Eva Škenderska 05.07.2014

AKTIERIS RUNĀ: Kaspars Aniņš

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Pastāsti savu stāstu par aktieriem! Kāpēc skatuve un kāpēc aktiermākslas studijas?

Kaspars Aniņš: Es jau apskatīju iepriekš tavas intervijas un tad domāju, ko es vēl tādu varētu pateikt, kas nav pateikts, jo pārsvarā visiem viens un tas pats – tā lielos vilcienos. Bet tā arī bija, ka nejauši. Kad es mācījos vidusskolā, mocīju to 12. klasi, es vispār nezināju, ko es gribu. Mazākās klasēs es biju domājis, ka būšu arhitekts, pēc tam – jurists. Visu ko domāju, bet līdz reālai darīšanai tā arī nekur netiku. Jā, man vienmēr patika skatīties filmas, iet uz teātri, bet man nebija tādas ilūzijas, ka es varētu būt aktieris. Vidusskolu beidzot, man nebija ne mazākās vēlmes vispār kaut kur doties, es domāju, ka nekur nestāšos. Kad biju nolicis eksāmenus, nebija tā, ka būtu sācis gatavoties, lai sniegtu dokumentus kādā augstskolā. Biju domājis, ka iešu kaut kur strādāt un viss. Bet es biju prieka pēc sācis spēlēt amatierteātrī – tīri aiz gara laika, forša kompānija un tā. Kaut kā sanāca, ka tajā gadā tieši uzņēma aktierus... Kāpēc nepamēģināt? Un arī tiku iekšā.

Aktieriem iestājpārbaudījumi jau vien ir īsts piedzīvojums. Nav kā citās augstskolās, kad pietiek ar dokumentu iesniegšanu.

Jā, bet galīgi nebija tā, ka es būtu aizgājis supergatavs uz iestājpārbaudījumiem. Es vispār brīnos, kā mani tur paņēma. Jo tas viss bija diezgan pazemojoši un drausmīgi. (smejas) Piemēram, pirmajā kārtā mums bija jāsagatavo dzejas darbs, proza un fabula. Es pat neatceros, ko es tur biju izvēlējies, bet dzejolim es ar mokām noskaitīju pirmo pantiņu, sajaucu pusi, divas vai trīs reizes lūdzu, lai man ļauj sākt no sākuma, kamēr viņiem apnika un lika ķerties pie prozas. Tur es biju sagatavojis vienu no Po stāstiem, bet pēdējā mirklī pārdomāju. Es uzkāpu uz tās skatuvītes, domāju sākt to Po un pēkšņi pārdomāju. Sāku stāstīt kaut ko no tā, ko es biju iepriekš taisījis amatierteātrī. Tur mani ātri pārtrauca un teica – labi, pietiek, kāp lejā, tagad fabulu. Sāku stāstīt to fabulu, ko es biju ļoti aptuveni paskatījies. Izrādījās, ka Aina Matīsa to fabulu zina perfekti no galvas – vārds vārdā! Viņa mani pēc katriem diviem vārdiem apstādināja un izlaboja, un lika sākt vēlreiz. Tas bija šausmīgi! (smejas)

Kā tu vērtē aktiermākslas studijas? Ko var iemācīties to četru gadu laikā un kas nāk tikai ar reālu praksi?

Tas jau arī nāk – nāk reāla prakse. To jau mēs paši nenovērtējām studiju laikā – ko mums tur dod darīt, tās lomas, kuras mēs dabūjam spēlēt studiju laikā. Pēc tam, kad tu nonāc teātrī, ko tu dabū spēlēt pirmos gadus – kalpi, dejotāji fonā. Bet studiju laikā tu spēlē klasiku, galvenās lomās – tādas lietas, par kurām aktieri pēc tam visu mūžu sapņo. To varēja vairāk novērtēt. Bet pa lielam tas viss jau bija no paša atkarīgs – ko kurš grib darīt, cik daudz katrs ir gatavs strādāt. Ja tu gribēji strādāt – ar tevi strādāja. Ar citu vairāk, ar citu mazāk, jo tāpat jau katram pedagogam izvirzās kaut kādi savi favorīti, izrietot no katra spējām. Piemēram, ar tiem, kuriem Dievs devis balss talantu, vokālie pedagogi, protams, vairāk grib stādāt. Mēs ar Rihardu (Jakovelu), piemēram, bijām tajā kategorijā, kas nedzied vispār – kurli, mēmi, nevaroši, nu nekādi! Ātri mūs ielika tajā plauktiņā. (smejas) Bet man ļoti gribējās dziedāt. Un es tur cīnījos kā dulls. Patstāvīgi plinkšķināju klavieres, mācījos tos gabaliņus, tad jau pedagogi to novērtē un arī tev pievēršas.

Skifla grupa Nacionālā teātra izrādē „Divu kungu kalps” (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Aktierim ir jāmāk dziedāt, dejot? Tam ir jānāk līdzi komplektā?

Atkarībā no tā, kāds aktieris tu gribi būt. Ja gribi spēlēt galvenās lomas mūziklos, tad ir, protams, jāmāk dziedāt. Bet vispār jau nē! Lai spēlētu dramatiskās lomas, tas nav jāmāk obligāti. Un arī ne jau visi, kas māk dziedāt, māk tās dziedāšanas prasmes izmantot ārpus mūzikla. Teātrī jau var jebkuru defektu pārvērst par efektu! Var pilnīgi šķībi nodziedāt mīlas dziesmu dramatiskā izrādē, bet tas vienalga derēs. Ne jau visi cilvēki, kas te tagad ravē dobes, baigi skaisti dzied. (Ar Kasparu tiekamies Esplanādes parkā – E. Š.) Bet, piemēram, ja tas kungs gribētu meitenei atzīties mīlestībā, viņš varētu nodziedāt pilnīgi šķībi kaut kādu Zīlīti, un tas būtu skaisti! Ja to uzliktu uz skatuves, tas arī vienalga būtu skaisti.

Kā radās Gapoljeri? Tas ir studiju laika projekts? (Muzikālajā apvienībā Gapoljeri spēlē trīs šī kursa aktieri – Kaspars Aniņš, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs – E. Š.)

Jā! Tas sākās ar Kristianu, kurš otrajā kursā atklāja sevī šo savu spēju, talantu. (smejas) Tad trešajā kursā jau mēs ar Arti Drozdovu pieslēdzāmies. Tā viss sāka veidoties. Man šķiet, tas arī vairāk rādās no tā, ka ne jau visu, ko tu gribi, tu varēji studiju laikā tā parādīt. Nē, nu varēja jau, bet ne jau visu gluži vajadzēja rādīt un likt priekšā pedagogiem. Tādu mūziku eksāmenā nespēlēsi.

Aktieru studijas ir tāda bohēma? Vai tas ir tikai mīts?

Nu tas arī ir no katra paša atkarīgs. Bet principā, jā. (smejas) Es nezinu, kā ir tagad, kad ir sataisīts jaunais Zirgu Pasts, bet vecajā Zirgu Pasta ēkā bija diezgan traki, jā.

Kā ir mainījies tavs priekšstats par teātri?

Man likās, ka tas ir daudz vienkāršāk. Man nebija arī tādas ilūzijas, ka tā ir tikai medusmaize, tāpat jau bija skaidrs, ka ir kaut kāds darbs, kas ir jāizdara, bet, ka ir jāstrādā tik daudz, to es nezināju. Kad sākas studijas, tu saproti, ka brīvā laika vispār vairs nav. Pats īsti nesaproti, par kuru laiku esi paspējis pazaudēt visus draugus ārpus kursa robežām un kāpēc savu ģimeni redzi divas reizes gadā.

Bet par pašu aktiera profesiju – to, kā tiek radīta loma, veidota izrāde – tas viss nāca kā pārsteigums?

Man pat tagad vēl nav tāda konkrēta veida tam, kā es strādāju, kā es pieeju lomai. Katrreiz tie ir jauni meklējumi. Tie noteikumi mainās visu laiku – kāda ir režisora iecere, kāda ir izrādes stilistika. Tas viss ietekmē. Studiju laikā jau, lai arī pie katra pedagoga tas, protams, ir nedaudz savādāk, bet ir viena tā skola, ko māca. Mums gan palaimējās – piemēram, bija viesrežisors, kurš pasniedza delartiskās komēdijas pamatus un iestudēja ar mums izrādi. Tad mēs dabūjām arī ko citu redzēt – kā strādāt, kā veidot lomas. Bet principā tie veidi un skolas ir, vai, cik daudz. Tik lasi, skaties un mācies.

Kādam ir jābūt aktierim? Ir tādas konkrētas īpašības, kas tiešām palīdz šajā profesijā?

Nav. Tāpēc, ka nekas nav tik viennozīmīgi. Piemēram, no vienas puses var teikt, ka aktierim ir jābūt gatavam uz visu, jābūt kā baltai lapai, uz kuras režisors var izpausties, jādara viss, ko režisors liek. Bet no otras puses – kāpēc? Tas ir arī viens no jautājumiem, par kuru es domāju, ar kuru savā ziņā cīnos. Jo aktieris arī ir mākslinieks. Arī aktierim, manuprāt, ir jābūt kaut kādām vēlmēm, mērķiem un ideāliem – kādas viņš grib redzēt savas lomas, kā viņš strādā, kas viņam ir svarīgs. Tas ir normāli, ja kaut kas nepatīk vai kaut ko nevari izdarīt. No lomām atteikties, manuprāt, arī ir tikai normāli. Esmu to darījis un nenožēloju nevienu reizi, kad esmu atteicies no kādas lomas. Katrs cilvēks ir unikāls. Man nešķiet, ka katram būtu jāspēj izdarīt pilnīgi visu.

Tu neesi štata aktieris. Vai uztver to kā priekšrocību? Vari tātad atteikties no lomas.

Ir savi plusi, ir savi mīnusi. Ja man nebūtu ģimenes, par ko rūpēties, es droši vien varētu mierīgi dzīvot visu dzīvi ārštatā. Brīvs cilvēks, daru, ko gribu. Protams, ka ir arī forši, ka lielais, varenais Nacionālais teātris tev zvana un prasa – vai tu vari tad un tad, lūdzu, pasaki, vai tu visur vari, ja nē, tad mēs domāsim kaut ko; laicīgi atsūta visus plānus. (smejas) Ja esi štatā, katru dienu pieej pie dēļa un redzi, ka tev jābūt tur un tur, un tu nevari pateikt neko, ir jābūt. Bet štatā toties ir kaut kāda garantija, ka būs darbs.

Projekta Tests ietvaros jūs veidojāt izrādi-lekciju vidusskolēniem „Kas ir teātris?”. Kā tu tagad formulētu – kas ir teātris? Kāpēc cilvēkiem vajadzētu iet uz teātri?

Mēs jau tur projekta ietvaros strīdējāmies, jo nevar tā pateikt – kas ir teātris. Tas ir ļoti plašs jēdziens.

Bet kas tev pašam ir teātris?

Tīri man pašam ārpus tā rāmja „darbs” teātris ir lieliska platforma, kur dalīties un runāt par lietām, kas ir svarīgas man un citiem. Man, piemēram, šķiet, ka reālā dzīve ir daudz interesantāka nekā teātris. Te, parkā, ir daudz foršāk nekā teātrī. Bet tas, ko tu vari izdarīt teātrī iekšā, ir tas, ka vari uzkāpt uz skatuves un pateikt visiem cilvēkiem, cik parkā ir forši.

Madara Botmane un Kaspars Aniņš Nacionālā teātra izrādē „Pieaugušie” (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Izrādē „Pieaugušie” jūs runājat par to posmu dzīvē, kad ir jau svarīgi redzēt, cik daudz ir sasniegts, cik ir padarīts. Arī aktieriem noteikti ir svarīga pašapliecināšanās?

Protams. Kuram gan to negribas? Aktierim arī. Man pašam ir tā sajūta, ka man tikai viss tā lēnā garā sākas. Es esmu tāds lēnais divplāksnis. Tāpēc man laikam arī ir tik viegli ar Valteru Sīli sastrādāties. Es nezinu, kā viņam ar mani, ceru, ka viņam arī. (smejas) Man patīk, ka man dod laiku, jo es tā ļoti lēni paceļos gaisā. Jāteic arī paldies visiem tiem teātrī, kas dod tās iespējas aizvien vairāk un vairāk.

Kas ir tavas mīļākās lomas, izrādes no tā, kas ir jau padarīts?

No tā, kas padarīts, „Divu kungu kalps” ir topā. Tāpēc ka tur arī ļoti daudz kas sakrita no tā, ko man jau ilgāku laiku gribējās darīt, ko es arī studiju laikā nebiju dabūjis darīt – tā izārdīties. Pēkšņi tas viss bija vienā iestudējumā! Man vienmēr ir patikušas raksturlomas, patikuši aktieri, kas spēj spilgti strādāt ar raksturiem un formu. Man bija iespēja to izmēģināt ar Alfiju – gana sāpīgi un fiziski smagi, bet ļoti interesanti, jo, ja ir cilvēki, kam tas patīk, tas rada vēl lielāku to prieku spēlēt. Tad var arī gāzties gar zemi un nedomāt, ka sāpēs. Tāpat ir arī ar skiflu. Jau Gapoljeros spēlējot, man radās pastiprināta interese par tiem mūzikas žanriem un laiku, kad sāk formēties pamati popmūzikai, rokmūzikai – visai tai mūzikai, kas skan mūsdienās. Un te arī – viss tas mūzikas spektrs tajā izrādē ir iekšā. Līdz ar to arī mūzikas ziņā es varēju piepildīt kaut kādus savus sapņus. Tāpēc tā izrāde man ir mīļa un svarīga.

Vai ir kāda loma, par kuru tu pats apzinies – nu nav izdevies!

Vispār jau laikam aktieri cenšas ātri to aizmirst un aizmirst arī laikam. Kaut kas jau katrā lomā nesanāk, bet... Es pats nezinu! Es saku – es esmu jau aizmirsis. (smejas)

Ir kāda loma, ko tu tagad gribētu nospēlēt? Kāds konkrēts autors, kas tevi interesē?

Es nevaru tā pateikt. Ļoti daudz ko! Varbūt gluži ne jebko, bet man ļoti daudz kas patīk un interesē.

Varbūt ir kāds režisors, ar kuru gribētu strādāt kopā?

Tims Bērtons? Man tagad, nākamajā sezonā, laikam būs tā laime strādāt kopā ar Kirilu Serebreņņikovu. Tas varētu būt interesanti. Es gribētu vēl pastrādāt kopā ar Elmāru Seņkovu. Man patīk strādāt kopā ar Valteru Sīli, strādāšu arī nākamajā sezonā. Vispār es esmu ļoti priecīgs, ka mana paaudze šobrīd Nacionālajā teātrī ir plaši pārstāvēta. Gan ar savas paaudzes aktieriem, gan režisoriem ir ļoti viegli sastrādāties, jo ir viegli saprasties, runāt par vienām un tām pašām lietām.

Teātrī ir kaut kāda barjera starp dažādām paaudzēm?

Kā kolēģi un trupa visi jau ir vairāk vai mazāk draudzīgi savā starpā un vienoti. Nevarētu teikt, ka ir jāizjūt kaut kāds spiediens – tas ir tas jaunais, ko viņš te saprot. Vienkārši ar savu paaudzi vairāk sakrīt intereses, skatījums uz dzīvi, ir vieglāk saprasties, runājot par lietām, par ko runā, iestudējot izrādi. Arī gaume tomēr paaudžu starpā atšķiras. Bet tas ir labi. Ir jābūt dažādiem cilvēkiem. Ir arī labi, ka citreiz kāds no vecākās paaudzes tomēr pasaka – ko jūs tur darāt? Mēs saprotam, ka esat jauni un jums ir savas lietas, bet, vai jums tas tiešām liekas labi, ko jūs tur darāt? Un tad mēs padomājam, ka varbūt, jā, viņiem ir taisnība un ir vērts pārdomāt kaut kādas savas vērtības un savu gaumes izjūtu.

Tev ir kāds mīļāks teātra žanrs, stilistika?

Es nezinu, kāpēc, bet es kaut kā jūtos drošāk un labāk, spēlējot raksturus. Un raksturs pārsvarā ir tomēr attiecināms uz komēdiju. Cilvēkam uzreiz ir smieklīgi, interesanti, kad kāds ir tā pa īstam pārvērties, vairs nav viņš pats. Man pašam vismaz tā ir. Ja es redzu uz skatuves uztaisītu tādu riktīgu tēlu, tā, ka tas vairs nav tas kolēģis, ko es satieku teātra gaitenī, bet kas pilnīgi cits, tad tas, ja ne gluži izraisa smieklus, tad smaidu gan. Smiekli atbrīvo, tāpēc laikam arī labāk jūtos komēdijās.

Bet komēdija patiesībā, man liekas, ir sarežģītākais žanrs.

Jā, bet man patīk izaicinājumi.

Kaspars Aniņš Alfija lomā izrādē "Divu kungu kalps. Anno 1963" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Ārpus darba arī skaties savu kolēģu, kursabiedru izrādes?

Ar katru gadu aizvien mazāk, bet es noveļu vainu uz slodzi. Ir ļoti daudz izrāžu sakrājies, ko es gribētu redzēt. Bet šī sezona bija stipri aizņemta. Un, ja vēl gribas atlicināt kaut nedaudz laika katru vakaru savai ģimenei, tad man praktiski vispār vairs neatliek brīva laika, lai aizietu apskatīties kādu izrādi. Bet es to noteikti izdarīšu nākošajā sezonā. Tad nebūs tik traki, cerams.

Bet aktierim jau vajag slodzi, lai trenētu aktieriskos muskuļus.

Jā! Viennozīmīgi. Ja nav darba, tad ātri var atslābt. Es to arī jūtu pēc katras vasaras, kad ir tie divi vai viens mēnesis starpā. Uzreiz atkal jūties kā tāds amatieris, domā – kā tas ir jādara? Bet, kad sāc darboties, atkal aiziet.

Kā ir ar kritiku, skatītāju atsauksmēm – lasi, interesējies?

Periodiski. Es tagad, sezonas beigās, izskrēju tā cauri gan komentāriem, gan recenzijām. Recenzijas jau biežāk sanāk apskatīties, jo parasti mums visas saliek pie dēļa. Ej skatīties, cikos ir mēģinājums, un maliņā jau redzi to recenziju. Desmit reizes ieskatoties darba plānā, tu jau arī sāc nojaust, par ko ir recenzija. Bet vispār labāk jau laikam ir neskatīties, ko cilvēki raksta. Lai ierakstītu kaut kādu anonīmu komentāru kaut kur, sevišķi liela māksla jau nav vajadzīga. Cilvēks tam var pieiet ļoti bezatbildīgi. Un parasti cilvēks tā arī dara. Kaut ko lasot, skatoties, parasti drīzāk ir sāpīgi nekā patīkami. Tad – kāpēc to darīt? Sezonas beigās, kad viss jau garām, viss jau nospēlēts, tad var izlasīt.

Kas ir tavi galvenie kritiķi? Kuru atzinums, ieteikumi tiek vairāk ņemti vērā?

Sieva. Tāpēc, ka tā ir barga kritika no sievas. Bet arī ļoti pareiza!

Viņa tomēr ir arī profesionāle.

Profesionāle, jā, un arī pasaka precīzi, pareizi, bez žēlastības. Kolēģi nekad nepateiks tik tieši, ka esi sadarījis galīgi slikti un pēc kā tas izskatās. Kolēģi šajā ziņā pārsvarā ir toleranti, pateiks – nu... bija jau ok. (smejas) Bet, manuprāt, aktierim savā ziņā ir jājūtas mīlētam un lutinātam – lai neiekristu kaut kādos kompleksos. Jo ar kompleksiem ir ļoti grūti strādāt. Ja vienīgi tā ir citādāka teātra pieeja, kad režisors spēj ar to visu manipulēt un spēlēties – izmantot kaut kādas aktiera vājības, kompleksus. Bet vispār, lai aktieris spētu kvalitatīvi strādāt un radīt, ir jābūt tomēr diezgan veselam cilvēkam.

Aktiera alga ir aplausi un ziedi mūsdienās? Kāpēc cilvēks vēl grib kļūt par aktieri, zinot, ka tas nav viegli, ka ir garas darba stundas, mazas algas?

Nezina jau! Nezina un netic! Tur jau tā lieta. Man tak teica, pirms es stājos iekšā, iestājpārbaudījumu laikā un vēl pēc tam, kad bijām paņemti, – pārdomājiet, ejiet prom, meklējiet ko citu. Taču netic neviens! Kā gan tam arī var noticēt, ja tev rāda ilūziju par to, kas ir aktieri. Jo redz jau... Parasts cilvēks, kas skatās kino, iet uz teātri, redz jau tikai to spožumu, to skaistumu. Neviens jau nerāda to aizmuguri, kas tam visam ir. Cik daudzi aktieri vispār nodzeras! Labi, kad viens otrs Holivudas aktieris nošaujas, aiziet bojā, tas jau nonāk līdz cilvēkiem. Bet to lielāko aktieru daļu, kas vienkārši strādā, iet, spēlē otrā plāna lomas, un labi, ja vēl otrā plāna lomas, dzīvo tā daudzus gadus... Par to jau neviens nezina. Bet tā ir, tādu ir ļoti daudz.

Jābūt ārkārtīgi lielam entuziasmam. Jāmīl teātris.

Jā. Man šķiet, ka tiklīdz sajūti kaut kādas šaubas, vai vajag būt teātrī, vai veidojas jau kaut kāds riebums pret teātri, uzreiz ir jāiet prom. Tur nav ko!

Kaspars Aniņš Pilu lomā Nacionālā teātra izrādē "Zeme un mīlestība" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Tu līdz šim neesi nožēlojis, ka es izvēlējies teātri?

Nē! Es varbūt esmu vienu otru reizi nožēlojis, ka es esmu piedalījies kādā attiecīgā projektā vai izrādē, bet tā kopumā neesmu. Bet es arī nezinu, vai es gribētu visu savu mūžu spēlēt teātrī.

Pieļauj, ka būs brīdis, kad mainīsi savu virzienu?

Jā! Es saku – man šķiet, ka pasaule ir daudz interesantāka par teātri.

Ir jau rezerves plāns?

Nu studiju laikā man likās, ka, ja man nekas neizdosies, es vienkārši aizbraukšu uz Jaunzēlandi, dzīvošu okeāna krastā salmu būdiņā, ēdīšu krabjus un audzēšu marihuānu. (smejas) Bet tagad – es nezinu. Ja grib, visu var! Vienkārši ir jābūt godīgam pret sevi. Ja saprotu vienā mirklī, ka tas vairs nav priekš manis, man nav, ko teikt, un uz to teātri iet nemaz negribas, tad labāk tiešām ir strādāt veikalā par pārdevēju. Tur vismaz ir konkrēts darbalaiks. Jāstrādā būs mazāk nekā teātrī, saņemsi apmēram tikpat, bet būs brīvais laiks.

Bet pārdevēja darbs savā ziņā ir rutīna.

Bet teātrī jau arī ir rutīna! Tā arī ir sava veida rutīna. Bet, ja tas darbs, tas teātris, ir mīļš un dārgs, tad jau to izjūt savādāk. Tāpat kā, nezinu, galdniekam – tā arī ir rutīna – visu laiku ar ēveli pa dēļiem dragāt. Bet, ja tev tas patīk, ja redzi to mērķi, kāpēc to dari, tad dari to ar prieku. Man šķiet, ka nav nekā bēdīgāka par cilvēku, kurš strādā nezināmu iemeslu dēļ, tikai tāpēc, ka, redz, kaut kas ir jāstrādā. Arī teātrī tādu cilvēku ir daudz. Varbūt gluži ne starp aktieriem, bet tā – pietiekoši daudz. Varbūt tad ir labāk darīt ko citu, un tāpēc es neieciklējos darīt šo darbu līdz mūža galam. Man vispār šķiet, ka vecumdienas vajag pavadīt, ceļojot, atpūšoties pie jūras, lasot grāmatas, nevis mokoties teātrī.

Bet, ja teātris tomēr paliek tavs, tev ir kāds sapnis vai vīzija, ko tu gribētu darīt un īstenot, piemēram, pēc 20 gadiem? Varbūt gribi nospēlēt kādu lielo lomu?

Godīgi sakot, man no tām lielajām lomām ir bail.

Romeo nekad neesi gribējis spēlēt?

Vo, Romeo, kā reiz, tiešām neesmu. Nē, nē, nē. Šekspīrs vispār ir tāda sarežģīta lieta. Tur, es nezinu, kam ir jāsastājas, lai priekš manis tas būtu izdevies gabals. Es vienkārši neredzu, kā to var uztaisīt. Bet tā – es ceru, ka teātris man vēl nebūs apriebies, ka es strādāšu, ka man dos iespēju strādāt. Ka vienkārši izdosies! Man, piemēram, patīk spēlēt arī maziņas lomiņas, jo tajā mazajā lomiņā režisors tev ir iedevis to tavu mazo, mazo mājiņu, kurā tu vari dzīvoties un izdarīt to, ko tu arī gribi izdarīt tās mazās lomiņas ietvaros. Tā ir diezgan fantastiska sajūta!

Aktieris domā par savu profesionālo attīstību? Cik svarīga ir izaugsme?

Jā. Piemēram, neuzkārties uz viena veida lomām, jo to sāk ļoti ātri izmantot teātrī. Tā, viņš māk izdarīt to, ok, labi, tagad to darīsi visu laiku. Piemēram, mums teātrī Grasbergs – nu forši, ka aktieris māk spēlēt kontrabasu. Lieliski! Bet, kad tas aiziet jau uz tādu ekspluatāciju, viņš jau pats, cilvēks, ir nelaimīgs. (smejas) Cik var! Tāpat arī es jūtu šosezon, pēc „Divu kungu kalpa” – hm, vajadzētu cilvēku, kurš māk ģitāru spēlēt... eu, bet mums taču ir! Ņemam viņu ciet! Tāpēc ir svarīgi neapstāties pie sasniegtā, visu laiku mācīties, atklāt sevī jaunas šķautnes.

Domāt par saviem aktieriem, viņu izaugsmi un attīstību – tas ir arī teātra vadības uzdevums?

Teātrī jau arī tāda uzņēmējdarbība sākas. Kā jau vadība redz un grib izmantot savu trupu. Var jau vienkārši žmiegt, kamēr izžmiedz visu, kas ir, bet var arī radīt apstākļus un dot iespēju. Man šķiet, ka mums, Nacionālajā teātrī, principā jau domā par to, lai varētu kaut kā augt.

Mārtiņš Upenieks un Kaspars Aniņš Nacionālā teātra izrādē "Satisfakcija" (2013) // Foto – Dagmāra Legante

Nacionālo teātri izjūti kā savu teātri? Redzi sevi tajā bildē?

Jā! Man ļoti patīk. Es jau studiju laikā nezināju, kur būšu... Lai gan tas bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka lielākā iespēja ir tikt Nacionālajā teātrī, jo sākotnēji mēs skaitījāmies Nacionāla teātra kurss. Bet nebija tā sajūta, ka es noteikti gribētu tur un citur nekur. Biju faktiski gatavs strādāt jebkur. Izņemot Daugavpili vai Liepāju – tik tālu es nebūtu bijis gatavs doties. Bet tagad, kad šajā teātrī ir būts, man ļoti patīk. Kā – tak Latvijas Nacionālais teātris! Tas jau vien ir kaut kas!

Tas vārds nacionālais tomēr nes sev kaut ko līdzi?

Jā! Priekš manis, jā. Tas ir mūsu Nacionālais teātris.

Un kāds, tavuprāt, ir Nacionālā teātra uzdevums? Šim teātrim ir citādāks vai papildus virsuzdevums nekā citiem teātriem?

Jā, protams!

Būtu jāiestudē vairāk latviešu autoru darbi?

Es nedomāju, ka vairāk. Pietiek ar vienu latviešu klasiku, vienu latviešu autora iestudējumu repertuārā. Bet to arī Nacionālais teātris dara. Un man prieks, ka dara! Bet tikai pilnībā ieciklēties uz to – tas atkal notrulinātu trupu. Vajag dažādību – vajag klasiku, vajag ko modernu, vajag noķert arī pasaules vēsmas. Teātris ir spiests domāt par daudz ko. Un arī aktieris! Ir jāsaprot, ka Latvija nesastāv tikai no diviem miljoniem Kasparu Aniņu, kam ir vienāda gaume, vienādas vēlmes. Cilvēki ir ļoti dažādi.

Kaspara Aniņa profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt