Eva Škenderska 04.06.2014

AKTIERIS RUNĀ: Dārta Daneviča

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Klasisks jautājums aktieriem – kā un kāpēc teātris?

Dārta Daneviča: Nejaušības rezultātā. Es studēju juristos, vasaras brīvlaikā aizgāju pamēģināt iestāties aktieros. Bez koķetērijas - biju pilnīgi pārliecināta, ka netikšu, jo nekad neko nebiju darījusi saistībā ar teātri, nebiju gājusi ne kursos, ne pulciņos, ļoti sliktu dziedu. Gāju vairāk, lai man būtu interesants vasaras piedzīvojums un jauna pieredze. Protams, tās piecas dienas, kad tiku cauri atlases mašīnai… likās, ja jau esmu paņemta, ir jāmēģina – tad ir grēks atteikties no tās vietas.

Iepriekš arī nebija pastiprināta interese par teātri?

Kādā ziņā interese? Interese kā skatītājai man bija. Bet nekad man nebija bijis skaistais sapnis kļūt par aktrisi. Teātris nekad nav bijusi apzināta izvēle.

Un kāpēc juristi?

Juristi tāpēc, ka nezināju, kur iet. Es apskatījos, kādus centralizētos eksāmenus katra programma pieprasa. Juristos prasīja tieši to, kas man visvairāk patīk un padodas – vēsture, kultūras vēsture, valodas. Iesniedzu dokumentus tikai uz vienu programmu – juristiem, un tur arī tiku.

Kā vērtējat studiju procesu augstskolā?

Studiju laikā, protams, es to nenovērtēju, bet tagad, atskatoties atpakaļ, man ļoti patīk, ka šī ir viena no retajām programmām Latvijā un, iespējams, pat pasaulē, kur vistuvāk saglabājies agrāko laiku oriģinālais mācīšanas stils un skola. Visas pārējās programmas ir ļoti modernizējušās, gājušas līdzi laikam, ieguvušas jaunus vaibstus un metodes. Salīdzinoši ar juristiem es jutos atmesta atpakaļ laikā, gan runājot par darba metodēm, gan vispār to sajūtu, kāda bija studējot. Man šķiet, tas ir labi, jo studijas ir grūtas, savā ziņā – nežēlīgas, arī ļoti maina cilvēku. Man šķiet, mēs visi, kas studējām, ļoti izmainījāmies kā cilvēki. Tā ir ļoti noderīga skola pat, ja tālāk nestrādā savā profesijā. Ļoti visaptveroša. Iemāca pamatlietas ne tikai par darbu, profesiju, bet arī daudz jauna vispār par sevi. Šīs studijas ir noderīgas jebkuram, kurš iziet tam vispār cauri. Es vēl tagad atceros, ka mums kursa vadītājs, kad mēs tikām iekšā, teica tikai vienu vārdu, ko viņš mums novēl, - izturēt. Un to es arī paņēmu kā savu moto. Arī vēl aizvien tas ir mans moto.

Dārta Daneviča Zeldas Ficdžeraldas lomā izrādē "Neprātīgā Zelda" (2012) // Foto – Kaspars Kviesis

Kā moto arī tagad katru dienu teātrī, strādājot pie katras lomas?

Vispār. Kad ir kaut kāds sarežģītāks laiks vai posms, tad izturēt ir tas vārds, pie kā es turos. Paldies Edmundam Freibergam par to! Var, protams, diskutēt par programmu plusiem un mīnusiem, bet es patiesībā esmu ļoti konservatīva. Es pat priecājos, ka paspēju studēt tajā laikā, kad Zirgu pasta ēka bija neizremontēta. Jo viss, kas pietrūkst, ir apgrūtinošs, cilvēkam, sevišķi šajā profesijā, raisa papildus vēlmi un motivāciju kaut ko darīt, stimulē to pašu slaveno radošumu. Sterilos, fantastiski labos un nodrošinātos apstākļos nekas jauns nerodas.

Vai un kā ir mainījies priekšstats par aktiera profesiju?

Sāksim ar to, ka man nebija priekšstata. Es nezināju, kas ir etīde. Vēl tagad atceros, kā Māra Ķimele smējās, kad lika man nospēlēt etīdi. Es domāju, ka tas ir kaut kas saistībā ar klavierēm, jo biju spēlējusi klavieres 12 gadus. (smejas) Man nebija vispār nekāda priekšstata, bet tas ir labi, jo tas priekšstats, kas parasti jaunām meitenēm ir par aktrises profesiju, ir ziedi, aplausi un skaistas kleitas. Ieguvu priekšstatu tikai studiju laikā un papildināju strādājot. Priekšstats darbā un studijās neatšķiras, tikai kļuvis dziļāks. Tie cilvēki, kas neko nezina par aktiera darbu, tiešām ļoti kļūdaini novērtē to, jo tas, ko viņi redz, ir tikai fasāde, turklāt ļoti plāna fasāde. Tas ir ļoti smags darbs – gan fiziski, gan psiholoģiski. Un nebūt ne skaists. Reizēm pat, sevišķi štata aktierim, ļoti sistemātisks un sevi atražojošs darbs. Es nesaku, ka tā ir vienmēr, bet ja runājam par izrāžu atspēlēšanu sezonas garumā... Šai profesijai ir ļoti daudz aspektu. Protams, arī tā skaistā, romantiskā puse, bet, man šķiet, to jau gan visi zina. (smejas)

Kādas ir štata aktiera priekšrocības?

Šo jautājumu es biju iepriekš izlasīju kroders.lv un sapratu, ka tas nav nemaz tik viennozīmīgi. Kad es kļuvu par štata aktrisi, es, protams, visiem atbildēju, ka, jā, tā ir drošība, tas ir jumts virs galvas, tā ir stabilitāte un pamats zem kājām. Bet tā patiesībā nav. Tādēļ, ka štata vieta... Pirmkārt, arī štata vieta nav akmenī cirsta. Turklāt būšana par štata aktieri neļauj pašam veidot savu izaugsmi teātrī. Aktieris ir ļoti atkarīgs no tā, kādu izaugsmes ceļu viņam ir paredzējis, izvēlējies vai piedāvā mākslinieciskais vadītājs, režisors. Būšana štatā patiesībā tās sasietās rokas neatraisa, jo aktieris ļoti maz ko var ietekmēt ārpus skatuves un savas lomas zīmējuma. Tagad, šī sezonas beigās, kas man bija ļoti pārdomas raisoša sezona, es saprotu, ka... es atkal jūtos atkritusi pāris soļus atpakaļ. Es tiešām nezinu, kā ir labāk. Es esmu bijusi gan ne-štata aktrise, gan štata aktrise. Es saprotu tikai, ka abos gadījumos viss, ko aktieris var darīt, ir vienkārši lūgt vai cerēt, vai gaidīt, ka viņu virzīs uz to pašu izaugsmes ceļu, ko viņš vēlas sev. Vai arī piedāvāt kādam sevi. Jo štatā tev pieliek pie dēļa, piemēram, lapu ar piecām izrādēm, kurās tu būsi nākamajā sezonā, un tā īsti...

Atteikties nav iespējams…

Nē, nu var runāt. Visi ir cilvēki. Bet principā tas ir tavs rāmis, kurā tu esi ielikts. Pa labi, pa kreisi – tādu virāžu iespēju nav. Ir tās piecas izrādes, un tas ir tavs tā brīža ceļš, kas ir gads. Nākamais gads atkal – teiksim, trīs izrādes vai divas. Tas ir tas, ko tev noliek priekšā. Ko tev noliek priekšā, to tu ēd, un tu nevari citu ēdienu dabūt. Tā rupji runājot. Protams, ka dzīvē viss ir citādāk – var iet un runāt, lūgties un stāstīt, pierunāt un piedāvāt. Viss nav tikai melns un balts. Bet mēs nerunājam par kaut kādām atkāpēm, jo atkāpes tikai apstiprina likumsakarību. Jūs patiesībā esat mani noķēruši tādā brīdī, kad es esmu ļoti apjukusi. Bija savāda sezona.

Dārta Daneviča – Marija Lukjanovna, Artūrs Skrastiņš – Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs izrādē "Finita la comedia!" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Ir brīži, kad liekas, vajadzēja palikt juristos?

Ai, man liekas, tādi brīži ir ļoti bieži. (smejas) Taču tie ir vājuma brīži, sevis žēlošanas brīži. Bet, lai cik man būtu grūts vai sarežģīts brīdis, es ne reizi neesmu nožēlojusi savu izvēli. Man ļoti patīk mana profesija, jo šī profesija bija un vēl aizvien ir ļoti neizsmeļama. Ir ārkārtīgi plašas iespējas virzīties pa labi, pa kreisi – tādā ziņā, ka mums katram ir sava iekšējā virtuve, katram savs attīstības ceļš. Aktiera profesija ir kā tāds milzīgs tuksnesis, kur tu vari iet visos virzienos.

Jūs redzat sevi visu dzīvi kā aktrisi vai arī pieļaujat, ka būs brīdis, kad teātrim teiksiet viss?

Es ļoti gribētu spēlēt tik ilgi, cik man ļauj ķermenis. Tajā pašā laikā šogad es sapratu, ka esmu ieguvusi jaunu īpašību. Nezinu, vai tā ir laba. Droši vien, ka teātrim nav. Tā ir lielāka iekšējā drosme. Man gribas katrā sezonā vismaz vienu piepildījuma mirkli. Jo šī sezona man kā aktrisei nenesa nekādus jaunus izaicinājumus vai jaunas iespējas sevi realizēt vai pakāpties. Man bija ļoti daudz darba. Skaitliski ir daudz izrāžu mēnesī un esmu diezgan noslogota, bet visa šī sezona, sākot no augusta sākuma, ir bijusi aktierisko muskuļu treniņš. Sevis uzturēšana formā, bet nepaiešana ne uz priekšu, ne uz augšu. Un tas savā ziņā degradē. Man šķiet, jebkurš man piekritīs, ka pietiek ar vienu labu izaicinājumu, kaut vienu nelielu lidojumu sezonā, lai pietiktu spēka un izturības godprātīgi izdarīt visus pārējos darbus, kas varbūt mazāk iet pie sirds. Es ļoti ceru, ka man vēl būs iespējas sevi izaicināt un pierādīt. Lai es redzu, ka man ir jāpaceļ uzdevums, kas sākotnēji varbūt nav priekš manis, bet beigās ar to tieku galā. Jo, ja tādu iespēju nav, tad te nav ko darīt.

Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem teātrī, kas ir bijuši veiksmīgākie brīži, mīļākās lomas?

Tas ir viegli! Studiju laikā no diplomdarbiem man mīļākā loma (Valentīna) ir pie Māras Ķimeles Vampilova lugā „Vasaras rītā”. Es ceru, ka vēl sanāks iespēja strādāt kopā ar Māru Ķimeli. Kāpēc gan Māra nevarētu ko iestudēt Dailē? Un Dailē man mīļākās lomas ir „Neprātīgā Zelda” Kamerzālē un Maša Lielajā zālē izrādē „Finita la comedia!”. Protams, lielā mērā, pateicoties Artūram Skrastiņam un Lidijai Pupurei. Tie man ir svētki.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt aktierim?

Tas ir labs jautājums! Es tieši vakar par to runāju ar vienu sportistu - mēs salīdzinājām savas profesijas. Un aktierim, man šķiet, ir izdevīgi būt tādā labā nozīmē nullei. Aktieris kā cilvēks ir nulles pozīcijā, bet viņam ir iespēja savās lomās kāpt visos virzienos. Respektīvi, ja viņš pats ir neitrāls kā cilvēks, bez konkrētas ievirzes, viņš ir spējīgs aptvert plašāku lomu klāstu. Aktierim noder pilnīgi jebkas! Kā teica Anna Eižvertiņa, protams, vairāk noder tas sliktais, kas ar tevi notiek dzīvē, jo parasti zaudējumi, viss bēdīgais, rūgtais mums vairāk māca nekā labais. Patiesībā noder jebkura īpašība – ja esi mierīgs, tas palīdz labi savākties, bet, ja esi emocionāls, tas palīdz lomā. Labi var izmantot jebkuru īpašību, tikai tas ir jāprot darīt. Jebkurš talants, hobijs, dzīves pieredze, rakstura īpašība... Katra, protams, vienā brīdī var traucēt, citā - palīdzēt. Spīts, piemēram, varbūt traucē sadarbību ar režisoru, bet tajā pašā laikā palīdz novest lomu līdz galam. Tā sarakstu var turpināt bezgalīgi. Jebkas palīdz, tikai jāprot to ielikt pareizā ietvarā!

Vai ir kāda loma, ko gribas tagad nospēlēt, piemēram, nākamajā sezonā? Varbūt kāds tuvs autors?

Es vienmēr esmu gribējusi spēlēt klasiku. Jo sevišķi man patīk krievu klasika. Tas ir mans sapnis, un es to arī neslēpju. Sākot ar „Brāļiem Karamazoviem”, beidzot ar „Saules bērniem”. Man ļoti patīk viss, kas nāk no Krievijas. Es varbūt nerunāju tik daudz par jauno dramaturģiju, bet par tiem vecajiem labajiem – Dostojevskis, Gorkijs.

Varbūt ir kāds režisors vai aktieris, ar ko gribētu kopā strādāt?

Es vēl un vēl pārliecinos, ka mani kolēģi Dailes teātri ir fantastiski aktieri – visi kā viens. Ļoti labs partneris ir Intars Rešetins. Par Artūru (Skrastiņu) mēs vienkārši nerunāsim! (smejas) Mani ļoti imponē un fascinē mūsu vecākās paaudzes aktrises – Lilita Ozoliņa, Lidija Pupure. Tās ir dīvas! Ja es varēšu vēl ar viņām spēlēt kopā, es būšu laimīga. Ģirts Ķesteris – brīnišķīgs partneris, ļoti, ļoti neatminams arī dzīvē. Viņi visi, ar ko esmu spēlējusi kopā, ir lieliski. Tikai, tieši tāpat kā man, viņiem vajag savu izaicinājumu un savu lidojumu – savu izaugsmes līniju. Tad viss būs kārtībā.

Dārta Daneviča – Merilina, Gints Andžāns – Tobijs izrādē "Vienrocis no Spokānas" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Un pēc 20 gadiem? Kad būs nākusi klāt teātra un dzīves pieredze.

Man jau tagad, man liekas, ir sirmi mati un maziņš kuprītis uz muguras. (smejas) Es laikam gribētu mēģināt kaut ko bišku ķērcošu, dziedošu. Respektīvi, ko tādu, kam šobrīd man nav drosmes. Jo man ir sava taciņa, kas man ir ērta, bet pēc 20 gadiem es droši vien varēšu sadūšoties kam tādam, kas mani baida, piemēram, lomai, kurā jādzied. Man arī ļoti patīk un interesē viss, kas saistīts ar reāliem cilvēkiem. Ja es varētu spēlēt kādu attiecīgi tā vecuma biogrāfisku personu, es būtu laimīga. Varbūt pati ko iestudēt...

Esat domājusi izmēģināt spēkus režijā, kā to, piemēram, tagad dara Intars Rešetins?

Pagaidām vēl nē. Lai būtu režisors, ir jābūt daudz kam, ko piedāvāt. Šobrīd man ir gana daudz darāmā aktiera lauciņā. Es, protams, neizslēdzu tādu iespēju, neesmu konkrēti par to domājusi. Bet es noteikti zinu un esmu pārliecinājusies dzīvē, ka laba režija prasa cilvēcisku briedumu, kā man pagaidām pietrūkst. (smejas) Bet, runājot par Intaru, es arī spēlēju viņa izrādē, un jāatzīst, ka tas šajā sezonā priekš manis bija skaistākais mēģinājumu process. Ļoti profesionāls mēģinājumu process. Bet Intaram jau ir pieredze, viņš teātrī ir gadus 10, es – tikai 2. (smejas) Tagad, pirms atvaļinājuma, man gribas paspēt paskatīties, kas citos teātros. Iedvesmai. Tāpēc, ka ir ļoti daudz laba.

Dārtas Danevičas  profils Dailes teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP Teātra zinātnes specializācijas 3. kursa studente

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt