Edmunds Freibergs 19.05.2014

Vēstule manam kursam

Pašlaik sēžu un pārlasu vēstules, ko pēc mana lūguma rakstījāt tūlīt pēc iestāšanās Kultūras akadēmijā. Toreiz vēlējos uzzināt ko vairāk par saviem nākamajiem audzēkņiem – kāda bijusi jūsu dzīve pirms studijām, ko domājat par sevi un savu nākamo profesiju. Vēstules, protams, ir tikpat dažādas kā jūs paši.

Kopš tā brīža ir pagājuši septiņi gadi, un nu jūs vairs neesat toreizējie „zaļknābji”, bet profesionāli aktieri, mani kolēģi, katrs ar savu, kaut vēl pavisam nelielu, radošo biogrāfiju. Un tagad es rakstu vēstuli jums visiem.

Atceries, Anta, toreiz savā vēstulē Tu rakstīji: „...nepamet sajūta, ka manī ir kaut kas vairāk, varu izdarīt daudz labāk, man tikai jāatrod atslēga un „jāatslēdz sevi”. Es sapņoju par teātri un skatuvi. Ja uzdrošinos par to sapņot, tad manos spēkos ir arī to sasniegt.” Tagad, kad garām studiju gadi un esi jau nospēlējusi vairākas nozīmīgas lomas, vai esi „atslēgusi sevi” vai arī esi tikai ceļā?

Lasu nākamo vēstuli – „Esmu liels sapņotājs, varbūt dažkārt pat pārāk. Nevēlos būt viduvējība. Mīlu azartu un sacensties.” Pat ja nepaskatītos, kurš ir vēstules autors, skaidrs, ka to raksta Kaspars Dumburs. Kaspar, cienu tavu principu – neko nedarīt ar „puskāju”, lai arī tādēļ reizēm gadās „uzskriet skurstenī par augstu”. Katrā ziņā tavas pirmās lielās lomas – Liliomu un Osvaldu nu nekādi nevar uzskatīt par viduvēji nospēlētām. Tā turpināt!

Anete, Tu jau esi paguvusi sevi apliecināt vairākās lomās gan teātrī, gan kino. Savā vēstulē Tu toreiz rakstīji – „...lai sajustu lidojumu, tam jāgatavojas dzīves klusajos (vientuļajos) periodos.” Ticu, ka Tavs lielais lidojums vēl priekšā. Tici arī Tu pati sev! Riskē un LIDO!

„Man ir 21 gads un beidzot esmu laimīgs. Jo daru to, kas man patīk – mācos profesiju, ar ko tiešām gribu nodarboties” – tā studijas sākot rakstīji Tu, Tom. Ne brīdi neesmu šaubījies par Tavu piemērotību aktiera profesijai. Tavi darbi studiju laikā apliecināja, ka vari būt gan liels komiķis ar izcilu humora izjūtu, gan pārliecinoši darboties dramatiskajās lomās. Manuprāt, nebija īsti pareizi, ka atteicies no iespējas strādāt Nacionālajā teātrī, lai arī tas tika darīts laba mērķa vārdā – pilnveidot sevi kādā no Londonas aktierskolām. Nu ko, jācer, ka galu galā tas Tev izdosies un varbūt Tevi gaida pat starptautiska karjera.

Juri, Tu savu vēstuli toreiz pabeidzi ar vēlējumu – „Gribu būt dziedošais aktieris!” Nu ir skaidrs, ka Tava vēlēšanās bijusi pārāk pieticīga. Izcili balss dotumi Tev ļāvuši turpināt studijas Mūzikas akadēmijā. Ļoti ceru, ka aktiera studijās apgūtie aktiermeistarības pamati Tev palīdzēs veidot spožas lomas uz mūsu pašu un pasaules operteātru skatuvēm. Un neaizmirsti mūsu norunu!

Riharda vēstulē atrodamas šādas rindas: „Es labāk mēģinu un kļūdos, nekā nemēģinu un pēc tam domāju, kā tas būtu, ja es būtu pamēģinājis.” Tas, ka Tu, Rihard, pieņēmi Valmieras teātra uzaicinājumu, noteikti nebija kļūda. Šajā teātrī (un to es zinu pēc paša pieredzes) jaunam aktierim tiek dotas vislielākās iespējas strādāt un attīstīt savu talantu. Priecājos, ka esi iestudējis arī monoizrādi par sev tuvu tēmu – sportu. Kā zināms, vienam pašam noturēt skatītāju uzmanību ir liels pārbaudījums pat pieredzējušu meistaru profesionalitātei. Tu to esi izturējis!

Kaspara Aniņa vēstule beidzas ar vārdiem – „Dzīvē esmu sapratis, ka viegli nekas nenāk, tāpēc saprotu arī, kādēļ mums ir tik daudz jāstrādā.” Kaspar, ļoti cienu Tavu nopietno un atbildīgo attiecību pret darbu un, protams, arī Tev piemītošo izcilo humora izjūtu. Tas viss palīdzējis radīt Tavu, manuprāt, pagaidām spožāko lomu izrādē „Divu kungu kalps”. Esmu pārliecināts, ka Tavu aktierisko iespēju robežas ir ļoti plašas. Novēlu veiksmi un labvēlīgu „zvaigžņu stāvokli” Tavam turpmākajam ceļam teātrī.

Man rokās Sanitas vēstule - „Savu dzīvi uztveru kā sevis meklēšanu. Mani saista process, nevis rezultāts. Dažreiz (patiesībā bieži) gadās apjukt un sevi pazaudēt, pazaudēt īsto ceļu un sajūtu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.” Manuprāt, ar Tevi, Sanita, viss ir noticis tā, kā tam jānotiek. Tavas lomas izrādēs „Sudraba slidas”, „Laiks un Konveju ģimene” un citās ir apliecinājums tam, ka esi gājusi īsto ceļu. Tici sev un darbam, ko dari, un viss būs kārtībā!

Dārta, Tavs ceļš uz profesiju studiju gados nebija nedz viegls, nedz vienkāršs. Cienu Tavu neatlaidību un pozitīvo spītību, kas bieži palīdzēja toreiz un droši vien palīdz arī tagad, strādājot Dailes teātrī, sasniegt iecerēto. Tavā vēstulē atradu šādas rindas – „...vēl viena iezīme manā raksturā ir bērnišķīgums, kas izpaužas kā spēja priecāties par ikdienišķām lietām un skaisto sev apkārt.” Nepazaudē šo spēju uz pasauli paskatīties arī bērna acīm! Pa brīžam tā var ieraudzīt daudz vairāk...

„Es ticu liktenim” – tā Tu, Emīl, apgalvoji savā vēstulē. Tagad liktenis Tevi ir aizvedis uz Mūzikas akadēmiju. Laikam jau tas nebija tikai liktenis, bet arī Tava griba un pārliecība. Tavas darbaspējas, mērķtiecība un vokālie dotumi ļauj ticēt, ka rezultāts būs. Kaut gan esmu pārliecināts, ka arī aktiera profesijā Tu varētu strādāt ļoti labi un pārliecinoši. Nu jā... bet tas LIKTENIS... Lai veicas!

Kristian, Tu savai vēstulei biji izdomājis pat nosaukumu – haotiska personas informācija. Tagad, priecājoties par Tavu atraisīto un asprātīgo darbošanos „Divu kungu kalpā”, „Sudraba slidās” un citās izrādēs, prātā nāk tas pastīvais un kokainais reflektants Kareļins uzņemšanas eksāmenos. Savā vēstulē Tu rakstīji: „Esmu jūtīgs, bet maskējos aiz nedaudz ciniskas maskas. Reizēm pietrūkst nekaunības un pašpārliecinātības, bet viss nāks ar laiku.” Paldies Dievam, ka pa šiem gadiem Tu neesi pārvērties nekaunīgā, pašpārliecinātā ciniķī. Toties Tev piemīt mūsu laikos tik reti sastopamas īpašības – cilvēcība un pozitīvisms. Un tā ir liela vērtība gan uz skatuves, gan dzīvē.

Pārlasot Tavu vēstuli, Arti, saprotu, ka esi gatavs kalpot teātrim, neraugoties uz uzdevuma lielumu vai nozīmīgumu. Tevi saista pats radīšanas process, teātra atmosfēra. Varbūt Tev pietrūkst godkāres... Teātra māksla, kā zināms, ir ļoti greizsirdīga, bet, ja tai kalpo ar sirdi un dvēseli kā Tu to dari, noteikti pienāk brīdis, kad tā atmaksājas. Noteikti!

„Daudzi notikumi manā dzīvē bijuši patīkami, daudzi – sāpīgi, daudzi veiksmīgi soļi, daudzi kļūdaini. Neko nenožēloju un neko nemainītu, ja varētu. Jo tad varbūt nebūtu tas, kas esmu šodien. Plāni nākotnē? Izrunāti sapņi bieži vien nepiepildās” – tā, Romān, Tu rakstīji pirms septiņiem gadiem. Domāju, ko līdzīgu Tu varētu sacīt arī šodien. Tavs sapnis kļūt par aktieri ir piepildījies, un, lai arī neesi štatā nevienā teātrī, Tu strādā savā profesijā! Un tas ir galvenais! Tātad Tev ir iespējas sevi pierādīt un izcīnīt savu vietu tajā pasaulē, ko sauc par TEĀTRI. Ja es gribētu Tev ko novēlēt, tad vienīgi lielāku spēju koncentrēties darbam, gribu un mērķtiecību. Talantīgs Tu esi!

Madara, jau uzsākot studijas, Tu sevi pieteici kā spilgtu un neparastu personību – gudru, skaistu, emocionālu; personību ar saviem uzskatiem un dzīves principiem. Tie, kā noprotu no Tevis rakstītā, veidojušies jau agrā bērnībā. Tu raksti: „Nekad neesmu bijusi no paklausīgākajiem un rātnākajiem bērniem... Piederu cilvēkiem, kuriem nav bail paust savus uzskatus.” Manuprāt, tas ir lieliski, jo mākslā paklausība, rātnums un piemērošanās citu uzskatiem nekad nav devusi labus rezultātus. Pašlaik Tu sevi esi pieteikusi kā dziedoša un dejojoša aktrise. Tu to dari patiešām izcili. Bet... Tava īstā loma vēl nav atnākusi pie Tevis. Zinot, kāda Tu esi un kāda vari būt, ticu, ka ilgi nebūs jāgaida.

Pārlasu Zanes Aļļēnas vēstuli – „...ja es sekošu savai sirdij, tad vienmēr būšu uz pareizā ceļa, tur, kur man jābūt, lai arī ko tas man nemaksātu... un tad es satikšu sevi! Un būšu laimīga!” Domāju, ka šobrīd Tu, Zane, vari būt ļoti laimīga, jo esi kļuvusi par mammu mazam mīļam ķiparam. Bet par savu vietu profesijā Tev vēl būs jāpacīnās. Ticu, ka tas Tev būs pa spēkam!

Lasu Ievas vēstuli. Tā papildināta ar fotogrāfijām. Uz vienas redzami Ievas vecāki kāzu dienā – jauni, skaisti, laimīgi. Pēc Tavas mammas stāstītā, arī Tu, Ieviņ, jau pirmajā savas dzīves dienā esot savilkusi lūpas smaidā. Un, patiesi, var sacīt, ka smaids ir Tava „firmas zīme”. Par savu bērnību Tu raksti – „Dzīvojot laukos, manī modās pirmās siltās jūtas pret dabu. Ja starp cilvēkiem kļuva par grūtu, tūlīt aizskrēju uz birzīti un savās bēdās dalījos ar paparžu puduri”. Tava lielākā bagātība ir Tava iekšējā pasaule – vitāla, gaiša un harmoniska. Tā nākusi līdz ar Tavām pirmajām lomām izrādēs „Sudraba slidas” un „Venēcijas tirgotājs”. Pašlaik Tu esi mamma diviem brīnumjaukiem bērniem un savu mīlestību, uzmanību un enerģiju Tev nāksies sadalīt starp viņiem un skatuvi. Tas nebūs viegli, bet... ja reiz esi tā izlēmusi, ticu, ka spēka Tev pietiks visam! Turies!

Zanes Dombrovskas vēstules man nav. Tu, Zane, kursam pievienojies vēlāk. Tagad varu pateikt, ka sākumā negribēju piekrist rektora ieteikumam uzņemt Tevi kursā. Likās, ka tas būtu netaisni pret pārējiem, kuri par savu vietu cīnījās, izturēdami konkursa krustugunis. Tu mani „nopirki” ar savu attiecību pret mācību darbu. Un tagad, skatoties Tavu darbošanos izrādēs „Zudušo laiku citējot”, „Sudraba slidas” un „Dejas Lūnasas svētkos”, esmu gandarīts, ka no simpātiskas dziedošas meitenes esi kļuvusi par stabilu profesionālu aktrisi.

            Nu lūk, daļa no tā, ko gribēju jums pateikt...
            Runājot dzejnieka vārdiem –
            „Visu jau nepateiksi nekad,
            Kaut kur vajag arī beigt!”
 

2014. g. 1. aprīlī                                                                      Jūsu Edmunds Freibergs

Drukāt 

Atsauksmes

  • Neretietis 21.05.2014

    Lasu un priecājos. Par to cilvēcisko labestību un ielūkošanos otrā, kas E.Freiberga gadījumā nepārsteidz. Paldies par šo cilvēciska siltuma pilno tekstu. Man Nacionālajā jeb Drāmā ir palikuši trīs Režisori - Freibergs un Kublinskis, arī Lūriņš. Jaunie, diemžēl, ir dragātāji, kas pilnīgi noteikti- uz šādu tekstu nebūtu spējīgi.
    Paldies!

  • Māra Ķimele 22.05.2014

    Jā, Edmund, prieks par visiem! Neviens nav ''izkritis''. Visi strādā profesijā. Nesen Zirgu pastā skatījos, kā Anta un Kaspars spēlē Daigas maģistra darbā. Tas bija dziļi, precīzi, aizkustinoši. Lai viņiem veicas!
    Anonīmais neretieti! Kurš no NT jaunajiem režisoriem jūsuprāt ir ''dragātājs''? Seņkovs vai Sīlis? Galvoju, ka tā nav. Varbūt, ka dragātājs esat jūs?

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt