Maija Svarinska 06.02.2014

Diskusijas turpinājums

2012./2013. gada Spēlmaņu nakts žūrijas locekle Maija Svarinska aicina turpināt diskusiju par Spēlmaņu nakti, kas aizsākta LTV raidījumā „100 grami kultūras. Diskusija” (03.12.2013) un laikrakstā „Neatkarīgā Rīta Avīze” (04.02.2013)

Tās diskusijas turpinājums, kurā es izgāzos kā veca sēta. Proti, runa ir par 3. decembra TV raidījumu “100g kultūras” (iespējams noskatīties  šeit), kas bija veltīts Spēlmaņu nakts 2012/2013 žūrijas darba rezultātiem un ar to saistītajām problēmām: nomināciju skaits, kritēriji, ekspertu loks utt. Rakstu, nevis lai taisnotos (kaut gan, protams, iztaisnoties gribas), bet lai aicinātu iesākto sarunu turpināt, jo nepielikto punktu tomēr ir daudz.

Esmu pārliecināta, ka diskusija ir patiesi nepieciešama. Uzsveru – diskusija, proti, iespēja jautāt un atbildēt, kas būtībā ir liegta televīzijas raidījumā, kur laika limita dēļ apspriedes process ir pakļauts vadītāju plānam un tajā neietilpst varbūtība diskutēt ar kolēģi, bet ir jāatbild uz vadītāju iepriekš sagatavotajiem jautājumiem, kas faktiski padara visu pasākumu par reglamentētu kādas tēmas apspriedi.

Līdz ar to vēlreiz jautāju simpātiskajam un ne reizi vien no Dailes teātra darbiniekiem par labsirdību uzslavētajam Džilindžeram – kāpēc viņš dēvē Spēlmaņu nakti par “birokrātiski sačakarētu pasākumu”, kas cieš no tā, ka LTDS valdē nav “domājošu un sakarīgu cilvēku”? (Atklāti sakot, mazliet saskumu, kad, šiem vārdiem skanot, LTV studijā klātesošā gudrā Evita Sniedze, kas pati ir šajā valdē, nesatrūkās, jo viņas atbilde būtu bijusi vietā.)

Taču galvenais neizstrīdētais jautājums, protams, ir – mazā un lielā skatuve. Tās, lūk, pēc Džilindžera un dažu citu teātra pārstāvju domām, ir atšķirīgas parādības, katra ar savu enerģētiku, jaudu, kā, teiksim, kartinga vai salonauto sacensības, vai vēl krasāk – te ir runa par zīmējuma salīdzinājumu ar glezniecību. Kategoriski nevaru piekrist. Manuprāt, nav nekādu problēmu salīdzināt, piemēram, Elmāra Seņkova “Indrānus” uz lielās skatuves M. Čehova Krievu teātrī ar Valtera Sīļa “Indrāniem” uz mazās skatuves Nacionālajā teātrī. Abos uzvedumos ir mūsdienīgi izteiksmes līdzekļi, interesanti paņēmieni, aktuāls režijas skatījums un iespaidīgi aktieru tēlojumi. Tā sakot, glezniecība lielajā un mazajā rāmī. Formāts dažāds, bet meistarības rīki neatšķiras. Neizglīto taču režisorus, aktierus katrai skatuvei atsevišķi, profesionālās iemaņas vai meistarība ir vajadzīga viena un tā pati. Bet, ja runājam par kartingu un, teiksim, parasto auto, tad katram ir savs treniņš, sava trase, savs izmērs un, jā, jauda. Ja mazā un lielā skatuve ir tā saucamās trases, tad kas ir mazais vai normālais braukšanas rīks? Visi mākslas darba komponenti, vai tā būtu scenogrāfija, vai režija, vai aktiera darbs, der taču abām šīm, teikšu tā, – trasēm. Ne velti, kad top izrāde vai nu lielajai, vai mazajai skatuvei, visi mēģinājumi vispirms pēc būtības notiek vienā un tajā pašā nelielajā telpā. Taču, ja mazo skatuvi salīdzinām ar kartingu un lielo – ar salonauto, kas ir tās atšķirīgās trases? Loģiski būtu nosaukt lugu, jo tā nosaka darbību, sak, viena luga domāta tikai lielajai skatuvei, otra – mazajai. Nesanāk, visas der abām.

Savukārt es nu nekādi nevarētu salīdzināt Māras Ķimeles un Allas Sigalovas “Otello”, kaut gan abas izrādes tiek spēlētas uz lielās skatuves un “skrien” pa vienu un to pašu trasi. Izteiksmes līdzekļi ir principiāli atšķirīgi, un Māra Ķimele, domāju, neatļautos mēģināt iestudēt stāstu par melno vīru Sigalovas stilā, bet Sigalova noteikti nepavilktu līdzi JRT izrādei. Te nudien var runāt par grafiku un, teiksim, par zīmējumu – abi lielajā rāmī.

Bet viens fakts mani raidījuma laikā pa īstam sakaitināja: kāpēc Džilindžers ar tādu patosu skumdinājās, ka, lūk, par Gada izrādi var kļūt lietuviešu vai krievu, vai angļu lugu iestudējumi, bet latviešu dramaturģijas uzvedumiem ir jāierobežojas tikai nominācijā “Gada latviešu autora iestudējums”. Teikšu skarbi – tie ir meli. Spēlmaņu naktij ir sava mājaslapa http://spelmanunakts.lv/, vajadzētu ieskatīties tajā un secināt, ka oriģināllugu iestudējumi, piemēram, kopš 2001. gada ir nominēti kā „Gada izrāde” deviņās sezonās un apbalvoti kā „Gada izrāde” divas reizes. Protams, kad izrāžu bija mazāk, labs latviešu dramaturģijas iestudējums varēja bez problēmām tikt „Gada izrādes” nominantu sarakstā. Tagad konkurence ir lielāka, jo izrāžu ir daudz vairāk. Jābūt izcilai vai pārliecinoši inovatīvai izrādei, jo šī balva tagad patiesi tiek atzīta par galveno, kā kaut kas īpašs.

Lūk, konkrēts piemērs: 2011/2012. gadā kā labākās izrādes tika nominētas “Oblomovs”, “Oņegins. Komentāri” (JRT), “Osedžas zeme”, “Voiceks” (NT), “Jūlijas jaunkundze” (Valmieras teātris) – kopumā, kā paredz Spēlmaņu nakts nolikums, piecas izrādes. Bet uz labāko latviešu darbu inscenējumu pretendēja “Cīrulīši” Dailē, “Indrāni” Krievu teātrī, “Īsie zibsnīgie mirkļi”, “Izrāde „Gals”” Nacionālajā teātrī un “Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī. Starp “latviešiem” uzvarēja „Leģionāri”, taču diez vai tos varēja aicināt sacensties ar Oblomovu, Voiceku, Jūlijas jaunkundzi, Oņeginu, nu, varbūt tie varēja pastaigāties pa Osedžas zemi, taču galu galā viņi nekur tālu netiktu. Un, teiksim, Elmāra Seņkova “Raudupiete” nevarēja izstumt no piecu izrāžu saraksta Liepājas teātra “Stavangeru”, Dailes “Oņeginu” un “Finita la comedia!”, Nacionālā teātra “Veceni” un “Zudušo laiku citējot”, izrādi, kas izceļas tieši ar savu impozanto jauninājumu. Jā, “Raudupieti” no šīm nominācijām izbalsoja. Uzvara tai bija prognozēta oriģināllugu iestudējumu sadaļā.

Taču Džilindžeram ir taisnība, ka vajadzētu „Gada izrādi” izvēlēties no visām nominācijām, vai tā būtu bērnu izrāde, vai latviešu lugas uzvedums utt. Bet jautājums ir – kur likt krievu vai citu ārzemju darbu iestudējumus, piemēram, to pašu “Stavangeru” vai “Izraidītos”? Šīm izrādēm nav savas nišas, jādefinē jaunas, bet tad nomināciju skaits būtu neprognozējams vai pārāk liels, kad nudien aktuāls kļūtu jautājums, kur ņemt naudu, jo balvām taču ir arī piedeva aploksnēs. Varbūt vajag atjaunot nomināciju “Gada dramatiskā izrāde”, kaut tas nebūtu profesionāli, jo gan latviešu lugu iestudējumi, gan bērniem domātie uzvedumi var būt un ir dramatiskās izrādes. Taču tad vismaz būtu nodrošināta viena sadaļa, kurā varētu ietilpt visas tās izrādes, par kurām jau teicu. Bet tā viena ir tieši gada izrāde bez jelkādām žanriskām piedevām, vienkārši un skaidri – GADA IZRĀDE. Uz to pretendē visās sadaļās visas nominētās izrādes.

Nezinu, kāds interesants piedāvājums, iespējams, nāks no jauno mākslinieku vai kritiķu puses? Televīzijas raidījumā Ieva Rodiņa ieminējās, ka teātris tik ļoti mainās, ka varbūt ir pienācis laiks mainīt arī vērtējuma kritērijus. Kad to sadzirdēju, ieinteresējos. Pēcāk apjautu, ka pamatu pamats nemainās. Ir režija, scenogrāfija, gaisma, aktieru darbs utt. Taču negaidīti pavērsieni vai papildinājumi arī šeit varētu būt. Galvenais – rosināt, piedāvāt, nedot miera Teātra darbinieku savienībai, jo meklējumi, kā pilnveidot mūsu Spēlmaņu nakts svētkus, LTDS valdē notiek nepārtraukti, līdz apnikumam, to saku pēc personiskās pieredzes. Evita Sniedze droši vien to arī apliecinās. Ar viņas vārdiem no TV raidījuma arī beigšu: “Balva rāda, kāds ir teātra turpmākais ceļš, uz kurieni jāvirzās.”

Drukāt 

Atsauksmes

  • normixn 06.02.2014

    Tas ir kā - Stavangerai un Izraidītajiem NAV savas nišas?

  • Rasa Bugavičute 06.02.2014

    Ieteikums - papētīt, kā attīstās nomināciju kategorijas pasaules līmeņa balvu pasniegšanā. Domāju, ka ar atbildīgajām organizācijām ir iespējams arī sazināties un noskaidrot, kā viņi strādā un nonāk pie saviem lēmumiem. Tīri tā - iedvesmošanās un izglītošanās nolūkos. Uz ātru roku palūkojoties wikipedia.org vien jau var redzēt to, ka nomināciju kategorijas tiek izstrādātas, atbilstoši laikam, kurā dzīvojam un teātra procesu tendencēm (http://en.wikipedia.org/wiki/Theatre_Awards_UK).
    Protams! Skaidra lieta, ka kategorijas jāpielāgo latviešu teātru skatuvei, bet, kas par mēru, tas par skādi. Tāpēc nekādi neizprotu jautājumu par to, "kur likt krievu vai citu ārzemju darbu iestudējumus, piemēram, to pašu “Stavangeru” vai “Izraidītos”". Vēl jo vairāk neizprotu piedāvājumu šai sakarā atjaunot nomināciju "Gada dramatiskā izrāde". Ko šī nominācija vispār nozīmē?

  • @gajputns 06.02.2014

    Interesanti - nominācija Gada latviešu autora iestudējums ir tāpat kā paraolimpiskās spēles? Ja jau ar sportu te sākam salīdzināt... Bet ja tā nav un latv. autora iestudējums var tikt „Gada izrādes” nominantu sarakstā, tad kāpēc vispār šo nomināciju (latv. autora iestudējums) nenomainīt ar labākā sezonas dramaturga apbalvošanu?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt