Eva Škenderska 22.07.2014

AKTIERIS RUNĀ: Kristians Kareļins

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Sāksim ar standartjautājumu aktieriem – kā un kāpēc teātris?

Kristians Kareļins: Tāpēc, ka es biju par slinku, lai mācītos ko citu! Bet vispār visa mana ģimene daudzmaz ir saistīta ar mākslas sfēru. Es uzaugu šādā vidē. Skolā es astoņus gadus spēlēju futbolu, līdz dabūju traumas, bija viena sezona jāizlaiž, un man piedāvāja darbu operā, kur bija ļoti forši – darīju to, kas man patīk, nebija rutīnas, naudiņa nāca. Vidusskolas laikā man izglītība kā tāda nelikās svarīga. Es mācījos to, kas man patīk – vēsturi, ģeogrāfiju, bet tāda fizika, ķīmija, matemātika mani absolūti neinteresēja, un es tās arī nemācījos. Līdz ar to sanāca, ka vidusskolu beidzu tikai ar liecību, jo izkritu matemātikā. Man gan tā nelikās nekāda traģēdija, jo es darīju to, kas man patika, ņēmos pa un ap teātra sfēru. Bet tad apnika, ka draugi un vecāki saka – klau, Kristian, bet, kad tu beidzot mācīsies? Jo apkārt bija draugi-mediķi utt., bet es vienkārši dzīvojos. Nu labi – jāmācās! Paskatījos, ko vispār varu izvēlēties studēt, un sapratu, ka mani tā īsti nekas no tā neinteresē. Varbūt režija. Bija iespēja braukt uz Gitisu (Krievijas Teātra mākslas akadēmija), bet man kā ārzemniekam mācību maksa un dzīvošana Maskavā izrādījās nepaceļami dārga.

Vispār paldies par šo aktiera lietu jāsaka Valentīnam Maculēvičam, kurš man piedāvāja piedalīties vienā muzikālajā projektā. Bija savākti pilnīgi random cilvēki, forši pabraukājām apkārt pa Latviju. Pēc kāda laika Maculēvičs man atkal zvanīja ar tekstu – Kristian, sveicināti! Te Valentīns zvana. Es taisu izrādi. Vai tu gribētu piedalīties? Es saku – es padomāšu. Lai gan bija skaidrs, ka tur nav ko domāt! Tā mēs uztaisījām „Precējies nav miris”. Pēc tam bija piedāvājums iet uz Liepājas aktieru kursu, bet es nebiju pabeidzis savu vidusskolu, līdz ar to – nekā. Nākamajā gadā es aizgāju nokārtot to vidusskolas eksāmenu un iestājos aktieros.

Aizeju uz tiem iestājeksāmeniem – jāsagatavo dzeja, proza, fabula. Dzejoļa man nav. Fabulas man nav. Man ir proza – septiņi teikumi, ko es iemācījos pa ceļam tramvajā. Diezgan bezatbildīgi, bet tā doma bija tāda: ja iekļūšu aktieros – būs labi; ja neiekļūšu – būs vēl labāk. Man jautā to prozu, bet es zinu knapi septiņus teikumus. Ir sestais teikums līdz pusei, un Freiberga kungs saka – paldies, bet vai jūs tagad varētu to pastāstīt kā riebīgs vecis, lūdzu? Es saku – jā, varētu, bet man sākt no sākuma vai turpināt? Viņš saka – kā jums ērtāk. Es – tad es labāk sākšu no sākuma. Atkal jau tas sestais teikums, un prasa – vai vēl nejaukāk nevarētu? Atkal sāku no sākuma to pašu! Padziedāju vēl nedaudz, un man saka – paldies, ar jums mums viss ir skaidrs. Pirms manis viens džeks bija iekšā 12 minūtes, es biju maksimums trīs. Izeju ārā, zvanu Viesturam Kairišam, ar ko kopā strādāju operā, un jautāju – neprasi, kāpēc, bet es te stājos aktieros, un man pēc trim minūtēm pateica „Ar jums viss skaidrs”. Ko tas varētu nozīmēt? Viesturs teica, ka, loģiski, nekur neesmu ticis. Man tieši tajā dienā bija vārda diena, un es tā labi pasvinēju, jo zināju, ka tāpat neesmu ticis iekšā un nav jādomā par to nākamo kārtu. Nākamajā dienā nosvinējies un pilnīgi vienaldzīgs gāju uz to atlases kārtu, bet pieeju pie tā dēļa un redzu – esmu ticis tālāk. Nē, nu labi, tad ejam tālāk! Ja pirmajās trīs kārtas man vēl bija vienalga – būs vai nebūs, tad pēdējās divās jau bija sajūta – jātiek. Lai gan es zināju, ka pēc tam sāksies roltonu periods – naudas nebūs, visu laiku jāmācās. Taču sekoja četri forši gadi akadēmijā!

Kristians Kareļins Augusta lomā DDT izrādē "Kartupeļēdāji" (2012) // Publicitātes foto

Kā tev pašam šķiet – kāpēc tevi uzņēma?

Tā visa ir nejaušība. Nostrādā pirmais iespaids. Manuprāt, tur vienkārši ir vai nav. Ja es sēdētu komisijā, man nevajadzētu daudz, pietiktu ar pāris minūtēm, un es jau būtu sapratis – jā vai nē.

Kā tu vērtē aktiermākslas studijas? Cik daudz iemāca to četru gadu laikā, un cik daudz nāk ar reālu darbu teātrī?

Kad beidz akadēmiju, tev liekas, ka tu visi zini. Kad nokļūsti teātrī, tu saproti, ka neko nezini.

Un kurā brīdī saproti, kā pielietot to, kas tiek iedots studijās?

(Smejas.)

Vēl tātad ne?

Tas ir ļoti instinktīvi – visas šīs tehnikas lietas utt. Man tagad augustā piedāvāja braukt uz Tartu – tur no dažādām valstīm aktieri, režisori, dramaturgi stāstītu par savu profesiju. Es gan pateicu nē, lai gan es varētu braukt, jo es varu pateikt daudz. Varu skaisti muldēt, un varbūt man ticēs, bet sajēga patiesībā ir maza...

Kā ir mainījies tavs priekšstats par aktiera profesiju?

Tā īsti nekā. Man nekad nav bijušas nekādas ilūzijas par teātri. Iemesls tāds, ka esmu audzis teātra vidē. Es zināju šo virtuvi. Profesore Anita Garanča teica, lai eju uz Mūzikas akadēmiju uz vokālistiem, bet es negribēju, jo zināju arī to virtuvi. (Smejas.)

Teātra virtuve ir labāka?

Citādāka. Bet pagaidām man viss patīk. Ja es vēl reizēm nebūtu tik slinks, vairāk piešancētu, arī būtu citādāk. Bet tajā pašā laikā – vai tad man vēl tas patiktu?

Kur, tavuprāt, slēpjas aktiera profesijas vilinājums? Kāpēc nemainīgi aktieros ir tik liels konkurss?

Tas ir kaut kāds iekodētais ekshibicionisms. Pasaki, kurš normāls cilvēks līdīs uz skatuves, kur uz tevi skatās astoņi vai deviņi simti cilvēku? Nu kurš to darīs? Kāpēc? Ne tieša, bet kaut kāda saikne starp to mētelīšu virinātāju un aktieri ir.

Tātad tu gribēji, lai uz tevi skatās? Lai tevi redz tie astoņi simti?

Tobrīd, kad stājos, vēl ne, bet tagad gan. Pats, man liekas, tā pa īstam atvēros tikai tad, kad mēs ar čaļiem uztaisījām grupu (Gapoljeri).

Kristians Kareļins Nacionālā teātra izrādē "Divu kungu kalps" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Kāda ir grupas Gapoljeri leģenda?

Leģenda ir tāda, ka komunālajā dzīvoklī dzīvoja Romāns Bargais, Toms Liepājnieks, Kaspars Dumburs, Normunds Zālamans. Viss kurss maisījāmies pa to komunalku. Es pats tur nedzīvoju, bet tur vienkārši biju. Kādu vakaru virtuvē improvizējām, un Romāns bija ierakstījis vienu gabalu. Pēc tam nākamajā dienā deva paklausīties. Es saku – eu, baigi labs! Kas tas ir? Romāns – jūs ar Normi vakar! Tā tas viss kaut kā aizgāja.

Tā tu atklāji savu dzejdara talantu?

Kāds nu tur talants. Bet nekas jau no nekā nerodas. Ja ir, ko teikt, tad jāsaka. (Smejas.)

Tu neesi štata aktieris. Vai uztver to kā priekšrocību?

Ir savi plusi, ir savi mīnusi. Plusi ir tādi, ka es it kā varu atteikties no lomas. Es gan to nedaru, jo mums ir tik daudz to aktieru, ka jāķer katrs salmiņš. Es uzskatu, ka teātrī ir visu laiku jābūt apritē, lai tevi neaizmirst. Es varētu arī kādu gadu darīt kaut ko pilnīgi citu, bet tad es izkristu no teātra aprites. Pa to laiku jau ienāktu iekšā nākamais cilvēks, un es varētu būt ārā pavisam. Mīnuss ārštatam ir tas, ka nav stabilitātes. Ja es esmu štatā, tad zinu, ka ir vai nav man darbs, bet man ir cietā alga, ar kuru varu rēķināties, un varu, piemēram, droši īrēt dzīvokli.

Kā ir ar piederības sajūtu konkrētam teātrim?

Man tāda ir. Es sevi asociēju ar Nacīti (Nacionālo teātri). Mana ome spēlēja Nacionālajā teātrī. Es gan viņu ļoti maz atceros, bet, kad es jau kā students sāku maisīties pa teātri, tad kolēģi nāca klāt un teica – es pazinu tavu omi, atceros, kā tu tāds maziņš te biji. Tas ir interesanti, kā aprit kaut kāds loks. Tāpat arī man kādreiz operā bija mīļa izrāde „Parīzes Dievmātes katedrāle”, mana mamma tur spēlēja. Pagāja kaut kāds laiks, apritēja tas loks, un šo izrādi uzveda Nacionālajā teātrī, un tagad tajā spēlēju es.

Atskatoties uz jau padarīto teātrī, ko tu gribētu atzīmēt kā veiksmīgākos, mīļākos brīžus teātrī?

Tās pat nav konkrētas izrādes, drīzāk konkrēti brīži uz skatuves. Dīvainākā lieta ir tā, ka tad, kad tev pašam liekas, ka esi nospēlējis pilnīgi briesmīgi, ir kauna sajūta jau izrādes vidū un liekas, ka esi izrādē kaut kur pilnīgi pazaudējies, režisors tev saka – šī ir tava labākā reizē!

Kādam, tavuprāt, ir jābūt teātrim?

Pilnam jābūt!

Un ko teātrim vajadzētu darīt, piedāvāt, lai teātris būtu pilns? Kas vispār ir teātris?

Mums kopā ar Elmāru Seņkovu bija tāds projekts „Kas ir teātris?”, sapratām, ka tas ir jautājums, uz kuru atbildes var meklēt bezgalīgi...

Bet kas tev pašam ir teātris?

Man tas ir darbs. Varbūt tas ir citādāks darbs, bet darbs, kas man patīk un ko es daru ar prieku.

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku, skatītāju atsauksmēm – lasi, interesējies?

Reizēm jau palasu, kas, kā, ko raksta. Man patīk viena tendence. Reizēm lasi kritiku par izrādi, pie kuras pats esi strādājis, un brīnies, ko viņi tur ir redzējuši un saskatījuši. Nē, nu, ja viņi tur to saskata, lai saskata. Bet patiesībā tur vispār nekas tamlīdzīgs nav domāts. (Smejas.) Ja es būtu režisors, goda vārds, es kaut ko uztaisītu, pats līdz galam nesaprotot – ko, parādītu, tad ļautu kritiķim izstāstīt, ko viņš tur ir redzējis un saskatījis, jo viņam taču ir tāda izglītība, un pats tikai mātu ar galvu un teiktu – jā, jā, tā tas arī bija domāts. Bet – kā ir, tā ir. Jo nevar kritiķi bez teātra un teātris bez kritiķiem. Tā vienkārši ir. Ja nebūs neviena, kas komentēs, teātrim arī zudīs sava daļa burvības.

Katrīna Albuže un Kristians Kareļins DDT izrādē "Dienas varonis" (2014) // Foto – Inga Plūme

Kā novērtējums par tavu darbu tev ir svarīgs?

Ģimenes. Precīzāk – mammas, jo viņa zina un saprot šo jomu. Reizēm, kad zinu, ka tā izrāde nebūs laba, ka pats kaut ko neesmu izdarījis līdz galam vai kāds cits nav ko izdarījis, tad es neļauju viņai nākt skatīties.

Kas, tavuprāt, ir atbildīgs par nesagatavotām, nenostrādātām izrādēm?

Tas ir ļoti individuāli. Reizēm režisors, reizēm aktieri. Bet reizēm gribētos, lai pirms izrādes saka nevis „Izslēdziet savus mobilos telefonus”, bet arī – „Atslēdziet savu pārspīlēti kritisko skatījumu un domāšanu un vienkārši baudiet izrādi”.

Vai tev ir kāds režisors, ar ko gribētu kopā strādāt?

Dmitrijs Bertmans. Viņš gan ir operas režisors. Man bija iespēja operā strādāt kā viņa asistentam, un viņš mani arī nedaudz pavilka uz visu šo jomu. Vienkārši ir cilvēki, kas iedvesmo. Šis ir tas gadījums.

Tu esi ambiciozs aktieris?

Nē.

Bez ambīcijām teātrī izdzīvot var?

Redz, ka var.

Sapņu par lielajām lomām tev nav?

Ir, un kā vēl!

Ko tu gribi spēlēt?

Gribu spēlēt interesantas lomas labā dramaturģijā. Man ir svarīgi just, ka režisors man uzticas.

Neesi nožēlojis savu izvēli par aktieriem?

Nē! Kad es tikko beidzu akadēmiju, aizgāju uz teātri, skatījos visu lomu sarakstus sezonas sākumā un redzēju, ka man nav nekā. Tad bija sajūta – es četrus gadus esmu mācījies, bet tagad man nav nekā. Man uzreiz bija iespēja strādāt reklāmas aģentūrā, kur būtu laba alga, foršs darbs, bet sapratu – kāda velna pēc tad es tos četrus gadus mācījos, ja tagad gribu tik viegli padoties?

Tātad tu pietiekami mīli teātri, ja neesi to pametis, neskatoties uz mazajām algām, nestabilitāti...

Jā, protams. Ja es nemīlētu, tad es tiešām te nebūtu.

Kāda ir tava optimālā vīzija par tevi kā aktieri pēc divdesmit gadiem?

Es gribu, lai man neiestātos rutīna. Tas ir pats galvenais. Bet šis vairāk ir stāsts par personību, nevis aktieri. Ja būsi interesants, saistošs cilvēks, vari darīt jebko un izdosies...

Tev ir autoritātes teātrī, kas tevi iedvesmo?

Pirmie, kas nāk prātā ir Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs un Arturs Skrastiņš. Viņi ir fantastiski, un viņi ir personības!

Kristapa Kareļina profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • ... 20.09.2018

    Itkaa interesanti staasta,bet parak daudz raksta par savu saistibu ar radiniekiem teatra jomaa. Saak shkist, ka tieshi taadaa veidaa ticis aktieros.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt