Eva Škenderska 22.07.2014

AKTIERIS RUNĀ: Juris Jope

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Pastāsti, kā un kāpēc teātris!

Juris Jope: Tas bija tāds spontāns lēmums. Skolas laikā es aktīvi sportoju un mani interesēja datori. Ja man kāds 12. klasē kaut vai vēl eksāmenu laikā būtu jautājis, vai es ietu mācīties uz Kultūras akadēmiju, es noteikti atbildētu – nē. Bet kaut kā tomēr izdomāju aiziet uz iestājpārbaudījumiem. Biju jau pat iestājies datorinženierijā LU un datorprogrammēšanā RTU, bet atnācu šeit, izgāju tās četras kārtas, tiku iekšā un apmēram trešajā kursā sapratu, kur es atrodos. Un tad, kad sapratu, kur es atrodos un ko es daru, tad arī sapratu – jā, šī ir pareizā izvēle. Tāda veiksmes spēle sanāca.

Kā mainījās tavs priekšstats par aktiera profesiju studiju laikā un tagad, kad jau strādā teātrī?

Ļoti, ļoti krasi mainījās. Bet man liekas, ka Kultūras akadēmijā mēs nemācāmies profesiju kā tādu, jo tie četri gadi ir par maz. Mēs uztaisām tādus aizmetnīšus, attīstoties dažādos punktos, bet pašu profesiju mācāmies teātrī uz skatuves. Man vispār ir izveidojies priekšstats, ka mēs esam ienākuši teātrī tādā laikā, kad te ir nesalīdzināmi lielāks konveijers. Tiek taisītas ļoti daudzas izrādes – labas un arī ne tik labas, un es sapratu, ka, lai būtu teātrī štatā, ir šausmīgi jāmīl tā profesija un jārēķinās ar to, ka redzēt ārā dienas gaismu faktiski nesanāks. Es zināju, ka šī ir grūta profesija, bet nebiju tomēr domājis, ka tik laikietilpīga. Ja tu esi teātrī, tad tu esi teātrī. Ļoti maz laika atliek kaut kam citam ārpus teātra.

Jaunie aktieri ir gatavi uztvert teātri kā dzīvesveidu?

Es domāju, ka aktieris kā profesija jau ir dzīvesveids. Katrai profesijai ir sava specifika. Nostatot teātri pret tādu biroja darbu, ir ļoti atšķirīgs grafiks. Tad, kad visi normāli cilvēki sestdienās, svētdienās atpūšas, tu tieši strādā, un, kad citi strādā, tu vari atpūsties.

Kādas, tavuprāt, ir štata aktiera priekšrocības?

Protams, ir patīkami, ka piederi kādam konkrētam teātrim. Manā gadījumā tā jau trīs gadus ir štata vieta Nacionālajā teātrī. Ārštata aktieris tomēr ir nemitīgos meklējumos. Esot štatā, var rēķināties, ka vismaz būs kaut kāds darbs. Bet, no otras puses, es arī apskaužu tādu ārštata aktieri, kas var atļauties plānot savu laiku un strādāt dažādos teātros – spēlēt dažādos spēles laukumos. Sevišķi, ja viņš ir pieprasīts. Mums tomēr primāri ir jārēķinās ar to, kas ir šeit, un tad tikai var darīt citas lietas. Es gan it kā daudz ko esmu savienojis ar teātri – ir dažādi koncerti, tagad mācos arī Mūzikas akadēmijā, tikko pabeidzu pirmo kursu. Ja tu esi labs aktieris vai kaut kādā noteiktā ampluā vajadzīgs teātrim, tad drīzāk labāk būt tieši brīvmāksliniekam.

Jolanta Strikaite – Marija, Tonijs – Juris Jope Liepājas teātra izrādē "Vestsaidas stāsts" (2010) // Foto – Ziedonis Safronovs

Tu esi Nacionālā teātra aktieris. Tev ir svarīgi būt piederīgam tieši šim teātrim? Tas, ka šis ir Latvijas Nacionālais teātris, nes tādu papildu sajūtu, papildu uzdevumu?

Es esmu studiju gados ārštatā arī paspēlējis Liepājas teātrī, kāpis uz Dailes teātra skatuves. Mani tas nosaukums nekādi neietekmē – manuprāt, tas ir tikai nosaukums. Teātris kā tāds man ļoti patīk – ļoti patīkams kolektīvs, labas telpas. Ja man jautātu, vai es gribētu būt citā teātrī, tad laikam jau nē. No Latvijas teātriem šis ir tas īstais. Ja es tēmētu uz dramatiskā aktiera vietu, tad tas droši vien būtu Jaunais Rīgas teātris, kur es gribētu spēlēt. Bet mans ampluā – par laimi vai diemžēl – ir tomēr muzikālo izrāžu aktieris. Tādu mani šeit paņēma un tikai tāpēc paņēma – lai izpaustos muzikālajās izrādēs.

Tev ir labs vokāls, tagad arī studē Mūzikas akadēmijā. Nebiji domājis iepriekš par karjeru mūzikā? Vai arī dziedošie aktieri šķita kas vilinošāks?

Vispār jau es mācos Mūzikas akadēmijā, lai nebūtu aktieris. Es tēmēju uz operu, jo laikam slikts ir tas kareivis, kas negrib būt ģenerālis, slikts ir tas mūziķis, kas negribētu pamēģināt mūzikas augstāko formu – klasisko mūziku. Tagad, iestājoties Mūzikas akadēmijā, es mēģinu pabraukt vienu pieturu uz priekšu tuvāk operai. Bet tur vēl tāls ceļš ejams, tāpēc, kamēr man dod darbu šeit, es vēl būšu šeit, bet pa lielam – ja man izdosies, tad es vairs nebūšu teātrī.

Vēl vidusskolā vēlējies studēt datorinženieriju, bet tagad – akadēmiskā mūzika. Plašs diapazons.

Tas tikai pierāda to, cik jaunam cilvēkam ir grūti izvēlēties to ceļu, kas ejams. Kad nokļūsti tur, kur visu laiku esi gribējis nokļūt, ne vienmēr pēc tam ir tā sajūta, ka tas ir tas, ko gribi, un negūsti to īsto piepildījumu. Mēs jau nezinām, kā ir tur, kur mēs neesam. Tāpat arī ar operu – es neuzzināšu, vai tur ir labi, kamēr tur nebūšu ticis.

Teātris lika kaut kādā veidā vilties?

Nē, tā nebija vilšanās, lai arī, protams, viss izrādījās pilnīgi citādāk, nekā sākumā bija licies. Bet, ņemot vērā, ka 90 procentos gadījumu es spēlēju tikai muzikālajās izrādēs un muzikālajos projektos, tad arī negribas palikt uz vietas. Ir jāmēģina attīstīties, iet uz priekšu. Kā jau teicu – ja grib būt un strādāt teātrī, tad ir ļoti jāmīl šī profesija. Vai es esmu gatavs šo profesiju tik ļoti mīlēt – tas man vēl ir neatbildēts jautājums.

Bet tevi pašu interesē arī cita teātra niša un forma – teātris ārpus muzikālajām izrādēm?

Protams, jā. Man pa lielam bijusi tikai viena tāda kārtīga psiholoģiskā teātra loma kā dramatiskajam aktierim, par ko es tos gados tomēr mācījos. Tas bija diplomdarbā. Bet teātrī, ņemot vērā, ka trupa ir ļoti liela un priekšā gaidīja tāda pamatīga trīsdesmitgadnieku arkāde, kas arī vēl grib spēlēt un spēlēt, man tādu izdevību, neskaitot trešā plāna lomas, nav bijis. Tikai un vienīgi muzikālās izrādes.

Juris Jope (centrā) Nacionālā teātra izrādē "Leo. Pēdējā bohēma" (2010) // Foto – Gunārs Janaitis

Bet tas būtu teātra uzdevums – domāt par saviem aktieriem un viņu izaugsmi? Vai arī teātris var atļauties izmantot savu aktieri tikai vienā ampluā, ielikt konkrētā kastītē?

Es domāju, ka nav. Tagad jau aktierus arī štancē tādā konveijerā. Teātris, manuprāt, mūsdienās diemžēl arī ir vairāk bizness un izklaide. Teātris vairs nav tāds, kāds agrāk, kādu to cēla mūsu priekšteči. Katram aktierim ir savi jājamzirdziņi, un no aktiera paša jau noteikti atkarīgs, vai viņš parāda savus talantus, kvalitātes un spējas – ko viņš var un ko viņš nevar izdarīt. Protams, tā ir arī liela laimes spēle – vai tevi redz režisors, redz producents, redz direktors un ieliek attiecīgā projektā. Es domāju, ka mūsdienās teātris, paņemot kādu štatā, uzņemas atbildību tikai par to, ka dod darbu. Kāds tas darbs – te atkal atgriežamies pie tā, ka, ja tu mīli savu profesiju, tad arī to trešo plānu darīsi ar degošām acīm.

Ko, tavuprāt, teātrim vajadzētu dot skatītājam? Kādam optimāli būtu jābūt teātra uzdevumam?

Man liekas, ka pamatā teātrim jābūt sabiedrību audzinošam. Varbūt banāli skan, bet lai cilvēks, atnākot uz teātri, tomēr kļūtu kaut par drusciņu labāks. Lai redz sevi no malas, gūst ko vairāk par vienkāršām izklaidēm, kā tas bieži vien, skatoties uz repertuāru, tomēr teātrī notiek.

Piedāvājums jau nerodas bez pieprasījuma.

Jā, pareizi. Un nav jau arī tā, ka tiek štancēti tikai kases gabali. Teātris, par vadību runājot, cīnās, kā var. Viņi saprot – lai uztaisītu vienu tādu izrādi, kādai vajadzētu būt labai teātra izrādei, ir jāuztaisa trīs dziedošas, dejojošas izrādes. Es tagad negribu saukt konkrēti, kuras trīs izrādes ir jāuztaisa, lai, piemēram, uztaisītu „Voiceku” vai „Mirušās dvēseles”, bet tās tas ir. Vienkārši ir tādi laiki, jo viss ir pieejams – televīzija, internets. Viss tiek padots priekšā. Diemžēl teātrim ir jāiet uz izklaides pusi, lai cilvēki vispār nāktu. Būs, protams, sava cilvēku grupa, kas nāks uz teātri vienmēr un nāks uz dažādām izrādēm, bet teātrim ir arī jāpelna nauda, lai varētu maksāt algas.

Tā vispār ir zināma teātra traģika: no vienas puses, jārada māksla, no otras – jāizpilda plāns.

Jā! Diemžēl. Es vispār ar tādu skaudību klausos, ko stāsta vecākie kolēģi – Dumpis, Jakovļevs, Norenbergs – par agrākiem laikiem. Cik izrāžu bijis sezonā, kā braukuši viesizrādes, kā tika sagaidīti un uzņemti. Protams, tādu laiku vairs nebūs, bet diemžēl ir tā sajūta, ka teātris ir tāds liels konveijers, un tad, dod Dievs, lai tajā konveijerā šad un tad notiek pareizā ķīmija starp māksliniekiem un skatītājiem un rodas kas tiešām labs.

Kas ir labs teātris?

Kad režisoram ir skaidra doma, aktierim ir skaidrs, ko ar to darīt, un skatītājiem, noskatoties izrādi, ir skaidrs, kas tiek pateikts. Kad tiek gūts kas paliekošs, kas vairāk par ikdienišķu komēdiju.

Atskatoties uz pavadīto laiku teātrī, kas ir mīļākās un veiksmīgākās lomas, izrādes?

Nevarētu jau teikt, ka neesmu spēlējusi neko labu, kam ir laba pēcgarša. Jo, ja tu dari daudz, bet beigās nav līdzvērtīga pēcgarša par to visu, tad arī kaut kas vairs nav kārtībā. Tāds atskaites punkts, kas man kā cilvēkam un aktierim ir daudz devis, ir „Vestsaidas stāsts” Liepājas teātrī, kur man bija iespēja saspēlēties ar toreiz nesen teātrī ienākušo Klaipēdas kursu, kas, manuprāt, ir ļoti labs kurss. Runājot par Nacionālo teātri, tad ļoti negaidīti pirmajā sezonā man atnāca Kvazimodo „Parīzes Dievmātes katedrālē”, kas man kā jaunam, zaļam aktierim bija liels izaicinājums un iespēja sevi pierādīt. Ne tikai kā aktierim, bet arī vokālā ziņā. No vienas puses, tas jau ir baigi forši – apzināties, ka nav nemaz tik daudzi, kas to var apvienot, jo, runājot par Kvazimodo, tur jau nav tikai jāstāv un jādzied, ir tomēr jāveido arī loma. Bet, no otras puses, es tomēr mācījos nevis muzikālā teātra, bet dramatiskā teātra aktieros, un šo pusi man nav dota iespēja izgaršot. Tāpēc es domāju – ja es šeit tikai dziedu muzikālajos projektos, tad kāpēc man to nedarīt par daudz lielāku naudu un augstākā līmenī?

Opera ir prestižāka?

Tā ir lielāka skatuve. Manuprāt, latvietim lielāka iespēja atsperties kaut kur tālāk ir no operas skatuves, nevis kā dramatiskajam aktierim.

Juris Jope Kvazimodo lomā Nacionālā teātra izrādē "Parīzes Dievmātes katedrāle" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Tu esi ambiciozs? Tev ir svarīgi, lai tevi pamana ārpus Latvijas skatuves?

Tas atkal jau ir tas teiciens par karavīru un ģenerāli. Tas būtu, protams, ļoti patīkami – uzkāpt uz operas skatuves arī kādā citā valstī. Bet līdz tam man vēl ir tāls ceļš ejams. Jau mācoties pirmajā kursā Mūzikas akadēmijā, es esmu sapratis, ka klasiskā mūzika ir tāds smalks juveliera darbs. Tur vai nu ir, vai nav. Un, ja arī ir, tad tam visam pamatā ir ļoti liela veiksme. Bet tas jau ir svarīgi visur mākslā – satikt pareizos cilvēkus pareizajā laikā. Bet, atgriežoties pie tām veiksmēm, protams, jāatzīmē iepazīšanās ar Raimondu Paulu. Man personīgi ļoti tuva bija koncertprogramma „Vēja ziedi” ar Paula mūziku un Imanta Ziedoņa dzeju. Ziedonis ir arī viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem. Pēc šiem koncertiem vienmēr bija tāda laba pēcgarša. Arī Zigmāra Liepiņa „Lāčplēsis” man bija liels izaicinājums. Tā kā ir pāris punkti šajos gados, par ko ir tiešām gandarījums. Teātrī man patiesībā ir ļoti daudz projektu – apmēram piecas izrādes sezonā. Ar savu kursu mēs kopā spēlējam arī bērnu izrādi „Sudraba slidas”, kas ir ļoti patīkams projekts no cilvēciskā viedokļa.

Spēlēt bērnu izrādē gan nav arī vienkāršs uzdevums. Bērni ir neprognozējami skatītāji.

Jā, arī neprognozējami. Turklāt bērns jau ir skatītājs, kurš, ja nepatiks, tad to arī izrādīs, nevis pieklājīgi atsēdēs to izrādi un pēc tam vēl aplaudēs.

Vai ir kāda loma, kas nākusi sevišķi grūti?

Grūtības jau sagādāja arī tās izrādes, kuras es iepriekš minēju. Es teikšu tā – man ļoti patīk strādāt ar režisoru, ja režisors ar mani mēģinājumu procesā kārtīgi strādā. Bet man ir tāda sajūta, ka kopš diplomdarbu laika tā pa lielam man neviens režisors nav pieskāries. Pat spēlējot galvenās lomas, nav bijis tas dialogs ar režisoru, kādam, manuprāt, tam būtu jābūt. Es nesaku, ka būtu strādājis ar sliktiem režisoriem. Tā galīgi nav! Taču ir tā sajūta, ka nav bijis tāds īsts kopdarbs ar režisoru.

Varbūt ir kāds konkrēts režisors, ar ko tu vēlētos kopā strādāt?

Lai arī diplomdarbā mums gāja kā pa celmiem, es ļoti gribu atkal sadarboties ar Regnāru Vaivaru. Viņš, ir tieši tāds režisors, kas ar aktieri ļoti daudz strādā. Man liekas, Regnārs vispār ir tāds mūžīgas enerģijas cilvēks, kas var strādāt dienas un naktis. Diplomdarbu laikā mēs varbūt nebijām gatavi strādāt tik daudz, bet tagad, pēc trim gadiem teātrī, es saku, ka labāk gribu tādu režisoru, kurš strādā ar materiālu tik daudz, līdz pašam paliek slikti. Manuprāt, ļoti veiksmīga sadarbība diplomdarbu laikā mums bija arī ar Māru Ķimeli, iestudējot Vampilova lugu „Vasaras rīts”. Viņai ir arī kardināli cits stils. Man patīk, ka viņa aktieri it kā palaiž brīvībā, bet tajā pašā laikā pasaka ļoti konkrētas lietas – iedod atskaites punktu, parāda skaidru savu vīziju, kas pēc tam palīdz aktierim pašam tālāk strādāt un radīt. Jo nevajadzētu būt arī tā, ka aktieris ir tikai izpildītājs. Aktierim jābūt arī radītājam. Taču to var izdarīt tad, ja režisoram tiešām ir pilnībā skaidrs tas izvēlētais virziens, ar ko es diemžēl neesmu bieži saskāries.

Vai ir kāda loma, ko tu gribētu nospēlēt tieši kā dramatiskā teātra aktieris?

Es esmu domājis par daudz ko, taču tagad, esot tādā pārejas punktā, es vairāk domāju uz priekšu. Tagad, ja es gribu kaut ko nospēlēt, tad tas jau ir attiecībā uz operu.

Ko tu vēlētos nospēlēt uz operas skatuves?

Man ir visas iespējas kļūt par dramatisko tenoru. Tā ir balskārta, kam pasaulē ir liels deficīts. Te lomu, kas mani interesē, ir ļoti daudz. Piemēram, Rūdolfs Pučīni „Bohēmā” vai Kalafs „Turandotā”, arī Hermanis Čaikovska „Pīķa dāmā” un Kanio „Pajaci”. Šo operu libreti ir ģeniāli, bet mūzika – mūzikas kā tādas augstākā forma. Ne velti tā ir pasaules klasika, ko nemitīgi spēlē! Atpakaļ es tiešām vairs negribu skatīties, domājot par dramatiskā teātra lomām. Es skatos uz priekšu.

Kāda ir tava optimālā vīzija par sevi uz skatuves pēc 20 gadiem?

Labi, nebūšu tradicionālais latvietis, lēkšu augstāk. Tas būtu Metropolitēns, La Scala. Katrā ziņā es sevi redzu uz operas skatuves.

Kam, tavuprāt, ir jāpiemīt aktierim vai vispār māksliniekam? Ir kādas konkrētas īpašības, kas palīdz darbam uz skatuves?

Mērķtiecība. Vajadzīgs stingrs raksturs un lielas darba spējas, jo profesija it nemaz nav viegla. Pārliecība par visu, ko dari. Arī harisma, skatuviskā pievilcība – kaut kas tāds, kas tevi padara interesantu skatītāju acīs. Saka jau, ka talants ir tikai pieci procenti no visa, pārējais ir smags darbs. Es arī domāju – ja daudz strādā, turklāt strādā pēc vislabākās sirdsapziņas, agrāk vai vēlāk būtu jāizdodas. Lai arī, protams, daudz ko izsaka veiksme.

Juris Jope (no kreisās) – Megars Nacionālā teātra izrādē "Zeme un mīlestība" (2012) // Foto – Gunārs Janaitis

Seko līdzi citu teātru sezonas notikumiem un skaties izrādes arī ārpus darba?

Jā, šad tad sanāk. Šī gan bija noslogota sezona, jo daudz mēģināju savienot arī visu ko ārpus teātra. Ar Raimondu Paulu izdevām disku, bija arī koncertprogrammas. Blakus arī visādi mazdarbiņi – tā es saucu haltūras. Bet katrā teātrī esmu redzējis pa kādai izrādei.

Droši vien pirms gadiem desmit nevarēji iedomāties, ka reiz būsi uz vienas skatuves ar Raimondu Paulu?

Nē, nē. Mēs tagad strādājam kopā četrus gadus, bet es arī pirms pieciem gadiem nevarēju vēl iedomāties, ka tā būs. Kad es otrajā kursā Edmunda Freiberga jubilejas koncertā mūsu teātrī biju uz vienas skatuves ar Jāni Lūsēnu, man jau likās, ka tas tāds neticamais veiksmes stāsts. Es atceros to sajūtu, kad pirmoreiz kāpu uz tās lielās skatuves – viss likās tik milzīgs, grandiozs! Bet, kad pirmoreiz uzkāpu uz operas skatuves, es sapratu, ka te, teātrī, vēl nekas nav milzīgs. (Smejas.)

Kā tu vispār vērtē aktieru haltūras vai, kā tu saki, mazdarbiņus?

Būtu labi, ja aktierim nebūtu tas viss jādara. Mēs ar vienu kolēģi tieši nesen par šo runājām, ka būtu ideāli, ja varētu strādāt un pelnīt naudu tikai teātrī vien. Bet apstākļi ir tādi, kādi ir. Nauda ir jāpelna, bet uz teātri, es domāju, pelnīt naudu reti kurš nāk. Ir, protams, projekti ārpus teātra, zem kuriem es droši parakstos un kas dažkārt sniedz vēl labāku pēcgaršu nekā dažas teātra izrādes. Bet runājot par dažādām pulveru reklāmām... Diemžēl tā tas ir, bet es domāju, ka ar uguni neatradīsi tādu aktieri, kuram to patīk darīt. Piemēram, vadīt pasākumus piedzērušiem cilvēkiem! Es esmu darījis visu ko – no kristībām līdz bērēm, no kāzām līdz visādām tematiskajām ballītēm, korporatīvajiem pasākumiem, bērnu ballītēm. Bet ka man tas patiktu? Nē, nepavisam! Es būtu gandarīts, ja varētu visu enerģiju veltīt tikai teātrim. Es zinu arī aktierus, kas principā neko tādu nedara.

Jo tas savā ziņā grauj arī aktiera profesijas prestižu?

Mums studiju laikā vispār aizliedza kaut ko darīt ārpus teātra, lai neuzspiestu nekādus štampus sev kā aktierim. Piemēram, aktierim nofilmējoties kādā seriālā, skatītājs viņu citādāk vairs nekad neredzēs. Kā kurš pasākums… Ir labi, kvalitatīvi pasākumi ar jēdzīgiem scenārijiem. Ir arī tādi pasākumi, kurus nemaz negribas atcerēties.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku – lasi, interesējies?

Jā, es šad tad palasu. Bet es esmu novērojis tendenci – ja kritiķis ar savu recenziju izrādi iznīcina, tad tas vēl nebūt nenozīmē, ka arī skatītājs nenāks. Es pats jau arī esmu dabūjis veselu spaini uz galvas attiecībā uz „Lāčplēsi”, turklāt no tādas dzeltenas preses. Es lasu, interesējos, bet nav tā, ka es baigi ietekmētos no tā. Protams, ja dari ar labu sirdsapziņu, bet pēc tam dabū iekšās, tad nav patīkami.

Ko tu uzskati par saviem galvenajiem kritiķiem? Kā viedoklis tev ir svarīgs?

Pirmkārt jau – pats sevi. Es gan katru uzklausu, bet paņemu to, ko no tā visa gribu paņemt. Jo dažkārt pēc izrādēm ir sajūta, ka visi zina, kā spēlēt un darīt labāk. (Smejas.)

Lai arī grasies manīt izvēlēto virzienu un vēlies izmēģināt spēkus uz citas skatuves dēļiem, izvēli par aktieriem tu taču nenožēlo?

Nē, tas man ir tikai devis. Es jau kardināli nemainu profesiju – tikai pāreju no vienas skatuves uz citu. Es nenožēloju ne aktieru studijas, ne teātrī nostrādātos trīs gadus. Es arī, godīgi sakot, nenožēloju visas tās haltūras un mazdarbiņus. Tā visa man ir bijusi tikai laba pieredze, no kā es esmu audzis kā cilvēks. Turklāt es arī neesmu attapies par vēlu, jo karjerai akadēmiskajā mūzikā šis ir tikai tas īstais laiks.

Jura Jopes profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt