Eva Škenderska 05.07.2014

AKTIERIS RUNĀ: Ieva Aniņa

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Teātris bija apzināta izvēle?

Ieva Aniņa: Tā! Tagad jādomā, ko teikt! (smejas) Nē, droši vien, ka nav apzināta izvēle.

Bet biji spēlējusi teātri arī pirms aktieru studijām?

Jā, jā. Ir tādas meitenes, kas jau bērnībā atklāj to, ka viņas spēj izklaidēt un iepriecināt citus ar savām darbībām – dejot, dziedāt un tad teikt – re, es esmu aktrise! Un tad vecāki saka – vai, šim bērnam ir liels talants! Kaut kas tāds droši vien bija arī mans variants. Bet, ja nopietni, tad jā, teātris man bijis blakus visu laiku, kopš sevi atceros.

Kā tu vērtē aktiermākslas studijas – cik daudz var iemācīties?

Cik daudz katrs grib iemācīties, tik arī iemācās.

Tiek ielikts nepieciešamais pamats, lai pēc tiem četriem gadiem saprastu, kas ir aktiera profesija?

Es domāju, ka jā. Protams! Tur taču ir profesionāli cilvēki, kas ar mums strādā. Jautājums – cik es esmu gatava konkrētajā brīdī uzņemt, tie četri gadi tomēr ir ļoti intensīvi. Nāk tik daudz jauna! Es par sevi varu teikt, ka būtu vēlējusies būt profesionālāka, apgūstot amatu, ne tik ļoti emocionāla, tad arī pamats būtu spēcīgāks.

Jau paši studiju iestājpārbaudījumi vien ir pārbaudījums.

Jā, parasti tad ir tie stāsti – es netīšām tur uzrados un iekļuvu. (smejas) Tā ir laimes spēle, jo es nedomāju, ka tie, kas nāk un netiek, ir sliktāki vai mazāk talantīgi. Vienkārši komisija veido to savu buķeti no cilvēkiem, kurus viņi redz konkrētajā kompozīcijā. Neņems jau, piemēram, piecus romantiskos tēlus. Ņems arī komisko varoni, ņems arī raksturlomu atveidotāju. Tiek veidots tāds bagātīgs kopums, tāpēc iekļūšana drīzāk ir tāda veiksme, neveiksme. Svarīgi, lai pēc iekļūšanas ir skaidra motivācija turpināt aktiera ceļu.

Teātris jau vispār ir liela laimes spēle – būs/nebūs loma, būs/nebūs vieta teātrī...

Protams, jā. Ar varu droši vien nevajag sisties. Citādi var savu sirdi sabojāt. Es domāju, ka ir jājūt teātra plūdums – uz kurieni iet teātris un vai tu tur iederies vai neiederies. Varbūt jāstāv pret straumi, arī tā ir nozīmīga pozīcija.

Ieva Aniņa un Madara Saldovere Nacionālā teātra izrādē "Venēcijas tirgotājs" (2013) // Foto – Kristaps Kalns

Tev bija rezerves plāns? Ja ne aktieri, tad...

Es jau mācījos psihologos. Gadu nomācījos un tad, sev tuva cilvēka mudināta, stājos aktieros.

Bet psiholoģija jau patiesībā aktierim der.

Der, der. Viss jau der cilvēkam, lai viņš kļūtu bagātāks.

Kā laika gaitā mainījās tavs priekšstats par teātra vidi un aktiera profesiju?

Mainījās, bet – kā... Droši vien tas priekšstats bija tāds poētiskāks. Ar laiku nokļuvu pie atziņas, ka viss jau tomēr ir atkarīgs no manis pašas – tā, kāda es pati esmu teātrī, ko es pati teātrim dodu, nevis, ko man dod teātris.

Tev bija tā raksturīgā ilūzija par teātri – ziedi, aplausi, skaista vide...

Bet tā taču tur ir. (smaida) Es varbūt to nebiju tā noformulējusi, bet pieļauju, ka bija ilūzijas. Par katru profesiju ir kaut kādi ideāli – tas ārējais veidols, ko sabiedrībā redz. Bet arvien vairāk, man liekas, sabiedrība grib redzēt profesijas patieso seju. Ne velti tagad ir stiklotas kafejnīcas, kur var redzēt, kā tiek ceptas bulciņas. (smejas) Cilvēki grib redzēt un pieņemt to patieso virtuvi. Nevis to idealizēto virtuvi, bet tādu, kāda tā ir. Tāpat ir arī ar aktiera profesiju – tā ir kļuvusi atvērtāka. Tiek arī runāts par profesijā esošajām problēmām. Tas viss ir normāli, un tas viss ir pieņemami.

Kas priekš tevis ir teātris? Kāpēc cilvēkiem būtu jāiet uz teātri?

Teātris tomēr rada brīnumu. Uzbur citu pasauli. Un tev ir iespēja konkrētu laiku dzīvot citā pasaulē, citu cilvēku sajūtās. Pavērt sev jaunus apvāršņus. Teātris noteikti vairo cilvēcību, mudina domāt.

Būt par ārštata aktrisi – tā ir vairāk priekšrocība vai trūkums?

Tas ir atkarīgs no cilvēka. Man jau štats kā tāds varbūt vairāk palīdzētu – es justos drošāka un stabilāka. Bet, no otras puses, ja es būtu štatā, es nepieņemtu tik drosmīgus lēmumus ģimenes dzīvē.

Pārsvarā tu esi strādājusi Nacionālajā teātrī. Tev ir svarīgi būt piederīgai konkrētam teātrim, iederēties konkrētā bildē?

Jā, man laikam ir svarīgi. Jo bilde jau nenozīmē, ka visi ir vienādi. Bet domubiedri – tā ir puse no panākumiem.

Vārds nacionālais nes teātrim kādu papildus atbildību?                 

Jā, pilnīgi noteikti.

Kādām īpašībām, tavuprāt, ir jāpiemīt aktierim?

Man ļoti patīk aktieri ar labu humora izjūtu. Ar savu īpašo iekšējo pasauli, kas visiem varbūt netiek atklāta, bet lomās tā kaut kā nevilšus parādās. Tad, sēžot zālē, gribas smaidīt un domāt – ā, cik viņš ir interesants! Kādi viņam tur dziļumi! Man patīk, ka cilvēki plaši domā, spēj pieslēgties dažādām tēmām. Bet arī jauno aktieru maksimālisms un svaigums ir simpātisks.

Aktierim kaut kādā mērā jābūt visaptverošam?

Drīzāk atvērtam, nedaudz panaivam. (smaida)

Jurijs Djakonovs, Ieva Aniņa un Jurģis Spulenieks DDT izrādē "Kucēni" (2011) // Foto – Krista Dzudzilo

Atskatoties uz teātrī padarīto, kas ir tavas mīļākās izrādes?

Vismīļākā man ir izrāde „Kucēni”, kas bija tūlīt, tūlīt pēc studijām. Tas bija mans sākums ārpus studijām. Tā bija Elmāra Seņkova izrāde, un bija ļoti skaists iestudēšanas process, kurš atnesa izrādei unikālu noskaņu.

Mēģinājuma procesā uzreiz var just – jā, šis ir mans cilvēks, mums būs viegli sastrādāties?

Dažreiz var just, dažreiz nevar. Dažkārt tas arī pamainās iestudēšanas procesā. Tas ir tāds ķīmisks process, kad tiek kopā salikti cilvēki – dažādos dzīves posmos, ar atšķirīgu iekšējo sajūtu un profesionālo pieredzi.

Tev ir kāda loma, ko tu tagad gribētu nospēlēt?

Tagad? (smejas)

Kāds žanrs, autors, režisors, kas tev interesē...

Tas būtu Čehovs. „Kaija”. Tam nav racionāla pamatojuma. Vienkārši sajūta un vēlme pieskarties šai lieliskajai lugai.

Tev ir kaut kāds ampluā, raksturīga lomu stilistika, ko tev varētu piedēvēt?

Man liekas, ka man vienu brīdi bija, bet tagad vairs nav. Man ir dotas ļoti dažādas lomas, par ko es priecājos. Es pati arī domāju, ka es varu stiept to savu iekšpusi uz visām pusēm.

Mūsdienās aktrise var savienot darbu ar ģimenes dzīvi? Agrāk jau, zināms, bija tā, ka – ja esi aktrise, tad esi aktrise līdz galam. Jaunie aktieri vēl uztver aktiera profesiju kā dzīvesveidu?

Es domāju, ka tā vēl joprojām ir ziedošanās un nodošanās, īpaši sievietēm. Es tagad to reāli redzu. Es piedzemdēju bērnus, saprotu, ka gribu redzēt, kā viņi aug, un dot viņiem savu laiku un sirdi, un tas maina manu karjeru. Es apzinos, ka es ar to lieku mīnusu zīmi savai karjerai. Bet tas jau nenozīmē, ka arī savām attiecībām ar teātri. Iespējams, es nebūšu dīva, bet, ja tas ir mans liktenis, tās ir manas spējas, es tur vienalga būšu. Un, ja nē, tad ar savu izvēli sadzīvošu. Man ir šāda situācija, un es apzinos, ko es daru. (smaida)

Pēc dažiem gadiem tu varēsi atgriezties teātrī. Tev ir tā pārliecība, ka teātris ir tik tiešām tā vieta, kur tu vēlies būt, ka aktrises darbs ir tavs?

Neesmu pārliecināta, tāpēc daru to, par ko esmu pārliecināta, un tad redzēs.

Vešeriene – Lolita Cauka, Edgars – Kaspars Dumburs, Kristīne – Ieva Aniņa Nacionālā teātra izrādē "Purva bridējs" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Skaties bieži izrādes? Sevišķi tagad, kad pašai ir pārtraukums spēlēšanā?

Jā, es eju un skatos. Patiesībā tagad, kad es neesmu aktīvajā teātra dzīvē, ir daudz vieglāk pieņemt citu kļūdas un neveiksmes, nevis tikai kritiski vērtēt, kas tur sanāk vai nesanāk, kas ir labs teātris, kas nav, bet kaut kā ieraudzīt vairāk to cilvēcisko – gan no režisoriem, gan no aktieriem. Arī no kostīmu māksliniekiem un scenogrāfiem – man patīk arī viņu darbu vērot.

Profesionāls aktieris vēl var skatīties uz izrādi kā parastais skatītājs?

Var, jā. Tikai vajadzīga atiešana. Ja diendienā strādā pie izrādes veidošanas, skrūvē to izrādi kopā, tad arī citu darbu vairāk tehniski vērtē. Bet, ja atbrīvojas un ļaujas, var lieliski izbaudīt arī kolēģu veikumu.

Kā ir ar kritiķu recenzijām, skatītāju atsauksmēm – seko tam visam līdzi?

Mani interesē, ko citi domā par to, ko es daru. Jā, es arī dažreiz pārdzīvoju. Liekas, ka netaisnīgi. Kā zināms, aktiera darbs jau ir uz nervu galiem. Viņi jau tā, man liekas, mēģina bieži tās kritikas ar baltiem cimdiem pasniegt, lai tik to aktieri neaizvainotu. Bet patiesībā tāpat aizvaino pilnīgi viss, ko uzraksta negatīvā gaismā. (smejas) Jo cilvēks, iestudējot izrādi, paliek tāds ļoti drebelīgs. Tas ir arī darbs ar sevi – jāmēģina sev izveidot galvā tādu skapi, kur glabāt visas labās lietas un tās sliktās izvērtēt – kas der, kas ir atmetams.

Izlasītais var ietekmēt tavas lomas turpmāko ceļu – likt mainīt kaut ko lomā?

Ja man jau visu laiku nav bijusi stabila sajūta, nav bijusi gana spēcīga sadarbība ar režisoru, lai izveidotu lomas karkasu, tad es diezgan viegli pavelkos uz kaut kādu kritiku un cilvēku viedokli. Bet, ja man ir stabils pamats, uz kura es jūtos droši un kuru režisors akceptē, tad es neko nemainu. Jo arī – cik cilvēku, tik viedokļu. Tas viss ir atkarīgs vairāk no sadarbības ar režisoru – vai tā ir devusi drošību un uzticību, ka tas ir labi, kas ir padarīts.

Ko tu pati uzskati par saviem galvenajiem kritiķiem? Kā novērtējums tev ir vissvarīgākais?

Vissvarīgākais laikam man ir režisors. Katrā mēģinājumu procesā man svarīgi saņemt to viņa akceptu – jā, tas ir labi, man patīk, ko tu dari. Tad es varu atvērties un meklēt jaunas krāsas. Kontakts ar režisoru man ir ļoti būtisks. Man patīk, ja režisors skatās izrādi arī pēc pirmizrādes, un tā ir fantastiska sajūta, ka viņš ir zālē un jūt līdzi notiekošajam uz skatuves.

Varbūt režisoram tad arī der pastudēt psiholoģiju, jāprot ar aktieri...

...manipulēt (smaida) jā, tev taisnība, prasmīgas psiholoģijas zināšanas palīdz sasniegt vēlamo rezultātu.

Jo arī kritika jāprot pateikt tā, lai mudinātu darīt, nevis sagrautu to visu darbu.

Jā!

Tu pati sev esi piefiksējusi un atzinusi kādu lomu, izrādi, kad pašai ir skaidrs, ka nav sanācis?

Jā. Man tagad jānosauc? (smejas) Nē, man negribas par to runāt. Tur, es domāju, ka katrs, kurš kaut ko ir redzējis, var uzreiz pateikt – oi, tā bija Ievas neveiksme. (smejas) Oi... atcerējos – studiju laikā taisīju fragmentu no Kleopatras. Tas bija šaušalīgi!

Artūrs Putniņš un Ieva Aniņa DDT izrādē "Nepareizas dzīves skola" (2012) // Foto – Anna Vilnīte

Brīvā statusa aktieris var izvērtēt, kur piedalīties, kur ne. Štata aktieriem jau ir nedaudz citādāk. Bet aktieris var tā piespiesties spēlēt izrādē, kas viņam neinteresē, ko viņš nejūt kā savu?

Tā kā sabiedrība paliek liberālāka, es domāju, ka teātris varētu iet pakāpeniski uz to, ka tiek pajautāts, vai aktieris grib to darīt. Jo, ja viņš dod to savu pozitīvo piekrišanu, tad dod arī daudz lielāku atdevi. Ja es pats esmu teicis to , tad viss – tad es arī piedalos. Tā piespiedu ielikšana izrādē veicina destruktīvu attieksmi pret radīšanas procesu. Man šķiet, tas būtu labs veids, kā komunicēt ar štata aktieriem – katram pajautāt, vai viņš grib piedalīties.

Tas izjauktu ierasto teātra kārtību.

Jā, bet tas, manuprāt, veicinātu to, ka biežāk iznāktu izrādes-veiksmes. Ja aktieris uz katru iestudējumu ietu ar pārliecību par to, ko viņš dara. Protams, no tā teātris arī varētu izvērtēt, ar kuriem aktieriem grib sadarboties, ar kuriem nē.

Kuram ir galvenā atbildība par izrādi? Ja izrāde, piemēram, tiek rādīta nesagatavota, tas ir režisora vai varbūt teātra vadības uzdevums – to redzēt un kontrolēt?

Abu. Viņu kopdarbs. Režisoram pret sevi – saprast, vai viņš ir vai nav izdarījis. Mākslinieciskais vadītājs no malas to var palīdzēt saprast un izvērtēt. Vairāki cilvēki spēj objektīvāk pieņemt to lēmumu. Ja būtu tāds viens diktators, kurš visu lemtu, – nedomāju, ka tas būtu labi. Bet aktieriem gan labāk nejautāt, jo viņi vienmēr saka, ka viss ir slikti. (smejas) Man patīk, ka iznāk arī sliktas izrādes. Mūsuprāt, sliktas. Ar mūsuprāt es domāju teātra vides cilvēkus. Jo bieži kādam skatītājam to vienkārši vajag. Lai gan – kas ir sliktas izrādes? Nevajag tādās kategorijās runāt.

No vienas puses, tas ir mākslinieku radošā ceļa meklējums, var attīstīt māksliniecisko kolektīvu. No otras puses – vai tas ir godīgi pret skatītāju?

Mūsdienu patērētājsabiedrībā nav. (smejas) Bet, ja teātris godīgi, no sirds piedāvā kaut ko, tad skatītājs atkal var godīgi tomēr mēģināt sataustīt tur kaut ko priekš sevis. Tas varbūt neatbilst viņa gaumei, standartiem, bet tik un tā var skatītāju bagātināt. Ja grib, lai vienmēr pilnīgi saskan, tad varbūt jāņem TV pults, bet, ja gribas veidot sarunu ar teātri, tad var būt arī tā, ka nesaskan. Bet tas nenozīmē, ka teātris var spļaut skatītājam virsū un saņemt pieņemšanu. Tā ir jūtīga, trausla, cieņpilna komunikācija.

Par ko, tavuprāt, vajadzētu runāt teātrī? Kas būtu jāaizskar?

Vajadzētu runāt par vērtībām, par pamatiem, uz kuriem būvēt savu dzīvi, par drosmīgiem cilvēkiem, par kļūdām un piedošanu, par ikdienu un attiecībām, par būtisko.

Teātrim būtu jāreaģē uz aktuālajiem procesiem?

Ja ir režisori, kurus šie procesi neatstāj vienaldzīgus, tad, jā, noteikti. Protams, ar varu nevienu nepiespiedīsi. Bet man prieks, ka ir tādi režisori, kuri grib reaģēt uz to, kas notiek. Viņiem nav ieroču, lai šautu, bet viņi grib runāt par to, rosināt domāt, diskutēt.

Un kā tu sevi redzi teātrī pēc 20 gadiem? Tev ir sava vīzija?

Radošu, labā formā, aktīvu, veselīgi ambiciozu, sievišķīgu, mīlošu. Un tas, vai es būšu uz skatuves vai skatītāju zālē, tad vairs nav tik būtiski.

Ievas Aniņas profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt