Rūdolfs Balodis 18.11.2013

Dramaturģe un lugu rakstnieks

ASV dramaturģijas nedēļu Latvijā 31. oktobrī aizsāka dramaturga Džeika Džepsona lugas „Rupucis” pirmizrāde JRT. Latvijā ieradās pats lugas autors un arī jaunās amerikāņu dramaturģijas laboratorijas – Jūdžina O’Nīla teātra centra pārstāve un teātra dramaturģe Anne Morgana. No 1. līdz 3. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā Zirgu pasts viņi vadīja dramaturģijas meistardarbnīcu.

Laikā, kad risinājās meistardarbnīca, jūs stāstījāt, ka Amerikā pastāv divu veidu teātri: peļņas un bezpeļņas. Varat, lūdzu, paskaidrot atšķirību?

Anne: Protams. Tātad peļņas teātros investori iegulda naudu un cer, ka iestudējumam veiksies labi un viņi atgūs ieguldīto. Šie iestudējumi mēdz būt, tā teikt, ar mazu riska procentu, jo uz spēles ir likta nauda. Šo tendenci lielākoties var novērot Ņujorkā, īpaši Brodvejā. Tiek iestudēti daudz mūzikli, bet ne tikai. Runājot par bezpeļņas teātriem, nauda, ko nopelna izrāde, paliek pie paša teātra nākamajam iestudējumam. Iespējams, vienai izrādei veicas labi, un tas ļauj iestudēt finansiāli riskantu darbu, ko varbūt noskatīsies mazāk cilvēku.

Lai saprastu labāk, ļaujiet man precizēt. Ir investori un ir peļņas teātris, un peļņas teātris kalpo kā platforma investoriem, lai nopelnītu.

Džeiks: Jā, tā tas ir. Ņemot vērā ieguldīto naudu, investors nopelna noteiktu procentu. Piemēram, ja iestudējums izmaksā 100 miljonus dolāru, un investors iegulda 1 miljonu, viņš gūst 1 procentu no visiem ienākumiem. Un tā, kamēr vien iestudējumu spēlē. Daži darbi Brodvejā ir uz skatuves jau 10 gadus. „Nožēlojamie” („Les Misérables”) un „Kaķi” („Cats”) ir divas visilgāk spēlētās izrādes. Un, protams jāpiemin arī „Operas spoks” („The Phantom of the Opera”).

20. gadsimta pirmajā pusē daudzi teātri tiecās atdarināt Brodveju, un tāpēc tika spēlēti vienveidīgi darbi. Jaunie teātra mākslinieki domāja: „Mums vajag dažādākus stāstus. Labāk balstīsimies uz modeli, kas mazāk fokusējas uz naudu, vairāk uz mākslu un radošumu.” Un tā viņi 60. gados radīja daudzus uz šādu modeli balstītus teātrus. Šie teātri ir pārtapuši lielās institūcijās. Bet šīs institūcijas aizvien ir bezpeļņas. Tās atrodamas viscaur Amerikā, arī Ņujorkā. Šeit ir dati no Teātra komunikāciju grupas (Theatre Communications Group), tā ir teātru apvienība, kas apkopo statistiku un izplata lugas. 2004. gadā ASV bija 1477 bezpeļņas teātri. 1961. gadā bija tikai 60 šādi teātri. 40 gadu laikā mēs esam izveidojuši 1400 jaunus bezpeļņas teātrus.

Tad vēl ir trešais teātru veids, kuru sauc fringe. Jūs to saucat par neatkarīgo teātri. Parasti šāds teātris realizē vienu iestudējumu vienai reizei. Izrāde var būt specifiskā vietā, piemēram, noliktavā. Tā var būt paredzēta mazam skatītāju lokam, tas ir, kādiem 20.

Bet tas nenozīmē, ka bezpeļņas teātris iestudēs tikai nekomerciālus darbus?

Džeiks: Jā, daži bezpeļņas teātris iestudē komerciālus darbus. Bet nopelnītais nonāk nevis producentu kabatās, bet, lai taptu jauni iestudējumi, paliek pašam teātrim. Bezpeļņas teātris Amerikā ir kā jūsu teātri šeit. Tam parasti ir pašam sava ēka, tas pats veido iestudējumus un patur nopelnīto sev. Tas ir ilgtspējīgs modelis.

 

Teātra dramaturģe Anne Morgana // Foto - "Darbnīcas.lv"

 

Kāds ir valsts finansējums teātriem?

Anne: Valsts finansējums ir ļoti mazs. Par to atbild Valsts dotāciju aģentūra mākslai (National Endowment for the Arts). Katru gadu  finansējums arvien vairāk un vairāk tiek apcirpts. Teātri no valsts dabū aptuveni 10 procentus savas darbības segšanai. Pārējais nāk no biļešu pārdošanas, individuāliem ziedojumiem un privātām labdarības organizācijām.

Kādas iespējas nekomerciālam teātrim izdzīvot Amerikā?

Džeiks: Šādi teātri ver ciet savas durvis samazinātā valsts finansējuma dēļ. Lai izdzīvotu, teātriem jārēķinās ar šo samazinājumu. To var aizlāpīt, atlaižot darbiniekus, iestudējot mazāk izrāžu vai cenšoties piesaistīt vairāk publikas. Lai piesaistītu vairāk publikas, jāiestudē populāri darbi. Bet pat tad var neizdoties nopelnīt izdzīvošanai.

Anne: Biļešu cenas aug, proporcionāli samazinoties valsts finansējumam. Pirms 30 gadiem valdības finansējums, privātie fondi un ziedojumi veidoja 50 procentus no teātra budžeta. Biļešu pārdošana veidoja atlikušos 50 procentus. Bet, samazinoties valdības atbalstam, teātri ceļ biļešu cenas. Tie vēlās, lai biļešu pārdošana sastāda 60 vai pat 70 procentus no budžeta.

Džeiks: Lielu nozīmi spēlē, kura partija ir pie varas kongresā. Kad republikāņi ir pie varas, finansējuma mākslai ir mazāk, kad demokrāti – tad vairāk.

Anne: Diži vairāk gan nē.

Kura ir vislabvēlīgākā vieta teātra māksliniekiem Amerikā?

Anne: Es domāju, lielākā daļa teātra mākslinieku par labāko vietu uzskata Ņujorku. Bet Savienotās Valstis ir lielas, un ir daudz pilsētu ar brīnišķīgu teātra kopienu. Čikāga ir lieliska. Vašingtona ir lieliska. Sanfrancisko ir lieliska.

Džeiks: Mineapolisa.

Anne: Jā, Mineapolisa ir lieliska. (Pauze.) Es neko nezinu par Mineapolisu. (Uzrunājot Džeiku.) Man nāksies tev ticēt.

Džeiks: Ņujorkā ir pārliecinoši vairāk teātru kā citur, tās kultūras dzīve ir aizraujoša. Bet teātra māksliniekam tur ir grūti apmaksāt īri un pārējos izdevumus. Citviet Amerikā nav tik dārgi un var atļauties pilnvērtīgāku dzīvi. Daļa teātra mākslinieku izvēlas šādu variantu. Viņi var sūtīt savus bērnus labākā skolā un dzīvot dzīvoklī, kas lielāks par kurpju kasti.

Nojaušu, ka peļņas teātros modē ir mūzikli. Bet kā ir bezpeļņas teātros?

Džeiks: Visvairāk iestudētās lugas Amerikā ir ģimenes lugas. Tās ir finansiāli izdevīgas – ir tikai viena darbības vieta, ko var rūpīgi pārdomāt un iekārtot, un cilvēkiem patīk reālistisks un amerikānisks skatuves iekārtojums. Arī aktieru, kam jāmaksā, mazāk. Publika arī pierod pie šādiem darbiem.

Ja paskatās visvairāk iestudētas lugas šogad… (Uzrunājot Anni.) Paskaties! „Venēra kažokā” (David Ives „Venus in Fur”).

Anne: Kur ir divi aktieri, viena darbības vieta.

Džeiks: Tad „Klaiborna parks” (Bruce Norris “Clybourne Park”) – 6 aktieri, viena darbības vieta. „Labie ļaudis” (David Lindsay-Abaire “Good People”) – 4 līdz 5 aktieri, divas darbības vietas. „Pārējās tuksneša pilsētas” (Jon Robin Baitz “Other Desert Cities”) – viena darbības vieta, 5 aktieri.

Tomēr tagad ir aizraujošs laiks. Teātri ir spiesti samazināt budžetu, un nav iespējams diži izpausties skatuves iekārtojumā. Tas mudina meklēt radošas pieejas.

 

Dramaturgs Džeiks Džepsons // Foto - "Darbnīcas.lv"

 

Kādas izrādes apmeklējāt šeit Latvijā?

Mēs noskatījāmies „Minga rēgus” klubā DEPO, Džeika „Rupuci” Jaunajā Rīgas teātrī un Gogoļa „Pēterburgas stāstus”, pie kā strādā studenti Zirgu pastā.

Kā jums patika „Rupuča” iestudējums?

Anne: Amerikā „Rupucis” ilgst aptuveni stundu un trīsdesmit minūtes bez pārtraukuma. Bet šeit divas stundas un četrdesmit minūtes ar pārtraukumu. Es nezinu, kāpēc.

Varbūt mēs jums šķietam pārāk lēni?

Džeiks: Es nedomāju tā.

Anne: Es nemaz nebiju redzējusi „Rupuci” iepriekš. Vienkārši redzēju lugu tādu, kāda tā ir, un man viss šķita atbilstošs.

Džeiks: Lugā nav daudz darbības. Bet vietās, kur tā bija, Rīgas izrādē temps bija tāds pats kā Amerikā. Toties aina, kur divi cilvēki sēž un runā, Amerikā tiek spēlēta ātrāk. Amerikā ir teksts, teksts, teksts un nav pauzes. Latvijā ir teksts, ieelpa, fiziska darbība, nākamā teksta rinda. Tas vienkārši ir cits stils.

Anne, kad meistardarbnīcas laikā tu sāki stāstīt par savu profesiju – teātra dramaturgs (dramaturge) – mēs atklājām, ka mums šāda profesija īsti neeksistē. Varbūt tu vari paskaidrot, kas ir teātra dramaturgs?

Anne: Teātra dramaturgs, varētu teikt, ir aizstāvis gan lugas autora nodomiem, gan publikas interesēm. Dramaturgs var strādāt ar lugas autoru, panākot, ka viņa ieceres ir skaidri paustas uz papīra. Viņš var strādāt ar režisoru, nodrošinot, ka publika sapratīs vēstījumu. Es, kā dramaturģe, neesmu lugas autore un neesmu režisore – es ieturu distanci un tāpēc spēju redzēt plašāk. Tā ir daļa no „dramaturga” darba – nebūt pārāk pietuvinātam pašam iestudējumam.

Anne, tu esi padomdevēja lugu autoriem un tu saproti teātri. Kāpēc tu neraksti pati?

Anne: Es nemaz nevēlos. Man šķiet, man nekad nav padevies labi rakstīt. Bet es māku ieturēt distanci un sniegt palīdzību no sava skatupunkta.

Vai tu sapņo kādreiz pati rakstīt lugas?

Anne: Ne tagad. Bet viss var mainīties pēc 10 gadiem.

Vai bieži dramaturgs ir reizē arī lugu autors?

Anne: Dažreiz dramaturgi ir arī lugu autori. Dažreiz dramaturgi ir arī režisori. Dažreiz dramaturgi ir arī skolotāji. Mans darbs ir arī palīdzēt sagatavoties teātra sezonai. Tā sanāk izlasīt ļoti daudz lugu. Tā es palīdzu saprast, kurām lugām varētu veikties.

Cik apmēram lugas tu izlasi gadā?

Anne: Divsimts līdz trīssimts. Nav viegli, bet man izdodas.

 

No ASV dramaturģijas darbnīcām // Foto - "Darbnīcas.lv"

 

Džeik, kādos teātros tavi darbi biežāk parādās: peļņas vai bezpeļņas?

Džeiks: Es esmu jaunais rakstnieks, mani darbi parādās bezpeļņas teātros. Bet man ir sapnis par Brodveju. Kad tu esi mazs un aizej tur, tu esi apdullis, tu gribi redzēt savu darbu kādu dienu uz tās skatuves. Ceļš parasti ir garš. Daudz sviedru, daudz rakstīšanas, daudz pārrakstīšanas. Es domāju, lai veiktos Amerikā – jo īpaši, lai veiktos mākslā –, par panākumiem jādomā citādāk. Ir mazāk jākoncentrējas uz naudu un vairāk uz to, vai es stāstu stāstus, ko es vēlētos stāstīt, un vai es dodu ieguldījumu kopienā, kurā dzīvoju. Man šķiet pēc šiem rādītājiem daudzi lugu autori un mākslinieki vērtē savus panākumus.

Tu teici, ka vēlies nokļūt Brodvejā. Pieņemu, ka, lai tur nokļūtu, ir jābūt ļoti komerciāli tendētam.

Džeiks: Tev taisnība. Bet vienmēr atgadās pārsteigumi. Vienā mazā Ņujorkas teātrī tālu no Brodvejas viens jauns rakstnieks, tāds kā es, un viens mūziķis pārveidoja fragmentu no romāna „Karš un miers” mūziklā. Darbu sauc „Nataša, Pjērs un 1812. gada lielā komēta” (Dave Malloy “Natasha, Pierre and the Great Comet of 1812”). Tad atnāca producenti, redzēja to un teica: „Šis ir tik lielisks mūzikls. Tas jārealizē.” Tad mūzikla iestudēšanai viņi Ņujorkā izveidoja lielu krievu stila kabarē. Apmeklētība bija laba, un tagad mūzikls jau kādu laiku ir uz Brodvejas skatuves. Un viss sākās, dažiem cilvēkiem izspēlējot nelielu iestudējumu nelielās telpās. Tā mēdz gadīties.

Džeik, tu teici, ka mēdz iet uz bāru ar teātra kolēģiem un uzdot jautājumu: „Kāpēc es to daru, ja uz izrādēm nāk tik maz cilvēku?” Nu, kāpēc tu to dari?

Džeiks: Tāpēc, ka esmu mēģinājis nedarīt. Mācību laikā es centos ignorēt dramaturģiju, studēju vēsturi. Bet tad sapratu, ka man nav variantu. Tagad es tā pelnu naudu. Bet man tā arī ir nepieciešamība, lai izprastu pasauli, kurā dzīvoju. (Uzrunājot Annu.) Kāpēc tu nodarbojies ar teātri?

Anne: Man ir līdzīgi. Man ir svarīgi piedalīties uz sadarbību balstītā radošā procesā. Un man ir ļoti paveicies, ka ir darbs, kas man to sniedz un padodas.

 

*LU HZF Angļu filoloģijas BSP 2. kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt