Justīne Kļava 18.11.2013

Labas uzvedības skola

Piezīmes par ASV dramaturģijas darbnīcām Rīgā no 1. līdz 5. novembrim

 

Labas uzvedības skola jeb

Man ir viedoklis par Jūsu meistardarbnīcu. Vai vēlaties to dzirdēt?

No 1. līdz 5. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijas telpās Zirgu pasts ar ASV vēstniecības, LR Kultūras ministrijas, VKKF un Latvijas Kultūras akadēmijas atbalstu norisinājās biedrības Darbnīcas rīkotas divas dažādas dramaturģijas meistarklases.

ASV Konektikutas štatā, mazā pilsētiņā Vaterfordā, kas var lepoties ar vien teju divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, atrodas Jūdžina O`Nīla Teātra centrs, kas nodarbojas ar jaunās ASV dramaturģijas, muzikālā teātra, leļļu teātra un kabarē un performances attīstības veicināšanu. Dramaturģijas darbnīcās Latvijā viesojās Jūdžina O`Nīla Teātra centra pārstāve, dramaturģe Anne Morgana un jaunais lugu rakstnieks, kas ir strādājis ar Anni pie kopīga projekta, Džeiks Džepsons, kura darbu Rupucis Laura Gundara režijā varam redzēt Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē.

Anne Morgana darbnīcas dalībniekus iepazīstināja ar dramaturga profesijas izpratni ASV, stāstot, kāpēc šī profesija ir tik būtiska un kā tā ir veicinājusi labas dramaturģijas attīstību un nokļūšanu no papīra pie skatītājiem dažādos ASV nekomerciālajos teātros un Jūdžina O`Nīla Teātra centrā, kā arī raksturoja dažādos veidus, kādos iespējams analizēt lugas tekstu. Savukārt lugu rakstnieks Džeiks Džepsons vadīja darbnīcu, kurā dalījās ar savu pieredzi jaunu tekstu rakstīšanā un piedāvāja dažādas rakstīšanas tehnikas un paņēmienus, ar kuru palīdzību izdabūt domas no savas galvas un uzdabūt uz papīra. Meistarklases apmeklēja pārsvarā cilvēki, to starpā arī daži teātra režisori, kas raksta vai gribētu rakstīt teātrim, ar mērķi uzlabot savus darbus un iemācīties jaunu rakstniecības instrumentu lietošanas veidus.

Trīs dienas norisinājās darbnīcas, lai iepazīstinātu Latviju ar dažādiem lugu autoru un teātru sadarbības modeļiem ASV, sniegtu nelielu ieskatu jaunās, šobrīd aktuālās ASV sarakstītās un spēlētās lugās, un Džeiks Džepsons un Anne Morgana dalītos savā veiksmīgajā pieredzē gan rakstniecībā, gan teātra praksē.

Džeiks Džepsons meistarklases apmeklētājiem piedāvāja dažādas lugas sižeta, lugas raksturu, runas veidu, laika uztveres, tekstuālās ritma izjūtas un teksta izpildījuma uz skatuves klasifikācijas iespējas un vairākas rakstīšanas tehnikas. Katru dienu tika uzdots viens mājasdarbs, kas bija jāizpilda, ņemot vērā Džeika dotos nosacījumus.

Pēdējā dienā 5. novembrī visi interesenti tika aicināti uz vispārēju noslēdzošo lekciju par ASV dramaturģijas vēsturi un šī brīža situāciju, kā arī par ASV teātru sistēmu kopumā. (Interesants fakts, kas tika pieminēts šajā lekcijā – ASV nav repertuāru teātru un jebkura izrāde tiek spēlēta vien mēnesi. Vienīgais izņēmums ir Brodveja, kurā izrāde tiek spēlēta nenoteiktu laiku, kamēr tā nes peļņu.)

 

No ASV dramaturģijas darbnīcām // Foto - "Darbnīcas.lv"

 

Jūdžina O`Nīla Teātra centrs reizi gadā, vasarā rīko meistarklases jaunajiem ASV lugu rakstniekiem. Kā stāstīja pati Anne Morgana, tas notiek šādi – autori iesūta savus darbus, no kuriem minētā centra dramaturgi atlasa vien astoņos, ar kuriem tad tiek strādāts tālāk. Kopš dramaturģijas meistarklašu iedibināšanas 1965. gadā, tajās ir attīstītas vairāk kā sešsimt lugas! Veselu mēnesi izvēlētie autori dzīvo kopā Jūdžina O`Nīla Teātra centra teritorijā, un nedēļas laikā viņu rakstītie teksti no sākotnējās stadijas tiek attīstīti līdz skatuves lasījumam. Aktieri tekstu nolasa vai nospēlē izrādi ar tekstu rokās un var tajā ik pa laikam ieskatīties. Pēc tam kopā ar skatītājiem tiek rīkota diskusija, ko vada dramaturgs, kas ir palīdzējis konkrētā teksta radīšanā. Diskusija tiek rīkota ar vienu konkrētu mērķi – uzlabot jau esošā teksta kvalitāti un palīdzēt lugas autoram tā tālākā izstrādē. Kā stāstīja Anne Morgana – Jūdžina O`Nīla Teātra centrs nav komerciāls projekts. Tā mērķis ir veicināt jaunu lugu tapšanu, nevis gūt peļņu. Kā pretējs piemērs tika minēta Brodveja, kas esot absolūti tendēta kases grāvēju radīšanā, nevis māksliniecisko kvalitāšu attīstīšanā. Pēc vieslektoru vārdiem, visi nekomerciālie teātri ASV esot radušies kā atbildes reakcija Brodvejai, kas neesot bijusi ieinteresēta jauno autoru uzvešanā, jo nezināms autors negarantējot nekādus ienākumus. Tā vietā esot vieglāk uzvest jau popularitāti iekarojušus darbus vai šo darbu turpinājumus. Tomēr jaunie autori vienmēr esot dusmīgi un meklējot veidus, kā nokļūt līdz skatuvei. Tam arī esot paredzēti nekomerciālie teātri, kuros itin veiksmīgi darbojas abi vieslektori.

Annes Morganas vadītā darbnīca bija skaidrojums tam, kas ir dramaturgs ASV, ar ko nodarbojas šīs profesijas pārstāvji un kāpēc dramaturgs ir nepieciešams katrā mūsdienu teātrī. Kā zināms, mūsu platuma grādos ar vārdu dramaturgs tiek saprasts lugas teksta autors. ASV situācija ir nedaudz citādāka. Dramaturgs un lugas autors ir divi dažādi cilvēki. Un nerakstošs dramaturgs ir neatņemama sastāvdaļa katras izrādes tapšanā.

Pati Anne Morgana stāstīja, ka būdama dramaturģe, nav uzrakstījusi neko, izņemot izrādes programmiņu. Viņa, tāpat kā jebkurš dramaturgs ASV, esot konsultante, kas palīdzot sastrādāties lugas autoram un režisoram. ASV teātros tas notiekot šādidramaturgs izlasa lugu, atzīmē dažādas vietas tajā, kas nešķiet diez ko saprotamas. Viņam rodas jautājumi vai aizdomas, ka uzrakstītais uz skatuves varētu nestrādāt, tad viņš (t.i., dramaturgs) dodas pie lugas autora (t.i., rakstnieka) un uzdod jautājumus, iesaka izmaiņas, kā arī vāc dažnedažādus palīgmateriālus, kas var veicināt kvalitatīva teksta rašanos vai jau esošā teksta pārrakstīšanu. Pārlasa to un iesaka atkal jaunas izmaiņas. Pēc tam darbs tiek pārrunāts, visai radošajai komandai esot kopā. Dramaturgs veicina šo pārrunu produktivitāti. Kā jau iepriekš minēju, šim radošajam procesam seko lugas lasījums aktieru izpildījumā, pēc kura seko diskusija ar skatītājiem/klausītājiem. Šādu diskusiju imitējām arī mēs – darbnīcu dalībnieki.

- „Spēlēsim spēli”, saka Anne Morgana, „it kā Džeiks būtu uzrakstījis pirmo uzmetumu ludziņai „Hamlets” un mēs tikko būtu dzirdējuši „Hamleta” pirmo lasījumu. Visi taču esam lasījuši „Hamletu”?”

- Auditorijā klātesošie apstiprinoši māj ar galvu.

- “Lieliski!” viņa turpina. “Nu, tad varam sākt. Kas jums ir iespiedies atmiņā no nupat dzirdētā?” Pēc mirkļa viņa piemetina, ka nedrīkstam izteikt viedokļus. Nekādus. Tikai padalīties ar ainām, kas likās gana spilgtas, no it kā tikko lasītā darba.

- „Ofēlija. Daudz līķu. Aizraujošs sižets. Spoks” – lēni, kā ar dzīslu vilkšanu no dzīvas miesas, izskan pāris ļoti klusi vārdi, pēc tam, kad Anne ir uzkurinājusi svētsvinīgo latviešu publiku.

- „Tagad „Hamleta” autors uzdos jautājumus auditorijai, kas, viņaprāt, varētu palīdzēt darba pārrakstīšanā.” „Kā jums liekas,” saka Džeiks, „vai Ofēlijai vajadzētu izdarīt pašnāvību? Man ir arī versija, kur Ofēlija ir dzīva.”

Nu, auditorija apradusi ar situāciju, ka te visiem būs jāsarunājas, kļūst karstasinīga un sāk plosīties. Dramaturģe Anne koriģē viedokļu plūsmu. Pēc tam jautājumus drīkst uzdot klausītāji. Un te, par pārsteigumu, mūs visus apklusina, jo mēs nemākot tos formulēt.

- „Kāpēc beigās ir tik daudz līķu?” – Šis, piemēram, esot nekorekti noformulēts jautājums. Esot jāsaka: „Vai drīkstu uzdot jautājumu par jūsu darba noslēgumu?” Ja autors atbild: „Jā, lūdzu,” - varam turpināt. „Kāpēc darba noslēgumā ir tik daudz līķu?” Tajā pašā mirklī diskusijas vadītāja/dramaturģe piebilst improvizētajam lugas autoram: „Ja tu vēlies, vari neatbildēt. Ir labi, ka šis jautājums izskanēja. Varbūt vienatnē tu varēsi to pārdomāt un tas rosinās darba tālāku attīstību.”

Un visbeidzot, diskusijas noslēgumā nonākam līdz vietai, kur auditorija var izteikt viedokļus. Anne norāda, ka arī te nevar izturēties vieglprātīgi, sakot: „Baigais sūds, īstenībā…” vai „Man liekas būtu labāk, ja līķu būtu mazāk.” Esot jāizsakās korekti: „Man ir viedoklis par Jūsu darbu. Vai drīkstu ar to padalīties?”

Galu galā Anne sniedz savu un, kā noprotams, arī ASV teātra dramaturga definējumu. Viņasprāt, dramaturga funkcija ir būt par rakstnieka aizsargbuferi, gan no klausītājiem, skatītājiem, gan arī no režisora. Galda periodā, kad aktieri, režisors un lugas autors pārrunā darbu, dramaturga funkcija ir padarīt par nenotikušu balss pacelšanu, durvju ciršanu un nervozu pīpēšanu. Dramaturgs argumentē režisoram, kāpēc kādu lugas daļu nevajag ņemt ārā, kāpēc tā ir vajadzīga un ko tā dod. Tāpat arī argumentē lugas autoram, kāpēc kādu darba fragmentu vajadzētu ņemt ārā vai pārrakstīt un kāpēc režisoram ir taisnība, ja viņš apgalvo, ka kaut kas tomēr jāpamaina. “Vai arī nomierināt autoru, pirms darba pirmizrādes kopā iedzerot pa viskija glāzei,” Anne pēc mirkļa pajoko. Viņasprāt, un te nevar nepiekrist, dramaturgs radošajam procesam piedāvā skatu no malas, jo nav emocionāli piesaistīts ne izrādei, ne lugai, tāpēc var objektīvi izvērtēt situāciju un palīdzēt sadarboties lugas autoram un režisoram.

 

No ASV dramaturģijas darbnīcām // Foto - "Darbnīcas.lv"

 

Vēlāk ar pārējiem darbnīcas dalībniekiem nospriedām, ka šādas profesijas nudien pietrūkst mūsdienu Latvijas teātrī. Šis secinājums man atsauca atmiņā kādu darbnīcu Lietuvā, kur veidojām īsfilmas. Manas istabas biedrenes radošā komanda izcēlās ar augstu emocionalitāti un zemu darba rezultātu. Filmas veidotāju dialogs būtu bijis dzirdams kilometra rādiusā, bet es biju spiesta tajā noklausīties, sēžot pie viena pusdienu galda ar visiem tā dalībniekiem.

- KOMPONISTS. Izlasīju scenāriju… Tiešām nesaprotu, kā lai tādam sūdam uzraksta mūziku. Varbūt vajag nomainīt galveno varoni?

- SCENĀRIJA AUTORS. Zini, ko? Tu esi komponists, nu tad ej un, bļāviens, arī komponē!

- REŽISORS. Man liekas, ka darbs ir pārāk sadzīvisks. Es vēlētos kaut ko nedaudz abstraktāku.

- SCENĀRIJA AUTORS. Nu, tad raksti pats!

Un tā darbs pie filmas apstājās uz vairākām dienām. BET! Ja šajā situācijā būtu bijis DRAMATURGS, esmu vairāk kā pārliecināta, ka nekas tāds nebūtu noticis, jo VIŅŠ radošajam procesam būtu piedevis nelielu saprāta dzirksti un racionalitāti. Un darba rezultāts būtu krietni labāks par to, kāds tas bija, visiem saplūcoties un apvainojoties. Un mēs melojam paši sev, ja sākam teikt, ka esam emocionāli noturīgi un neko neņemam personīgi.

Vēl viena lieta, ko iemācījāmies no Annes, šoreiz par lugu lasījumiem – autoram nav jābūt emulatoram – rakstniekam un dramaturgam vienā personā, un nav obligāti jāatbild uz visiem auditorijas jautājumiem, kā jau tika norādīts imitētajā diskusijā. Vienmēr kaut kur gaisā karājas uzskats – ja nespēju uz sitiena atbildēt, kāpēc mana darba varoņi ēd burkānus, tātad mans darbs ir sūds. Un tad tu ej uz lugu lasījumu kā uz tiesas procesu un esi no bailēm vai nu piedzēries vai arī pārdozējis korvalolu. Ne viens, ne otrs neveicina teksta kvalitāti. Anne Morgana: „Visticamāk AUTORS zina, kādēļ viņa varoņi, piemēram, ēd burkānus un kāpēc tieši burkāni ir tik svarīgi, un kādu papildus līmeni dod šis burkānu motīvs. Viņš vienkārši nespēj noformulēt atbildi. It īpaši publikas priekšā. Bet DRAMATURGA uzdevums ir izskaidrot pārējiem, kāpēc burkāni ir tik ļoti nepieciešami un ko skatītājs vai režisors zaudēs, ja burkāni tiks likvidēti.” Kā mēs šo iejūtības strāvu varam iedzīvināt? Pēc viņas domām, tādā veidā sākot komunicēt ikdienā.

Jāsaka paldies visiem organizatoriem, jo pāris dienu laikā mēs kļuvām labāki rakstītāji un pieklājīgāki cilvēki. Nākamajā dienā, braucot trolejbusā, biju nostājusies priekšā durvīm. Kāda kundze ar divām somām iemanījās vēl arī uzsist pa manējo, pagrūst mani un pateikt: „Ko jūs te mīcāties pie tām durvīm? Vietas nav?” Un es viņai atbildēju: „Atvainojiet. Es vēl netaisos kāpt ārā. Vai vēlaties, lai palaižu Jūs garām?”

 

* LKA Teātra, kino un TV dramaturģijas programmas 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt