Gunta Sloga 26.11.2013

Pasaules glābiņa meklējumos

Kā dzīvot tālāk? Šis ir jautājums, kas nu jau gadus piecus nomoka ekonomikas krīzi piedzīvojušo un joprojām atveseļoties nespējīgo Rietumu pasauli. Iespējamos risinājumus šiem meklējumiem, kā parādīja nesenais ideju festivāls „Māksla un ekonomika”, mēģina meklēt arī teatrāļi. Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls, kas laikā no 8. līdz 10. novembrim noritēja vairākās vietās – Dirty Deal Teatro, laikmetīgās mākslas centrā KIM, Zirgu pastā un Kaņepes kultūras centrā –, pulcēja māksliniekus no virknes Eiropas valstu. Tāpat festivāla ietvaros paralēli teātra izrādēm notika diskusijas un lekcijas par nepieciešamajām pārmaiņām ekonomikā, filmu seansi un politiskais karaoke.

Nevar gan teikt, ka ekonomikas krīzes un tās iespējamo risinājumu jautājumi nav nonākuši mākslinieku uzmanības lokā jau iepriekš. Te, piemēram, var minēt Latvijā dzimušā un ASV dzīvojošā komponista Eižena Birmana pērn tapušo operu Nostraculpa, kas tika komponēta, iedvesmojoties no Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa asās vārdu pārmaiņas ar Baltijas valstu ievērotās taupības politikas asāko kritiķi The New York Times komentētāju Polu Krugmenu. Savu pirmatskaņojumu pērn piedzīvojusi Igaunijā, oktobrī Sinfonietta Riga izpildījumā tā skanēja arī Rīgā.

Taču, ja līdz šim lielākoties šādiem projektiem bijusi raksturīga esošās situācijas fiksācija, tad virkni Rīgā izrādīto izrāžu vienoja vēlme izpētīt, kas tieši ir šī brīža problēmu pamatā un vai ir iespējams rast citus risinājumus kā tie, ko šobrīd piedāvā mediji un ekonomikas eksperti. Pētnieki, izrāžu autori un aktieri visbiežāk ir viena un tā pati vai atsevišķos gadījumos vairāku personu grupa. Daudzi no Rīgā izrādītajiem darbiem bija izrādes – lekcijas. Tie bija ironijas un traģikomisma piestrāvoti stāsti par sabiedrības morālo pienākumu, attiecībām ar naudu un atbildību nākotnes priekšā.

 

No "Dirty Deal Teatro" izrādes "Pārmaiņu pārbaude" // Publicitātes foto

Lauki palīdzēs izdzīvot

Augstāk minētajos principos balstījās arī Dirty Deal Teatro tapusī „Pārmaiņu pārbaude”, ar kuras pirmizrādi tika atklāts festivāls. Izrādes pamatā bija tās autoru un dalībnieku – Jāņa Baloža, Antas Aizupes, Kārļa Krūmiņa, Sintijas Jēkabsones un Daiņa Jurgas veiktais eksperiments. Pieņēmuši, ka esošā ekonomikas sistēma ir sabrukusi un pilsētā vairs iztiku nav iespējams nopelnīt, viņi vasarā divas nedēļas bez jebkādiem iztikas līdzekļiem bija pavadījuši Dzelzavas apkārtnē. Vienīgais maiņas objekts iztikas līdzekļu iegūšanai bija māksla.

Izrāde ir stāstījums par „izdzīvošanas” eksperimentu, kas tiek izstāstīts, dalībniekiem lasot ierakstus no savām dienasgrāmatām un demonstrējot videoierakstus, kuros redzama viņu uzstāšanās ar izrādēm Dzelzavas estrādē (J. Baloža „Nacionālais attīstības plāns”) un dzejas lasījumiem skolās un sētās. Jaunie mākslinieki ātri pārliecinās, ka šādā situācijā varētu izdzīvot tīri labi, jo skatītāji, kas lūgti ierasties uz izrādēm ar ēdamo, ierodas ar pamatīgiem dārzos un kūtīs atrodamā krājumiem.

Taču eksperiments Dzelzavā, lai arī sagādā jautrības un patīkamu emociju pilnus brīžus, vienlaikus ļauj secināt, ka ilgstoši šāda dzīve nebūtu iespējama. Tāpēc dzīvespriecīgajai kompānijai jāatgriežas Rīgā. Te tai stāv priekšā tās pašas izvēles, kas jebkuram vidusmēra pilsētniekam – mēģināt cīnīties par iracionālu vispārējo labumu, censties sasniegt par mietpilsoniskiem dēvējamus mērķus – iespēju pāris reizes gadā braukt ceļojumos, iegūt lauku māju līdzās savas pilsētas miteklim, automašīnu, jaunākos IT rīkus. Taču līdzīgi kā vairumā citu festivāla „Māksla un ekonomika” redzamo un dzirdamo projektu, arī „Pārmaiņu pārbaudes” autori uzsver vienu – ja visi planētas iedzīvotāji vēlētos sev tādus pašus patēriņa apmērus, kādi šobrīd vērojami Rietumos, tad planētai būtu lemts nenovēršams gals. Kā pierādījums tam seko brīžiem grūti izsekojamas, K. Krūmiņa nosauktas garu skaitļu virtenes.

Parādu nastas nospiestie

Festivāla ietvaros tika diskutēts ne tikai par Rietumu sabiedrības nākotni kopumā, bet arī indivīda spējām izdzīvot un pielāgoties pārmaiņām. Tā britu režisors un aktieris Harijs Džailss savas izrādes „Mūsu parādi” laikā mēģina veikt skatītāja parādu auditu. Katra izrāde paredzēta tikai vienam skatītājam, kurš, devies pa garu gaiteni, nonāk nelielā biroju telpā un satiek aiz galda sēdošo, uzvalkā tērpto H. Džailsu.

 

No Lielbritānijas izrādes "Mūsu parādi" // Publicitātes foto

 

Viņš, klabinoties savā datorā, ātri vien sastāda skatītāja parādu sarakstu, taču ne tikai mantiskā izteiksmē uzkrātās saistības. Tāpat tiek aplēsti visi parādi, ko indivīds nav atdevis savai ģimenei, draugiem, kolēģiem, bērniem, apkārtējai videi un vecākiem. Lai arī pirms izrādes solīts, ka skatītājs prom dosies daudz gaišāks un laimīgāks, šī rindu autore tomēr konkrētu risinājumu saviem „parādiem” nesaņem, taču nenoliedzami būtiskākā ir „Mūsu parādu” autora vēlme akcentēt šī brīža absurdo situāciju – visi ir parādā visiem un neviens īsti nesaprot, kā no šī burvju loka izkļūt.

Morālā parāda tēma ir tuva arī nīderlandiešu aktrisei un režisorei Detei Glashuverai izrādē „Dete dodas uz Āfriku”. Izrāde ir viņas stāsts par braucienu uz Keniju, kas būtībā ir mēģinājums demonstrēt, ka lielākās nedienas – bads, nabadzība – Āfrikā ieradušās līdz ar „balto” cilvēku. Tādejādi D. Glashuvera nedaudz didaktiskā manierē mēģina uzsvērt, ka izrādes skatītājam būtu jāuzņemas atbildība par Āfrikas nedienām.

Tomēr galvenais D. Glashuveras uzmanības objekts ir indivīda attiecības ar naudu, kas jo īpaši izpaudās viņas otrā Rīgā izrādītajā izrādē „NaudaNaudaNauda”. Izrādē – lekcijā D. Glashuvera mēģina izsekot gan naudas, banku un augļotāju vēsturei, gan analizēt savas attiecības ar naudu. Tās kļuvušas jo īpaši sarežģītas nesenās ekonomikas krīzes laikā, kad tika slēgta viņas teātra trupa. Rietumu ekonomikas pamatu izpētei, tās paradoksiem un atspoguļojumam medijos savā izrādē – lekcijā „Ekonomikas teorija nejēgām” pievērsās arī norvēģis Amunds Šjēlie Svēns.

Tāpat nauda kļuva par centrālo asi igauņu interaktīvo projektu autores Maikes Londas izrādē „10 ceļojumi uz vietu, kur nekas nenotiek”. Iedvesmojusies no vēstures faktiem par laikiem, kad māksliniekiem bija iespējams brīvi radīt darbus, pateicoties turīgiem aizbildņiem un mecenātiem, M. Londa nolēma izpētīt finansiālās sadarbības iespējas starp privāto sektoru un radošajiem cilvēkiem. Taču pusotru gadu ilgais pētījums ļāva secināt, ka tas ir tikai sapnis, jo vairumam skaitļu pasaulē dzīvojošo nav vēlmes kļūt par M. Londas mākslas atbalstītāju.

Viens no spilgtākajiem brīžiem izrādē ir kādas lielas Igaunijas bankas vadītāja ieteikums atrast pamatdarbu, bet mākslai pievērsties pa vakariem un vaļasbrīžos. Pusotru gadu ilgā pētījuma secinājums ir viens – M. Londai būs vien jāiet tas pats ceļš, kas citiem – iztiekot no dažādu projektu un fondu finansējuma. Ciešs partneris nebūs arī ierēdniecība Kultūras ministrijā, kas uz sev nepatīkamajiem jautājumiem spēj producēt neko neizsakošas birokrātiskas atbildes vēstules.

Līdzības bija saskatāmas ne tikai izrāžu autoru meklētajās tēmās un izpētes objektos, bet arī spēles telpas un scenogrāfijas izmantojumā. Precīzāk sakot, pārsvarā spēles telpa pārsvarā bija tukša, aktieriem izmantojot vien atsevišķus rekvizītus. Piemēram, gan „Pārmaiņu pārbaudē”, gan „10 ceļojumos uz vietu, kur nekas nenotiek” kā viens no centrālajiem elementiem tika izmantots uz sienas projicēts aktieru runātais vai lasītais teksts angļu valodā (kas Dirty Deal Teatro gadījumā kalpoja vienlaikus kā tulkojums latviski nesaprotošajiem izrādes apmeklētājiem, gan kā izrādes telpu paplašinošs elements).

 

No nīderlandiešu izrādes "Dete dodas uz Āfriku" // Publicitātes foto

 

Arī citām izrādēm bija raksturīga dažādu projekciju vai video izmantošana, sekundāru lomu atvēlot kostīmiem vai tikpat kā neesošajai scenogrāfijai. Piemēram, D. Glashuveras izrādēs, kur Āfrikas ainu ilustrēšanai tiek izmantota liela kažokāda un afrikāņu maskas, bet izrādē „NaudaNaudaNauda” apģērbā parādās 16. gs. nīderlandiešu baņķiera vai ASV dibinājušos valstsvīrus raksturojošas parūkas, cepures un citi elementi. Iespējams, viens no iemesliem apzinātajai skatuviskajai „nabadzībai” bija gan „izrāžu – lekciju” forma, gan fakts, ka šīs bija mazbudžeta neatkarīgo teātru kompāniju (vai pat atsevišķu aktieru un producentu) izrādes.

Ar eko kartupeļiem nebūs līdzēts

Jāpiebilst, ka vairākās „Mākslas un ekonomikas” izrādēs arī ieskanējās ironija par šobrīd piedāvātajiem risinājumiem izejai no krīzes. Tā „Pārmaiņu pārbaudes” autori ļauj noprast, ka planētas glābšanai nelīdzētu arī šobrīd tik populārās, bet dārgās un visiem nepieejamās eko kustības. Tāpat, piemēram, rēķinot skaitļos, cīņa ar vējdzirnavām ir mēģinājumi ierobežot klimata pārmaiņas, samazinot elektrības patēriņu.

Savukārt „10 ceļojumos uz vietu, kur nekas nenotiek” tiek norādīts, ka šobrīd tik bieži dzirdamās frāzes – starptautisks projekts, publiski – privātā partnerība, sociāli atbildīgs bizness, fondu granti – nereti tomēr nevar palīdzēt māksliniekiem īstenot savas ieceres. Būtībā mākslinieks ir nostādīts absurdā situācijā, viņam ir jāatrod veidi, kā atrast finansējumu saviem projektiem, ar kuriem vienlaikus iztikt. Taču vienlaikus radošo cilvēku pievēršanās naudas lietu iztirzāšanai uzskatāma par sliktas gaumes apliecinājumu.

 

No nīderlandiešu izrādes "NaudaNaudaNauda" // Publicitātes foto

 

Lai arī festivāla ietvaros izrādītie projekti uzrādīja virkni trūkumu Rietumu kultūras ekonomikas attīstībā, tālāk par kritiku un problēmas sakņu meklēšanu mākslinieki tomēr netika. Tas bija jaušams arī britu ekonomista Džeimsa Mīdveja lekcijā „Lielās pārmaiņas ekonomikā”, kuras laikā tika uzsvērts, ka Rietumu šī brīža ekonomikas modelis nav ilgtspējīgs un uz šo brīdi tas nav spējis radīt labākas dzīves lielākajai daļai iedzīvotāju. Tas Dž. Mīdveja ieskatos ir lemts bojā ejai. Tomēr, lai arī Dž. Mīdvejs uzskaitīja virkni pastāvošā ekonomikas modeļa nepilnību, tomēr nesekoja konkrēti esošās situācijas risinājumi.

Kā izrādes „Pārmaiņu pārbaude” finālā atzina tās autori, pasauli izglābt viņiem pagaidām nav izdevies. Taču būtiskākais ir tas, ka glābiņa meklētāju kļūst aizvien vairāk. Jeb, kā uzsver cits festivāla dalībnieks A. Š. Svēns, „lai būtu viedoklis, mums ekonomika ir jāsaprot.” Un jo vairāk viedokļu, jo vairāk iespējamo risinājumu.

Drukāt 

Atsauksmes

  • sandris / grasis / valmiera 30.11.2013

    ''Ekonomiskā kultūra''-latvijas kultūras nākotne? ''māksla un ekonomika''-skan nedaudz līdzīgi...

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt