Madara Lazdiņa 09.08.2014

AKTIERIS RUNĀ: LAURA ATELSONE

Portreta foto – Peters Eklunds

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

Madara Lazdiņa: Kā tu nonāci pie teātra? Kāpēc iestājies aktieros?

Laura Atelsone: Es iestājos, jo tā bija vienīgā skola, kur es gribēju mācīties. Vispār. Es nebūtu nekur citur mācījusies. Kopumā domāju, ka dzīvē visu vari izdarīt pats. Tajā gadā, pirms iestājos, es vienā restorāniņā biju uzkalpojusies par mārketinga vadītāju. Ko tas nozīmē? To, ka tev nevajag izglītību, lai kaut ko sasniegtu. Vajag paša darbību un pašam jāsaprot, kas pietrūkst. Paņemu grāmatiņu un lasu. Tā jau ir tā studēšana – lasi, skaties, klausies, praktizē, eksperimentē. Nevajag obligāti iet uz akadēmiju vai universitāti iešanas pēc. Lūk. Ar aktieriem tā nav. Tāpēc izdomāju, ka stāšos akadēmijā, jo visi ceļi mani vienkārši veda uz turieni. Viss, ko es darīju, bija saistīts ar skatuvi, aktivitātēm, darbošanos un došanu cilvēkiem. Iestājos aktieros, lai pilnveidotu sevi, lai es varētu profesionāli dot. Stulbi skan, ne? (smejas). Taču tā ir.

Tev tā doma par aktieriem jau skolas laikā bija radusies?

Nē. Vispār nē. Man vēl tagad nav saprašanas, kas tas ir, jo vārds pats par sevi – aktieris vai aktrise... Es to laikam vēl nesaprotu vai baidos, jo izjūtu atbildību pret šo profesiju. Nedomāju, ka sevi varu tā saukt. Man vēl daudz jāmācās. Šobrīd es vēl esmu zaļš gurķītis, kurš tikko pabeidzis akadēmiju un dara, ko var, ar tām zināšanām, kas ir. Krāju.

Laura Atelsone LKA aktierkursa diplomdarba izrādē "Bogušs" (2013) // Publicitātes foto

Kā atšķiras realitāte, kurā tu tagad esi nonākusi, no tiem priekšstatiem, kuri tev bija, stājoties aktieros?

Man nebija nekādu ilūziju par jebko. Jau iestājeksāmeni patiesībā jebkuram ir tāda miniskoliņa. Tās piecas dienas, kā Bībelē gandrīz, visiem ir mazā skola, pēc tam četri gadi skola, un vēl lielāka skola pēc tam ir dzīve. Iestājeksāmenos jau sajūti, kas tas ir, ka pilnībā tam atdodies. Atceros to sajūtu, vēl joprojām iekšā viss vibrē.

Vai skola tevi pietiekami labi sagatavoja darbam teātrī?

Akadēmijā mums iedeva pamatus. Ja tev tā māja ir ar kārtīgiem pamatiem, tad viss ir labi. Es domāju profesijas ziņā. Tu zini, kā Gruzdovs saka, ābeci. Tām zināšanām, kas ir uzņemtas, jābūt tev iekšpusē. Un, cik tu esi spējīgs ņemt to četru gadu laikā, tik tu arī paņem. Tālāk tu vari šķirstīt savas kladītes un kaut ko atcerēties, turpināt to visu tīstīt, bet realitātē ir tā, ka katrs režisors ir pilnīgi citāds. Esmu strādājusi ar režisoriem, kas arī paši vēl mācās - Ingu Gaili, Jāni Mūrnieku, manuprāt, tie ir bijuši ļoti labi procesi, jo visi darbojāmies kā līdzautori. Tagad ar Poļiščuku man ir mēģinājumi, laba pieredze. Katrs režisors piedāvā citu pieeju, katrs materiāls ir ar savu saturu un tajā tu ej iekšā. Smalka padarīšana! Tas ir smalki, kā tas viss top! Tālāk teātrī - tā jau ir scenogrāfija, aktieri katrs par sevi, kādi viņi ir, materiāls, režisora uzstādījums, kādā veidā, virzienā viss tiek darīts. Tas viss ir ļoti sarežģīti un bezgalīgi. Tālāk jau ir pieredze. Jo vairāk dari, jo ir labāk. Tas ir tāpat kā akadēmijas laikā – jo tu vairāk ej un piedalies, tev ir etīdes, tu strādā, man liekas, tad arī kaut kas var sanākt. Es tā domāju. Un es arī tā daru. Tā ir visā! Jebkur. Nav jābūt aktierim, lai šis noteikums darbotos. Arī tev – jo tu vairāk runā ar cilvēkiem, jo labāk viņus saproti.

Mēdz teikt, ka cilvēki, kas iestājušies Kultūras akadēmijā, ir savā ziņā pazuduši uz studiju laiku noslodzes dēļ. Vai tie ieguvumi atsver tos nosacītos zaudējumus?

Protams, ir zaudējumi! Lai gan.. Kas ir zaudējums? Nē, es neuzskatu, ka kaut kas ir zaudēts. Ir tieši iegūts. Nu labi, nervi, zobi ir čupā, vēl kaut kur tas atsaucas uz veselību, jo tu visu laiku esi tiešām kā tāds nervs. Citādāk nevari vairs, jo esi staigājošs adrenalīns. Jā, vēl... Netiecies ar draugiem tik ļoti bieži, jo tu esi citur, tu neredzi veco dzīvi. Protams, mēs kaut ko upurējam, lai mums kaut kas būtu. Šajā gadījumā tas ir diezgan egoistiski. Mācību laikā tu esi liels egoists. Tu vari viens pats kaut kur iet un skatīties, un tev ir labi. Tas upuris ir bijis to vērts. Es esmu laimīga!

Kā tu kopumā vērtē aktiera profesiju?

Tā ir ļoti skaista profesija ar saviem plusiem un mīnusiem. Tas ir uzdevums. Tas ir iekšējs dzinulis būt. Katram ir savs celiņš. Aktiera profesija ir bezgalība.

Nešķiet nežēlīga?

Ir nežēlīga. Nav ne gala, ne malas. Šī profesija pēta cilvēku, tātad - dzīvi.

Laura Atelsone Aglavena un Uldis Siliņš Meleandrs režisores Ingas Gailes izrādē "Aglavena un Selizeta" mākslas centrā "Totaldobže" (2013) // Publicitātes foto

Visi zina, ka aktieru alga ir ziedi un aplausi. Kā tu domā, kur ir tas fenomens, ka tieši uz aktieriem ir lielākais konkurss un tik daudzi vēlas strādāt šai profesijā?

Bet tu zini, ka Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Ļoti daudz jūtīgu cilvēku. Manuprāt, tā platforma, kurā mēs dzīvojam – mēs varam būt ļoti laimīgi un lepni par to, kādi mēs te visi esam. Man ir tāda sajūta, tāpēc arī daudzi grib būt aktieri. Varbūt ne visi tālāk ir aktieri un ne visiem ir jābūt aktieriem. Bet tas ir ļoti labi, ka viņi tur iet, jo pēc tam būs vēl vairāk dzīvu cilvēku. Tas, ko tev tur iedod, ko atrauj vaļā, tas ir būtiski. Tagad ir gads pagājis, es biju vēl trakāka, pirms iestājos. Mani bišķiņ ielika rāmītī. Tādā maziņā. Kaut vai baletā – tu arī fiziski iemācies būt rāmītī, izpildīt kustības. Vairs neesi tik ļoti pa gaisu. Tā ir ļoti, ļoti laba, vērtīga skola. Tāpēc nav jābaidās. Ja tu runā par konkurenci, tā ir visur – jebkurā profesijā ir konkurence un tā ir jāuztver veselīgi. Mēs mācījāmies kopā, un jo vairāk kursā ir spēcīgu cilvēku, jo labāk. Teātri arī ir stipri tikai tad, kad visi aktieri ir stipri, varoši, radoši, griboši strādāt. Tādi atvērti. Tikai tad jau tur arī kaut kas top! Pārprodukcija – nu tas nekas! Gan jau drīz kāds taisīs kaut kur jaunu teātri.

Padalies, lūdzu, ar savu pieredzi, ko ieguvi, filmējoties seriālā „Būt mīlētai”! Kā tas bija?

Pilnīgi cita specifika nekā teātrī. Skolā to nemāca. Toreiz Māris Martinsons atnāca pie mums uz akadēmiju, mēs visi bijām atnākuši pēc Lieldienu brīvdienām. Vienmēr Gruzdovam stāstījām, ko darījām brīvdienās, kā mēs atpūtāmies. Tad atnāca Māris Martinsons, paņēma Kasparu Zāli un mani uz savu seriālu. Es toreiz aizbraucu uz Latvijas televīziju apskatīties. Es gribēju zināt, kā tur viss ir, lai gūtu kādu priekšstatu. Viņš man saka, ja reiz esmu atbraukusi, lai nāku un daru! Man materiāls bija līdzi, bet es teicu, ka neesmu īsti izlasījusi un iemācījusies. Man atbild, ka nevajag neko daudz domāt, ir jādara. Nu labi, man profesionāli cilvēki pretī. Es tolaik biju otrajā kursā, maza bagāža man bija, tad nu es kaut ko darīju. Tā pieredze, ko es tur guvu, bija ļoti laba. Kino, televīzija un teātris, kā Māris Martinsons arī teica, ir trīs dažādas lietas. Televīzijā viss notiek ļoti ātri, tas ir nenormāls temps, tāda mašinērija īstenībā, Latvijas televīzijā vecas kameras, mikrofoni, nezinu, varbūt kaut kas ir mainījies, bet tāda ir realitāte. Tad arī kvalitāti nez vai var sasniegt. Tāpēc arī seriāli Latvijā nav tik kvalitatīvi, tas viss ir tā – bez mīlestības. Tā ir nauda, un tas uzreiz man liekas skumīgi. Nu uztaisām desmit sērijas, bet tad skaistas, tādas, ka visi skatās un lepojas - gan tie, kas piedalās, gan tie, kas veido, un tad var teikt, o, jā, tas ir mūsu seriāls. Tā! Nevis tikai tāpēc, ka vajag. Tam ir jābūt kaut kādā kvalitātē. Es nezinu. Ja man iedotu projektu, es to gribētu uztaisīt līmenī, lai ir prieks par to, ka tu to dari, lai ir lepnums iekšā, nevis tikai ķeksīša pēc. Tad netaisi vispār. „Ugunsgrēks” vēl turas, tas varbūt ir skaisti – cilvēki skatās, ir reitingi, bet tad ir jautājums – ar ko tad mēs tos cilvēkus barojam? Par ko ir tas seriāls? Cilvēki satiek Leonu uz ielas, un domā, ka tas tiešām ir Leons. Bet, ja jau seriālus skatās, tad tie ir vajadzīgi. Nezinu. Cilvēkiem patīk skatīties seriālus, es atceros „Hameleonu rotaļas” no bērnības.

Bet ja tev rīt piezvanītu – nāc spēlēt „Ugunsgrēkā”?

Es jau biju uz provēm kādu laiciņu atpakaļ. Es piekristu, jā, kāpēc ne? Jebkuram jaunajam vajag likt sevi lietā. Ja izkrīt loze, tad var sākt arī tā. Es piedalos visur. Manuprāt, tas, ko varētu taisīt un kas ir interesanti, ir īsie seriāli – divdesmit sērijas un viss. Bet citādi tikai velk garumā. Ļoti labi būtu uztaisīt kanālu, kurā rāda vērtīgas filmas, vērtīgus seriālus. Tāpat televizors, manuprāt, pēc pieciem gadiem vispār nebūs. Es jau sešus gadus, vismaz, neskatos televizoru, tikai tā – zinu, kas notiek. Mani draugi, paziņas arī arvien mazāk skatās televizoru. Skatās tikai to, ko grib skatīties, piemēram, labas filmas. Vismaz es gribētu, lai tas tā ir. Lai cilvēki izvēlas, ko viņi grib skatīties, nevis ir tukši patērētāji. Bet laikam jau iet uz labo pusi.

Laura Atelsone režisores Ingas Gailes izrādē "Aglavena un Selizeta" mākslas centrā "Totaldobže" (2013) // Publicitātes foto

Runājot par labu un kvalitatīvu materiālu, kas ir tava sapņu loma?

Nav tādas. Godīgi. Kad studēju, mums bija tāds uzdevums „Sapņu loma” – atrast savu sapņu lomu un pie tās strādāt. Bet man, godavārds, tādas nav! Manuprāt, katra loma ir sapņu loma. Ir garākas rolles, ir īsāki gabaliņi. Tas ir dažādi. Es varbūt nonākšu līdz tai. Man katra loma ir īpaša, tāpēc, ka katrs cilvēks ir īpašs. Un, ja aktieris tā nedomā, tad, es domāju, viņš nav īstajā vietā. Tāpēc, ka tas ir cilvēks ar visiem saviem trūkumiem un labajām pusēm – tas, kas viņš ir.

Lomas ir ļoti dažādas. Kā ir būt savām lomām par advokāti, jo ne vienmēr sanāk spēlēt to, kam simtprocentīgi piekrīti?

Es pieņemu to cilvēku, kuru jāspēlē. Vienkārši cenšos pēc iespējas vairāk pievilkties tā cilvēka domāšanai – būšanai šajā pasaulē. Protams, grūtākais jau ir izslēgt savu personīgo skatījumu, tāpēc profesionāļi to sauc par „krustpunktu”, kas veidojas, strādājot pie lomas – mana personība un loma, – tas cilvēks, kurš tu esi uz izrādes laiku, tu tajā dzīvo, cilvēks ar konkrētām īpašībām, iekšējo dzīvi, notikumiem, saturu – pagātni, tagadni, nākotni. Eh... To tā visu grūti teikt, jo nav jau man bijis tik daudz lomu. Skaidrs ir viens - mīlestība, Dievs, nāve – tās visas tēmas tur arī ir – tā ir dzīve. Tās vijas cauri jebkuram cilvēkam, un tālāk jau ir tikai jautājums, kā mēs to ieliekam izrādē un kā tas top, kāda ir tēma kopumā, izrietot no satura, un atsevišķi katrā ainā, katrā gabaliņā, jo smalkāk izveidojas, jo labāk.

Ar kuru režisoru tu ļoti gribētu sadarboties, bet vēl nav bijusi tāda iespēja?

Man ļoti interesanti būtu strādāt ar pieredzes bagātiem režisoriem - Alvi Hermani, Dž. Dž. Džilindžeru, Pēteri Krilovu, Edmundu Freibergu, Valdi Lūriņu, protams, ar saviem pasniedzējiem Gruzdovu un Rogu gribu turpināt, jo man viņi ļoti mīļi – kā teātra „mamma un tētis”, es viņiem uzticos vēl joprojām. Manuprāt, arī jaunie režisori ir ļoti spēcīgi, tāpēc gribētu arī pie Vlada Nastavševa, tas man būtu liels izaicinājums. Pie mīļā kursabiedra Dmitrija Petrenko, Elmāra Seņkova, Valtera Sīļa. Vispār gribu strādāt ar cilvēkiem, kam ir liela pieredzes bagāža, tādi, kas ciena viens otru. Es ļoti cienu Māru Ķimeli, viņā ir kaut kas maģisks kā cilvēkā, un viņa ir ļoti gudra un zinoša. Dailes teātrī „Izraidītajos”, strādājot ar Koršunovu, kas ir tiešām ļoti liels cilvēks, viss, kas notika izrādes veidošanas laikā, arī pats uzvedums – tas ir fantastiski! Tās piecas stundas visu laiku pavadīt saslēgumā ar pārējiem – kā Oskars Koršunovs teica – tas ir garais vilnis. Es vēl esmu jauna ar nelielu pieredzi, taču ar vēlmi tīstīties tālāk, slīpēt meistarību. Es gribu strādāt – tas arī viss. Redzēs, kā tālāk. Esmu deglis, kurš deg par dzīvi, par visu. Tas tā vienkārši ir.

Kā ir izkāpt no komforta zonas – četrus gadus spēlēji ar kursabiedriem, bet te pēkšņi jāieiet stabilā kolektīvā kā ārštatniecei?

Es nekad neesmu komforta zonā. Man patīk būt ārpus komforta zonas, jo tur jau ir tā dzīve. Es sevi visu laiku metu kaut kur, kaut kur braucu, es runāju, iepazīstu jaunus cilvēkus, lai vairāk zinātu. Es nevaru nosēdēt uz vietas. Varbūt man jālec vēl kaut kur tālāk. Mana komforta zona ir pie jūras, kad es esmu viena pati. Neatslābstu ne mirkli, ķermenis darbojas, elpo. Es esmu tūrists. Es eju pa Rīgu, bieži vien pa to pašu ceļu, bet es ieraugu arvien kaut ko jaunu. Es visu laiku pētu pasauli. Eju pa ielu, ēdu salātiņus un skatos apkārt. Tas varbūt nav zolīdi, bet, kad es gribu ēst, es ēdu. Lēnām eju un skatos, klausos, ko cilvēki apkārt runā, ieraugu ko jaunu. Pamanu, cik skaista ir arhitektūra – uz Barona un Dzirnavu ielas ir divi eņģeļi. Man liekas, aktiera dabā ir būt visu laiku tādā intensitātē. Tas ir mainīgi, bet tā intensitāte ir, un tā nav komforta zona. Iespējams, ķermenis pierod, ka visu laiku ir gatavs darīt. Piemēram, akadēmijas laikā, kad sākās vasara, katra no tām bija citāda, jo gada laikā tu biji izaudzis par mazu milimetriņu un mainījās redzējums, virziens un ceļš, kas mums katram ir.

Laura Atelsone teātra festivālā "Telpa – Daugavpils 2013" // Publicitātes foto

Kā ir ieiet stabilā kolektīvā, kaut vai Dailes teātrī, mēģinot „Izraidītos”?

Tā pavisam noteikti nav komforta zona. Bet es tikai priecājos. Patiešām. Man ir milzīgs prieks ar viņiem strādāt. Tā elektrība, kas mums ir „Izraidītajos” – tādai ir jābūt. Strāvojumam arī partneru, kolēģu starpā. Liepājas teātrī, ak, Dievs, cik tas ir skaisti! Biju uz „Pavasara atmodu” un „Piafu”, un tas strāvojums, kas ir tur, tas ir tas, uz ko visiem vajadzētu iet. Varbūt esmu banāla, bet kvalitātē, partnerībā – tur ir māksla! Tur ir mīlestība, tāds milzīgs cunami pāriet pāri. Un viņi to arī raida viscaur. Es „Piafā” piecēlos, aplaudēju, laimes asaras tek, un ir milzīgs paldies par to, kā viņi strādā.

Kā reiz gribēju jautāt, vai ej skaties, kā kolēģi spēlē, bet tu jau atbildēji.

Jā, es eju, skatos, cik vien var iet uz izrādēm. Es eju uz izrādēm atvērti. Tā, ka ej, apsēdies un skaties izrādi. Viss. Vai nu ir, vai nav. Un tad, ja nav, sākas vērtējošais, ko var pamācīties. Profesionālais man vienkārši izslēdzas. Ja ej vērtējoši, tad jau esi iebozies krēslā un gaidi, kam varēsi piesieties. Tā ir apmaiņa, manuprāt. Kāpēc cilvēki iet uz teātri?

Kāpēc iet?

Es nezinu, es tev prasu. Viņi jau to, iespējams, nemaz neapzinās. Katra izrāde uzdod kādu jautājumu, katrs cilvēks iekšēji sev uzdod kādus jautājumus. Dažbrīd viņam nav jautājumu, viņš ir lidojumā. Kas tas viss ir uz šīs zemes?

Kāda ir tava attieksme pret teātra kritiku?

Es nelasu kritikas. Varbūt man vajadzētu to darīt. Es esmu lasījusi kaut kad, bet, manuprāt, tas ir vienkārši teorētisks viedoklis. Bet es uzskatu, ka katram cilvēkam ir pašam jāatnāk un jānoskatās izrāde, un tad viņš var pateikt savu viedokli par to. Tā teorija arī ir vajadzīga tādā vienā lielā veselumā ar izrādi.

Kā tu domā, būt štatā ir jaunā aktiera ieguvums vai zaudējums?

Gan, gan. Manuprāt, tā ir komforta zona, man tā nav bijis. Es nezinu, grūti spriest. Tā ir stabilitāte, tu esi kaut kam piederīgs, konkrētā vietā ar konkrētu naudas summu. Vairākas lomas, un tu strādā. No šīs puses tas ir labi un forši, ja tā ir. Ārštatā esi brīvāks. Ir aktieri, kas ir atteikušies no štata vietām. Jaunie aktieri, kad atsakās no štata vietām… manuprāt, tā ir tāda uzdrīkstēšanās, skatoties uz situāciju mūsdienās. Tas ir nemelot. Ja cilvēks nevēlas kaut ko darīt, tad viņš pasaka - nē. Un tas ir labi! Man būtu interesanti pamēģināt štatā, jo tad es varētu pateikt, kā ir. Es esmu runājusi ar kursabiedriem un citiem aktieriem, kas ir štatā ilgus gadus. Tu iesakņojies. Tas ir sarežģīts jautājums. Ļoti, ļoti. Ja mani sauktu, es ietu. Es gribu strādāt, tas arī viss. Vai mani ņem štatā, vai nē, redzēs, kā būs. Viss ir laika un darba jautājums. Man ir piedāvājumi, ir lomas, pie kā es strādāju. Jebkurš jauns aktieris grib strādāt. Tas būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Būs štats – ļoti labi! Nebūs – tāpat strādāšu. Jā, tā ir drošība, jā, tā ir piederība, jā, tu rēķinies ar šo teātri, tu esi viņam un tikai viņam vienīgi. Tiem saviem partneriem, kolēģiem – tu esi ar viņiem un tikai viņiem un visi kopā cilvēkiem. Tev viņi ir mīļi. Manuprāt, ja es esmu štatā, tad es esmu uzaicināta ģimenē, ļoti nopietni strādāt. Tas ir tā kā apprecēties.

Laura Atelsone režisora Viestura Roziņa LKA diplomdarba izrādē "Paspēlēsim mājās" (2013) // Publicitātes foto

Par tālākām studijām esi domājusi?

Es jau turpinu. Studēju maģistros režiju, lai apskatītos no otras puses, kā uzdevums pašai sev – varu vai nē? Un esmu ļoti aizrāvusies. Es vienmēr ar kaut ko aizraujos. Gruzdovs deva uzdevumu izveidot mizanscēnu par vienu priekšmetu. Procesā aizrāvos ar projekciju, ko biju domājusi kā papildinājumu, mēs daudz filmējām. Tas bija vesels piedzīvojums. Sapratu, cik interesanti ir būt arī tajā otrā pusē – kaut ko pilnībā pašam radīt, kad tu 100% atbildi par visu - saturu, formu, kopumu, bildi, tēmu. Jāsāk bija no nulles, un atkal varēju sevi izlikt maksimāli. Es rakstu arī šo un to jau sen. Nezinu, kā to nosaukt – dzeja vai ne dzeja, proza... Tad es to visu kaut kā apvienoju nosacītā „dramaturģijā”, vairāk kompozīcijā, pieliku klāt bildi, un kopā mums tur sanāca, kā Gruzdovs teica, maza talantīga šīze, smalka matērija. Tie bija viņa vārdi, taču vienmēr var vairāk – izspiest.

Tad tīri loģiski gribas pajautāt – vai saisti savu ceļu arī ar režiju?

Režija – tas ir interesanti. Tas varbūt kaut kad nākotnē, bet sākumu es tomēr gribu veltīt aktiera profesijai, attīstīties aktierdarbā. Režija, man šķiet, pat kaut kur blakus. Ļoti patīk Šapiro teiktais, ka aktieri domā kā režisori un režisori domā kā aktieri. Un tas tā arī ir! Citreiz procesā tu pats arī kaut ko ieliec, tad tāds maziņš režisoriņš aktierī sēž. Taču saprotu arī to, ka režisoriem bieži patīk, ka aktieris ir izpildītājs, ne tik ļoti radītājs.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Visam jābūt. Viņam jābūt dullam – ar vienu kāju vājprātā, bet tajā pašā laikā pie zemes. Brīvam, atbildīgam, jūtīgam, dzirdošam, redzošam. Viņam jābūt mālam – ļoti elastīgam. Aktieris ir kails un ļoti stiprs. Viņam ir jābūt īpašību īpašībai – tās durtiņas visu laiku ir vaļā, tās krāsas ir košas. Ir jāattīsta ļoti daudz īpašību caur citiem.

Ja tavs plāns „A” ir būt aktrisei, tev ir arī plāns „B”?

Jā, man ir. Režija! (smejas). Man ir plāns „B”.

Pastāsti par iziešanu no lomas. Vieni saka, ka tas ir uzpūsts process, kuram tiek piešķirta pārāk liela vērība, citiem pēc izrādes tiešām esot grūti iziet no tēla un kļūt pašiem. Kā ir tev?

Katram ir savi rituāli. Vismaz jābūt savai sistēmai. Tam ir jābūt veselīgi. Profesionālis ir veselīgs, manuprāt. Nezinu. Aktieris strādā ar saviem nerviem, psihi, iztēli - tas ir diezgan nopietni. Es esmu norūdījusies akadēmijā šo četru gadu laikā, diezgan arī dzīve mani rūda, tā pamatīgi. Ir kaut kādi krīzes momenti bijuši – tas ir jebkuram. Tāpēc ir savs iekšējais aparāts jātur kārtībā, kas esi īstenībā tu pats. Tā ir ļoti skaista profesija un, ja tu to uztver profesionāli, tad viss ir kārtībā. Tāpēc es pat nedomāju par plānu „B”, es daru tālāk. Es noteikti kaut ko radīšu. Ja man neizdosies mans ceļš aktrises profesijā, tad mūzikā, iespējams. Es negribu neko teikt. Man nepatīk runāt, man patīk darīt. Runāt var daudz ko. Bet darīt ir svarīgāk. Lai darbi runā!

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

„Laura Atelsone. Nemitīga meklētāja – spēj maldīties, bet nemitīgi meklē sevi un cenšas izprast šo pasauli. Jo viņai pasaule sāp, sāp slimie un nelaimīgie, viņa saprot tos, kurus citi (vairākums) nesaprot. Temperamentīga, spēj būt nevaldāma, ar ko jāsaprot spēja atdoties jebkurām izpausmēm līdz galam. Viņa prot būt gan seksapīla, gan izaicinoša, gan nervoza, gan dzīvnieciska, gan emancipēta, gan klusa un maiga. Kustīga kā ūdenszāle. Un visu dara „pa savam”, „privatizē” un veido savu izpratni par cilvēku, kuru atveido.”

 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt