Madara Lazdiņa 27.08.2014

AKTIERIS RUNĀ: Pēteris Galviņš

Portreta foto –

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

Madara Lazdiņa: Kāpēc kā savu izvēlējies aktiera profesiju?

Pēteris Galviņš: Skorsēze nezvanīja, bija jāiet pašam. (smejas) Ja nopietni, esmu ļoti spītīgs cilvēks. Ja kaut ko ieņemu galvā, tad neviens cits mani nevar pārliecināt par pretējo. Tikai, ja pats pārliecinos – tajā nevajadzēja braukt iekšā... Pēc 9. klases gribēju pelnīt lielo piķi, aizgāju uz programmētājiem. Esmu diplomēts programmētājs – izskatās, vai ne? Mācījos Rīgas Valsts tehnikumā, pēc otrā kursa sapratu, ka kaut kā īsti neklapē. Ar eksaktām zinātnēm Latvijā ir tā, ka māca to, kas ir trīsdesmit, četrdesmit gadus vecs, un to tu tāpat jau zini. Pēc otrā kursa sapratu, ka gribu kaut ko citu, māsa arī akadēmijā mācījās kultūras teoriju. Teicu viņai – māsiņ, tad jau mēs kopā mācīsimies, es iešu uz aktieriem... Trāpīju tukšajā gadā, kad nebija uzņemšanas, un nācās gadu gaidīt. Vēl pirms programmētāju beigšanas (esmu spītīgs cilvēks un, protams, pabeidzu) dabūju pastrādāt vienā lielā firmā. Taisīju mājaslapas, bet tur jau viss bija izbesījis, jo ir tā – nosēdi visu dienu lielā mājā, vienīgais brīdis atelpai ir piecu minūšu pauze. Sapratu, ka negribu ar kantainām acīm pavadīt visu mūžu. Vēl sanāca tā, ka man bija izlaidums programmētājos, bet tajā pašā laikā bija jāpabeidz viena mājaslapa. Man teica, ka izlaiduma dienā jābūt darbā. Atbildēju – nu sorry, cilvēki, es nevaru! Viņi teica – tev ir izvēle: vai nu tu atnāc un pabeidz lapu, vai nenāc vispār, un ar to arī viss beidzas. Tā es arī pieņēmu lēmumu, ka man tas nav vajadzīgs, un aizgāju no turienes. Nu un tad bija jāstājas aktieros. Pagāja gads, un bija tā, ka trīs dienas pirms iestājeksāmeniem, pēdējā dienā dokumentu iesniegšanai, zvanu māsai, lai teiktu, ka laikam jau mēs kopā nemācīsimies, viņa man sadeva pa ausīm, un tad es trijās dienās sazubrīju visu, kas bija jāzina. Akadēmijā bija jāiesniedz dokumenti, man fāteris vēl bija iedevis 10 latus ar apmēram tādu tekstu – nu nekas, tu tāpat netiksi, viss kārtībā, vismaz nenožēlosi!

Sieviete, kas pieņēma dokumentus, prasa, kur stāšos. Saku – uz aktieriem. Viņa sāk spurgt, paskatās uz mani, nosmejas un saka – jūs zināt, ka tur jau 220 cilvēki priekšā? Es saku – nu labi, lai ir. Tad tās četras dienas bija tādas, ka tagad pat grūti atsaukt atmiņā. Otrajā kārtā bija kustība, bet nebiju domājis, ka vispār kaut kur tālāk tikšu, tāpēc man nebija ne šortu, ne krekla. Biju džinsās un ādas jakā, man vēl bija pusgari mati. Pēc saraksta biju ielozēts otrās dienas rītā, jo tur bija tik daudz cilvēku, ka pirmo kārtu taisīja vienu pilnu dienu, un nākamajā rītā tā vēl turpinājās. Otrās dienas rītā mēs bijām divdesmit cilvēki, stāvējām pie tukša ziņojumu dēļa, kur parasti izlika rezultātus, un gaidījām. Garām gāja Ķimele (Māra Ķimele – M.L.), viņai likās, ka tas bišķi dīvaini ir, prasīja – ko jūs te tā stāvat, ko gaidāt, kas par lietu? Mēs sakām – mēs gaidām! Viņa – ai, nu beidziet, tāpat no jums tur četri cilvēki tikai tālāk tikuši, jums nav īpaši ko gaidīt! Bet viņa iet garām man un saka – ā, nu tu esi viens no viņiem. Pilnīgā apjukumā paliku, man bija jāskrien uz otro kārtu. Visi dokumenti plastmasas maisiņā. Saprotu, ka vajag pārģērbties, jo nevaru uz kustību kārtu iet džinsenēs un ādas jakā. Man atkal bija kārtējais desmitnieks no tēva, un kur cilvēki parasti iepērkas, ja viņiem kaut ko steidzami vajag? Rīgas tirgus! Bija karsta diena, un es tādā riktīgā tempā maucu uz tirgu, tur visādas tantes man privet, viens vārds latviski, divi krieviski, es tur kaut kādā vienā budkā ievilkos, skatos, tur visādi ADIBOS šorti, vienus tādus paķēru par kaut kādiem septiņiem latiem, piemērīju, bišķi spieda, bet tas nekas. Nu tad es maucu atpakaļ, nosvīdis vienkārši nenormāli. Atskrēju atpakaļ, izrādās, pirms kustības bija ielikta dziedāšana. Skrēju uz kabinetu, kur man jābūt, skatos – Hansons (Roberts Hansons – M.L.) ar Orravu (Arita Orrava – M.L.) jau krāmējas, principā viss ir beidzies. Es ieskrienu elsodams, saku, ka esmu atnācis uz otro kārtu, Hansons prasa dokumentus, es ķeru un grābju – saprotu, ka tā maisiņa nav. Maisiņš ar dokumentiem ir tirgū, un to konstatēju tajā brīdī. Teicu, ka tiešām esmu izturējis pirmo kārtu un ka nenāku no malas, beigās mani pielaida, es visu noziņģēju. Un tad sākās “Dokumentu mednieka stāsts” – es to tā saucu. Bija jāskrien atpakaļ, jo tūliņ jau sākās kustības kārta. Noskrēju vēl vienu reizi līdz tam tirgum un atpakaļ, paldies Dievam, dokumenti tur bija. Pēdējā brīdi paspēju uz kustību kārtu, kurā (paklusam pateikšu) biju ļoti stipri iesvīdis pēc tāda maratona. Man iedeva vissmukāko meiteni, ar ko dejot, turklāt dejot nepratu, un tad nu to valsi centos griest maksimāli tālu, lai viņa neko nejūt. Tās pārējās dienas pagāja nedaudz mierīgāk. Tāds nu man sanāca iestāšanās process. Dīvaini bija tas, ka tad, kad tu redzi, kā tās lapiņas velk ārā un sauc vienu, otru, un trešo vārdu, tā čupiņa paliek arvien mazāka un mazāka (un man vienmēr trāpījās tā pirmspēdējā vai pat pēdējā lapiņa), jau atkal biju gatavs iet prom un tā tālāk... Latvijā pieredze tomēr ir tāda, ka aktieriem ir jābūt skaistiem, un es skatos, visi tie skaistie iet ārā un es palieku. Ļoti dīvaina sajūta.

Vēl bija viena interesanta lieta. Ceturtā kārta bija kolokvijs. Bija paredzēts uzņemt laikam astoņpadsmit studentus, bet mēs pēc trešās kārtas palikām piecpadsmit, domājām, ka tas kolokvijs vispār nenotiks. Fonā jau sēžam pie lielās zāles, sākam runāt, kur mēs iesim svinēt un tā tālāk, sākam čupoties. Beigās saka, ka tomēr jāiet. Domājām, nu kam tas vajadzīgs, ja jau mēs visi esam tikuši iekšā – vienalga, budžets vai ne, tas vairs nebija svarīgi. Baigais šums notiek, visi klačojas, tad iznāk Siliņš (Jānis Siliņš – M.L.) un saka – diemžēl jūs visi neesat tikuši. Pēkšņi tas milzīgais troksnis, kas bija, nokrita, un kapa klusumā visi gaida, jo saprot, ka vēl kāds dosies mājās. Pat neatceros, ko stāstīju – man liekas, man pajautāja, kādas grāmatas es lasu un kādu mūziku klausos. Teicu – klausos roku, man patīk Creed un tā tālāk. Šķiet, viņi laikam gaidīja, ka teikšu, ka klausos klasisko mūziku. Pilnīgā nesaprašanā norunāju to kolokviju. Kad bija iesaukšanas brīdis, kājas trīcēja, un pirmie Rogas (Indra Roga – M.L.) vārdi, ko joprojām atceros, bija – man jūsu ļoti žēl, nākamie četri gadi būs grūtākie jūsu dzīvē. Un tā arī principā bija, bet es to nekādā gadījumā nenožēloju. Nu tā kaut kā! Baigi daudz aizrunājos.

Kristaps Ķeselis, Pēteris Galviņš un Liene Sebre LKA diplomdarba izrādē "Bogušs" (2013) // Publicitātes foto

Viss ir forši! Tev iepriekš bija kāda saistība ar teātri?

Jā, jā, jā! Septiņu gadu vecumā es uzvarēju dzejoļu konkursā “Zvirbulis”. (smejas) Vēl tad – vai pat agrāk – spēlēju “Tomā Sojerā” kopā ar savu labāko draugu. Tā bija ļoti skaista izrāde, jo es viņam toreiz suflēju tekstu, viņš nebija savu iemācījies. Kā Toms Sojers norunāju savu tekstu skaļā balsī un tad čukstēju viņam viņa.

Kā mainījās tavs priekšstats par profesiju studiju laikā? Noteikti tev arī bija ilūzijas par to, kā ir būt aktierim?

Nevarētu teikt, ka man bija kāda ilūzija. Nebiju aktīvs teātra apmeklētājs, pirms iestājos aktieros. Īsti nekādas tādas lielas nojausmas par to visu nebija. Bija skaidrs, ka nebūs viegli, bet kā tas viss process notiek, nezināju. Pirmajā nodarbībā Miša (Mihails Gruzdovs – M.L.) mūs vispār izdzina laukā. Mēs ienākam jaunās telpās un neko nezinām, mums nebija sakārtoti krēsli. Viņš mums deva piecas minūtes savākt telpu, lai būtu smuki. Mēs sakrāmējām krēslus tā, kā vajag – pusaplī, un viņš saka – tagad pirmais aktiermeistarības uzdevums: līdz rītam uzrakstīt, kāpēc “trūkst smadzeņu” pirmajā aktiermeistarības nodarbībā. Nākamajā dienā mēs visi nācām ar saviem garadarbiem. Pat neatceros, ko tur uzrakstīju. Dievs, dod nekad mūžā neredzēt to lapiņu, tur varētu būt tāds murgojums! (smejas) Tā ka nekādu ilūziju man nebija, bet bija smags darbs. Disciplīnu iemācījos. Bija arī divas krīzītes – pirmā un trešā kursa krīzīte, kad visi saka – viss, es nevaru, es iešu prom!

Bet tu tomēr paliki. Kas tevi noturēja?

Kā jau teicu, liekas, ka esmu ļoti spītīgs cilvēks. Ja kaut ko ieņemu galvā, tad mani ir ļoti grūti izsist ārā, kamēr nepieņemu lēmumu. Tas bija lielākais spīts. Bija arī daudzi grūti brīži. Pirmā kursa pusē arī domāju – nu ko es te daru, johaidī! Kā sapratu no saviem pasniedzējiem, tolaik biju stulbs, neko nesapratu un man nebija nekādas nojausmas par neko, un tā arī bija. Bet bija vēlme pabeigt. Ja jau esmu izturējis tādu konkursu... Pirmajā kursā uzdevums bija saprast, ka mēs nekas neesam. Tomēr kaut kāds prieks tur ir, kad esi ticis iekšā, un tu gūsti baudu no tā, ko dari, kaut arī nekas nesanāk. Tas laikam bija tas pamats, kas mani noturēja un notur arī šobrīd.

Kā tu domā, kur slēpjas tas fenomens, ka tik daudz cilvēki Latvijā vēlas iegūt aktiera profesiju, zinot arī to, ka aktiera alga ir ziedi un aplausi?

Man liekas, ka neviens, to, pirmkārt, nezina, otrkārt, nevienu tas neinteresē. Kāpēc ir vēlme? Kā nu kuram, man liekas. Man ļoti patīk ieinteresēt cilvēkus domāt – viņus sasmīdināt vai, vēl labāk, saraudināt. Atdežūrēt nav iespējams kā aktierim. Ja tu sāc dežūrēt, tad tu to jūti no skatītāja – jo lielāks pofigs ir tev, jo lielāks pofigs ir viņam. To es iemācījos. Man patīk, ka pēc izrādes, kad noeju no laukuma, man nav spēka vispār. Esmu tā kā izžmiegts citrons. Man sanāca “Pārventas hetērā” pie Ķimeles desmitminūšu iznāciens – kaut gan tā bija maza loma, galvenokārt viens monologs. Priede (Gunārs Priede – M.L.) tur uzrakstījis, ka tas puisis, ko spēlēju, nosit savu mammu. Dažus mēnešus pēc akadēmijas beigšanas Ķimele bija noorganizējusi viesizrādi Lielvārdē, tur bija Priedes festivāls. Mēs nebijām kādu laiku spēlējuši to darbu, un bija jau pazudusi tā sajūta, ka esi prece, ka teātrī uz tevis skatās. Gribējās vienkārši skatītājiem kaut ko dot. Nu tad izlikos par visiem simtdesmit. Bija tā, ka nonācu no laukuma un vienkārši saļimu uz grīdas ceļos, biju iekšēji atdevis sevi visu, tajā monologā. Pārbimbājos arī traki. Tad, kamēr notika viss pārējais, es kādas piecas minūtes mēģināju sevi nomierināt nākamajam uznācienam. Man patīk tā strādāt.

Kā ir ar iziešanu no lomas? Vieni saka, ka tas ir uzpūsti, ka var izdarīt darbu un iet mājās, citi saka, ka grūti atgriezties pie sevis un tēls var ielauzties arī ikdienā.

Ielauzties nekur nevar, bet kas gan ir – ļoti liela pietāte. Jo vairāk tu tiec raksturam klāt, jo lielāka atbildība ir par to, ko dari. Es personīgi ļoti daudz arī pēc izrādēm vai mēģinājumiem domāju par to cilvēku. Ne vairs no viņa pozīcijām, bet no malas. Nedomāju par sevi kā par aktieri (kā nospēlēt), bet viņu – kā viņš dzīvotu un rīkotos kādā situācijā. Pat ja tas reāli uz skatuves neparādās, tas ļoti palīdz darbam uz skatuves. Tā iziešana vai ieiešana lomā – kad es “Bogušā” spēlēju Fazi, biju atradis viņam formu, atradu apģērbu rekvizītu monstrā, parakājos un savācu drēbītes. Tad, kad biju uzvilcis drēbes un visu pārējo, man bija viens teksts, ko teicu sev: nu ko, Fazi atdzimst kā Fēnikss no pelniem! Ieslēdzos kādas piecpadsmit minūtes pirms izrādes sākuma, izdomāju vārdu tam raksturam. Prasīju Kšištofam (Kšištofs Širšeņs – M.L.) no poļu katedras, ko tas nozīmē. Viņš man teica, ka tā ir vienkārša iesauka. Man tas nepatika, es izdomāju, ka tas vārds ir Fazimunds. It kā tikai burtu rinda, bet izklausās inčīgi gangsterim. Tā ka tas nāk no paša – ko tu ieliec tajā raksturā, ko spēlē, bet tas neesi tu. Ir daži cilvēki, kas norobežojas pirms izrādes, ir tādi, kam patīk aktīvi runāties, komunicēt pirms iziešanas uz laukuma. Nu tas ir ļoti dažādi.

Kura ir tava mīļākā loma no tām, ko esi nospēlējis?

Man ļoti patika un interesants bija darba process pie Valda (Valdis Lūriņš – M.L.) “Naktssargā un veļas mazgātājā” teātrī “Skatuve”. Kaut gan tur bija ļoti saspringts process, jo Valdim bija paralēli pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Pēdējā nedēļā mēs izlaidām caurlaidi un tad principā tikāmies pirmizrādē. Tā ka ļoti daudz sanāca strādāt ar sevi. Bet tur man patika disciplīna un tas, ka viņš iemāca arī mēģinājumā ieslēgties uz sitiena un strādāt ar sirdi. Izštukot neko nav iespējams. Tikai tad, ja strādā ar sirdi, tas aiziet līdz skatītājam. Protams, arī Boriss „Divos brāļos” man ir ļoti mīļa loma, jo mēs visi, kas tur spēlējam, esam kursabiedri un ķeram viens otru no pusvārda. Mums bija ļoti jautrs darba process. Un Jānis Mūrnieks arī tur ir labi pastrādājis, man liekas. Mēs tur esam laba komanda.

Pēteris Galviņš Borisa lomā Jāņa Mūrnieka LKA dilpomdarba izrādē "Divi brāļi" (2013) // Publicitātes foto

Tev sapņu loma ir?

Ir. Pagaidām. Tas bija tāds pirmais lielais izrāviens. Otrajā kursā pusgadu mocīju Vampilova (Aleksandrs Vampilovs – M.L.) “Pīļu medības”, spēlēju Zilovu. Bija arī tāds grūts fragments, monologs vienam pašam, aiz durvīm it kā stāv sieva, bet īstenībā nostājusies mīļākā, kam viņš atzīstas mīlestībā. Sanāca tā, ka neiet tas darbs, un viss! Iespēru sev, tā teikt, pa olām, ka jābeidz čakarēties. Beigās Miša man divas dienas pirms eksāmena nomainīja to fragmentu pret citu un ielika pārī ar Mārtiņu. Nobliezām, un man aizgāja tā loma dienu pirms eksāmena. Pēc tam bija pirmā lielā pacilātības sajūta, ka tu vari kaut ko izdarīt tiešām labi. Man tā loma palikusi prātā. Es atceros, ka aizbraucu vēlāk uz Liepāju noskatīties, kā Dombrovskis (Egons Dombrovskis – M.L.) spēlēja Zilovu. Izrāde man arī ļoti patika. Liepājā gan diemžēl pazaudēju savu melno platmali. Ja kāds, kas lasa, zina, kur Liepājā atrodas liela, melna platmale, lūdzu, dodiet ziņu.

Kā tu tiec galā, ja ir sajūta, ka loma neizdodas?

Ja buksē, tad pieslēdzas aktiermeistarība. Ir dažas reizes, kad uznāc un uzreiz tevi aiznes tāds vilnis, tev neko nevajag spēlēt, vienkārši dzīvo, un viss. Bet, ja kaut kas sāk buksēt, tad jāatrod tādas lietas, caur ko sevi pieslēgt. Kaut kādi sīkumi, jāmēģina sevi apmānīt, tas var pieslēgt pilnā mērā procesam. Tālāk jau aiziet. Man liekas, ka aktiermeistarība sākas tajā brīdī, kad tev neiet loma. Ja tev loma vedas labi, tu neesi nekāds aktieris.

Kā tev liekas, kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kas vēlas būt aktieris?

Veiksmei. Tā ir īpašība. Man liekas, jebkurš cilvēks var būt aktieris. Potenciāls ir jebkuram, jautājums ir tikai tas, cik daudz tu to gribi un cik daudz tev paveicas. Ir tā – tu sāc, tev kaut kas nesanāk. Ja tu piespied sevi izdarīt tā, lai sanāk, tad tu vari būt aktieris. Ja nepiespied, tad ne. Bet potenciāls ir jebkuram, es neuzskatu, ka būtu kāds cilvēks, kam tas nebūtu pa ķērienam. Pat ja tu esi ārkārtīgi kluss un intraverts cilvēks, bet spēj sevi salauzt, tad vari to darīt.

Kā tev liekas, jaunajam aktierim būt štatā ir priekšrocība vai zaudējums?

Šobrīd esmu štatā. Man ļoti gribējās ēst. (Smejas) Protams, tu vari izvēlēties lomas, ja esi ārštatnieks, bet es teikšu, ka tas atkal ir veiksmes jautājums. Bet man ar to pašu Naktsstargu bija tā. „Skatuvē” neviens cilvēks nespēlē naudas dēļ, tur iet tikai tie cilvēki, kas ļoti grib strādāt. Tur neiet ar nekādām ambīcijām pēkšņi dabūt miljonu vai gūt pasaules slavu. Un tas, man liekas, tur ir ļoti liels bonuss.

Kā ir jaunajam aktierim ieiet stabilā kolektīvā, kas jau gadiem strādā kopā?

Es nezinu, kurā teātrī ir stabils kolektīvs. Tāda, man liekas, nav. (smejas) Tas arī no gribasspēka atkarīgs. Man sanāca tā, ka bija divās dienās jāielec “Antigonē”. Es neesmu saskāries, ka mani stumtu, slēgtu laukā no kaut kurienes. Skaidrs gan ir tas, ka jābūt labai humora izjūtai, citādi ieej vilku barā un tevi nokož. Jebkurā kolektīvā ir mazie jociņi, pavelk uz zoba, tad ir jāmāk stāties pretī.

Saka, ja cilvēks iestājas Kultūras akadēmijā, jo īpaši aktieros, viņš aizņemtības dēļ pārējai pasaulei ir zudis. Vai ieguvumi atsver tos nosacītos zaudējumus, ko šis laiks nesis?

Esmu tikai ieguvis. Neko neesmu zaudējis. Protams, gribas satikt ģimeni un tā tālāk – bet ar to vajag rēķināties. No otras puses – tad, kad viņus satiec, kopā pavadītais laiks ir daudz vērtīgāks, ir sakrājies, ko dot. Komunikācija ar vecākiem ir izveidojusies daudz interesantāka.

Vecāki nāk skatīties izrādes, kurās spēlē? Kā viņi uzņem to, ka tu esi aktieris?

Kā jau iepriekš minēju, fāteris vispār teica, ka netikšu, viņš tā ļoti caur pirkstiem skatījās. Viņš ir ļoti nopietns cilvēks un tāpat vien neslavē. Bet es atceros, kad viņš bija atnācis uz “Puikām”, kur man vispār ir kāds trīs minūšu uznāciens. Tad bija pirmā reize, kad viņš man pienāca klāt, uzsita uz pleca un teica – malacis, dēls. Tā bija pirmā reize to četru gadu laikā, jo viņš tā ļoti skeptiski skatījās. Vīrietim taču ģimene jāuztur. Mamma bija tā, kas teica, ka man viss sanāks un tā tālāk, bet es tā nekad sevi neesmu lielījis. Droši vien nav bijis par ko. (smejas) Bet pēc Brāļiem (“Divi brāļi” Nacionālais teātris. – M.L.) tēvam bija asaras acīs. Un tad bija sajūta – nu, ja tēvs mani uzslavēja, tad zinu, ka noteikti bijis labi.

Kāda ir tava attieksme pret teātra kritiku?

Kritika ir vajadzīga, ja tā ir objektīva. Bet cilvēkiem, kas nav bijuši iekšā procesā, nav nojausmas par to, kas tur notiek. Pats, kad eju skatīties izrādes, cenšos nevērtēt gala rezultātu. Man interesē mērķis, kāds bijis aktieriem un režisoram. Ir jārēķinās, ka bieži vien tie divi mēneši, kas doti izrādes tapšanai, ir stipri par maz. Sevišķi, ja režisoram jāuztaisa kāds darbs uz lielās skatuves, rēķini, aktierim vēl paralēli jāspēlē citās izrādēs. Bet, ja redzi, ka mērķis ir bijis pareizā virzienā, tad tā ir laba izrāde. Ar kritiku ir tā, ka interesanti ir paskatīties, kā uz izrādi skatās cilvēki, kas nav bijuši procesā iekšā, bet es teikšu – 90 % gadījumu kritiķi nesaprot, ko viņi raksta, tamdēļ ka vērtē gala rezultātu, nezinot procesu. Procesā tu esi pilnīgi skaidri ar režisoru izrunājis kādas konkrētas vietas, pagriezienus, kas tev ir jāizdara katrā notikumā, bet varbūt kritiķis no malas to neredz un domā citādi.

Vai var teikt, ka aktieris savu darbu ir izdarījis, ja pie skatītāja nenonāk mērķis, ko viņš vēlējies dot?

Ja mērķis ir pareizais, viņš tāpat kaut kādā mērā atnāks. Varbūt ne pirmizrādē, bet kādā trešajā, ceturtajā izrādē, kad nervi nomierinājušies.

Kritika ietekmē tavu darbu?

Neko tas neietekmē. Man tas nekad neko nav ietekmējis. Ir kaut kādas lietas, kur vari redzēt, ka šis un tas nav saprasts. Tad tu saproti, kāpēc tas noticis. Tajā pašā Naktssargā – lasi un saproti, ka kaut kas nav aizgājis. Bet ir tā, ka, tuvojoties pirmizrādei, aktieri savā starpā vai ar režisoru sarunā kaut kādas lietas, kas liekas ļoti labas. Bet kritiķiem varbūt neiepatīkas. Viņi vēlas atrast tur kaut ko gudrāku, nekā tas ir.

Pēteris Galviņš – Maris, Dace Makovska – Guntras māte teātra "Skatuve" izrādē "Naktssargs un veļas mazgātāja" (2014) // Foto – Linda Lagzdiņa

Kas ir tavas autoritātes latviešu teātrī?

Man patīk, kā Guna Zariņa spēlē. Man patīk, kā Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa strādā. Bet īstenībā ir daudzas reizes, kur es arī jūtos daļēji kā kritiķis, jo, kamēr cilvēkus nepazīsti, ir atšķirīgs skatījums. Man ļoti patīk, kā Intars (Intars Rešetins – M.L.) spēlē. Viņam ir ļoti liela pieredze, viņš zina drēbi. Pirms tam es viņam nebiju pievērsis uzmanību, bet tagad, kad zinu, kā viņš strādā, redzu viņa domu gaitu. Katram ir kāds ļoti spilgts uzplaiksnījums, kur aktieris var izlikt sevi, un ir tādas lomas, kur centies, centies, bet gadās, ka tāpat paliec perifērijā.

Kur tu būtu, ja tu nebūtu teātrī?

Labprāt būtu vēsturnieks vai zinātnieks. Man patīk izpētīt to laiku, kad rakstīts darbs, ko izlasu. Tas ir gandrīz vai mīļākais process – pētīt raksturu un laiku, kurā viņš dzīvojis, un kā tas saiet kopā. Un ir reizes, kad redzi, ka nesanāk izrāde, jo kaut kas ir paskrējis garām. Atceros, kad trešajā kursā ar Reini Suhanovu taisījām “Dullo Dauku”, mūsu pirmais uzdevums, ko Reinis deva, bija savākt zināšanas par to laiku un ļoti skaidri saprast, kāpēc vispār tāds darbs ir rakstīts. Tad sanāca tā, ka tas bija laiks, kad visam jaunajam bija jātiek pāri vecajam, iecementētajai kārtībai. Un to jauno Dauku neviens īsti nesaprata, tāpēc arī notika tā, ka viņam neviens neko nevarēja pastāstīt, jo arī paši nezina, bet pamats visam stāstam ir viņa zinātkāre un spēja domāt patstāvīgi.

Kā ir būt advokātam savām lomām? Ne vienmēr sanāk spēlēt varoņus, kuru rīcība tev kā Pēterim liekas pieņemama.

Esmu ļoti kritisks pret to, ko daru. Trakākais ir tad, kad zini, kā ir jābūt, kas jāizdara, bet izdarīt – tas nav parunāt. Tas ir kaut kas cits. Man liekas – katrs cilvēks ir foršs. Kaut vai “Bogušā” tas Fazi, es atvainojos, rauj citiem zobus ārā, dauza cilvēkus ar nūjām un tā tālāk, bet, ja tu spēj atrast viņa loģiku un paskatīties uz to ar humoru, tad tas ir pārliecinoši. Ja tu griez nost kādam pirkstus un skatītāji smejas, tad esi trāpījis pareizi. Skatuves dzīve, protams, ir skatuves dzīve, un, liekas, tas vācu reālisms – viens pret viens, kā ir dzīvē – neder. Jādzīvo tajos noteikumos, kas pastāv uz skatuves. Iedomājies, es reāli būtu sācis kādu tur dauzīt, asinis šļāktos – neviens cilvēks nemūžam uz to izrādi nenāktu. (Smejas)

Kuru procesu tu izbaudi vairāk – melno darbu, taisot izrādes, vai darbu uz skatuves publikai?

Man ļoti patīk strādāt pie izrādes. Patīk radošais process un melnais darbs, bet jārēķinās, ka tajā brīdī, kad sāc spēlēt, kaut kas mainās, tāpēc ka tie cilvēki, kas piedalās izrādes veidošanas procesā, materiālu jau zina, zina tos pagrieziena punktus un detaļas. Tad, kad sāc spēlēt, jāmēģina no tā distancēties, un, ja tu to nevari, tad ir ļoti grūti. Tāpēc spēlēšanas laikā, tāpat kā mēģinājumu procesā, ir kādas lietas, kas piedzimst no jauna. Tajā brīdī, kad centies atslēgties no tā, kas notika mēģinājumu procesā, rodas jaunas idejas, kas nevar piedzimt izrādes taisīšanas laikā, tāpēc ka ir tā enerģija, kas nāk no skatītājiem, un pēkšņi tu atklāj ko jaunu. Tāpēc man ļoti patīk arī spēlēt.

Ir aktieri, kas izsitas, ir tādi, kas savu vietu tā arī neatrod. Citiem ziedu laiki ir garāki, citiem ne tik. Tev tā nešķiet nežēlīga profesija?

Aktieris pats nekur neizsitas, tas ir jautājums par pieredzi, ko uzkrāj, kad attīsties, tā tev paliek. Kas man to stāstīja? Nacionālajā teātrī mēs pāris reizes mēģinājām Naktssargu, ienāca, es samelošos, Vimba (Jānis Vimba – M.L.) laikam. Man vienā vietā tur bija jāsaka meitenei – es tevi mīlu. Viņš saka, kā viņam Dumpis (Uldis Dumpis – M.L.) ir mācījis teikt “es tevi mīlu” – saki galvā – “ej di...!” Viņš man teica – saki “ej di...!”, un tad tas būs pārliecinoši. Un tā es arī darīju. Tā vispār ir taisnība, jo principā – ko nozīmē teksts “es tevi mīlu”? Tas nozīmē – man ir tik ļoti “ej di...!” uz visu pārējo un visiem citiem, ka varu pateikt, ka es tevi mīlu. Tad tas sanāk patiesi un dziļi.

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

"Pēteris Galviņš. Labi izskatās, ļoti labi dzied – tenors. Viņš spēj būt dziļi jūtīgs un lirisks, bet spēj būt arī labs raksturotājs ar humoru un skatu no malas uz savu cilvēku – kāds bija viņa sentimentālais reketieris „Bogušā”. Vai dīvainis, kādu viņu varam redzēt „Divos brāļos”. Viņā slēpjas interesants potenciāls, kuram būtu jāatrod, kur uzplaukt. Vienmēr ir cīnījies ar sevi, pārvarējis sevi."  

 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente   

Drukāt 

Atsauksmes

  • Austra 27.08.2014

    Lieliska intervija, paldies! (:

  • Ieva 27.08.2014

    Tas Priedes lugā ierakstītais puisis, ko spēlē Galviņš, savu māti tomēr nenosit.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt