Sandra Kļaviņa 22.02.2014

Homo sapiens

Ļoti grūti nāk vārdi. Ir bijušas dažas reizes mūžā, kad būt savā profesijā, „spēlēt teātri” liekas muļķīgi, nepatiesi salīdzinājumā ar realitāti. Tēva nāve, „Maxima”, tagad Ukraina. Gandrīz visa dramaturģija arī ir īsta asiņu (gan emocionālu, gan fizisku) jūra. Tāpat kā cilvēka dzīve. Aizvien biežāk uzdodu sev jautājumu, kas ir tās īpašības, kuras piešķir man cilvēka un cilvēcības statusu? Kur paliek mūsu planētas civilizācija, saskaroties ar mazākajām grūtībām – viesuļvētrām, vulkāniem, zemestrīcēm, asteroīdiem, nemaz nerunājot par tām, kuras izraisām mēs paši, cilvēki, – vardarbība, absolūts empātijas trūkums, karš? Visvairāk bail no iespējamas satikšanās pašai ar savu gļēvumu, padošanos, bezcerību. Nezinu, vai es arī nekļūtu par nožēlojamu būtni, ja likme būtu man tuva cilvēka dzīvība, vai es pati nekļūtu par marodieri, vai, nedod Dievs, slepkavu, ja manu bērnu mocītu slāpes un ūdeni varētu iegūt tikai par citu dzīvības cenu? Kaut man tas nekad nebūtu jāuzzina. Un vai tiešām cilvēka fizioloģiskās vajadzības hierarhijā ir augstākā pozīcijā par it kā abstraktām vērtībām – tādām kā BRĪVĪBA, GODS, CIEŅA, PATIESĪBA? Manuprāt, par cilvēcību liecina tieši šie jēdzieni. Arī teātra valoda ir veidota tieši no šādiem nemateriālistiskiem jēdzieniem – ticība, cerība, mīlestība. Tas ir tas, kas palīdz nekļūt par zvēru.

Šobrīd ir sajūta, ka dzīvoju absolūtā absurda drāmā. Bez iepriekšminētā – publiska žirafes slepkavība un sadalīšana bērnu acu priekšā zooloģiskajā dārzā, 77 cilvēku slepkavas Breivīka sūdzība par „spīdzināšanu” novecojuša Playstation dēļ, izvarošanas Indijā... Kāpēc cilvēks izvēlas nokaut, ja ir spējīgs radīt?! Visvairāk sāp, ja tu nezini, kā palīdzēt, kā rīkoties, lai kaut ko mainītu uz labu. Senāk ļoti emocionāli pārdzīvoju, ja cieta dzīvnieki, bet tādai vienkāršai pārdzīvošanai nav nekādas jēgas, ja tā netiek pārvērsta reālā darbībā. Kaut vai katru mēnesi ziedot patversmei vai uzņemties atbildību un rūpes par kādu no viņiem.

Bet kā palīdzēt šobrīd cilvēkiem, kuri viens otru nogalina, nezinu. Tik skumji par cilvēci. Nevar paslēpties aiz dienesta pakāpes, nevar sevi attaisnot ar dotu pavēli, tiklīdz tu pacel pret kādu ieroci, tā ir tikai tava – cilvēciskas būtnes – atbildība.

Es varu tikai vairot labo sīkumos – labi audzināt savu bērnu, mīlēt savu ģimeni, valsti, atrast savā darbā vārdus, kas mani uzrunā, un tālāk mēģināt ar tiem uzrunāt kādu skatītāju zālē. Un iedvesmoties no citu cilvēku CILVĒCĪBAS, īstajā brīdī rīkoties atbilstoši. Izrādes „Tēvs” laikā kādai sievietei kļuva slikti ar sirdi, mēs skatuves gaismās to nepamanījām, bet vīrietim pirmajā rindā pietika drosmes pārtraukt izrādi, lai palīdzētu. Es gribētu, lai man līdzīgā situācijā tuvumā būtu tāds cilvēks, jo īstā dzīve nav uz skatuves. 

Drukāt 

Atsauksmes

  • N 25.02.2014

    Paldies!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt