Zane Radzobe 08.09.2013

„Homo Novus” dienasgrāmata. II

Piezīmes uz festivāla „Homo Novus” programmas malām. 07.09.13.

Franču režisora un scenogrāfa Filipa Kena izrāde Serža efekts stāsta par mazliet dīvainu puisi, kas sestdienu vakaros aicina pie sevis draugus un rāda mazas izrādītes – mūzikas pavadībā ar tālvadības pulti ripina pa zemi spēļu auto, kam piestiprināta degoša brīnumsvecīte, uz sienas rāda lāzeršovu, taktī pārslēdz aiz loga piebraukušas automašīnas priekšējos lukturus... Viesi, ko atveido virkne festivāla draugu, staro labvēlībā pret Seržu un veras viņa radītajos „brīnumos”. Jā, forši, wow, to es nekad nebiju redzējis, tas nu gan... Kā jau katrs, kas reiz mēģinājis izteikt mīļam cilvēkam komplimentu, kuram pats netic. Izrāde mazliet velkas, un pamazām dvēselē iezogas rēnas, gaišas skumjas. Mēs, skatītāji, veramies uz cita svētkiem, caur loga rūti, cauri skatuves dūmiem un priekšstatam par to, kāda ir māksla un ka Seržs tās kontekstā ir žēlojams. Jo – kas gan tie viņa nieki...

Ar Serža efektu būtu iespējams mācīt metateatrālisma jēdziena definīciju – ko nozīmē iestudējums, kas stāsta pats par sevi, risina savas eksistences un mākslas plašākā nozīmē problēmu. Izrādes sākumā aktieris iznāk spēles telpā un novelk ap sevi iztēlotu robežu – es esmu..., iepriekšējā izrādē mēs..., te ir Serža istaba, krēsls, viņš var apsēsties, galds, pingponga galds, viņš spēlēs pingpongu, tepiķis, vēl nav pabeigts remonts, zem tepiķa var pagulties, ja Seržs grib, viņš zem tepiķa var pārlīst pāri istabai, te uz ielas Narvesens, Pasaules Optika, Stockmann, tāda nu ir Serža pasaule... Katru komentāru aktieris pavada ar atbilstošu žestu – apsēžas, pacilā uz galda atrodamās lietas, palien zem grīdsegas... Rāmītis gatavs. Kas es esmu, kur es esmu, pēc kādiem noteikumiem darbošos. Izrāde beidzas ar nākamā trupas iestudējuma definīciju. Kas mēs bijām, kas būsim. Pa vidu... Pa vidu stāsts par mākslu, par mākslinieku, par skatītājiem. Un jautājumi. Par to, ko nozīmē radīt. Par to, kā mēs mākslu atpazīstam, kā skatāmies. Par to, kā mākslinieki atrod savus skatītājus. Un vai beigu beigās skatītāji mākslai vispār ir vajadzīgi. (Cik ļoti, cik tuvu, kādā statusā?)

Serža efekts piesaista ar savu „nepareizību”. Tas ir tā, it kā jūs skatītos ilustrētu bērnu grāmatu par filozofijas vēsturi. Jautājumi nopietni, bildītes drusku naivas. Katra ideja savā pirmformā, bez „pareizās” leksikas, bez gariem paskaidrojumiem. Kas ir māksla? – Spēlēšanās. Kam tā vajadzīga? – Māksliniekam pašam. Ko tā nozīmē citiem? - Kopābūšanu. Prieku.

Ienāca prātā, ka mākslā šī „nepareizība” ir ļoti svarīga. Saka – zinātne (ja gribat – zināšanas arī) sākas ar jautājumu. Manuprāt, arī māksla. Un mākslas satikšanās ar skatītāju. Ņemsim par piemēru citu šī gada festivāla izrādi – Milo Raua Naida radio. Dokumentālas radio programmas rekonstrukcija no Ruandas. Mūzika mijas ar genocīda īstenotāju ideoloģiskiem saukļiem un aicinājumu ziņot, vajāt, nogalināt... „Dzīvā” izrāde norisinās tādā kā stikla būrī – radio studijā, kurā skatītāji ielūkojas caur stiklu no abām pusēm. Dīdžeju balsis dzirdamas tikai austiņās, radio viļņos. Muzikālās pauzes dārd Dzelzceļa muzeja zālē tieši. Izrādes sākumā un beigās stikla kuba sienas aptumšojas un uz tām kā uz video ekrāna tiek projicētas četru izdzīvojušo sejas. Viņu stāsti par izdzīvošanu. Es neteiktu, ka izrāde ir emocionāla, bet tā, protams, ir spēle vienos vārtos. Cilvēks ir izdzīvojis neiedomājamos apstākļos. Dzīva ķermeņa, sejas, acu pretnostatījums masu kapam, sagraizītiem, apgānītiem, neatpazīstamiem līķiem... Šausmas, kas slēpjas pieredzē, atmiņās, izrādē skanošajos tekstos. Ir iespējams būt tikai vienā pusē.

Izrāde ilgst gandrīz divas stundas, un, lai cik šaušalīgi tas neizklausītos, skatītājs ar šausmām aprod. Jā, mēs esam upuru pusē, bet vai gan šādi stāsti nav jau iepriekš dzirdēti? Agri vai vēlu domas aizvijas no dzīves pie mākslas. Tā droši vien ir politnekorekti teikt, bet šāda veida izrādes, formātā, kas ir bezgala iecienīts Rietumu kultūrtelpas festivālos, jau neiestudē par upuriem vai vispārcilvēciskām vērtībām. Visbiežāk tā ir šausmināšanās post factum, kurai cauri spīd vāji slēpta labpatika – tie neesam mēs, pie mums tas nebūtu iespējams, jo mēs esam cilvēki, pretstatā x, y vai z valstij... Upuru pusē nav neviena nelieša, varmāku pusē – ne cilvēciskuma kripatas, jo nāve jau ir nepārkāpjama robeža. Iznāca gandrīz poēzija, bet praksē šādas izrādes reti ir māksla, biežāk – politisks plakāts vai ļaunākā gadījumā neslēpta tīksmināšanās. Paviršība, necieņa, paštaisnums. Mani tas aizvaino un kaitina. Naida radio – ne. Un es domāju, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka, rūpīgāk ieskatoties, man tā arī neradās pārliecība, ka es saprotu, kas manā acu priekšā norisinās, respektīvi, ko par notikušo īsti domā izrādes veidotāji. Kas ir šie cilvēki, no kuriem acu nenolaiž puisis armijas formā, kuri nemitīgi dzer un pīpē, šķiet, zālīti, kuri ēterā izkliedz ideoloģiskus saukļus un uzkurina sevi un klausītājus, bet drūmi, nomākti klusē, kad apkārt grand dzīvespriecīgs pops. Bendes? Upuri? Lai vai kā, teksts, ko izrādē runā, neatbilst pilnībā tam, ko mums rāda. Bet cik viegli droši vien palaist garām neievērotas nedaudzās pauzes, vienu saminstināšanos un pāris skatienus.

Kāpēc mēs uzticamies vieniem māksliniekiem, bet neuzticamies citiem? Kas liek iedziļināties? Pārsteigums? Noteikti. Nenogludināts izcilnītis spožā virsmā? Droši vien. Iepriekšējas zināšanas, pieredze, konteksta izjuta? Protams, protams. Bet es, piemēram, bez jebkāda konteksta ticu Seržam, bet ne pa kam ne Lotes van den Bergas un Gvido Klēna Tukšajai zemei. Ja man jautās, kāpēc... Satriecošā Rīgas vietā – kāpu tuksnesī īsu gabaliņu no Bolderājas – taisni izkārtotas skatītāju rindas priekšā septiņi aktieri apmēram stundu izdzīvo postapokaliptisku fantāziju. Tuvākā darbība mums varbūt trīsdesmit metru attālumā, tālākā – pārsimts metri. Virs galvas aizplanē no Spilvas lidlauka pacēlusies lidmašīniņa, tālumā – traktors pārcilā baļķus. Šalc vējš, gandrīz nav dzirdama šoseja, un jau pēc dažām minūtēm iestājas pilnīga izolācijas sajūta. Ir skaisti, un liekas, ka pasaule nāk ar tevi sarunāties. Līdz brīdim, kad sākas darbība, respektīvi, cilvēces netikumu kopsavilkums īsā kursā – izvarošanas, zādzības, pārdošanās par maizes kumosu, neskaitāmas slepkavības... Pēc stundas „socializēšanās” jaunizceptie līķi glīti sakrīt masu kapā aiz kāpas, bet galvenā varones ierokas smiltīs lauka vidū. Metafora nepārprotama, morāle – neapstrīdama. Tad kāpēc gribas ironizēt?

Varbūt tāpēc, ka prātā nāk Holivudas 90. gadu sākuma filmas, un, tiklīdz ienāk prāta kāda žanra klišeja, izrādē tā tūlīt tiek īstenota. Varbūt tāpēc, ka programmiņā rakstīts – režisore iestudē izrādes par sociālo izolētību un nespēju saprasties, bet tu visu, visu saproti. Līdz mielēm un vēl mazliet. I.B. pēc izrādes saka, ka izrāde ir ironiska, jo... nevar būt, ka šodien kāds mākslinieks nopietni varētu ko tādu... Ironiski... Un prātā nāk Seržs, kas neko nepostulē, neko neatklāj, kurā aktieris pēdējās desmit minūtēs zaudē sacensībā ar aktīvu suni, kura sirdssāpēm ar aizturētu elpu seko līdzi puse zāles (aiz sienas sprāgst pirotehnika, telpā ienes picu, picu nedod, saimniece aiziet aizkulisēs, atstājot nabagu uz skatuves smilkstam...). Bet kas, lieku labo roku ķīlā, ir māksla.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt