Maija Veide 06.05.2013

Izrāžu skate. Pavasaris 2013

Ārzemju ekspertu viedokļi par LJTI organizētajā “Latvijas izrāžu skatē 2013” redzētajām izrādēm.

Latvijas Jaunā teātra institūta organizētā ikgadējā Latvijas teātru skate šogad notika 25. - 27. aprīlī, un to apmeklēja ap 50 teātru eksperti no 10 valstīm. Šoreiz skates viesi vairāk pārstāvēja teātra profesiju praktisko pusi, pamatā tie bija dramaturgi, producenti un dažādu festivālu pārstāvji. Saruna ar vairākiem viesiem par viņu iespaidiem notika otrās dienas vakarā pēc sešām redzētām izrādēm - „Pirmie aplausi” (rež. G. Šmits, Jaunais Rīgas teātris), „Vecene” (rež. V. Nastavševs, Nacionālais teātris), „Nacionālais attīstības plāns” (rež. V. Sīlis, Dirty Deal Teatro), „Jūlijas jaunkundze” (rež. V. Nastavševs, Valmieras teātris), „Pietiekami labs” (rež. A. Jarovojs, Ģertrūdes ielas teātris) un „Kabalas noslēpumi” (rež. A. Hermanis, Jaunais Rīgas teātris). Jāpiebilst, ka izrādes „Nacionālais attīstības plāns” un „Pietiekami labs” tika spēlētas angļu valodā. Skates programmā vēl bija iekļautas izrādes „Mārupīte” (rež. V. Sīlis, DDT), „Stavangera (Pulp people)” (rež. K. Bogomolovs, Liepājas teātris) un „Tumšās alejas” (rež. V. Nastavševs, JRT).

Dažādība un jaunie teātra profesionāļi

Vairums aptaujāto viesu arī agrāk bija redzējuši Latvijas teātra izrādes un kopumā seko līdzi notikumiem latviešu teātrī, līdz ar to bija interesanti uzzināt viņu skatījumu uz Latvijas teātri kopumā. Viņi uzsvēra izrāžu daudzveidību un tendenču bagātību skates izrādēs un atzīmēja, ka tas parādās kā caur teātra formām, tā arī caur plašo tēmu izvēli.

Audra Žukaitīte, festivāla „Sirenos” mākslinieciskā direktore, Lietuva: Nevaru teikt, ka visas redzētās izrādes ir meistardarbi, taču tās visas bija interesantas. Redzama spēcīga jaunā paaudze, kas ienāk teātrī ar savām tēmām, un tas rada sajūtu, ka teātris atdzimst, ka šis process ir jaunas ēras sākums.

Aleksandrs Vislovs, festivāla „Zelta maska” eksperts, Krievija: Prieks, ka skatē iekļautas izrādes, kas varētu būt interesantas arī ārpus Latvijas. Esmu apmeklējis šo skati jau vairākus gadus un pēc redzētā varu teikt, ka Latvijas teātrī parādās ļoti interesanta virzība. No vienas puses, tieksme uz maksimālu vienkāršību un atteikšanos no teatralitātes kā izrādē „Nacionālais attīstības plāns”. Tā ir izrāde – diskusija, apelācija pie saprāta, teatralitātes izslēgšana, lai gan, protams, saglabājas teātra aspekti, varētu teikt, postdramatiskums. No otras puses, redzama tendence uz spēles teātri, pat pārspīlētu, varētu teikt, hiperspēles teātri, piemēram, „Vecene”. Te redzama teatralitātes svinēšana. Līdz ar to Latvijas teātrī redzu divas, savstarpēji izslēdzošas tendences: no vienas puses, tas ir karnevāls, no otras puses, teātris – lekcija, intelektuāls teātris.

Karolina Hohlaihtere, „Berliner Festspiele” dramaturģe, Vācija: Biju ļoti pārsteigta par dažādību Latvijas teātrī, katra izrāde rada pilnīgi atšķirīgu māksliniecisku kosmosu. Man tiešām patīk skates izrāžu kombinācija, te vērojamas ļoti dažādas pieejas, tematika, skatījumi, jauni un laikmetīgi mākslinieki.

Laurs Kaunisāre, teātra NO99 dramaturgs, Igaunija: Latvijas teātris ir sagaidījis savu jauno post-Hermaņa paaudzi, tas jo īpaši redzams Nastavševa piemērā, bet arī citur, piemēram, Dirty Deal Teatro. Redzu, ka programmā iekļautas vairākas izrādes no teātriem ārpus Rīgas, kas liecina, ka labi darbi parādās arī reģionos. Gribas atzīmēt socioloģisku pētījumu tendenci, ko var redzēt „Nacionālajā attīstības plānā”, to redzu kā globālas tendences daļu, ko veido izrādes – skatuviskas esejas. Tas ir plašs fenomens, un ceru, ka tas turpinās attīstīties.

 

Vienkāršība ir spēcīgākais līdzeklis

Jautāti par spēcīgāko iespaidu vai darbu, ko gribētos īpaši atzīmēt, visi aptaujātie viesi atzīmēja Jāni Balodi un izrādi „Nacionālais attīstības plāns” DDT. Otrajā vietā pēc atsauksmju biežuma ierindojās Vladislava Nastavševa režisētā „Vecene” Nacionālajā teātrī.

Audra Žukaitīte: Visas izrādes bija ļoti interesantas, taču uz mani vislielāko iespaidu atstāja „Nacionālais attīstības plāns”. Ne tāpēc, ka tā būtu labākā izrāde no redzētajām, bet gan tāpēc, ka es domāju, šeit dramaturgs ir atradis tiešām īpašu veidu, kā paraudzīties uz mūsdienu Latviju, mūsdienu Eiropu un uz atbildību. Tas ir tiešām padziļināts skatījums uz šodien notiekošo. Interesants likās arī Nastavševa darbs, lai gan nevaru teikt, ka tas ir mans mīļākais. Taču tagad es zinu šo vārdu un sekošu viņa darbiem.

Aleksandrs Vislovs: Ļoti interesanta izrāde likās „Nacionālais attīstības plāns”, tas ir ļoti spilgts politiskā un sociālā teātra paraugs, vienlaikus arī ļoti maigs teātris. Politiskais teātris Krievijā nereti ir kliedzošs, agresīvs, skaļš un trokšņains. Taču šajā izrādē tiek runāts par būtiskām lietām, pamatlietām, kas svarīgas valstij, nācijai, skatītājiem, taču tas notiek smalkā un elegantā veidā, ar dziļu humoru un dvēselisku intonāciju. Šī intonācija ir ļoti pareiza, un, manuprāt, tā absolūti trāpa cilvēkiem. Tā ir ļoti klusa izrāde, tajā nav revolucionāras kliegšanas, taču domāju, ka skatītājos – latviešos pēc izrādes noskatīšanos tik tiešām notiek kādas pārmaiņas, apvērsums dvēselē. Varbūt pat parādās vēlēšanās izmainīt pasauli sev apkārt.

Gribētos atzīmēt arī Andreja Jarovoja izrādi „Pietiekami labs” Ģertrūdes ielas teātrī. Lieliskas meitenes, ne tikai kā dejotājas, bet arī kā aktrises. Un atkal jau – izrāde nav skaļa, bet laba.

Karolina Hohlaihtere: Mani ļoti iespaidoja izrāde „Nacionālais attīstības plāns” un Jānis Balodis. Ļoti drosmīga uzstāšanās angļu valodā, un arī pats dramaturgs teica, ka citas valodas faktors it kā saasināja izrādes procesu viņam pašam. Man tiešām patika šī ļoti politiskā nostādne, kas ir ļoti svarīga Latvijas sabiedrībai. Taču to var skatīt arī salīdzinošā aspektā, jo katrai valstij ir tāds nacionālais plāns. Līdz ar to izrāde it kā ļoti specifiski runā par savu valsti un vidi, vienlaikus esot saistīta arī ar globāliem notikumiem un procesiem. Drosmīga bija runāšanās ar publiku, kur Balodis uzdod jautājumus un tiešām grib dzirdēt atbildes, tādējādi padarot izrādi par tādu, kurā tiešām ir jāpiedalās. Turklāt tas tika izdarīts ļoti šarmantā un jaukā veidā.

Deniss Biro, festivāla „Panodrama” dramaturgs, Ungārija: Noteikti varu teikt, ka izrādes mani ietekmēja, pēc „Vecenes” noskatīšanās pat rādījās murgi, lai gan izrādes laikā dažbrīd zaudēju notikumu pavedienu. Visvairāk gribētos atzīmēt izrādi „Nacionālais attīstības plāns”, jo es pats arī studēju dramaturģiju, un dramaturgs – aktieris man ir kā paraugs, tas ir lielisks darbs, turklāt izrāde notika angļu valodā. Vladislava Nastavševa „Jūlijas jaunkundzē” gribētos atzīmēt scenogrāfiju, līdzsvara ideju – svarus. Taču izrādē bija ļoti daudz vietu, kur es neredzēju īstas idejas un aktieri vienkārši runāja tekstu. Tomēr veids, kā abas aktrises komunicēja ar publiku, bija ļoti profesionāls.

Hanna Hurciga, „Mobile Academia Berlin” direktore: „Vecene” bija pirmā Nastavševa izrāde, ko redzēju, un ārkārtīgi interesants likās veids, kā režisors strādā ar aktieriem. Tas ir zināmā mērā anarhisks iestudēšanas veids. Izrādē strādā ļoti jauni aktieri, kuriem tiek dota plaša vieta savu ideju īstenošanai un savu specifisko talantu izrādīšanai, piemēram, kā puisis, kurš runāja izdomātajā igauņu valodā. Un tad aktierspēle kļūst par daudz dominējoša, un aktieri it kā pārņem izrādi. Bet man tas gluži labi patīk, jo tad materiāls un arī iestudējums kļūst mazāk svarīgs, un par galveno elementu uz skatuves kļūst aktierspēle.

Laurs Kaunisāre: Man ļoti patika „Nacionālais attīstības plāns”, lai gan domāju, izrāde kaut ko zaudēja ar izpildījumu angļu valodā. Tomēr mans favorīts ir Nastavševs un viņa aktieru darbs, īpaši patika Anta Aizupe „Jūlijas jaunkundzē”, viņa spēlēja arī meiteni “Vecenē”. Aktieri un Nastavševs ir strādājuši kopā pie vairākām izrādēm un saprotas no pusvārda. Abās izrādēs patika ļoti mazu līdzekļu izmantošana aktieru darbā, lai izteiktu jēgu. Tas ir gandrīz horeogrāfisks darbs pie lomas. Ļoti interesanti būs redzēt, kā Nastavševam veiksies turpmāk, iestudējot darbus arī uz lielās skatuves.

 

Ārpusnieku novērojumi salīdzinājumā

Teātri mēdz dēvēt par lokālu vai nacionālu mākslu. Tāpēc likās interesanti pajautāt ārzemju viesiem, vai redzētajās Latvijas teātru izrādēs ir kaut kas tāds, kas viņus pārsteidza vai likās raksturīgs tieši Latvijas teātrim un ko viņi nav ieraduši redzēt savas valsts teātrī.

Audra Žukaitīte: Iespaidīgākais novērojums man ir jaunā balsis latviešu teātrī, kuras savā starpā sarunājas un starp kurām veidojas dialogs. To es šobrīd Lietuvā neredzu. Mums ir daži slaveni vārdi, un arī mūsu jaunie teātra profesionāļi rada labus iestudējumus, taču mums nav spēcīgas jaunās paaudzes, kas radītu savu dramaturģiju ar savām izteiksmes formām un tematiem.

Deniss Biro: Ievēroju, ka vairumā izrāžu es apsēžos, paiet kādas 10-20 minūtes un tad parādās asinis vai vēmekļi, vai kaut kas tāds. Bet, ja runājam nopietni, tas laikam būtu tāds absurds kā „Vecenē”. Absurdu es redzu arī ungāru teātrī, bet absurda trillera un absurda drāmas sajaukums - tas ir unikāli. Tāpat arī jau minētās asinis un vēmekļi, jūsu teātrī ir ļoti daudz fizisko eksistences un cilvēka ķermeņu aspektu. Jūs esat ļoti brīvi, rīkojoties ar to uz skatuves. Un vēl – nekad neesmu redzējis tik brīnišķīgu lidostas scenogrāfiju kā „Kabalas noslēpumos” JRT.

Laurs Kaunisāre: Latviešu aktieriem ir ļoti spēcīga realitātes izjūta uz skatuves, to varētu saukt par veselīgu pašironiju. Ir labi, ka aktieri sevi neuztver pārāk nopietni. Interesanti, ka tas vijas cauri dažādām aktieru paaudzēm. To tiešām ir vērts atzīmēt, jo Rīga ir liela pilsēta un te būtu viegli izveidot redzējumu par sevi kā lielu zvaigzni. Taču kaut kādā veidā aktieri šeit ir izvairījušies no zvaigžņu slimības, vismaz tie, kurus esmu redzējis uz skatuves. Pat tie, kuri tiešām ir labi zināmi arī pasaulē un kuriem būtu pamats sajusties īpašiem, arī viņi ir pavisam normāli cilvēki. Tas, protams, lielā mērā ir cilvēku, personību jautājums, kā arī attieksme pret dzīvi.

Aleksandrs Vislovs: Kā nebūtu... varbūt „Vecenē” vemšanas, līdz tāda līmeņa fizioloģijai krievu teātris nav nonācis. Taču kopumā Latvijas un Krievijas teātri un to sadarbība ir pietiekami tuva. Latvijas režisori iestudē Krievijā, krievu režisori – Latvijā, un šī tendence iepriecina.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt