Kroders Runā

Mai
19
2014

AKTIERIS RUNĀ: Sanita Pušpure

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Krista Dzidzēviča: Kā nonāci līdz vēlmei kļūt par aktrisi?

Sanita Pušpure: Attiecīgajā dzīves periodā šķita, ka veids, kā es redzu pasauli, kā to uztveru, mani aizveda pie aktrises karjeras sākuma. Toreiz domāju, ka teātris varētu būt vieta, kur es varu runāt par būtisko, ka tā ir svarīga profesija. Gadu nomācījos Biznesa augstskolā „Turība”, pilnīgi citā vidē citu profesiju. Jutu, ka mani interesē kas cits unizdomāju pamēģināt aktiermākslu.

Vai aktiermākslu var iemācīties?

Man šķiet, ka īstais mācību process sākas pēc studiju beigšanas. Studijas iedod tikai virzienu, nelielu apjausmu un treniņu. Kad sāku strādāt, bija tāda sajūta, ka neesmu gatava lielajai skatuvei. Akadēmijā tomēr bija pierasta vide, visi studiju biedri iepazīti un pierasts ar tiem sastrādāties, bet teātrī viss sākas no jauna.

Inga Misāne-Grasberga – Sofija Ignatjevna Turusina, Sanita Pušpure – Mašeņka izrādē "Arī gudrinieks pārskatās" (2011) // Foto – Gunārs Janaitis

Kāda ir štata un ārštata aktieru atšķirības?

Ārštata aktiera priekšrocības ir tās, ka mākslinieks nav piesaistīts vienam konkrētam teātrim, tātad teorētiski ir izvēles iespējas, netiek spiests piedalīties iestudējumā, kurš nešķiet ļoti saistošs. Bet praktiskā puse ir tāda, ka darbu vajag, strādāt gribas un naudu nopelnīt vajag, turklāt katra pieredze var būt noderīga. Esot štatā, tā tomēr ir mazliet lielāka stabilitāte, kas dažu cilvēku priekšstatos varbūt nesaskan ar aktiera un mākslinieka tēlu, bet tā ir vajadzīga. Ja ir kāds posms bez jaunu iestudējumu mēģinājumiem, tad var atpūsties, neuztraucoties par savu finansiālo stāvokli. Bet ārštatniekam ir ļoti būtiski, lai nepārtraukti būtu jauni projekti. Man ir paveicies ar to, ka trešo sezonu kā ārštata aktrisei man visu laiku ir bijis darbs. Ir nācies pat atteikt pāris piedāvājumiem, jo savienot divus projektus vienlaicīgi tomēr ir grūti. Man ir grūti paralēli gatavot divas lomas.

Vai atceries kādas veiksmes vai neveiksmes šajos trijos gados?

Man negribētos izcelt kādus atsevišķus kāpumus vai kritumus, jo tādu ievērības cienīgu vai ārkārtēju nav bijis ne vienu, ne otru. Ir process. Mana pieredze vēl nav tik liela, lai runātu par kaut kādiem sasniegumiem. Man ir bijuši projekti, kuros es pati sev esmu atklājusi ko jaunu, bet domāju, ka no malas tas pat nav redzams. Un ir bijušas arī vilšanās.

Kāda bijusi tava spilgtākā loma?

Ļoti mīļa bija mana pirmā loma un arī izrāde pēc akadēmijas beigšanas. Pie Elmāra Seņkova iestudējām serbu rakstnieces Biļanas Srbļanovičas lugu „Ģimeņu stāsti”, izrādi mēs pārdēvējām „Kucēni”. To spēlējām Dirty Deal Teatro. Mēs bijām neliels kolektīvs, maza spēles telpa, patīkams process, pēc katras izrādes bija rehabilitācijas sajūta.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Aktierim ir jābūt brīvam. Nezinu, vai tas ir reāli, bet jābūt brīvam no aizspriedumiem. Pirmkārt, brīvam no aizspriedumiem un pašam par sevi. Un ir jāgrib darīt.

Centrā: Sanita Pušpure Kerolas lomā izrādē "Laiks un Konveju ģimene" (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Vai kādreiz ir bijušas šaubas par izvēlēto profesiju?

Akadēmijas laikā bieži pārņēma šaubas. Tur dzīve tika sagriezta kājām gaisā. Sākumā bija jāpierod, ka visu brīvo laiku paņem studijas. Laika atskaites sistēma pazūd, nedēļā vairs nav piecas darba dienas un divas brīvdienas, ir teātris. Nav laika draugiem, ir mācības un kursabiedri.

Vai ir kāda loma, kuru tu vēlētos nospēlēt?

Tādas, ko vienmēr esmu vēlējusies nospēlēt, nav. Neesmu no tām, kas vienmēr sapņojusi par aktrises profesiju. Kopš esmu tai pievērsusies, ir bijušas vairākas lomas, kuras vēlos nospēlēt, tomēr ar laiku arī šie sapņi mainās.

Sanitas Pušpures profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta