Eva Škenderska 22.07.2014

AKTIERIS RUNĀ: Artis Drozdovs

Portreta foto – Dairis Aniņš

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Šobrīd vārds 2011. gada LKA absolventiem un viņu kursa vadītājam Edmundam Freibergam.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Pastāsti, kā nonāci līdz teātra skatuvei! Kāpēc aktiermākslas studijas?

Artis Drozdovs: Man tas viss bija diezgan apzināti. Kad man bērnībā jautāja, kas es gribu būt, kad būšu liels, es teicu – aktieris vai elektriķis. Abi mani vecāki ir mūziķi, un tā es pa to skatuvi visu laiku esmu maisījies. Skolas gados gan biju it kā visu šo aktiera lietu atmetis, jo likās, ka strādāt par aktieri – tā ir tāda ilūzija, ka tas nav nekas reāls. Bet pēdējā vidusskolas gadā tomēr sapratu, ka nekur citur jau mani tā īsti nevelk, ka aktieri ir tas, ko gribas. Tajā gadā, kad pabeidzu skolu, aktierus neuzņēma, un es iestājos Kultūras koledžā, studēju amatierteātra režiju un menedžmentu. Ā, un katram gadījumam vēl biju iestājies arī mājturības/amatniecības skolotājos. Ja nu kas! (Smejas.) Mācoties Kultūras koledžā, padzirdēju, ka notiek Dailes 9. studijas uzņemšana, taču tur mani pēdējā atlases kārtā nosijāja nost. Vēl kaut kad uzņēma aktierus arī akadēmijā, bet mani jau pirmajā kārtā izfīrēja. Un man likās – tad arī nav ko! Paralēli mācībām koledžā sāku strādāt Nacionālajā teātrī par gaismotāju. Man liekas, uz skatuves es praktiski visu esmu darījis – esmu bijis skatuvnieks, gaismotājs, skaņotājs. Tā es strādāju visas šīs tehniskās lietas teātrī, bija pagājuši jau kādi četri gadi kopš vidusskolas beigšanas, un man visa tā aktiera būšana bija pārgājusi. Taču uzņēma šo Freiberga kursu! Un es izdomāju, ka jāaiziet uz iestājpārbaudījumiem. Tā – lai vecumdienās nebūtu jānožēlo! Bet tā jau bija reize, kad es gāju atslābinājies un pilnīgi neko negaidot. Tikai ķeksīša pēc, ka esmu bijis.

Artis Drozdovs Anda lomā DDT izrādē "Kartupeļēdāji" (2012) // Publicitātes foto

Taču šoreiz tevi uzņēma! Tas nāca kā pārsteigums?

Jā, jā. Biju jau izplānojis savu dzīvi ārpus teātra, bet pēkšņi viss apgriežas par 180 grādiem. (Smejas.) Tā es ātri pateicu visām tām tehniskajām lietām nē, saprotot, ka tas nebūs apvienojams ar studijām.

Kā tev šķiet, kāpēc šoreiz tiki uzņemts?

Varbūt tieši tāpēc, ka es neko no tā visa negaidīju. Man nebija nekāda saspringuma, gāju tur pilnīgi brīvs. Tā tomēr ir arī baigā laimes spēle, jo tās cilvēku masas, kas tur iet... Var nospēlēt dažādi ārpusfaktori – pirmais iespaids, tavs noskaņojums tajā brīdī, žūrijas noskaņojums.

Kur, tavuprāt, slēpjas aktiera profesijas vilinājums? Kāpēc nemainīgi aktieros ir tik liels konkurss, zinot, ka šī profesija negarantē ne labu algu, ne pastāvīgu darbu...

Es nezinu. Man tas viss tomēr ir drusku citādāk, jo visu savu bērnību jau noblandījos pa visādām skatuvēm, arī pa Jelgavas teātri. Es neaizgāju tur kā balta lapa. Man līdz ar to arī nebija bezprātīga ilūzija par šo vidi. Es visu to jau biju redzējis. Bet, kad tu esi paķēris kaifu kādā brīdī, kad esi uz skatuves, tu uzsēdies uz tās adatas. Tāda sava veida narkotika.

Bet kaut kā taču studiju gados mainījās tavs priekšstats par teātri?

Jā. Bet par tādām profesionālām un tehniskām lietām, ne pašu vidi un sadzīvi.

Kā tu vērtē aktiermākslas studijas? Cik daudz aktiera profesijā var iemācīt augstskola?

Es domāju, ka var daudz. Un tas viss tur ir baigi forši! Ja es ietu tur mācīties otrreiz, tad tas droši vien būtu citādāk, jo, kad aizej tur tāds zaļš gurķis un, neko nesaprazdams, mēģini visu grābt... Ir ļoti jāprot pašam sistematizēt visu, ko tur dod. Daudz ir no paša atkarīgs – cik daudz tu spēj uzņemt un vai spēj saprast, kāpēc tev to dod. Jāatrod kaut kāda sistēma, nevis vienkārši visu akli jādara.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt aktierim? Kāds cilvēks var būt uz skatuves?

Viņš nedrīkst būt idiots – gan intelekta ziņā, gan vispār pa dzīvi. Tas ir pats galvenais, jo tīri tehniskas lietas ir iemācāmas. Ir jāspēj domāt, daudz ko pieņemt un saprast.

To, ka neesi štata aktieris, uztver kā priekšrocību vai trūkumu?

Tas ir duāli. Droši vien kaut kādā ziņā ārpus štata ir brīvība. Taču es to ļoti neizjūtu – tāpat pārsvarā visa mana dzīve norit Nacionālajā teātrī. Protams, esot štatā, pluss ir finansiālais apstāklis. Tāpat arī lomu sadalē štata aktieriem ir prioritāte. Neesmu gan bijis štatā, bet man liekas, ka štata vieta tomēr ir labāka. Gan stabilitātes ziņā, gan tāpēc, ka piederi konkrētam teātrim. Man tomēr ļoti vajag tādu piederības sajūtu. Es gan tā kā mēģinu uzskatīt, ka esmu piederīgs Nacionālajam teātrim.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Latgola.lv-2" (2014). Artis Drozdovs - pirmais no labās // Foto – Gunārs Janaitis

Atskatoties uz padarīto teātrī, ko tu gribētu atzīmēt kā savas veiksmes, neveiksmes teātrī?

Nevarētu teikt, ka es pēc akadēmijas būtu varējis tā baigi līdz mielēm izspēlēties. Tagad, pēdējā sezonā, kad taisījām „Divu kungu kalpu”, varēja vairāk izpausties. Tā vispār bija, pirmkārt, tāda forša uzticēšanās no Valtera (Sīļa) puses, otrkārt, mēs paši, visa skifla grupa, ļoti iedegāmies par to visu – rakāmies, pētījām, sēdējām studijā līdz vēlai naktij, vēl visa tā instrumentu taisīšana… Tā bija forša sastrādāšanās ar Valteru. Pats galvenais jau ir strādājot iekrist azartā, jo tad ir pilnīgi vienalga, cik stundas pavadi teātrī. Jo vairāk pavadi, jo ir arī labāk! Bet no studiju laika man laikam mīļākie darbi ir pie Māras Ķimeles un Regnāra Vaivara. Viņiem gan ir pilnīgi atšķirīgs darba stils. Pie Regnāra es „Skroderdienās” spēlēju Pindaku, kam pēc Blaumaņa ir laikam pāris teikumi. Sākumā, kad ieraudzīju lomu sadali, man bija tāds – tiešām Pindaks? (Smejas.) Man vispār akadēmijas laiks bija tāds tēvu un opīšu spēlēšanas laiks, jo biju viens no vecākajiem kursā. Es baigi gribēju tikt no tā vaļā, bet diplomdarbā Regnārs vēl ņem un iedod Pindaku. (Smejas.) Bet tā sajūta bija tāda tikai sākumā, jo, kad sākām strādāt, es tā iemīlējos tajā lomā. Man liekas, ka Pindaks ir labākā loma vispār „Skroderdienās”! Man Pindaks bija tikpat dzīvs un interesants kā jebkurš „Skorderdienu” galvenais varonis. Tā, man liekas, bija Regnāra galvenā doma – parādīt, ka jebkura loma ir svarīga un, ja grib, var visu izvilkt. Tas vispār ir ļoti svētīgi, ja režisors grib strādāt ar visām lomām, kas gan bieži nenotiek laika trūkuma dēļ.

Tev ir kādi konkrēti režisori, ar kuriem tu gribētu sastrādāties?

No paša pieredzes tie ir Regnārs Vaivars, Māra Ķimele, tagad arī Valters Sīlis. Ir jau, protams, režisori, kuru izrādēs redzi, ka viņi it kā runā par to tev tuvo tēmu, bet tā konkrēti...

Par ko tu gribi runāt teātrī?

Tas mainās līdz ar laiku, augot un mainoties pašam. Dažreiz ir tā, ka pamanu sabiedrībā kaut kādu tendenci, kas liekas vājprātīga, tad gribas par to cepties. Bet ne jau vienmēr tas sakrīt ar to, ko tev piedāvā. Tad vai nu tu mēģini ielikt to savu sāpi tajā izrādē, ko dod, vai arī mēģini atrast citu sāpi. (Smejas.)

Varbūt ir kāda konkrēta teātra niša, žanrs, kas tevi interesē?

Nē, man nav nekā tāda konkrēta. Viss, kas nāk, liek atkal no jauna mācīties un var būt interesanti. Es jau arī neesmu vēl tik daudz spēlējis, lai varētu sevi ielikt kādā konkrētā kastītē.

Neesot pastāvīgi nodarbinātam teātrī, nerodas sajūta, ka pamazām profesionālie muskuļi notrulinās?

Jā, jā, ļoti. Par laimi, tagad šī pēdējā sezona bija diezgan nodarbināta, visu laiku bija, ko darīt. Tas arī ir pats foršākais – ka ir, ko darīt. Taču vēl viena sezona iepriekš bija ļoti tukša, un tad, kad mēs augustā sākām strādāt pie „Titānika”, bet pusgadu nekas nebija darīts, likās, ka viss jāsāk no nulles, jo nav bijis treniņa. Visi saka – teātrī grūti, daudz jāstrādā. Jā, protams, ka grūti, bet kuram tad nav daudz jāstrādā? Man liekas, ka pats grūtākais tomēr ir tas, ko mums teica arī Edmunds Freibergs, – izturēt tos brīžus, kad nav, ko darīt.

Artis Drozdovs un Ģirts Liuziniks Nacionālā teātra izrādē "Titāniks" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Ko tu dari ārpus teātra? Ir Gapoljeri...

Ir Gapoljeri. Un arī daudz un dažādas praktiskas lietas – es dzīvē arī vispār esmu diezgan praktisks džeks. Praktiskās lietas savā ziņā ļauj arī tā labi atslēgties no teātra, paver citu pasauli.

Tu piekrīti tam, ko raksta jūsu kursa vadītājs Edmunds Freibergs, ka tev trūkst ambīciju teātrī?

Nē, es nepiekrītu. Man ambīcijas pašam priekš sevis ir, bet es tās varbūt nemēģinu ļoti afišēt vai bīdīt. Nezinu, vai savas bailības dēļ vai kā... Svarīgākais ir pašam priekš sevis nepalikt vienā punktā – ir jāiet uz priekšu, jāmācās, jādara. Ir jāizmanto tās izdevības, kas tiek dotas.

Skaties izrādes arī ārpus darba?

Es skatos, un man patīk skatīties un gribas redzēt. Jautājums, vai reizēm tam pietiek laika. Nav, piemēram, sanācis, bet ļoti gribas redzēt Riča (Riharda Jakovela) „Bask@tbolu” (Valmieras teātrī).

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku, skatītāju atsauksmēm – lasi, interesējies?

Man liekas, par mani neviens vēl nav rakstījis. Vismaz neesmu neko tādu lasījis, kur būtu dabūjis iekšās. (Smejas.) Bet es lasu, jā. Man liekas, kritika ir jāmēģina analizēt. Arī kritiķis, tāpat kā aktieris, var kļūdīties. Man arī patīk, ka kolēģi no malas kaut ko iesaka lomas izveidē. Nav tā, ka es to pieņemu kā obligātu patiesību, bet dažkārt ir vērts par to padomāt.

Izvēli par aktieriem tu katrā ziņā nenožēlo?

Nē, nepavisam! Es domāju, ka es arī esmu gana daudz jau ziedojis teātrim. (Smejas.) Būtu bijušas arī lietas, ko es būtu varējis darīt par daudz lielāku naudu.

Teātris savā ziņā arī ir ziedošanās, jo ir ļoti daudz kā tāda, ko varētu darīt par lielāku naudu un ar lielāku stabilitātes sajūtu.

Jā! Bet nav jau arī tā, ka šis ir vissūdīgākais darbs pasaulē. Tas ir ļoti skaists darbs! Strādājot pie lomām, tu pilnveido sevi, mācies, nepaliec stagnācijā. Arī kolektīvs teātrī ir fantastisks. Tāpat arī emocijas, ko var izjust uz skatuves. Tas viss ir to moku vērts!

Šeit izlasāma režisora un pedagoga Edmunda Freiberga vēstule 2011. gada LKA aktierkursa absolventiem

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt