma uz galda atrodas Bībele. Viktors Jansons melnajā telpā pie sarkanā galda izskatās efektīgi ar iesirmo bārdu un matiem, kuru kuplo vilni cenšas savaldīt melna platmale. Kā tāds mags vai alķīmiķis. Vairākkārtīgi uzsvēris, ka šis nebūs teātris, viņš sāk savu spēles seansu, ko varētu dēvēt arī par performanci. Katrs rekvizīts tiek „apaudzēts” ar stāstu, kurā ietilpst gan konkrētā priekšmeta biogrāfija, kas visbiežāk saistās ar paša stāstītāja pagātnes lappusēm – brilles piederējušas vectēvam, šauteni pats bērnībā iztēsis no koka -, gan arī nozīme lugas kontekstā. Tā Ievas Indrānu pagalmā nokritušais (nomestais?) mutautiņš tiek uzlūkots gan saistībā ar latviešu mitoloģiju kā asaru zīme, gan arī kā izaicinājums uz dueli, uz cīņu.

Veids, kādā Viktors Jansons runā, ir atvērtību raisošs – pie galda sēdošie labprāt atbild uz viņa jautājumiem, aptausta priekšmetus, kuru materialitātei un autentiskumam nemitīgi tiek pievērsta uzmanība. Stāstījumam ir tendence ik palaikam aizklīst prom no „Indrāniem”, asociācijām sazarojoties un vedot pie pasaules literatūras, vēstures notikumiem un personiskās pieredzes faktiem. Brīžam saistoši, brīžam ne visai. Grūti pateikt, kāds ir šī pasākuma mērķis – daudzveidot muzeja darba formas, ievilkt Blaumaņa pasaulē, pievērst uzmanību nozīmju daudzveidībai, kas iekodēta lietās. Droši vien viss kopā. Bet šķiet, ka galvenais trumpis ir stāstītāja kolorītā personība.

Vakarā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra „Indrāni” Elmāra Seņkova režijā. Skatos izrādi jau trešo reizi, tāpēc aktieru ātrais un agresīvais spēles stils, kur smalkas attiecību nianses izteiktas ”dzīvnieku etīdēs” un atkārtojuma figūrās, vairs neliekas kaitinoši plakātisks, izpaliek arī pārsteigums, ko Rīgā sagādāja ietekmīgais telpas risinājums, „Indrāniem” pārvēršoties izcirtumā, bet pirtiņai - muzeja vitrīnā.

Toties interesi raisa atsevišķas iepriekš nepamanītas detaļas. Kaut vai atskārsme, ka Indrānu tēvs muzeja vitrīnā neatrodas tikai kā izraidītais; muzejs viņam ir arī patvērums no laika grimasēm, kuras viņam nav ne saprotamas, ne pieņemamas. Vai arī epizode, kurā tēvs avanscēnā pirtiņā gaida māti un Ieva dibenplānā istabā gaida Edvartu pārbraucam no tiesas nama. Kad abi gaidītie pārrodas, starp muzeja vitrīnu un istabu nolaižas ar izcirtuma ainavu apgleznots prospekts– mirušie koki, kuriem Indrānu tēvs nav spējis pārkāpt pāri, kļūst par visaptverošu metaforu pasaulei kā haosam, kurā nogrimst ne tikai veco, bet arī jauno Indrānu dzīve. Un visbeidzot fināls, kurā, mirstošajam Indrānu tēvam krītot, netiek nogāzta svece un Indrānu māte netaustās pa tumsu, cenšoties tēvam palīdzēt, kā tas ierakstīts lugā. Leonīds Lencs un Svetlana Šiļajeva sēž uz soliņa viens otram blakus un runā Blaumaņa tekstu, lūkojoties skatītāju zālē. Racionāli būvētajai izrādei tiek pielikts emocionāls punkts.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt