Valda Čakare 27.03.2013

Blaumaņa festivāls. Sestā diena

Piezīmes par V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla sesto dienu.

Tieši dienas vidū atkal esam Viktora Jansona Melnajā kabinetā. Šoreiz, lai ļautos psihoanalīzes seansam, kā rakstīts programmas grāmatiņā. Vispirms seansa vadītājs palūdz Dārtai – meitenei no skatītāju vidus - izlasīt noveles „Nāves ēnā” sākuma lappusi, pēc tam nelielu fragmentu nolasa arī pats un, īsi pakavējies pie jautājuma, vai nāvei var būt ēna, aicina skatītājus piecelties kājās un iznest no Melnā kabineta krēslus, lai būtu vairāk telpas. Pēc tam katrs dabū gabaliņu krīta un uzdevumu uz melnās sienas vai grīdas uzzīmēt savu versiju par noveles notikumiem. Cits citam blakus virknējas atlūzušā ledus gabala konkrēti un pavisam abstrakti attēli ar un bez cilvēku figūrām, priekšmetiem un debesu ķermeņiem, līdz melnā siena, kā atzīmē Viktors Jansons, sāk atgādināt freskām klātu virsmu. Visvairāk atmiņā iespiežas Jāņa Streiča versija – ne tikai tāpēc, ka ar īstu mākslinieka roku uzzīmēta, bet sevišķi tāpēc, ka attēlā redzami nevis cilvēki uz ledus gabala, bet mājās palicēji, tie, kas zvejniekus velti gaida pārbraucam.

Tālāk seko spēles vadītāja komentāri, kuros viņš skaidro attēlos ieraudzīto zīmju nozīmes. Ar psihoanalīzi tiem visai attāls sakars, bet tie vēl spilgtāk un pārliecinošāk nekā vakar nodemonstrē Viktora Jansona artistiskumu un prasmi ieinteresēt, iesaistīt, noturēt uzmanību. Spēles dramaturģiju veido gan katra skatītāja azarts pašam pēc iespējas precīzāk izpausties, gan interese par citu sniegumu, gan gaidas, ko tad teiks un kādas slēptas vēlmes un fobijas zīmējumā būs ieraudzījis spēles vadītājs. Žūrijas kolēģe Krista Burāne bilst, ka šāda interaktīva pieeja lieliski palīdzētu atsvaidzināt skolotāju darba metodes. Nevar nepiekrist.

Tūlīt pēc izrādes Valmieras teātra literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere žūrijai iezīmē turpmākos „kaujas uzdevumus” – apspriest līdz šim redzēto un mēģināt noformulēt katra iestudējuma īpatnību un vietu festivāla kontekstā. „Raudupieti”, kuru redzēsim tikai vakarā, varēs iekomponēt kopējā ainavā vēlāk. Vienoties izdodas diezgan ātri. Par ko un kā – kļūs zināms festivāla noslēgumā. Blaumaņa pētniece Līvija Volkova un „Braku” muzeja vecākā speciāliste Anna Kuzina tur rūpi, lai spriedumi un vērtējuma kritēriji būtu saskaņā ar rakstnieka garu un burtu, režisori Viesturs Meikšāns un Krista Burāne, kā arī teātra kritiķe Ieva Rodiņa piedāvā formulējumus, bet žūrijas priekšsēdis kinorežisors Jānis Streičs tos atzīst par labu esam vai noraida.

Elmāra Seņkova „Raudupietes” iestudējumā rodas sajūta, it kā režisors plašā, tukšā teritorijā būtu skopi izvietojis tikai dažas pieturas zīmes – vizuālas, skaniskas, saturiskas, tajā pašā laikā panākot vērienīgu crescendo. Izrāde sākas ar skolas puikām, kuri cenšas sagatavot uzdevumu - prezentāciju par Blaumani, un izaug līdz Matīsiņa bojāejas epizodei, kas liek šermuļiem noskriet pār kauliem. Skatuves centrā atrodas milzīgs mauzolejam līdzīgs kubs, uz tā redzamas sarkanas samta barjeras, ar kādām teātrī vai muzejā mēdz norobežot teritoriju, kurā skatītājiem ieeja liegta. Aiz barjeras bīstamajā zonā atrodas Matīsiņš. Kad zēns pēkšņi krīt un pazūd kuba dziļumā, Raudupiete metas pie mauzoleja durvīm, pēdējiem spēkiem atrauj tās vaļā un – viņai virsū ar joni uzgāžas sarkanīga kapu smilts. Tādām pašām smilšainām drēbēm un neprātīgām acīm Raudupiete metas skaut vairīgo Kārli. Žēl, ka Mārtiņa Lūša staltajam un izskatīgajam Kārlim pietrūkst enerģijas un intensitātes, Elīnas Vānes Raudupietei un Ingas Siliņas Marijai gandrīz vai nākas spēlēt viņa vietā. Riharda Rudāka Mālniekā, kā šķiet, ir krietni vairāk ne tikai rīcības spējas, bet arī vīrišķīgas noteiktības.

Elmāram Seņkovam bez piepūles izdodas šķērsot robežu, kas šķir realitāti no sapņa. Izrāde ar savu šķietamo eklektiku, kur mūsdienu datortehnika apvienojas ar antīkā kora stilizāciju un tautiskiem motīviem, liek aizdomāties ne vien par kaislības noslēpumaino dabu, bet arī minēt, kālab vienmēr ir tā, ka vieni cilvēki ir par traucēkli, bet citu izmisīgi pietrūkst.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt