Madara Lazdiņa 09.08.2014

AKTIERIS RUNĀ: MĀRTIŅŠ UPENIEKS

Portreta foto – Matīss Markovskis

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

 

Madara Lazdiņa: Kā tu nonāci līdz teātrim?

Mārtiņš Upenieks: Tas nebija apzināts lēmums. Laikam, kad redzi milzīgu pūli, kas tumsā un lietū dejo dubļos, jo uz skatuves spēlē pankroku ar vājprātīgiem dziesmu tekstiem, sāc aizdomāties, ka skatuve ir liels un varens spēks. Tas ir milzīgs rupors. Sagribēju būt augšā, nevis dubļos. Sāku ar ģitāru, audzēju matus, spēlēju grupā, šad tad skolā mēģināju novadīt kādu pasākumu, agrā bērnībā pierādīju pasaulei, ka matemātika nav un nebūs mana stiprā puse, daudz meloju... Gadu pēc vidusskolas nestudēju, gribēju sevi saistīt ar mūziku. Tad pavasarī nejauši aizbraucu līdzi vienai meitenei uz aktieru konsultācijām Zirgu pastā, tur kaut kas mani uzrunāja. Iesniedzu dokumentus tikai aktieros un pēc četru dienu iestājeksāmenu vājprāta nokļuvu Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kursā.

Vai tev pirms tam jau bija kāda saskare ar teātri?

Vienīgās izrādes, kuras skolas laikā noskatījos, ir „Mans nabaga Marats” un „Mēnesis uz laukiem” JRT. Jāatzīst, ka bija ļoti daudz iespēju, kuras es neizmantoju, lai apmeklētu teātri. Latviešu valodas un literatūras skolotāju bloks par to rūpējās.

Kā tavi radinieki uzņēma šo izvēli?

Manai ģimenei līdz šim ar teātri nebija nekāda sakara. Mamma, protams, priecājās. Viņa vienmēr ir atbalstījusi manas izvēles. It īpaši saistītas ar radošo nozari. Arī mana māsa tam ir pierādījums, šogad absolvē Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu.

Ļevs – Mārtiņš Upenieks un Boriss - Pēteris Galviņš Jāņa Mūrnieka LKA dilpomdarba izrādē "Divi brāļi" (2013) // Publicitātes foto

Kā atšķiras tie priekšstati, kādi tev par aktiera profesiju bija, stājoties augstskolā, un tagad - pēc studiju gadiem un pirmās nospēlētās sezonas?

Sākotnēji mana izpratne par profesiju aprobežojās ar teksta atcerēšanos, rekvizītu kaudzi un kostīmiem. Man noteikti likās, ka aktiera darbs ir vienkāršs... Tagad apzinos, ka tā ir ļoti atbildīga un brīžiem nežēlīga profesija. Jābūt stipram, vājos samaļ. Vienmēr jābūt formā. Vienmēr. Iedomājies, visi tie cilvēki ir nopirkuši biļetes, maksājuši naudu, ieplānojuši savu vakaru atnākt uz teātri, lai paskatītos, ko tu tur dari.

Saka – ja cilvēki iestājas Kultūras akadēmijā, viņi citiem cilvēkiem ir zuduši, cik daudz laika tas aizņem. Kā ir – vai ieguvumi atsver nosacītos zaudējumus, kurus radījis studiju laiks?

Tā ir profesija, kurā jābūt gatavam upurēt un no kaut kā atsacīties. Galvenokārt no sevis paša. Protams, personiskā dzīve cieš. Studiju laikā vajadzēja nogriezt matus... Atceros pirmo rudeni pēc absolvēšanas, kad ar kursa biedreni braukājāmies ar divriteņiem – viņa sajūsminājās, ka viņai pirmo gadu patīk rudens, es teicu, ka šis ir pirmais gads, kad mēs gaišā dienas laikā rudenī neesam telpās. Pirms studijām mums nebūtu ienācis prātā, ka rudens var būt arī ļoti skaists.

Kā tu vērtē savu pirmo nopietno sezonu uz skatuves?

Gads bija labs. Tāda pieredze – esmu pabijis trīs valsts teātros. Saticis un strādājis kopā ar tik daudz dažādiem cilvēkiem, ļoti daudz dažādu iespaidu, pārdomu, sapņu, arī sāpīgu un kritisku brīžu. Jāskatās, ko sola turpmākā sezonu, un jāattīsta vājās puses.

Kā tu domā, vai nokļūt kāda teātra štatā aktierim ir ieguvums vai zaudējums?

Es neesmu neviena teātra štatā, man ir grūti spriest no tām pozīcijām. Es kā ārštata aktieris saņemu vairāk par nospēlētu izrādi, bet man nav stabilu ienākumu un ar mani neviens nerēķinās. Iekšēji kā ārštata aktieris jūtos kā bārenis, kas ik pa laikam padzīvo dažādās ģimenēs. No vienas puses es gribētu, lai kāds teātris uzņemas rūpes par manu likteni, bet lielākoties novēroju, ka teātri par aktieriem nerūpējas. Vasilija Toporkova „Staņislavskis mēģinājumā” – tur ir lieliska rindkopa par šo tēmu. Krodera bibliotēkā stāv viens eksemplārs.

Bet ja tev no kāda teātra nāktu konkrēts piedāvājums kļūt par štata aktieri?

Esmu par to domājis, pagaidām šāds piedāvājums nav izskanējis. Ārštatā teorētiski ir sajūta, ka var atteikt, nepiedalīties visā, bet, kā jau iepriekš minēju - ar ārštata aktieri nerēķinās. Ja kāds no teātriem, kuros esmu pieaicināts strādāt, pēkšņi maina savu sezonas mēģinājumu plānu, tas izjauc manu darbu citos teātros. Esot štatā, tam nav nozīmes, strādā vienā teātrī un viss. Kamēr man  pietiks darba kā ārštata aktierim, par to neuztraukšos, laiks visu sakārtos.

Mārtiņš Egliens, Kaspars Aniņš un Mārtiņš Upenieks Nacionālā teātra izrādē "Satisfakcija" (2013) // Foto – Dagmāra Legante

Tev sanācis lielas izrādes spēlēt pirmajā sezonā. Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku?

Es esmu nocirtis sev saknē – nelasīt par sevi neko. Tas nenozīmē, ka neesmu spējīgs uztvert kritiku. Es apzinos, ka man tas traucē strādāt. Tas samaitā – gan labais, gan sliktais. Lai gan es esmu dzirdējis, ka ir aktieri, kuri izlasījuši kritiku un atraduši ko jaunu savai lomai. Ar mani tā nav. Es lasu kritikas par citām izrādēm, kuras esmu redzējis – salīdzināt domas, tas ir interesanti. Efross grāmatā „Profesija-režisors” plaši un interesanti izsakās par kritiku. Interesants piemērs - Čehovs par „Ķiršu dārza” iestudējumu Maskavas Dailes teātrī rakstīja, ka Staņislavskis  lugu pat izlasījis neesot. Ja to rakstīja Čehovs par Staņislavski, tad kāpēc kritiķis var teikt, ka ir sapratis „Ķiršu dārzu”? Varbūt Staņislavskis lugā saskatīja kaut ko citu? Kaut ko sev aktuālu? Literatūrai vieta ir grāmatu plauktā, bet izrādei uz skatuves. Grūti tādas lietas novērtēt. Objektivitāte ir praktiski neiespējama, un viedokļi par izrādi ir tikpat dažādi kā tās skatītāji.

Kā tev ar plāniem mācīties tālāk, piemēram, par režisoru?

Es gribētu studēt filmu aktiera darbu. Tas mani interesē. Darbs ar kameru. Jūtu, ka kameras priekšā palieku saspringts, grūti atbrīvoties. Es mēģināju turpināt studēt Kultūras Akadēmijas maģistrantūrā, bet paralēli darbam teātrī ir grūti būt klātesošam lekcijās, pārklājas laiki.

Kāda ir tava sapņu loma?

Man nepatīk apzīmējums – sapņu. Tas liek domāt par kaut ko nepiepildāmu. Man ir loma, kuru es gribētu nospēlēt – Pērs Gints. Un neticiet aktierim, kurš saka, ka viņam tādu lomu nav.

Kā ir ar režisoriem? Tu jau pie dažiem spilgtākajiem esi paspēlējis. Vai ir kāds režisors, pie kura tu vēl neesi spēlējis, bet noteikti gribētu?

Es laikam publiski neatzīšos, ja nu mēs nekad nesatiksimies. Es ticu, ka katram aktierim ir savi režisori un otrādi. Svarīgākais ir abpusēja uzticība, ja tās nav, tad process var būt sāpīgs.

Pastāsti, lūdzu, cik ļoti skola tevi sagatavoja reālajai dzīvei teātrī!

Nedomāju, ka studijas un darbu teātri var salīdzināt. Studentu darbiem ir cits mērķis – pedagoģiskais. Teātrī vajag mācēt pielāgoties un pastāvēt par sevi, lai izdzīvotu. To skola neiemāca. Smiļģis teica, ka jau studiju gados ir jābūt uz skatuves – kaut vai jātur lāpa, lai var sajust to kopumu, to teātra mehānismu. Es izjutu šo pieredzes trūkumu, piemēram, aizeju uz teātri un satieku pilnīgi svešu partneri – profesionālu aktieri ar pieredzi... Kā neapšaubīt sevi un dabūt dzīvu kontaktu, lai kopā uz skatuves starp abiem kaut kas notiek?

Tu jau gan to iezīmēji, bet kā ir iekļauties veselumā – kāda teātra trupā, kas sastrādājusies jau gadiem ilgi?

Teātra vidē ir ļoti specifisks mikroklimats. Īpaši teātros, kuros nav izteikta jauno aktieru plūsma. Es atceros, kā mums bija studijā, kad atnāca ERASMUS studenti vai brīvklausītāji. Cilvēki no „malas”. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņi spēja iekļauties un mēs viņus pieņēmām, kādu arī nepieņēmām. Es nezinu, kas tā par tādu ķīmiju ir, bet tas pats ir teātrī – tu sastopies ar šo ļoti īpašo mikroklimatu, grūti to noformulēt vārdos, lai tas neizklausītos stulbi.

Noslēgt ar kādu līgumu nenozīmē iekļauties. Es arī nepiedalos neviena teātra iekšējos procesos, es tikai ierodos mēģinājumā un izrādes dienā. Tas nav pietiekami. Par iekļaušanos ir pāragri spriest, tas jāprasa konkrētajai teātra trupai.

Anta Aizupe – Ezītis un Mārtiņš Upenieks – Lācēns "Dirty Deal Teatro" izrādē "Sen jau tā vajadzēja, Zaķi!" (2013) // Publicitātes foto

Kur tu sevi redzi pēc pieciem, desmit gadiem?

Attiecībā uz šo profesiju esmu devis sev trīs gadus pēc studiju beigšanas. Brīdi, kad tu saproti, ka jebkurā brīdi vari visu pamest, paliek daudz vieglāk. Es, protams, neesmu tāds cilvēks, kas neizdarīs savu darbu līdz galam, bet tā apziņa atvieglo.

Tev nešķiet, ka aktiera profesija ir ļoti nežēlīga? Vienu brīdi tu esi Kārlēns, nākamajā – saimē uz skatuves purini pušķi...

Es drīzāk teiktu – darba apstākļi ir nežēlīgi, jo atlīdzība par darbu ir neadekvāta. Ne tikai finansiālā. Ja labi maksā, tad uz daudz ko var pievērt acis, bet kāds vēl izmet, ka tu nekam nederi. Kad citiem ir brīvdienas, tad mēs strādājam, bet brīvs mēnesis vasarā? Tāda laime ir tikai mums un pedagogiem. Jāņem vērā arī tas, ka šajā profesijā strādā riska grupas cilvēki. Viņiem saknē ir konflikts ar sevi un dzīvi. Aktieris ķer kaifu no tā, ko tu sauc par nežēlīgu. Tas ir tāds glancēts mazohisms.

Ko tu izbaudi vairāk – mēģinājumu procesu vai izrādi?

Izrādes pārsvarā vienmēr izbaudu. Ja esmu apslimis vai negulējis, tad ir grūtāk, vairāk jāpiedomā, lai neviens nejustu smagumu. Mēģinājumos visinteresantākais ir izpēte, meklēšana. Es šaubos, vai mēģinājumu process ir domāts baudai, tas ir smags melnais darbs, kas jānoved līdz galam ierobežotā laikā. Savukārt pirmizrāde ir kā bērns, kas ir tikko kā sācis staigāt. Tu vēl nezini, kāda būs publika, kā viņi tevi pieņems, pats vēl neesi līdz galam pārliecināts...

Jā, bet šis ir tas jautājums par pirmizrādēm, kas kritiķiem pēdējā laikā ir ļoti aktuāls – bieži ir tā, ka izlaiž ārā burtiski negatavas izrādes. Protams, tas ir repertuāra teātra process, bet kritiķis, ja ir ieinteresēts, aizies uz teātri divas reizes, bet „parastais” skatītājs, kurš nopircis dārgu biļeti uz pirmizrādi?

Latvijā teātra biļetes nav dārgas. Pirmizrāde ir pirmā tikšanās ar skatītāju, tas notiek pirmo reizi. Pēc tam nākamie skatītāji – ar tiem jau drošāk, bet pirmajā reizē tu nezini, kurš te kuram kodīs. Aktieri iespēlējas, izrāde ieeļļojas, to dažādi sauc, es tur nesaskatu neko klīnisku, par ko vajadzētu satraukties. Normāls izrādes tapšanas process. Mēģinājumi nebeidzas pirmizrādes dienā. Labi veidota izrāde ar katru reizi aug, attīstās. Tādā veidā izrāde nekad nav gatava. Protams, var nefilozofēt, uzkāpt uz skatuves un vienkārši izdarīt savu darāmo, bet ar tādu aktieri nenotiks pārsteigumi un viņš diez vai lidos. Tās ir manas jaunā un nepieredzējušā aktiera subjektīvās domas. Pieņemu, ka laba trupa ar pieredzējušiem profesionāļiem visu var izdarīt tā, ka skatītāji aiz sajūsmas lauž krēslus. Arī skatītājs veido izrādi – tas, kādi viņi atnāk. Aktieris jūt, kāda enerģija valda zālē. Katra izrāde ir unikāla, nav vienas un tās pašas izrādes, tas katru reizi ir pilnīgi kaut kas cits un it kā tas pats. Šī ir viena no sarežģītākajām tēmām vispār šajā profesijā. Tiešām. Kā tas mehānisms darbojas – tu it kā dari vienu un to pašu, bet katru reizi par kaut ko citu, un katru reizi publika ir cita, un katru reizi tu esi cits, un partneris ir cits, un vienalga, kāds tev ir noskaņojums, ir jāaiziet un jāizdara. Kopš brīža, kad atveras priekškars, tev tur neviens vairs nevar palīdzēt, jātiek līdz beigām. Tas ir tā kā attiecībās, pirmā tikšanās pirmizrādē – tās ir attiecības. Tu nedrīksti to čakarēt. Tajā pašā laikā nedrīkst čakarēt tevi – paskaties, ar kādu sajūtu tu nāc uz izrādi – ja tu nāc noguris, samocīts, domā par to, kas vēl vakarā jādara... Ja tas skatītājs nāk ar prieku, tad notiek tā pozitīvā enerģijas apmaiņa un viss ir kārtībā. Tās drūmās darba dienas, kad viss liekas smags un velk uz leju... Aktieris nekad negrib halturēt, vienmēr grib atdot visu labāko, bet tas dažreiz paliek kaut kur gaisā karājoties.

Mārtiņš Upenieks – Lembs Valmieras Drāmas teātra izrādē "Siltumnīca" (2014) // Foto – Matīss Markovskis

Kā ir būt advokātam savām lomām?

Nedrīkst nosodīt savu tēlu, ja viņš ir slikts, tad jāmeklē labais un otrādi. Nedrīkst arī baidīties parādīt savas sliktās puses. Man tā ir problēma, pie kuras strādāju. Nevar vienmēr būt labiņš. Man šķiet, ka šis ir aktiera meistarības putukrējums, jo nospēlēt sliktu – tas nav sarežģīti, bet nospēlēt sliktu tā, ka skatītājs iemīl, man šķiet tā ir ļoti augsta pilotāža. Lieliski piemēri ir Kristofs Valcs filmā „Bēdīgi slavenie mērgļi”, Hīta Ledžera Džokers vai Entonija Hopkinsa Hanibals Lekters, ģeniāli aktierdarbi. Es nezinu, vai es atbildēju uz jautājumu. Nekritizēju to, ko es spēlēju. Nedomāju – viņš ir labs vai slikts. Nemēģinu nodefinēt tēlu, ielikt rāmjos, mēģinu iemīlēties un katrā lomā atrast sevi.

Nav noslēpums, ka aktiera alga ir puķes un aplausi, visiem zināms, ka ir grūti, bet vienalga augstskolā uz aktieriem ir viens no vislielākajiem konkursiem. Kā tu domā, kas ir tas fenomems, kas izraisa cilvēkos vēlmi to darīt?

Esmu četrus gadus izmācījies akadēmijā un nevaru teikt, ka esmu sapratis profesiju, nē. Kad es stājos LKA, man nebija ne jausmas, kas ir teātris. Domāju, ka tas tā ir 95% jauniešu, kas stājas – kaut kāds romantisks priekšstats, sajūta par to visu, kaut kas idealizēts, bet tā tas gluži nav.

Ir aizvadīta lieliska sezona. Kā tu domā, kas ir tava panākumu atslēga? Kas ir tas noslēpums, kāpēc vieni aktieri izsitas, bet par citiem mēs nekad neko nedzirdēsim?

Ir kaut kāds veiksmes koeficents. Kā zvaignes sakrīt. Nekad neko nevar paredzēt. Ir aktieri, kas atveras ap 30 gadu vecumu, ap 40… Kārlis Sebris? Ko viņš līdz tam spēlēja? Trešo kučieri? Cik viņam bija gadu, kad kāds beidzot viņu ievēroja? Kurš viņu nezina tagad? Vai, teiksim, Eduards Pāvuls, kuram palūdza no aktieru studijas aiziet un nākt kā brīvklausītājam. Viņam bija lielas, vējā aprautas strādnieka plaukstas, bet Smiļģis paņēma viņu kā Romeo. Viņa pirmā lielā loma. Pāvuls domāja, ka par viņu ņirgājas un grib atrast iemeslu, lai viņu izmestu no teātra. Viņš bija jauns un labi uz skatuves izskatījās kopā ar Viju Artmani, tagad viņš ir latviešu teātra leģenda. Tu nekad nevari zināt – tas, kas ir šobrīd, spīd un mirdz, un ir tas īstais, pēc gada varbūt nebūs. Paskaties, kas notiek apkārt. Par aktiera izaugsmi ir vērts spriest ilgākā laika periodā, kad var salīdzināt lomas. Šodien jāņem vērā, ka ir tāds laiks, kad aktieri īsti nav vajadzīgi. Pirms gadiem 15 - 20, kad teātros vispār nebija jauno aktieru, tad visus, kas nāca, ņēma teātrī, katrs tika izspēlēties, audzēt ādu, pieredzi, praksi. Tagad – ja tev ir trīs lomas sezonā ar tekstu, tad tas jau ir daudz un var mēģināt turēt līmeni, bet, lai tā meistarība augtu, vajag četras, piecas lomas, vajag mēnesī vairāk nekā reizes piecas noiet pa skatuvi. Tāda profesija – vajag būt kustībā.

Man prieks salīdzināt, kāds tavs kurss ir tagad, salīdzinot ar to, kādus jūs redzēju kursadarbos...

Tas ir labi, ka tu tā saki, jo tas nozīmē, ka aktieris aug, viņš attīstās, un, ja tas nenotiktu, tad, vajadzētu mainīt profesiju. Ja tā izaugsme notiek, tas ir tikai apsveicami.

Mārtiņš Upenieks – Lavriks JRT izrādē "Peldošie-ceļojošie" (2014) // Foto – Ansis Starks

Kāda atšķirība ir – spēlēt valsts teātrī vai nevalstiskajā teātrī? Vai tas tev kaut ko ietekmē kā aktierim?

Man bija svarīgi strādāt valsts teātrī. Aktieris iegūst citu statusu. Pats jutos labāk, pašapziņa aug. Nevalstiskajos teātros tu visu dari pats, un viss ir uz tavu atbildību, kas arī ir veselīgi personības izaugsmei, bet visu laiku tā nevar - nākt uz mēģinājumu un tērēt dārgo laiku, lai savāktu telpu, jo kāds cits nav izdarījis savu darbu. Ja tu izgāzies nevalstiskajā teātrī, tas tik tālu un skaļi neskanēs, bet, ja uztaisīsi ko labu, cilvēki nāks skatīties. Jaunajiem māksliniekiem pateicīgi darba apstākļi, tur var tā neiespringt, daudz brīvāk justies. Agrāk domāju, ka tur ir iespējas vairāk eksperimentēt, bet tagad liekas, ka arī nevalstiskajiem teātriem ir tendence tuvoties lielo teātru principiem repertuāra veidošanā.

Kā pašam ar teātra skatīšanos?

Regulāri skatos izrādes. Ir problēma atsvešināties. Es nevaru atslābināties izrādes laikā, visu laiku domāju, kas man patīk, kas nē, visu laiku funktierēju. Tas pats sāk notikt ar filmām. Profesionālais kretīnisms, tā to laikam sauc.

Jā. Un no kuriem aktieriem tu iedvesmojies?

Man ir tā laime ar viņiem kopā strādāt. Mani neinteresē kruts aktieris vai režisors, ja viņš pēc dabas ir kretīns. Mani lielākie iedvesmotāji ir ārkārtīgi vienkārši un sirsnīgi cilvēki, katrs ar savu nelielo, bet šai profesijai tik noderīgo dīvainuma dzirksti.

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

„Mārtiņš Upenieks. Labi izskatās, pievilcīgs, ar ironisku dzirksteli acīs. Un spēj raudāt īstas asaras. Amplitūda ļoti laba, darba spējas tāpat. Piemīt ironija un labs humors. Viņam piestāvēs gan naivs puika, gan cinisks pavedējs vai izaicinošs protestētājs, bet ir viss nepieciešamais varoņa un mīlētāja potenciāls, jo viņā ir dziļums un emocionalitāte, turklāt arī dzīvi viņš uztver nopietni. Ļoti labi spēlē ģitāru. Komunikabls un izturīgs. Gaišs un viegls. Reizēm forši traks – kā uz laukuma, tā dzīvē. Spēj dāvāt prieku.”

 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

Atsauksmes

  • Neretietis 11.08.2014

    Mārtiņu Upenieku izdevies redzēt dažādās izrādēs. Piemīt spēja ārēji būt dažādam, tomēr skaniski ar balsi šķiet mazliet vienveidīgs.
    Smiļģa laikā būtu varējis izkonkurēt Pāvulu un citus premjerus, smuki izskatoties, ārēji mazliet pozējot. jaunas meitenes plēstu nost Mārtiņa bildes no teātra stendiem..
    Šodien? Potenciāls pirmais mīlētājs uz skatuves un arī pirmais nelietis. Varbūt arī raksturotājs, ja plašāk izmantos balss iespējas.
    Ļoti labs būtu mazformāta izrādēs, kur viss jāatklāj pusbalss nianētā runā.
    Kaut paveiktos ar režisoriem!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt