Eva Škenderska 26.08.2014

AKTIERIS RUNĀ: Liene Sebre

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

 

Eva Škenderska: Pastāsti par savu ceļu līdz aktieriem! Kāpēc skatuve un teātris?

Liene Sebre: Vispār sarežģīts stāsts. Es kādreiz darbojos teātra pulciņā „Zīļuks” Rīgas Skolēnu pilī, kur bija daudz skaistu mirkļu. Man gan nebija nekādu lielo lomu. Par to vienmēr biju uz visiem savā ziņā ļoti apvainojusies. Pēc tam uz kādu laiku es nomainīju savu darbības lauciņu un aizgāju dejot, taču skatuve jau vienmēr palika. Performance, radīšana, pārdzīvošana, izdzīvošana, transformēšanās – tas viss vienmēr ir bijis mans aicinājums. Darbošanās uz skatuves – tas kaut kā likās pareizi. Tad es biju izdomājusi, ka iešu uz režisoriem, bet runāju ar tēti, un viņš pateica, ka uz režisoriem man nav jēgas iet, lai pamēģinu uz aktieriem. Mēģināju iestāties, domājot, ka nekur netikšu, jo tomēr tāda konkurence, tāds konkurss, bet man taču nekad nekas nav bijis, nekādas lomas... Bet – bladāc – es tiku iekšā, tiku uzņemta aktieros! Tad bija daudz visādu citu sarežģījumu studiju laikā, bet, kaut kā to visu izdzīvojot, tu norūdies attiecībā pret problēmām un sarežģījumiem un iemīli to visu. Manā gadījumā sākumā radās kaisle ne gluži pat pret skatuvi, bet tieši pret aktiermeistarību. Kad kādā mirklī sapratu, ka esmu kaut ko uzķērusi, sapratusi, izdevās noķert tādu kaifu! Skatuvi es iemīlēju tikai tad, kad man parādījās pirmā loma teātrī. Pirms tam man bija pat šausmīgi bail no skatuves.

Aktieri bija tavs vienīgais variants vai arī stājies vēl kādā studiju programmā?

Stājos psihologos. Arī uz kultūras menedžmentu un vadību, bet, kad tiku aktieros, tas viss uzreiz atkrita.

Kā tev šķiet, kur slēpjas aktiera profesijas fenomens? Kāpēc nemainīgi ir tas lielais konkurss?

Tajā visā ir tāds liels noslēpums. Kad redzi aktieri spēlējam, tu redzi aktierī arī tādu lielu noslēpumu. Man šķiet, ka tas vilinošākais ir saprast, kā aktieris darbojas. Man vismaz tā bija. Man interesēja, kā aktieri strādā, kā tiek klāt savai lomai, kā veidojas divu aktieru savstarpēja saspēle. Tas ir liels vilinājums – iemācīties to visu!

Kā tev šķiet, kāpēc tevi uzņēma? Ko uzņemšanas komisija tevī uzķēra?

(Smejas.) Es tiešām nezinu, kāpēc mani uzņēma. Brīnums patiesībā! Jo negāja jau nemaz viegli tajās atlases kārtās. Bija ļoti grūti. Katru reizi, kad izsauca tos, kuri tiek tālāk, šausmīgi visas iekšas trīcēja. Jo tālāk tu tiec, jo arī vairāk sāc pieļaut to domu, ka varētu tikt, un tad būtu ļoti sāpīgi, ja tomēr neizdotos. Tas bija tāds stress! Traka nedēļa manā dzīvē. (Smejas.)

Iestājpārbaudījumi nāk jau kā pirmā brīdinājuma zīme, ka nebūt ne viegli būs arī nākamie četri gadi akadēmijā.

Tas, kas notika četros gados akadēmijā... Pirmajā pusgadā studijas pasauli pilnībā apgrieza kājām gaisā. Tik daudz kā jauna! Tas bija kolosāli, kā meistari mūs nolika pie vietas. Jo, ja nenoliktu, tad tu visticamāk daudz ko tā arī nesaprastu un arī nenovērtētu. Mums uzreiz pateica – tā būs, tā nebūs. Un viss – nav variantu!

Kristaps Ķeselis un Liene Sebre LKA diplomdarba izrādē "Bogušs" (2013) // Publicitātes foto

Tu izjuti to, ka aktieriem ārpus studijām dzīve pilnībā apstājas? Ka visa dzīve rit tikai akadēmijā?

Tas jau, man šķiet, bija tikai normāli. Protams, bija jau interesanti, kad vidusskolas draugi stāstīja par savu dzīvi, kā viņiem vēl izdodas paralēli studijām aizbraukt ceļojumos utt. Tad likās – kādi vēl ceļojumi, kas tas par murgu? Kurā gan laikā? Kas ir Ziemassvētku brīvdienas? Kas ir atvaļinājums? Kas vispār ir brīva diena? (Smejas.) Man gan bija arī nedaudz citādāka situācija, jo man pieteicās bērniņš – pirmā kursa beigās man piedzima meitiņa. Līdz ar to, kas ir brīvdiena, es uzzināju tikai šogad.

Kā tu vērtē Kultūras akadēmijas studijas? Cik daudz iemāca un sagatavo reālajam darbam?

Tieši studijām, man šķiet, ir jāiemāca domāšana. Jo pati prakse jau veidojas tikai pēc tam. Mēs kursā bijām piecpadsmit, pabeidzām divpadsmit, skaidrs, ka visiem nevar iedot lielās lomas un nevar visi pagūt izspēlēties. Tie, kuriem bija mazākas lomas un bija ar mazāku teksta apjomu jāstrādā, mācījās, klausoties, kā citi strādā ar tekstu. Skaidrs, ka, veidojot diplomdarbus, ir lielākas un mazākas lomas. Lai kā arī neteiktu, ka mazā loma arī ir lielā loma, ir tomēr starpība, vai tev ir garie monologi vai pieci teikumi, ko pateikt. Tāpēc svarīgi, kā tu pats uztver studiju procesu. Arī pēc studijām ir svarīgi sevi uzturēt formā, vajadzīgs treniņš, lai neiesūnotu, būtu atvērts visam, iemācītos pareizi uztvert lietas. Vislabāk izveidot sev arī kaut kādu treniņu bloku, ko darīt ikdienā, lai sevi uzturēt formā. Protams, būtiskas ir arī vokālās un horeogrāfijas lietas, ko vienkārši ir nepieciešams apgūt.

Kā laika gaitā mainījās tavs priekšstats par aktiera profesiju un teātra vidi? Tev bija tā raksturīgā ilūzija, ka teātris ir skaisti ziedi, skaļi aplausi?

Nē, bet tie aplausi ir tiešām kaut kas TĀDS! (Smejas.) Mana pirmā izrāde bija „Sudraba slidas” Nacionālajā teātrī. Maziņa loma, tikai jāslido, bet tajā mirklī, kad tu stāvi izrādes beigās uz skatuves un zālē ir pilns ar cilvēkiem, kas tev aplaudē, ir tāds adrenalīns! Ne jau tu uztver to personīgi, ka tas ir tev, bet gan tam darbam un komandai, kurā esi iesaistīts. Bet par ilūzijām un sapņiem... Skaidrs, ka, iestājoties aktieros, liekas, ka nu tik viss būs. Pēc tam tu aplauzies un saproti, ka pilnīgi nekas nebūs. Tad nāk nākamā cerība, ka varbūt tomēr. (Smejas.) Kad mani paņēma uz pirmajām lomām teātrī, sākās bailes, sevis lamāšana, dusmas uz visi apkārtējo pasauli. Jo galīgi nebija tā lepni – oij, oij, oij, man tagad ir liela loma. Lomas veidošana tomēr ir ļoti sarežģīts process. It sevišķi, ja tevi vēro lielie aktieri. Tā ir atbildība, jo tā vairs nav akadēmija, tas ir darbs, tas ir teātris. Teātrī tomēr ir savi noteikumi un savi likumi. Ļoti mainās tā sajūta par teātri – te tā paceļas, te atkal nokrīt. Teātris jau tomēr ir nedaudz tāda gaismas pils. Ar vecākie aktieri man kā jaunajai teikuši, ka tad, kad viņi ienāca teātrī, ir bijusi šī sajūta par teātrī kā gaismas pili.

Kā tu formulētu, kas tev ir teātris? Kāpēc vispār vajadzētu iet uz teātri?

Ja mēs runājām vairāk par nopietnām izrādēm, ne izklaidējošo žanru, tad teātris patiesībā ir meditatīvs pasākums. Man šķiet, ka izrāde katram skatītājam ir arī darbs ar sevi. Viņš skatās uz izrādi, ko veido tik daudzi komponenti – dramaturģija, kostīmi, mūzika, žanrs, laiks, telpa, tēma utt. Tas ir brīdis, lai cilvēks apjaustu, kāpēc un kādā pasaulē viņš pats ir.

Liene Sebre – Elīna Nacionālā teātra izrādē "Jūtu tektonika" (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Kā tu pati vērtē savu pirmo gadu teātrī pēc studiju beigšanas?

Viena no veiksmēm ir tāda, ka man ir izdevies dibināt kontaktu un uzticību ar vecākajiem aktieriem, kas man ir ļoti svarīgi, lai varētu ar viņiem turpmāk sadarboties un arī no viņiem mācīties. Tā ir viena tāda uzvara. Man ir prieks, ka es varu pajautāt viņu viedokli, palīdzību un viņi atsaucas. Bet tiešām ir labi gājis šajā gadā – tikai uz augšu. Bija pirmizrāde „Jūtu tektonikai” (Nacionālajā teātrī) janvārī, bet sākumā tā bija pilnīgi cita loma nekā tagad, jo, nākot klāt citiem darbiem un projektiem, izmainījos un augu arī es kā aktrise, un tas mainīja manu izpratni par lomu. Nākusi prakse, kas jebkur ir svarīga, lai attīstītos un neveidotos stagnācija. Ir svarīgi piedalīties dažādos projektos, meklēt, sisties, augt, jo tad arī veidojas uzvaras.

Tev ir kāda sevišķi mīļa loma?

Jā, ir viena īpaši mīļa loma. Mums bija diplomdarbs „Puikas” pēc Dostojevska romāna „Brāļi Karamazovi”, kur es spēlēju Ņinu. It ka maza loma, bet tiešām ļoti patika viņu spēlēt. Šī ir loma, par kuru man vēl tagad sirds sāp, kaut kas tur bija tāds ļoti tuvs.

Šobrīd tu vēl neesi piesaistīta nevienam konkrētam teātrim. Kas tev pašai būtu lielāks veiksmes stāsts – darbošanās kā brīvā tirgus aktrisei vai tomēr štata vieta?

Tur ir dažādi aspekti. Ārštatā tu neesi tā pilnībā piesūkts konkrētam teātrim, bet ar tevi tomēr rēķinās. Tā ir it kā laba pozīcija, bet štata vieta tomēr nodrošina stabilitāti un darba apjomu. Aktieri jau tā mēģina rauties uz visām pusēm – dažādu pasākumu vadīšana, reklāmu ierunāšana, seriāli utt. Rēķini tomēr ir kaut kā jāsamaksā. Taču kaut vismazākā piesaiste teātrim dod garantiju, ka būs darbs un iespēja profesionālai izaugsmei.

Kā ir ar piederības sajūtu – tev ir svarīgi redzēt sevi konkrētā kolektīvā?

Es laikam jau kā cilvēks esmu tāda, ka man patīk zināt, kas ir tā mana mājiņa, un tad es viņu arī veidoju. Es ļoti pieķeros vietai... Tas tomēr ir ļoti interesanti, kā cilvēki atšķiras. Es runāju ar kursabiedriem, kuriem tieši ir svarīgi mainīt nepārtraukti vidi, skriet no vienas vietas uz otru. Bet man nekad nav bijusi tāda sajūta. Šobrīd jau man visi projekti ir Nacionālajā teātrī, un es tur jūtos arī novērtēta un respektēta.

Tur blakus ir arī jūsu kursa pedagogi Indra Roga un Mihails Gruzdovs.

Jā, un tas palīdz. Pie viņiem var iet pēc padoma. Lai gan jebkurš režisors jau būs gatavs palīdzēt. Neviens jau nevēlas aktieri padarīt par muļķi.

Tavuprāt, ir kaut kāds īpašību kopums, kas būtu nepieciešams aktierim?

Bezbailība, paškritika, humora izjūta un pašironija, cieņa pret citiem, zinātkāre, kaisle pret jebko, ko aizsāk. Var arī runāt par gaumes izjūtu, bet tas jau tāds stiepjams jēdziens.

Kā tu raksturotu savu gaumi attiecībā uz teātri? Ir kāda teātra niša, žanrs, kas tevi interesē vairāk?

Nē, šobrīd, kamēr esmu vēl ļoti jauna, es gribu darīt un izmēģināt visu, gribu šauties uz visām pusēm. Skaidrs, ka tas ir vēl tāds jaunības maksimālisms. Man vispār šobrīd ir tā sajūta, ka gribas tā kārtīgi sajust, izgaršot dzīvi. Tas pats ir arī ar teātri – gribas izspēlēties dažādās lomās, ar dažādiem partneriem, dažādiem režisoriem. Arī jebkuras neveiksmes uz skatuves ļoti labi norūda un pamāca. Kļūdas dažkārt ir ļoti labas.

Vai skaties izrādes arī ārpus darba?

Nesanāk jau daudz. Tagad, kad strādāju Nacionālajā teātrī, tad sanāk vairāk. Gribētos jau vienmēr visur skriet un visu redzēt, tāpat kā gribētos vairāk lasīt, bet laika ir tik, cik ir.

Profesionāls aktieris vēl var skatīties uz izrādi kā parastais skatītājs?

Var. Bet es esmu šajā posmā, kad man ir interesanti sekot un pētīt izrādes laikā, kā aktieris strādā un ir veidojis lomu, lai dziļāk izprastu šo profesiju. Arī skatoties filmas, es analizēju tehniskas lietas, kā tiek veidota filma, kā aktieris spēlē. Ir trīs veidi, kā skatīties izrādi: var pilnībā atmest savu profesionalitāti un vienkārši baudīt izrādi; var vērot un analizēt savu kolēģu darbu, ar kuriem tu tomēr strādā un strādāsi kopā; un var skatīties un reizē mācīties aktieriskās lietas.

Ģirts Liuziniks un Liene Sebre Nacionālā teātra mūziklā "Kabarē" (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku, skatītāju atsauksmēm – seko līdzi, lasi, interesējies?

Es laikam neesmu vēl tik gudra, lai varētu veselīgi to lasīt. Es neesmu vēl sev pareizi izkristalizējusi, kā pareizi uztvert un strādāt ar citu kritiku, viedokli, ieteikumiem. Vajag jau visu noklausīties, bet pēc tam to nomest nost, jo tas nepalīdz. Protams, ja tādas tīri tehniskas lietas aizrāda, piemēram, dikciju, tad citādāk. Es vēl neprotu lasīt un normāli analizēt kritikas, tāpēc šobrīd cenšos vairāk lasīt tādu izrādes kopainas analīzi, bet tam, kas ir attiecībā uz manu darbu, iet pāri.

Kā viedoklis un atzinība tev ir svarīga?

Mammas, tēta, meitas. (Smejas.) Partnera, lai es justu, vai partneris var ar mani labi sastrādāties vai nevar. Protams, arī režisora, ar kuru strādā. Svarīgs ir arī kursabiedru viedoklis. Mēs savā starpā esam tik daudz muļķību un tik daudz arī laba kopā sastrādājuši, ka līdz ar to arī viens otru jūtam un saprotam kaut kā citādāk.

Mūsdienās aktieri vēl ir gatavi uztvert teātri kā tādu absolūtu dzīvesveidu? Tev, piemēram, ir maza meitiņa, bet zināms, ka agrāk jau aktrisēm bieži vien nemaz nebija ļauts pievērsties ģimenes veidošanai...

Ir dažādas aktrises dažādos laikos. Ir tādas, kas sevi tikai un vienīgi velta teātrim, un tā ir visa viņu dzīve, bet es domāju, ka būt par mammu vispār ir sievietes dzīves misija un tu tikai audz, ja tev ir bērni. Bet skaidrs, ka tagad uz teātri skatās citādāk nekā agrāk. Aktieris jau velta sevi, protams, teātrim, bet tajā pašā laikā neaizmirst arī par sevi pašu. Es domāju, ka būtu neveselīgi nenošķirt teātri no dzīves ārpus darba.

Tev ir sapņu loma, ko tu gribētu nospēlēt?

Man ļoti patīk galvenā varone Serafima Tenesija Viljamsa darbā „Tetovētā roze”. Es gan esmu šai lomai vēl par jaunu – gan fiziski, gan savā gudrībā un briedumā. Bet tā ir loma, ko es tiešām ļoti, ļoti gribētu nospēlēt. Tenesijs Viljamss vispār ir ļoti interesants autors.

Varbūt tev ir kāds režisors, ar ko gribētu kopā strādāt?

Es varbūt nevaru atzīmēt tādu vienu konkrētu, bet ir tā, ka es gribētu pastrādāt ar dažādu skolu režisoriem, ar dažādām pieredzēm un dažādu darba stilu, lai arī pati dziļāk un labāk izprastu aktiermeistarību. Man tagad būs interesanti jaunajā sezonā strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem vēl neesamus strādājusi. Es gan no tā reizē arī baidos, bet tas ir labi. Gribas dažādību. Arī izmēģināt spēkus kino, lai saprastu, kā darbojas kino mehānisms.

Esi kādreiz nožēlojusi savu izvēli par aktieriem?

Nē. Protams, man nāca tādas domas, kad man piedzima meitiņa. Akadēmija vispār bija tāds smags laiks. Taču meitiņa ar mani izdzīvoja šo laiku kopā ļoti veiksmīgi. Gan kursa vadītāji, gan kursabiedri bija ļoti pretimnākoši. Vienīgais brīdis, kad esmu domājusi, vai man to teātri vajag, ir bijis attiecībā pret bērnu. Bet tā es nevaru iedomāties neko citu, kas man varētu vēl sagādāt tādu prieku.

Kāda ir tava optimālā vīzija par sevi kā aktrisi pēc divdesmit gadiem?

Es ceru sevi redzēt vēl nenogurušu no tā visa, lai nebūtu sākusies jau tāda atražošana un rutīna. Es gribētu, lai es būtu ieguvusi lielāku uzticību režisoru acīs, lai viņi mani respektētu un gribētu ar mani strādāt. Ar šī brīža acīm es tiešām sevi gribētu redzēt šajā profesijā vēl ilgi. 

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

Liene Sebre: Lienei ir meitiņa, kas dzima pirmajā kursā un auga kopā ar kursu. Viņai piemīt gribasspēks, mērķtiecība, veselīga attieksme pret darbu un neatlaidība. Lienei ir spēcīgs temperaments kā iekšējais, tā ārējais. Spēka un maiguma apvienojums. Viņa ir pievilcīga, spēj būt efektīga un ļoti seksapīla, viņai piemīt laba un veselīga pašapziņa. Viņai ir izcili izkopta plastika un dejotājas prasmes. Viņa labi darbojas gan humora, gan nopietnajās koordinātēs, lai gan vēl aug un mācās valdīt savu domāšanu un temperamentu. Ir komunikabla un aktīva, prot atrast kontaktu arī svešā kolektīvā.

 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt