Ilze Kļaviņa 05.08.2013

Interesants ir subjektīvais

Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi un režisori Ināru Slucku, kuras iestudētā izrāde „Zudušo laiku citējot” izvirzīta 2012./2013. gada sezonas ”Spēlmaņu nakts” balvai 7 nominācijās.

Kad beidzot pēc vairākiem mēnešiem atrodu laiku, lai noklausītos intervijas ierakstu, un dzirdu Ināras balsi ar baložu dūdošanu fonā, ar laika distanci novērtēju, ka ieraksts skan dzīvi. Gan saturs, gan intonācija, kas pieder sulīgai, smagai un sievišķīgai balsij. Saruna notiek kādas viesnīcas 11. stāva jumta kafejnīcā pēc tam, kad galvenajā lomā izrādē Zudušo laiku citējot Kasparu Zvīguli nomainījis dublants Juris Lisners. Saruna ir ne tikai par šo izrādi un sezonu, bet par darbu vairākās jomās. Ierakstā dzirdu runājam mākslinieci, kura kategoriski dara tikai to, kas viņai ir interesanti, un to, kas nav aizraujoši, padara tādu. Viņa, lai gan pašironiski sev atgādina Krodera vārdus: „Esmu laikam pārāk ilgi nodzīvojis šajā pasaulē, jo es jau visu esmu redzējis”, ir atvērta jauniem impulsiem, jaunām formām tradicionālajā teātrī. Darbaholiķe [i]. Atzīta un nominēta [ii] aktrise, kura vienlaikus strādā arī kā režisore [iii]. Ināra otro gadu darbojas arī pedagoģijā.

Vai tu vingrini balsi? Trenē psihofiziku?

Balsi netrenēju, droši vien to darītu, ja būtu “dziedošā aktrise”. Kas attiecas uz psihofiziku, tad, atlasot studentiem no dažādām aktieru tehnikas grāmatām vingrinājumus, vispirms tos pārbaudu pati.

Kā tu vislabāk jūties – kā aktrise, režisore, pedagoģe?

Režijā jūtos kā iesācēja, kā aktrise – mācos, kā pedagoģe – apgūstu. Jā, un vēl pa laikam filmējos. Tā kā savā profesijā daru visu, ko var darīt. Pagaidām tas cits citu papildina.

Ko un kā tu pasniedz Mūzikas akadēmijā?

Otro gadu strādāju ar vokālistiem un pasniedzu aktiera meistarību. Tā ir laba pieredze, jo ir regulārs radošais treniņš. Tā kā nodarbību skaits ir ļoti mazs, tad jāstrādā ir intensīvi. Ātri jāformulē, ja nesanāk, jārod cits risinājums, lai students varētu „atvērties”. Šīs nodarbības tad arī man ir sava veida treniņš. Konservatorijā otrajā pusgadā ar studentiem strādāju pie komēdijām, kas nav mana stiprā puse, bet pēc fragmentu skates biju gandarīta, jo tas, ko gribēju no paša sākuma, ir piepildījies. Ir improvizācijas brīvība, dzīvs dialogs un, pats svarīgākais, ka studentiem pašiem patīk.

Visvairāk pieredzes tev ir kā aktrisei, vai strīdies ar režisoriem?

Vairs nestrīdos. Ja mana lomas uztvere ir atšķirīga, tad izrunājam to ar režisoru, jo mana loma ir tikai izrādes struktūras sastāvdaļa, kas savukārt ir režisora kompetence. Satikšanās ar jaunu režisoru (te es domāju ne tikai gadus) vienmēr ir interesanta un papildinoša. Piemēram, Elmāra Seņkova Izrādē „Gals” nelielā laika nogrieznī man ir četras lomas, un tas bija ļoti aizraujoši, tāds kā dubultais dibens. Šajā izrādē es, Ināra Slucka, atveidoju Lolitu Gridāni – aktrisi, kura kādreiz spēlējusi Nacionālajā teātrī. Un savukārt Lolita Gridāne izrādē nospēlē četrus tēlus. Kā Ināra es tos veidotu atšķirīgi no Lolitas, bet man bija jāsaprot, kā tos spēlētu viņa. Elmārs ir radošs, atvērts, un notika patiess kopdarbs, kas tādā kā uzticības kamoliņā sāka velties, līdz izauga izrāde. Arī citi jaunie režisori, ar kuriem esmu strādājusi, kā Andrejs Jarovojs, Vladislavs Nastavševs, Valters Sīlis, ir ļoti ģeneratīvi, ļoti saturīgi mākslinieki. Esmu mēģinājusi ar Vladislavu Pērnvasar negaidot, pēc katra mēģinājuma bija sajūta, ka septiņas ādas ir novilktas. Tagad man ļoti patīk spēlēt šo izrādi – ir tāda viegluma sajūta. Jauna pieredze man bija darbā ar Ingas Ābeles Jasmīnu pie diviem režisoriem – Viestura Kairiša un tagad arī Valtera Sīļa. Viena un tā pati loma, Laura. Bija izaicinājums pašai papētīt, kas mainījies manā uztverē, ja šī loma tiek spēlēta pēc desmit gadiem. Un tagad tas ir pavisam cits tēls.

Ināra Slucka // Foto - Karlīna Vītoliņa
 

Un kāda atklājās Lauras loma pēc gadiem?

Uz notikumiem Lauras dzīvē parādījās distancētāks, ne tik akūti sāpīgs skatījums. Tagad Laura ir nosvērtāka, pārliecinātāka par sevi. Attiecības ar Mihaelu arī veidojās atšķirīgi. Viestura režijā Mihaels bija Ivo Martinsons un Valtera režijā Gundars Grasbergs. Kopā ar Ivo Mihaelu Laura turpināja pašmocības ceļu, būdama pilnīgi no viņa atkarīga. Mihaela un Lauras atiecības veidojās uz savstarpējas sapratnes bāzes. Lai arī ne bez cīņas, tomēr viņu vajadzība vienam pēc otra bija adekvāta.

Būtisks ieraksts, manuprāt, pagrieziens tavā aktrises biogrāfijā bija Ļiļa izrādē Divas sirdis.

Varbūt. Tajā laikā gandrīz vienlaicīgi sagatavoju trīs lomas. Un visās bija nāves klātesamība. Ļiļa no Divām sirdīm pazaudē vistuvāko draugu Fainu (ko spēlēja Velta Līne), tad Lija Dzelzszālē, kurai no narkotiku pārdozēšanas izrādes finālā mirst dēls, un tad vēl Laura Jasmīnā, kura pārcietusi vēža operācijas, kurai nosities vīrs… utt. Bija brīdis, atceros pat vietu un laiku, kad pēkšņi Antonijas un Elizabetes ielas stūrī apstājos un domāju – pag, bet kas esmu es? Kur ir mana identitāte? Tā bija diezgan baisa sajūta. Bet izrāde Divas sirdis man ir dārga ar īpašām attiecībām ar Veltu Līni. Savijās dzīves realitāte ar skatuves. Es bieži ciemojos pie Veltas, mūsu skatuves attiecības izauga no dzīves. To, kā Velta dzīvoja uz skatuves, ir grūti aprakstīt, un tik daudz Fainā bija no viņas pašas vientulības, traģisma, iejūtības, spēles un talanta. Esmu sapratusi, ar ko atšķiras talantīgi cilvēki no apdāvinātiem, īsts talants dzīvo pāri laikam. Savos gados Velta dzīvoja uz skatuves tā, ka to saprot un prasa šodienas laiks. Bet viņas jaunībā bija kopta pavisam cita veida aktierspēle. Aktieris ir instruments, viņš var dažādi skanēt. Velta to prata aizrautīgi un meistarīgi, un talantīgi.

Vai tev ir etaloni teātrī?

Pirmos gadus, kad ienācu Drāmas teātrī, es bieži domāju – es taču tagad staigāju pa tām pašām kāpnēm, pa kurām kāpj Dumpis, Jakovļevs, Liedskalniņa, Kairiša… Un tie tad arī bija mākslinieki, kuru talanta pakāpi es gribēju sasniegt – īpaši Astrīda Kairiša, kura pēc manas teātra krustmātes Helēnas Romānovas aiziešanas mani „pieskatīja”. Esmu aculieciniece leģendām apvītam brīnumam, kāds ir Astrīdas darbs pie lomas. Kā viņa pārvēršas ģenerālmēģinājumos, kad uzvelk kostīmu, uzliek grimu un atveras līdzīgi ziedam, kas uzplaukst no pelēka pumpura. Esmu apbrīnojusi Lāsmas Kugrēnas virtuozitāti, kā no komikas ielēkt traģikā un atpakaļ. No aktieriem – Ulda Dumpja absolūto organiku un vieglumu, ar kādu viņš eksistē uz skatuves, Ģirta Jakovļeva šarmu, Liedskalniņas „Vakareiropas” skatienu….

Kā tevī sadzīvo režisore ar aktrisi?

Draudzīgi, viens otram izpalīdz. Strādājot pie lomas, palīdz režisore, kad strādāju pie izrādes, tad aktrisei tā vien gribas parādīt priekšā….

Tu esi no tiem, kas rāda?

Rādu, un tas ir stulbi, jo tad jau tā nebūs aktiera, bet mana loma. Kaut gan brīžos, kad nespēju vai nav laika formulēt domu, tad rādu priekšā. Dažkārt rādu studentiem, tā ir vieglāk palīdzēt.

Par dzīvo un filmēto runājot, izrādē Zudušo laiku citējot, tu izmanto kino valodu.

Man nav nācies redzēt izrādi, kurā stāsts būtu izstāstīts divos veidos – uz skatuves notiekošajā un filmā.

Tādēļ radās doma, ka varētu eksperimentēt. Man pašai bija interesanti uzzināt, kurš kuru uzveiks. Kino ar iedarbīgo tuvplānu vai teātris ar dzīvo enerģiju un aktieri uz skatuves.

Tas bija milzīgs darbs, un paldies gan teātrim, gan Kasparam Zvīgulim, ka brīdī, kad sapratu, ko vēlos uzsākt un nobijos, viņš teica – vajag mēģināt. Izrādi bija iecerēts spēlēt Nacionālā teātra Jaunajā zālē un, lai savienotu telpas, filmas epizodes arī filmējām Jaunajā zālē. Sākām ar epizodi pie jūras. Tam nolūkam kopā ar Sašu Grebņevu aizbraucām un nofilmējām jūru, lai vēlāk, to pārveidojot par „amerikāņu nakti”, demonstrētu uz ekrāna kā fonu. Tika atvestas jūrmalas smiltis, iekurts ugunskurs, sagrimēti aktieri un Uldis Jancis sāka filmēt pirmo epizodi. Kad to noskatījāmies, neticējām, ka varējām ko tādu paveikt. Tas laikam arī visus aizrāva. Kristīne Abika – gan izrādes, gan filmas māksliniece dienas pavadīja mūsu teātra noliktavās, vedot, pārtaisot, iekārtojot sešus (!) paviljonus, šujot, pāršujot kostīmus. Nepilnās divās nedēļās tika uzfilmēta pusstunda filmas derīgā materiāla. Neatceros, kad ar tādu aizrautību nedēļu pirms sezonas sākuma būtu strādājuši visi – aktieri, frizieri, skaņa, skatuves strādnieki, cehi… un, protams, Kristīne ar Uldi. Paldies, jo bez viņiem nekas tāds nebūtu iespējams. Un vēl noteikti liels paldies Ditai Rietumai. Ja viņas promocijas darbs Film Noir stila ģenealoģija tiks izdots grāmatā, tiešām no sirds iesaku to izlasīt.

Tagad es vēlreiz mēģināšu veidot izrādi ar kino materiālu. Izmantojot gan Andreja Upīša Smaidošās lapas, gan kinofilmas Pie bagātās kundzes scenāriju, mums ar Ēriku Vilsonu ir tapis materiāls, ko var saukt par scenāriju, nevis lugu. Šajā gadījumā aktierus it kā iepludinot filmā.

Zudušo laiku citējot – jaunākais un atzītākais darbs režijā. Tas nominēts kā sezonas darbs vairākās kategorijās. Tas ir arī tavs ļoti personisks vēstījums, jo, ciktāl tevi pazīstu, tu esi par maksimālismu, par dzīves sajūtu līdz galam. Kādas ir tavas tēmas, par ko ir vērts runāt?

Dzimšana, mīlestība un nāve.

No izrādes "Zudušo laiku citējot" // Foto - Gunārs Janaitis

 

Jēga ir tikai tik ilgi, cik mēs mīlam? Es, skatoties Zudušo laiku, nolasīju tavu tēmu par cilvēka dabu – jutekliskais un jūtas, attiecības starp šiem diviem līmeņiem. Par izrādes saturu tomēr gribu konkretizēt – tas ir pazudis vai pazaudēts laiks?

Tas, kas ir pazudis, ir arī pazaudēts. Tas ir neatgriezenisks process. Domāju, ka tīši to zaudēt neviens nevēlējās, bet meklējumos pēc jaunā, pārsteidzošā, tas pazaudējās. Man svarīgs bija kas cits – mēģinājums restaurēt „zudušo” laiku, tādēļ arī nosaukumā ieliku vārdu „citējot”. Skatoties ļoti daudz film noir filmas, atkal un atkal atgriežas īpaša sajūta. Ar gaismu, skaņu, aktieru eksistenci tika panākta tāda „caurspīdīga” nolemtības sajūta. Un vēl klusuma zonas. Bez liekas rosīšanās, kņadas, sadzīviskuma… dziļi slēpts jutekliskums ir visām šīm filmām. Nebija viegli tuvoties arī aktieru spēlei šajās filmās. Pirmajā brīdī likās, ka, strādājot ārēji atturīgāk, statiskāk, būs viss padarīts. Un tikai pēc tam gan Līga Zeļģe, gan Kaspars Zvīgulis nonāca pie secinājuma – lai ārējā statika strādātu, nepieciešama ļoti precīza un intensīva iekšējā darbība, ko var panākt ar maksimālu koncentrāciju. Kaspars ar savu neirastēnisko aktiera eksistenci ir ļoti tuvs film noir varoņiem.

Un Juris Lisners? Manuprāt, Jura kā aktiera iekšējs smagums un pieredze ir cita.

Izrāde ir cita. Viņa dzīves pieredze ir cita – cita cilvēciskā patība. Juris ir silts, atvērts. Nācās veidot citu izrādi – Jura variantā zudušais laiks ir arī kā attiecību neiespējamība ar gados jauno sievieti. Laiks, kas priekš viņa ir zudis, pagājis. Līdz ar to manījās arī pārējo tēlu attiecības, nācās pārrakstīt arī galvenā varoņa monologus.

Kas ir tas „jaunais”, ko, tavuprāt, pienes jaunie režisori? Manuprāt, viņus pašreiz raksturo tas, ka māksla kompensē ambīcijas vai kompleksus.

Jaunie režisori pienes citu dzīves un mākslas uztveri. Nedomāju, ka mākslai vienmēr kaut kas ir jākompensē. Kaut gan reizēm aktieri pārrunā šo „dīvainību’’- izrādīt savas emocijas. Tad no psiholoģiskā aspekta  – tā varētu būt to cilvēku, kas nodarbojas ar mākslu, kompleksu ārstēšana. Mākslas darbs vienmēr ir ļoti cieši sastīts ar personīgās, privātās dzīves pieredzi. Lai kā mēs mēģinātu par to nerunāt vai slēpt, mākslas darbā tas tāpat ir nolasāms.

Ko tu meklē mākslā?

Laikam to, kas ir tikai MANS. Tas ir visinteresantākais. Jo cilvēks atšķiras tikai ar „mans”. Interesants ir subjektīvais. Sākumā ir daudz vispārēju priekšstatu, reizēm virspusēju, bet ne TAVU, un tu tad rocies cauri – „tas neder, tas neder”, to un to atmet, līdz tiec līdz serdei, ja tiec. Un tad jādomā, kā to izteikt teātra valodā.

Paaudzes sajūta, vai tas tev ir reāls jēdziens? Tavi kursa biedri? Krievijā ir termins „zaudētā režijas paaudze” – tā, kas izaugusi padomju ideoloģijas mākslas vidē ar abstraktu liela formāta uzstādījumu. Vai tev ir paaudzes sajūta mākslā, dzīvē?

Noteikti ir paaudzes kopība, tā ir dzīves pieredze nodzīvotajos gados. Kā tu esi nodzīvojis šo laiku. Mani piecdesmit gadi ir izdarījuši savas korekcijas un iespaidojuši manu attieksmi pret lietām, parādībām, cilvēkiem. Katram no manas paaudzes tas ir atšķirīgi, bet paši par sevi gadi ir notikuši, tā ir kopīga sajūta. Un vēl – mēs esam auguši vienā vērtību sistēmā un mums ir padomju laiku paaudzes skatījums uz lietām. Tādēļ ir vērtīgi, nepazaudējot un nenoliedzot notikušo, tomēr ieraudzīt un mēģināt saprast jauno. Tomēr bieži jaunais ir labi aizmirsts vecais. Nesen runāju ar Margaritu Ziedu, viņas vērojumos Vācijas teātrī atgriežas pie „dzīvā cilvēka”. Pēc neskaitāmajiem formas meklējumiem notiek atgriešanās pie cilvēka.

Vai bieži brauc skatīties ārzemju izrādes?

Iespēju robežās mēģinu. Uzreiz varu nosaukt Londonā redzētās – Roberta Lepāža Eonnagattu, tad brīnišķīgu izrādi Ričards III ar Kevinu Speisiju, Hamletu ar Džudu Lovu. Jaunākā, ko redzēju, – Berlīnes Vācu teātrī Jirgena Goša iestudētā izrāde Tēvocis Vaņa. Izrāde tikai un vienīgi balstīta uz aktieru darbiem – cilvēku tuvplāniem. Un KĀ izlasīts Čehovs!

Kas tevi iedvesmo?

Kad ir sācies kāds darbs, tad iedvesmas avoti var būt visdažādākie. Varu teikt – viss. Tāda sūkļa sajūta.

Noteikti kino, ļoti daudz skatos filmas. Starp citu, Zudušā laika fināls tapa, tieši iedvesmojoties no Deivida Linča. Kad viss jau ir beidzies, slepkavība ir notikusi, un pēkšņi ir ekrāns, uz kuru skatās Marks. Un tu vairs nesaproti, kas notiek, kurā apziņas līmenī tu esi.

Kas vēl ir svarīgi teātrī?

Man ļoti svarīgas ir savstarpējās attiecības radošajā komandā, lai ir pozitīvs vai vismaz neitrāls attiecību saskaņojums. Martālers ir teicis, ka „skābā vidē māksla nerodas”.

Tev noteikti ir izmeklēto loks, kuru viedoklī tu ieklausies. Vai tev ir svarīgs skats no malas?

Visskarbākais kritiķis gan es esmu pati sev. Bet gadās, pat zinot, ka kaut kas nav iznācis, priecāties par mierinošu vai pat atzinīgu vārdu. Cilvēki, kuru viedoklī es ieklausos, vispirms ir mani draugi, kuri ar atzinību nemētājas, tādēļ es varu uzticēties. Es lasu arī kritikas, bet jebkura kritika ir arī kritizējama.

Tā kā cilvēku uztvere garīgajā un psihofiziskajā līmenī ir ļoti atšķirīga, tad arī vērtējumi ir atšķirīgi.

Reizēm galēji pretēji. To mēģinu sev atgādināt, kad lasu kritikas.

Vai tev ir bijusi neveiksmes sajūta?

Protams, ir bijusi vēlēšanās nepamosties nākamā rītā, pašai apzinoties totālu tukšumu.

Ko tev nozīmē atzinība?

Brīvības sajūtu.


[i] Latvijas Nacionālā teātra aktīvajā repertuārā ir vairākas lomas: Bebene Skroderdienas Silmačos, 2010; Besija Lūgšana resnajai tantei, 2011; Lolita Izrāde “Gals”, 2011;  Vīneblas kundze Pērnvasar negaidot, 2012; Laura Jasmīns. Pārdaugava, 2012; Lēdija Kerolaina Ponterfakte Sieviete, kura nav uzmanības vērta, 2013/

[ii] Besija / P. Krilovs Lūgšana resnajai tantei, 2011/

[iii] Iestudējumi Latvijas Nacionālajā teātrī – N. Ikstenas Amariļļi, 2007, Ē. Vilsona Pīles lidojums klusumā, 2008, T. Viljamsa Brīdinājums mazajiem kuģiem, 2010, Ziemassvētku koncerts, 2010, Ē. Vilsona, I. Sluckas Zudušo laiku citējot, 2012.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt