Krista Dzidzēviča 19.05.2014

AKTIERIS RUNĀ: Kaspars Dumburs

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Krista Dzidzēviča: Kā nonāci līdz vēlmei kļūt par aktieri?

Kaspars Dumburs: Vidusskolā mums bija teātra pulciņš, draugs aizveda. Uztaisījām izrādi „Sapnis vasaras naktī”. Nākamajai izrādei skolā paši rakstījām scenāriju. Ar šo izrādi aizbraucām uz skolu teātru festivālu Daugavpilī. Tajā brīdi es sapratu, ka neko citu es nevēlos darīt, pirms tam biju nodarbojies ar sportu, saskāries ar hiphopu. Pēc vidusskolas tajā gadā aktierus neuzņēma, es gadu nogaidīju, aizbraucu uz Kipru strādāt un pēc gada atgriezos, lai iestātos aktieros.

Kaspars Dumburs izrādē „Vecene” (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Vai aktiermākslu var iemācīties?

Man priekšstats bija pavisam citādāks. Akadēmijā es sapratu tieši lietas īsto burvību, bet tas nemainīja manu interesi. Šie četri studiju gadi bija ļoti skaists laiks. Īpaši jāpiemin Regnārs Vaivars, kurš dalījās un nodeva mums savu redzējumu par teātri, otrs spilgtais personāžs bija Edmunds Freibergs, kurš atkal pilnīgi atšķīrās, nedrīkst aizmirst arī Māru Ķimeli un Annu Eižvertiņu. Beigās iznāca iegūt bagātīgu pieredzi un zināšanu daudzumu no visiem šiem pasniedzējiem. Tas, ko es sapratu  ja kāds vēlas kļūt par aktieri, ir jāmīl cilvēki, tie ir jāredz, jāmēģina saprast jebkurš. Jāsaprot cilvēku rīcība un motīvi, ne gluži attaisnot katru kriminālnoziedznieku, bet arī šiem ļaudīm ir kāds pamats, kāpēc viņi ir nonākuši attiecīgā situācijā. Vairākums uzskata, ka pēc četru gadu studijām ir radies gatavs aktieris, bet es uzskatu, ka ir lietderīgi, ja aktieris arī pēc studijām turpina attīstīties, trenēties, atgriezties pie aktiermeistarības pamatiem, vingrinājumiem, etīdēm.

Četri studiju gadi noņem no cilvēka čaulas. Es savos studiju gados redzēju, kā mani kursa biedri atveras, mainās. Uzskatu, ka pēc studiju beigšanas daudzi domā, ka tagad ir aktieri un atkal uzaudzē citu čaulu, bet nepārtraukti ir jāmācās.

Kāda ir štata un ārštata aktieru atšķirības?

Štata aktiera kontrakts ir uz gadu, viņš noslēdz līgumu. Es uzskatu, ka ārštata aktieris vairāk var plānot savu laiku, izrēķināt, kurus mēnešus ir aizņemts, kuros darbu nav un viņš var iesaistīties kādos filmu projektos vai kur citur. Štata aktieriem nākas bieži atteikt labiem piedāvājumiem tikai tāpēc, ka viņiem ir izrādes un savienot nav iespējams. Ārštata aktieris pats izdomā savu plānu, štata aktierim plānu sastāda teātris.

Vai atceries kādas veiksmes vai neveiksmes šajos trijos gados?

Veiksmes - neveiksmes? Es joprojām jūtos zaļš skatuves un teātra pasaulē. Es mācos no katras lomas. Nevienu no tām nevaru nosaukt par neveiksmi. Ja vienu iznāks sliktāk nospēlēt, nākošajā pacentīšos manīt kļūdas. Es no visām lomām mācos.

Kāda bijusi tava spilgtākā loma?

No pēdējām noteikti Osvalda loma izrādē „Spoki”, tad, protams, „Vecene”. Diplomdarbs arī man bija tāds atmiņā paliekošs un tuvs.

Vai bijusi kāda izrāde, kas sagādājusi grūtības?

Tās jau ir vienmēr, bet, ko varbūt varētu izcelt, ir „Skroderdienas Silmačos”, kur man bija jāspēlē Aleksis. Toreiz man bija to grūti spēlēt tieši iekšējo pārdzīvojumu dēļ. No vienas puses, loma ir vienkārša, krustceles starp divām sievietēm, bet pareizi un ticami šīs iekšējās cīņas parādīt nav vienkārši.

Kaspars Dumburs Osvalda lomā izrādē „Spoki” (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Aktieris noteikti nevar būt iedomīgs. Aktierim jābūt uz zemes. Nesaprotu, kāpēc vispār radies tāds priekšstats, ka aktieri ir zvaigznes vai slavenības. Es vispār nesaprotu, kā šīs profesijas pārstāvjiem var ko tādu piedēvēt. Man tas nelīmējas kopā. Aktierim jābūt pie zemes, bet tajā pašā laikā atvērtam. Spējai pieņemt, izvērtēt, izmēģināt. Jo bagātāka ir emocionālā un dzīves pieredze, jo kvalitatīvāk viņš spēj iejusties citu ādā. Aktierim ir daudz jāskatās, jāsarunājas ar cilvēkiem, jālasa, jāinteresējas par apkārt notiekošo. Cik uz pasaules ir cilvēku, tik lomu.

Vai kādreiz ir bijušas šaubas par izvēlēto profesiju?

Es nevarētu teikt šaubas, tagad dzīvē sākas nākamais posms, kad nākas plānot savu laiku. Dzīvē neizslēdzama lieta ir nauda, to nedrīkst aizmirst, bet es uzskatu, ka jebkuram profesijas pārstāvim sākumā nauda iespēju robežās ir jāizslēdz no apziņas, jo pie tā, kurš labi darīs savu darbu, nauda pati atnāks. Grūtāk pēc akadēmijas ir saprast, ka tagad sākas lielā dzīve, ir pašam jāizdomā, kur strādāt, kādas sviestmaizes vakarā ēst un kā nomaksāt īri. Bet nožēlojis savu izvēli nekad neesmu.

Vai ir kāda loma, kuru tu vēlētos nospēlēt?

Es vēlētos nofilmēties kādā filmā, tas gan ir tas, ko es gribētu savas karjeras laikā izdarīt. Tieši teātrī? Ar Gundaru Āboliņu saspēlēties, jā, to es vēlētos.

Kaspara Dumbura profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt