Lauma Abramoviča 14.06.2014

AKTIERIS RUNĀ: Toms Liepājnieks

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Lauma Abramoviča: Pastāsti, kā tu nonāci līdz aktiera profesijai?

Toms Liepājnieks: Dzīvoju Talsos, gāju vidusskolā un reizi nedēļā braucu uz aktieru kursiem Rīgas Kinostudijā. Kad pabeidzu vidusskolu, iestājos politologos, pēc tam uzņēmējos un tikai pēc tam es iestājos aktieros.

Katrā nomācījies gadu?

Pirmo pusgadu nomācījos politologos, tur man nepatika. Pēc tam es iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē uz uzņēmējdarbību.

Uz aktieriem visu laiku gribēju, bet domāju, ka negribēju. Tad izbraucu ārpus valsts un izdomāju, ka tomēr gribu pamēģināt kļūt par aktieri, bet to gribēju studēt Londonā, Anglijā. Tomēr pamēģināju, vai varu vispār Latvijā tikt aktieros. Iestājeksāmenu kārtā tiku iekšā, un tā tas aizgāja.

Tātad mērķtiecīgi gāji uz aktieriem?

Esmu no Talsiem, un gribējās izdarīt kaut ko tādu, lai mani pamana, gribējās tikt televīzijā, būt filmās.

Pirms tam gāji uz politologiem un ekonomistiem. Aktiera profesija likās kaut kādā ziņā zemāka?

Nē, nelikās zemāka. Vienubrīd šausmīgi gribējās, otrā brīdī domāju – ai, tie aktieri baigie mākslinieki, negribu, nevajag.

Gribēji kaut ko pamatīgāku?

It kā. Domāju - būšu diplomāts, uzņēmējs. Beigās izdomāju – kāds tur uzņēmējs, gribas pamēģināt savu lietu!

Kas aktiera profesijā bija vilinošais? Kāpēc nepaliki iepriekšējās studijās?

Viss iepriekš kaut kā likās par sausu. Aizejot uz teātri, sajūtu skatītājus zālē, aktierus uz skatuves. Tajā visā ir enerģija. Zini, kā tas sākās? Kad mācījos uzņēmējos, ilgu laiku nebiju gājis uz kino. Izdomāju – jāaiziet. Aizgāju uz baigi sarežģīto Džordža Klūnija filmu „Sīriāna”. Arī kinoteātra atmosfēra un pati filma kaut kā lika saprast, ka es arī kādreiz gribētu spēlēt kino.

Tātad labāk tomēr kino, nevis teātris?

Nē, abi divi. Viens bez otra nevar. Tie ir it kā vienādi, bet spēle ir diezgan specifiska. Kino ieliek labāko dubli, līdz tam var izgāzties, aizmirst tekstu. Uz skatuves tā nav, tur ir viena iespēja. Vienā vakarā vari nospēlēt baigi labi, kad visi plaudē, bet otrā – nospēlē slikti. Kino ir atkarīgs arī no operatora un montāžas. Vari baigi izspēlēties, bet beigās nekas no tā nav.

Uz skatuves skatītāji to redz citādāk.

Uz skatuves redz kopumu, skatītāji parasti skatās uz to, kas runā. Kino ir otrādi – kad divi runā, tad filmē tā reakciju, kurš klausās.

Tajā pašā laikā skatītāji izrādi var skatīties no dažādām pusēm.

Reizēm aktieri spēlē arī tā, ka skatītāji sēž aplī, arī lielajā zālē un mazajā zālē spēles stils atšķiras. Mazajās ir lielāks tuvplāns, intimitāte, savukārt lielajā zālē un kino - citādāk. Visur ir forša enerģija.

Kaspars Dumburs un Toms Liepājnieks izrādē "Arī gudrinieks pārskatās" (2011) // Publicitātes foto

Teici, ka politologos un ekonomistos likās par sausu, bet vai tajās profesijās arī nav kaut kas no aktiera dotībām jāizmanto?

Protams, protams. Es pieļauju, ka reizēm politologos vai uzņēmējdarbībā, vai jebkurā profesijā, kur dara citu darbu, cilvēki ir lielāki aktieri nekā tie, kas patiesībā ir aktieri.

No politologiem aizgāju prom tāpēc, ka tur bija diezgan akadēmiskas studijas. Pirmajā kursā visu laiku bija jālasa grāmatas. Man nepatika sistēma. Zemapziņā gribēju būt par aktieri un būt teātrī, tāpēc loģiski, ka gāju prom.

Man nepatīk akadēmiskums. Arī tad, kad jāvada pasākumi vai koncerti, nevaru akadēmiski vadīt. Liekas, ka visi ir tādi stīvi, sabijušies, nedod Dievs, kāds kaut ko izdarīs. Paši sevi ieliek rāmjos.

Kā tu vērtē studiju procesu Kultūras akadēmijā?

Man patīk, ka tur ir profesionālie specialitāšu priekšmeti – deja, aktiermeistarība, dziedāšana. Un tad ir mani nelaimīgie sausie un teorētiskie priekšmeti – kultūras teorija, filozofija. Mums, džekiem, bija grūtības apmeklēt teorētiskos priekšmetus. Meitenēm bija pieraksti, tad mēģinājām mācīties. (smejas)

Augstskola iemāca pamatus?

Jā, piedāvā iemācīt, bet no paša ir atkarīgs, cik tos pamatus iemācās. Tas ir atkarīgs arī no pasniedzējiem. Man liekas, ka māksliniekam vispār diplomi nav vajadzīgi. Protams, Latvija ir maza valsts, un Kultūras akadēmija ir vienīgā, kas māca aktierus. Tur ir pasniedzēji, kas strādā arī teātros, un visi nāk uz eksāmeniem, līdz ar to ir lielākas iespējas tikt iekšā teātrī. Manuprāt, pietiktu ar intensīvu divu gadu kursu specialitātē.

Bez teorijas?

Nu jā, mums tāpat ar to teoriju grūti gāja... (smaida)

Vai var vispār iztikt bez augstskolas pieredzes un pateikt, ka ir piedzimis kā aktieris un uzreiz iet uz skatuves?

Nu, vari iet, ja kāds tevi tur gaida. Nevienas zināšanas jau nenāk par ļaunu. Četru gadu laikā ir baigi forša iespēja izgāzties. Tās ir studijas, drīkst izgāzties.

Tā rodas pieredze.

Jā, arī pasniedzēji vairāk sagatavo pasaulei, kas ir ārpusē. Ļoti bieži teātrī vai kino aizej uz kastingu, un tur jau vairs neviens nevienu nemāca, jābūt gatavam izdarīt to, ko prasa.

Vai tāpat nav tāds kultūršoks, izejot no augstskolas un ieejot lielajā teātrī?

Nē, mums baigi palaimējās. Jau otrajā kursā Nacionālajā teātrī piedalījāmies masu skatos izrādē „Vadonis”. Sākumā ir eiforija, un tad trīs gadu laikā, esot teātrī ārštatā, rodas priekšstats par to, kas tur notiek.

Kāds tev sākumā bija priekšstats par aktiera profesiju un kāds ir tagad?

Nebija priekšstata, ka būs grūti. Likās, ka būs vieglāk. Likās, ka aktieri iemācās tekstu, aiziet, noskaita. Beigās saproti, ka tas nav tā - deviņos no rīta sāc un piecos vakarā beidz darbu. Sāc desmitos no rīta, kad ir mēģinājums, tad ir pauze un vakarā ir vai nu otrs mēģinājums, vai izrāde. Reizēm ir tā, ka pēc izrādes vēl dodies uz mēģinājumiem. Strādājot pie tēla vai lomas, prātu nevar vienkārši izslēgt. Visu laiku par to domā – novēro cilvēkus, lasi. Aktiera profesija ir garīgi un fiziski smags, bet patīkams darbs.

Tev ir bijusi pieredze gan štatā, gan ārštata. Kādas ir atšķirības?

Maksā ikmēneša algu. (smejas) Vienu gadu biju štatā Nacionālajā teātrī, pēc skolas beigšanas sešus no mums - mani, Kasparu Dumburu, Juri Jopi, Zani Dombrovsku, Aneti Saulīti, Madaru Botmani – paņēma. Maksā algu, tad skaties, kādās lomās esi ielikts. Nav lielas izvēles iespējas, bet, protams, ar gadiem vari kaut ko ietekmēt. Tagad es esmu ārštatā un varu izvēlēties, kur piedalīties. Štatā ir stabilitāte, ka saņemsi kādu noteiktu algu un būs darbs. Ārštatā var būt tā, ka rudenī ir ļoti daudz darba, bet pavasarī – baigi maz. Ārštatā pats vari organizēt savu laiku. Ja ir filmēšanās, piezvani uz teātri un sarunā, lai teātrī tās nedēļas vai mēnesis būtu brīvs.

Toms Liepājnieks, Uldis Dumpis, Kaspars Dumburs izrādē "Voiceks" // Publicitātes foto

Tev ir filmēšanās pieredze?

Ir, ir. Es uzskatu, ka normālam kino aktierim ir jābūt teātra pieredzei. Tur esi uz skatuves, ir skatītāji, un viņi jāved pa to stāstu. Tā ir profesionalitāte. Kino ir viena vieta, vairāki kadri, pašam varbūt jāpasaka pāris vārdi, operators nostāda gaismas, režisors sagriež un samontē tā, ka esi Oskara džeks.

Kas filmēšanās procesā ir visinteresantākais?

Man ir pieredze ar kaskadiertrikiem. Man bija jāšauj, mani šāva, sita, tas bija interesanti.

Pārfilmējumi nav nogurdinoši?

Kino ir tā specifika, ka ir ļoti liela gaidīšana, īpaši, ja nav galvenā loma. Kad filmējām filmu Turcijā, uz lokāciju mani aizveda četros dienā, bet tiku filmēties vienos naktī. Kopā filmējos un darbojos divas minūtes...

Tās divas minūtes ir to gaidīšanas stundu vērtas?

Jā, protams! Ir mazuma piegarša, bet es jau neko nevaru ietekmēt.

Ir arī iespēja ceļot?

Jā. Tepat Latvijā filmējām Dāvja Sīmaņa filmu. Es izbraukāju tādas Latvijas vietas, kur varbūt pat neaizbrauktu.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Pašdisciplīnai, citādāk var izmest no augstskolas, izrādes vai teātra, ja nenāc uz mēģinājumiem un nezini tekstu. Jāpiemīt cilvēku mīlestībai. Vienā brīdī tev var būt jāspēlē pāvests, otrā brīdī – Hitlers. Hitlerā nevari spēlēt to, ka viņu ienīsti. Ir jāatrod kaut kas labs, lai to nospēlētu. Kā Als Pačīno un daudzi citi ir teikuši – jābūt sava tēla advokātam.

Kuri ir tie tēli vai lomas, kas pašam ir bijušas tuvākas?

Protams, tās lomas, kurās bija lielāka atbildība, kur vairāk kaut kas jādara. Man patika loma izrādē par Mirdzu Ķempi, spēlēju viņas vīru, kurš bija uz pusi jaunāks nekā viņa. Man patīk spēlēt reālus tēlus, kas bijuši vēsturē. Viņus var pētīt, par viņiem lasīt, skatīties bildes, video. Faktus nevar ignorēt. Savāc to faktu kopumu, cik vien vari, un mēģini to ielikt sevī, jo tu esi tas tēls. Izrādē „Visi mani prezidenti” man bija Valda Zatlera tēls, lai gan tur bija arī izdomāti tēli. Cik vien varēju, pētīju kustības, studēju, kā viņš runā, visa viņa biogrāfija man bija zināma. Viņam pašam arī patika tā izrāde.

Esi runājis ar viņu?

Nē, nesanāca, bet režisors pēc izrādes viņu satika un viņš teicis, ka esot ļoti paticis. Arī citi viņa ģimenes locekļi noskatījās izrādi, viņiem arī patika. Izrādē spēlēja arī Madara Botmane, kura bija Vaira Vīķe-Freiberga, un Ivars Kļavinskis bija Guntis Ulmanis. Viņi paši gan izrādi neatnāca noskatīties. Kopumā atsauksmes par izrādi bija labas.

Grūtāk ir nospēlēt tēlu, par kuru ir zināmi fakti, vai tēlu, par ko ir ļoti maz zināma?

Kā kuram. Abi ir interesanti. Man, protams, patīk reālie cilvēki. No otras puses, kad izlasi lugu, tur jau arī kaut kādi fakti ir uzrakstīti, ielikta vēsture.

Linards Naikovskis – Toms Liepājnieks, Mirdza Ķempe – Raimonda Vazdika izrādē "Īsie zibsnīgie mirkļi" (2011) // Publicitātes foto

Kura ir bijusi tava grūtākā loma?

Oi, man bija vienā diplomdarbā! Beigās jau vairs nesapratu, ko es tur daru. Bija Edmunda Freiberga diplomdarbs, Brehta „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”. Foršs darbs, beigās bija mans uznāciens un es sapratu, ka nezinu, ko man darīt. Man pat nebija panika, bija vienkārši tukšums! Tā bija šausmīga sajūta. Tāda nekad nebija bijusi un tādu es vairs nekad negribu. To dienu atceros kā šodien. Mēģinājumi bija labi, bet beigās kaut kur apmaldījos. Vēl vienā diplomdarbā - „Brāļos Karamazovos” - spēlēju Aļošu, jaunāko brāli. Tagad atceros, ka biju nekāds. Protams, pēc kara visu gudri, tagad es spēlētu citādāk. Tajā laikā tas man bija grūti, netiku kaut kam klāt. Es savas dzīves laikā gribētu nospēlēt abos darbos - gan Mati „Puntilā”, gan „Karamazovos”. Es kapā ātrāk nelikšos, kamēr nebūšu viņus atkodis. (smejas)

Tā varbūt ir profesijas burvība, ka ir brīži, kad nezini, ko darīt?

Tajā brīdī, protams, tā burvība neliekas. Nevari visu laiku būt labs, vienā brīdī kaut kas var nesanākt. Jo gadi iet, jo vairāk strādā un mācies tikt ar to galā.

Izrāde ir dzīva, teātris ir dzīvs. Izrādei nosaukums ir viens, bet katru vakaru tā būs citādāka. Komēdijā vienā brīdī visi skatītāji smejas, bet tajā pašā brīdī citā vakarā – nē. Tur ir tā burvība.

Kādas līdz šim ir bijušas tavas veiksmes un neveiksmes teātrī?

Neveiksmes bija tajos diplomdarbos. Arī izrādē par Mirdzu Ķempi vienreiz slikti nospēlēju, pēc izrādes nezināju, uz kuru pusi iet. Tā bija mana neveiksme.

Veiksme man ir katra loma, kas ir bijusi. Veiksme bija arī „Visi mani prezidenti”, neviens nezināja, kā būs, ieguldījām lielu darbu, kas arī atmaksājās.

Ir gadījies nožēlot kļūšanu par aktieri?

Nē, nē, nevienā brīdī. Tas varbūt tāpēc, ka man tā doma ilgi brieda un es izgāju cauri citiem darbiem un skolai.

Ko tu gribētu nospēlēt šobrīd? Varbūt tos pašus Karamazovus?

Nu, to bišķi vēlāk... (smaida) Čehova Ivanovu gribu nospēlēt. Uz nākamo sezonu man iedeva trīs projektus, un katrs projekts man liekas interesants, es nevaru sagaidīt!

Un ko gribētu nospēlēt pēc 20 gadiem?

Es gribētu nospēlēt vēsturiskas personas, kaut vai pāvestu. Kārtīgus personāžus iz dzīves.

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt