Sandra Kļaviņa 08.02.2014

Es sev sāku patikt tad, kad nepazīstu...

Šī brīža bilance – atkal 3 naktī, blakus dziļa miega elpas, bet es runāju pati ar sevi (savā prātā) ļoti decenti, aktīvi un uzbāzīgi. Aiz muguras pusotrs mēnesis bez brīvdienām, mēģinājumos, pirmizrādē, 7 izrāžu blokā… Nu nakts, lai iemācītos tekstus un rīt ielektu jaunā, lielā lomā. Galvenais – visu izdarīt tā, lai neiztraucētu pārējos izspēlēt savas. Bet šis ievads nav, lai pažēlotos par to, cik grūta un cienījama ir aktrises profesija... Ir pāris tēmas, kas mani dominējoši (pašu kaitina dažādu terminu biežā lietošana vienkāršas latviešu valodas vietā, bet kur nu pēkšņi laboties) nodarbina jau ilgāku laiku.

Kad cīnies ar savām bailēm un fobijām un dažreiz pat uzvari, sāc ticēt, ka tavai eksistencei tomēr ir kāda attīstības jēga. Kad savāc savu diezgan nervozo un emocionālo „personu” koncentrācijas punktā un izdari to, ko no tevis negaida. Neviens. Arī tu pati. „Mazs solis cilvēkam, milzīgs cilvēcei”?!

Manā „visumā” tam ir tāda pati nozīme. Pēdējos mēnešus strādāju ar divām no tām – bailēm no slēgtas telpas un bailēm no augstuma. „Peldošo-ceļojošo” mēģinājumos un izrādē, guļot flīģeļa iekšpusē savdabīgā embrija pozā padsmit minūtes, bez iespējas grozīties, asociācijas ar būšanu zārkā negrib atkāpties no apziņas. Tumsā zūd jebkuru ierasto dimensiju nozīme, arī laika. Dzirdi, kā asinis dzīslās tiek dzītas arvien ātrāk, trūkst elpas. Domā, ka līdzīgi jūtas tie, kurus pārvieto kontrabandas veidā, vai tie, kuri tika glābti fašisma laikā, un kāpēc viena no iedarbīgākajām spīdzināšanas metodēm ir uzklāt uz sejas dvieli un liet virsū ūdeni, radot slīkšanas izjūtas. Un tad tu sāc cīnīties, pareizāk sakot, tava griba mēģina savaldīt to satrakojušos zirgu – tavu ķermeni, sāc apzināti nomierināt elpu, domas. Un atgriežas līdzsvars. Tāpat arī – stāvēt augstpapēžu kurpēs, garā kleitā uz nelielas apgriezta flīģeļa virsmas gandrīz divus metrus virs zemes, katrs centimetrs no svara, tu nedrīksti kļūdīties darbību secībā un precizitātē, citādi... Vispirms uz ceļiem, atmest kleitu no kreisās kurpes papēža, tad no otra, nolikt tās centrā un iztaisnoties, vienlaikus runājot tekstu. Un 100% paļauties uz savu partneri, ka arī viņš klavieres pārbīdījis gandrīz ar milimetra precizitāti. Bet pats galvenais šajā visā – lai skatītājam tas liktos viegli. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka sportam un teātrim ir ārkārtīgi daudz kopēja. Visu izšķir milimetri un sekunžu simtdaļas, griba un adrenalīns gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kad skatos, kā daiļslidotāji veic lēcienus, saprotu, cik svarīgs ir gan ātrums, gan atspēriens, gan nolaišanās, bet no malas – vienkārša, viegla deja.. Es pat divus soļus ar slidām noiet nemāku.

Un tas prieks, ja „paņem” jaunu augstumu, trāpi ripu vārtos, lec no tramplīna, peldi – es domāju – teātrī, tas adrenalīns, kad izdodas pārvarēt sevi. Tam ir īstā nozīme. Tad es sāku sev patikt. Tādos brīžos liekas, ka varbūt ir izdevies iekustināt vēl kādu procentu no smadzeņu darbības, ja reiz mēs izmantojam tikai kādu piekto daļu. Tas iedvesmo, un bez iedvesmas nerodas nekas.:)

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Normunds Alsiņš 08.02.2014

    Salīdzinājumā ar sportu... Nē tomēr nevaru iedomāties nevienu sportistu, kas uz klavierēm spētu izpildīt to pašu un vēl precīzi runājot tekstu un izdzīvojot sava lugas varoņa tā brīža sajūtas. "Peldošo" kolektīvs savas medaļas olimpiādē jau ir izcīnijis, pie tam, uzstādot jaunus personīgos un pasaules rekordus! Un tas nav teikts par skaļu! Te nav runa par skatītāju un kritiķu vērtējumu, bet par tiem iekšējiem sasniegumiem kas izcīnīti iestudējot šo izrādi.

  • Skatītājs 08.02.2014

    Paldies par izrādi! Liela, skaista loma.

  • Santa 10.02.2014

    Brīnišķīga izrāde, brīnišķīga Sandra, brīnišķīgi kolēģi, brīnišķīga mūzika, brīnišķīgs režisors utt.
    Līdzīgi, baudot izrādi, domāju, kā ir jums katram - tur tai flīģelī…

  • Skatītāja 10.02.2014

    Sandra izrādē bija pārpasaulīgi skaista. Es tikai varu iztēloties, kādu veiklību prasa lavierēšana starp flīģeļiem, kad kājās ir augstpapēžu kurpes un mugurā gara un plīvojoša kleita! No malas tas viss izskatījās tik viegli un eleganti, ne mazākās sajūtas par piepūli. Talantīga un ļoti skaista aktrise! Ar nepacietību gaidu šīs izrādes otro daļu.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt