Zane Radzobe 05.09.2013

„Homo Novus” dienasgrāmata. I

Piezīmes uz festivāla „Homo Novus” programmas malām. 04.09.13.

Studiju laikā angļu valodas nodarbībās mums lika lasīt dažāda žanra akadēmiskus un ne tik akadēmiskus tekstus. Viens īpaši iespiedies atmiņā – Kāpēc amerikāņiem bail no pūķiem? Par pragmatismu pretstatā sapnim, ilūzijai, mākslai. Šo eseju atcerējos vakar, Teas Tupajičas un Petras Zanki pārraudzīto Kuratoru izrādi skatoties. „Un tas ir festivāls – romantizēta bilde, sabiedriskas aktualitātes trūkums darbos, nekādas koncepcijas?” viegliem triepieniem varētu iezīmēt tendenci kolēģu jautājumos Homo Novus kuratorei Gundegai Laiviņai. Gundega apburoši smaidīja un projektoru gaismās mazliet mulsa. Protams, tā ir spēle, un jautājumu mērķis ir provocēt. Lai gan – var arī jautāt: kāpēc Eiropā cilvēkiem tā bail no pūķiem, savukārt mums tie ir tik mīļi?

Pirmā festivāla izrāde, ko šogad redzēju, gan bija tāda mākslinieka darbs, kas no pūķiem nebaidās. Vismaz nomināli – ne. Romeo Kasteluči Par Dieva dēla sejas koncepciju uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves izskanēja ar blīkšķi un atstāja aiz sevis ne jau nu sēra, bet vircas smārdu. Gluži fiziski, jo viens no cilvēka eksistences bioloģiskajiem priekšnosacījumiem R. Kasteluči iestudējumā kļūst par zīmi ne tikai cilvēka, bet visas Rietumu kultūras degradācijai.

Izrāde veidota kā divu daļu saattiecinājums – naturālistiska aina, dēlam kopjot mūsu acu priekšā sabrūkošo tēva ķermeni, un instalācija – vispārinājums cilvēka traģiskajai cīņai ar Dievu, kura vienaldzīgais, mierīgais skatiens noraugās pasaules ciešanās. Pirmajā cilvēka novecojušais ķermenis tiek reducēts uz ekskrementu radīšanas vai savākšanas mašīnu, tēvam nemitīgi apkakājoties, bet dēlam – viņu mazgājot, pārģērbjot, tīrot. Tēvs un dēls, Dievs un Jēzus, pielūgsmes objekts un kalpotājs. Un mirklis maiguma daudznozīmīgā žestā – dēla roka uz kailā tēva ķermeņa, pielūgsmē, glāstā, arī mirklī, kas apstājas pretstatā daudziem paviršas darbības un tikai šķietami nozīmīgu notikumu piepildītiem.

Otrajā izrādes daļā iznāk mazu bērnu bariņš un apmētā milzīga izmēra ikonu granātām. Cilvēks kā bērns ir pamests tumšā ielejā, nāves un netaisnības valstībā, un uz viņa izmisīgo Kāpēc? debesis atsakās atbildēt. (Interesanti, ka R. Kasteluči izrādē rodas spēcīga sajūta par autora pārliecību – Dievs, lai arī maita, ir; ļaunprātīgs, bez līdzcietības, cilvēku līdz dvēseles dzīlēm sev varmācīgi pakļaut gribošs, bet objektīvi pastāvošs.) Skan apdullinošu sprādzienu troksnis, pāri tam dārd korāļi, bet Kristus turpina smaidīt savu skumjo, bezkaislīgo smaidu. No aizskatuves izgaismotā seja pakāpeniski tiek notraipīta ekskrementiem, tad saplēsta no iekšienes, atsedzot neonā izgaismotu Bībeles citātu Tu esi mans gans, kam palēnām blakus iezīmējas no aprises. Ne esi. Neesi. Līgums, kuru Dievs nepilda – glābt, pažēlot, vadīt –, tiek lauzts. Cilvēka bērns paliek pasaules tumsā. Un izrādes nosaukums iegūst papildu nozīmes slāni. Vismaz angļu valodā tas skan ievērojami plašāk. Par sejas koncepciju Dieva dēlu, garu, kas kļuvis Cilvēks, liekot tikai aiz komata. Seja, ko te apskata, nav tikai Jēzus. Tā ir cilvēces. Mūsējā. Visā jēdzieniskajā daudznozīmībā.

Izrādi, par spīti tās plašajiem lokiem Eiropas festivālu laukā, iepriekš nebiju redzējusi, un tā... izraisīja vilšanos. Nē, izrāde ir ļoti laba. Bet tas ir bezkaislīgs, intelektuāls novērtējums. Jo izrāde, par spīti tam, ka zīmju audekls ir noausts pamatīgs un to šķetināt ir ļoti interesanti (reti kurš mākslas darbs tik piesātināti un daudzveidīgi izmanto kristietības simbolikas smalkumus; īpaši intriģē zīmju nemitīgā mainība, cietējam tēvam pārtopot ļaunprātīgā tirānā, dēlam – no Mesijas, kas mirst pie krusta, reliģijas kā sistēmas un Dieva kā Likteņa nomocītajā utt.), dīvainā kārtā neliekas spēcīga un arī smalka ne. Varbūt tas ir mūsu, Latvijas, konteksts, bet prātā nāca A. Hermaņa Garā dzīve, kurā aktieri R. Kasteluči darbā taču līdz zināmam brīdim arī iecerēto naturālismu nevis stilizē, bet piepilda ar mazāk šokējošu, bet dziļāk šausminošu saturu. Vai, no otras puses, R. Kasteluči koncepcija... Skaidra, līdz konsekvencei novesta, bet arī deklaratīva, bez (vismaz manī) atbalss. Ienāca prātā, ka izrādi droši vien ļoti jūtīgi uztver cilvēki, kuru identitāte milzīgā mērā balstās reliģijā, vai arī tie, kas daudz cietuši no dogmām. Itāļi droši vien. Intelektuāli saprotu – arī katoliciskie leiši vai francūži. Latvijā... Varbūt tas ko liecina par mani, ja, skatoties acīmredzamā zaimošanā, ne uz mirkli nerodas vēlme pašam ko aktīvi darīt. Iztēlojos, ka ideāla reakcija uz R. Kasteluči darbu droši vien ir demolēšana (fiziska vai garīga), atkarībā no skatītāja pārliecības – vai nu baznīcas, vai teātra. Tad droši vien būtu vērts. Citādi... Konteksti...

Tieši konteksti mani pašlaik mulsina Homo Novus sakarā. Manā uztverē LJTI rīkotie festivāli Latvijā allaž ieņēmuši noteiktu vietu – kā to intervijā festivāla programmai izsaka Pēteris Krilovs, mainīt Latvijas teātri. Tieši tas, man liekas, lielā mērā arī ir noticis – dažādojas teātra valoda, ienākuši jauni žanri, darba metodes, tematika. Un tas ir ļoti būtiski – gan teātra praktiķiem, gan skatītājiem. Tāpēc Gundegas teiktais Kuratoru izrādē – ka viņu kā festivāla vadītāju neinteresē pārveidot Latvijas vidi, pēc būtības neinteresē būt par laikmetīgās mākslas ruporu Latvijā vai arī atklāt jauno mākslā jau plašākā kontekstā, bet gan interesē tikai būt kopā ar mākslas darbiem un māksliniekiem, kas pašai liekas interesanti... Un tikai šobrīd, bez ilgtermiņa mērķa, sapņa... Nezinu.

Ja jūs man būtu jautājuši pirms izrādes, kā man patīk šī gada Homo Novus programma kā kopums, es teiktu – ļoti. Esmu pārliecināta, ka man būs interesanti teju katrā izrādē. Tagad es domāju – varbūt šim priekam ir arī otra puse. Varbūt mans prieks ir mazs un egoistisks, vieglākā ceļa gājēja prieks. Jo – vai tad es nezinu, ko uz Rīgu atvestajās izrādēs gaidīt? Iztrūkst satricinājuma, pārsteiguma, aizkaitinājuma, apvainojuma, sajūsmas... visa tā, kas nevar būt iepriekšparedzamajā.

Protams, Kuratoru izrādes uzdotajos jautājumos un atbildēs – gan sagaidītajās, gan nesagaidītajās – ir krietna deva spēles un provokācijas. Ļoti labi, ka tā. Skatītājs smejas, bet pa tam laikam domā līdzi. Kāpēc māksla vajadzīga? Vai vajadzīga? Kāda ir mākslas atbildība sabiedrības priekšā? Man principā patīk būt pūķu – dzejiskās, neattaisnotās un neattaisnojamās fikcijas pusē. Ja pūķu nebūtu, dvēsele mirtu. Tomēr šķiet arī, ka eskeipismam ir savas ēnas puses. Galu galā – tas liecina ne jau par spēku, bet gan izmisīgu glābšanos sevī no pasaules, kas kļuvusi pārāk skarba. Ļoti gribas domāt, ka festivāls mani pārliecinās par pretējo.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt