Kroders Runā

Sep
1
2014

AKTIERIS RUNĀ: Uldis Siliņš

Portreta foto - Valdis Kauliņš

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

 

Madara Lazdiņa: Kādēļ izlēmi kļūt par aktieri? Kā nonāci līdz šai profesijai?

Uldis Siliņš: Nebija tāds lēmums, ka tagad būšu aktieris.

Bet tu esi aktieris.

To ietekmēja fakts, ka vidusskolā mācījos Rīgas Doma kora skolā. Tur mācījos kormeistaros, otrajā kursā radās iespēja piedalīties projektā “Vestsaidas stāsts”. Tur piedalījās ļoti daudz aktieru no visādiem teātriem. Tā projekta ietvaros pieredzējušie aktieri kaut kā ieraudzīja mani. Prasīja, cik esmu vecs, pastāstīja, kad ir iestājeksāmeni, lai pamēģinu. Ne jau tā, ka esmu super un jau aktieris, bet vienkārši ieteica pamēģināt. Tas man iesēdās atmiņā. Tajā laikā, kad mācījos Doma kora skolā, sapratu, ka es negribu studēt mūziku. Daļēji gan tā profesija jau bija iegūta, varēju strādāt kā kormeistars. Tieši tad, kad beidzu vidusskolu, tajā gadā bija iestājeksāmeni. Domāju, ka vajag pamēģināt. Bet varu arī godīgi pateikt, ka ļoti nopietni gatavojos. Man nebija doma, ka iestāšos, bet es ļoti mācījos dzejoļus, prozu. Ar atbildības sajūtu. Otra iespēja, kas man bija, – ietu uz fizioterapeitiem, sporta pedagogiem Sporta akadēmijā. Man tētis sporta skolotājs, treneris. Es domāju – tā arī tāda lieta, kas mani interesē.

Tāda ļoti plaša ampiltūda – no kormeistara līdz sporta trenerim!

Jā. To gadu laikā, kad mācījos mūziku, aizvien vairāk sāka kaitināt, ka tevi vērtē, ka ir šie mūziķu konkursi. Tas pilnīgi saiet kopā – mūzika, sports... Es domāju, ka mūzika ir mūzika, sports ir sports. Mūziku atstāju sev vaļaspriekam. Ir cilvēki, kas grib sevi nepārtraukti pilnveidot, bet es sapratu, ka mūzika nav tā joma, kurā es to gribētu darīt. Tas likās tā nospiedoši.

Tev iepriekš bija kāda saskare ar teātri? Protams, Doma kora skolā darbs uz skatuves ir neatņemams, bet vēl pirms “Vestsaidas stāsta”?

Bija tāds mazāks projektiņš VEFā. Es piedalījos tādos vairāk muzikālos uzvedumos, bet tad man absolūti nebija nekāda priekšstata, ko tas nozīmē – būt aktierim, kas tas vispār ir, kas tā par profesiju.

Kā ir mainījies tavs priekšstats?

Par 360 grādiem. Sapratu, ka es vispār par aktiera profesiju neko nezinu. Ja tev liekas, ka vari ar azartu vai kaut kādu amatierismu braukt cauri, tad tur ir vesela skola apakšā. Mēs mācījāmies pēc Staņislavska skolas, mums ļoti veicās, ka mūsu pedagogi Mihails Gruzdovs un Indra Roga pie tā arī ļoti turējās. Tādā ziņā liels paldies viņiem, ka viņi mēģināja iemācīt tieši to skolu un tās lietas, pie kurām noteikti turēties un kā būt. Pirms tam man bija doma, vīzija, ka izrādi veido tieši režisors, bet pieredze rāda, ka tā nebūt nav. Ka aktierim ir ļoti liela loma tajā, kā viss top, ka ir jābūt kādiem instrumentiem, lai varētu piedalīties radīšanas procesā profesionāli.

Kā tu vērtē, vai skola tevi pilnvērtīgi sagatavojusi reālajam darbam teātrī?

Man liekas, ka nevar sagatavot. Šī ir tāda profesija, ka tu visu laiku mācies. Es nedomāju, ka tu vari būt gatavs. Tev var būt labas lietas, kuras esi iekrājis, kuras tev palīdz, kaut kādi jautājumi, uz kuriem jāatbild, lai sagatavotu lomu, process, kas ļauj atsperties, sākot darbu. Bieži vien ir tā, ka tu ilgu laiku neko nesaproti. Tad, ņemot instrumentus, mēģini iebraukt tajā visā iekšā. Tā, ka tu ieej teātrī: re, es esmu aktieris, taisiet no manis visu, ko vēlaties, es visu izdarīšu – neviens tāds nav, kurš varētu tā ieiet un pateikt – es esmu gatavs aktieris. Tie četri gadi ļoti ātri paskrien.

Uldis Siliņš Meleandra lomā režisores Ingas Gailes izrādē "Aglavena un Selizeta" mākslas centrā "Totaldobže" (2013) // Publicitātes foto

Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kurš vēlas strādāt šajā profesijā?

Varbūt viena no īpašībam varētu būt – nemelot. Tas, ko mums Meistars mācīja – ka nevajag melot. Ne uz laukuma, ne dzīvē, ne studijās. Vienmēr saki, kā ir, nemēģini izbraukt vai kā. Vēl ir tāda lieta kā cīņasspars, kas šajā profesijā ir ļoti noderīga. Kā jau teicu – tu nevari būt gatavs. Aizej uz mēģinājumu, režisors var visu mainīt, sākt no jauna pilnīgi citādāk, uzlikt jaunus noteikumus, un tev viss jāsāk no sākuma. Jābūt gatavam visu laiku strādāt. Darba spējām jābūt.

Studiju laikā bija arī kādas krīzes – ka esi nonācis nepareizajā vietā vai ka jāiet prom?

Tāda doma par iešanu prom man nebija. Bet tā sajūta, ka kaut ko nesaproti, ir nepārtraukti. Tas jautājumu spektrs ir neizsmeļams. Kā jau teicu – tu nevari sajusties: ā, es zinu, kā tagad jāspēlē. Katru dienu domā – bāc, es kaut ko vispār saprotu? Tas darbs visu laiku ir tāda mijiedarbība, labi, ka ir cilvēki, kas saka – nē, nē, tik slikti nav!

Kā tava ģimene uztvēra profesijas izvēli?

Man liekas, nekas īpašs nebija. Kaut kā viņi ļāvās tam, ko biju izdomājis. Absolūti neko neietekmēja, tikai interesējās, kā iet. Pat neatceros, vai es vecākiem kaut kā speciāli šo faktu pasniedzu – ka būtu apsēdušies pie galda un es teiktu – tagad iešu uz aktieriem. Man liekas, ka ļoti pozitīvi bija. Cik esmu dzirdējis, kādi citiem ir viedokļi...

Ka vīrietim jāpelna nauda un aktiera darbs nav darbs?

Nu jā, to es biju dzirdējis, bet ne no vecākiem. To man apkārtējie teica, ka man nav izredžu, ka nebūs naudas, jo esmu tāds un šitāds. To mums gan teica arī iestājeksāmenos – vai esam gatavi strādāt smagu darbu un nesaņemt par to naudu, vai studiju laikā esam gatavi atteikties no savas privātās dzīves. Tajā brīdī, kad stājies iekšā, to nesaproti. Liekas – ai, ai, ko muldi, no kā jāatsakās... Protams, no kaut kādiem darbiem gan bija jāiet prom. Tajā laikā strādāju Svētā Jāņa baznīcā par kormeistaru – protams, bija jāiet prom, jo studijas bija no rīta līdz vakaram.

Kā tu domā, kur ir tas fenomens, kāpēc tik daudzi cilvēki vēlas iegūt šo profesiju un akadēmijā konkurss ir tik liels?

Man liekas, ka nav daudz tādu cilvēku, kas grib tiešām būt aktieri, bet ir daudz cilvēki, kuri nezina, ko grib. Tādi, kas iet un stājas skolā – vienkārši lai iestātos. Un iestāšanās aktieros ir kaut kas ļoti interesants. Stājies stāšanās pēc un tiec. Un ko tālāk?

Bet daudzi zina, ka ir aktieru pārprodukcija, ka varētu mierīgi atvērt vēl vienu teātri, tomēr mēģina. Kāpēc?

Es par to ļoti maz ko saprotu. Protams, ir pārprodukcija, un, ja runāju par sevi, esmu mazais cilvēciņš lielajā sistēmā. Ja es aizietu pie kādiem cilvēkiem un teiktu: ir taču vajadzīgs vēl viens teātris, vai tad neredzat, ka ir tik daudz aktieru bez darba? – man teiktu, ka esmu bišķi saspiedies. Pasaule ir tik milzīga sistēma, ka visu laiku notiek ražošana. Visās profesijās tiek ražoti cilvēki. Bet vēl jau ir tā, ka ne visi aktieri reāli strādā šajā profesijā, viņi bieži vien dara ko citu. Tā skola, laika periods, kas tiek pavadīts augstskolā, tieši aktieru un režisoru fakultātē, ir ļoti vērtīgs. Vismaz es par sevi varu teikt – tas ir ļoti pilnveidojošs process tieši cilvēka būtības ziņā. Nedaudz cita domāšana.

Ņemot vērā to, ko tikko teici, atbilde laikam ir skaidra, bet tomēr vaicāšu. Ir radies priekšstats, ka cilvēki, kuri iestājas aktieros, apkārtējai sabiedrībai ir zuduši savas lielās noslogotības dēļ. Vai ieguvumi atsver nosacītos zaudējumus, kas radušies četru gadu laikā?

Es vienmēr esmu ticējis tam, ka ir tā, kā tu gribi. Ja ir kādi cilvēki, kuriem no tavas dzīves ir jāpazūd, tad viņi arī pazūd. Jo no tevis ir atkarīgs, vai tu viņus paturi vai laid. Vai tu uzturi kontaktu vai ne. Pēc gadiem saproti, kas tev ir vajadzīgs, kas ne. Protams, ir cilvēki, kas pazūd, lietas pazūd, tu nekop attiecības, aizmirsti..., bet tas ir katra paša rokās. Protams, tad, kad iestājeksāmenos runājām ar Edmunda Freiberga kursa studentiem, viņi prasīja – tev ir attiecības? Nebūs vairs.

Bet tu apprecējies...

Jā! Un redzi – notiek tas, kam ir jānotiek! Mēs paši veidojam savu dzīvi. Ir tā, kā tu vēlies. Visā dzīvē. Man brālim uz datora ekrāna ir uzraksts, kas man vienmēr paliek atmiņā: „Tu esi šeit to lēmumu ietekmē, ko tu pieņēmi vakar.” Ir jau cilvēki, kas visur plūst... man gribas dzīvi ņemt savās rokās un atbildēt par to.

Vai nonākt kāda teātra štatā jaunajam aktierim ir ieguvums vai zaudējums?

Domāju, ka šajā ekonomiskajā situācijā štats ir ieguvums, skatoties uz to, cik šobrīd vispār maz cilvēku rotē pa teātriem. Katru gadu viens, divi cilvēki katrā teātrī, un tas jau ir daudz! Skatoties tīri primitīvi uz finansēm – tu saņemsi daudz vai maz, bet – konkrētu summu. Tu vari strādāt vēl kaut kur – citus darbiņus, haltūras jau neviens neaizliedz. No otras puses, tu esi drusku vairāk piesiets teātrim. Štats uzliek pienākumu. Protams, no vienas puses, ārštats ir brīvība, vari staigāt, pa kuriem teātriem gribi, bet vajag arī darbu! Ja aicina, jūties droši šādā situācijā, ka naudiņa būs, ka ir darbs šajā un vēl nākamajā sezonā, protams, ja kāds piedāvā, vari atteikt, bet tas ir risks. Iespējams, ka vēlreiz var arī nepiedāvāt. Būt štatā – tas ir gods, atzinība no teātra, kas to ir piedāvājis. Nav divu domu – tā ir vērtība, ka esi iekšā teātrī, zini, ka esi apritē. Protams, tevi var arī izmest ārā.

Dace Bonāte Florense Fostere Dženkinsa, Uldis Siliņš Kosms Makmūns Nacionālā teātra izrādē "Žilbinoši" (2013) // Foto Gunārs Janaitis

Kā ir ieiet stabilā teātra kolektīvā kā jaunajam aktierim? Esi spēlējis kopā ar ļoti ievērojamiem aktieriem – Daci Bonāti, Indru Burkovsku, Ģirtu Jakovļevu un citiem. Kāda ir sajūta?

Ļoti patīkama! Cilvēki jau ir ļoti draudzīgi. Ja runājam tieši par “Žilbinoši”, process arī nebija tāds, ka nācu uz pirmo lasījumu un tad tikai visus satiku pirmo reizi. Mēs ar Daci Bonāti strādajām iepriekš vismaz mēnesi, pirms vispār sākās mēģinājumu process. Tikāmies, spēlējām kopā. Dace ir ļoti atvērta, atklāta. Varēju lēnām ieiet visā iekšā. Ja man būtu tā, ka neko nesaprastu no tā darba, ja es viņu neredzētu, tad vēl... Bet mani pats darbs uzrunāja, tur bija tāda cilvēciska nots, intonācija, kas vēra mani vaļā, es droši runāju ar kolēģiem, bija tāda drošība, nevienu brīdi neredzēju, ka kāds uz mani skatītos – ko tad tas tur tagad runā... Visi ļoti atvērti, process bija ļoti profesionāls. Biju strādājis pie Rogas, Gruzdova, Ķimeles, tagad pēkšņi Valdis Lūriņš, cits darba stils... Bet mums skolā mācīja – dari! Caur darīšanu sapratīsi. Nav jēgas sēdēt stūrī un štukot. Arī “Kabarē” bija līdzīgi. Nu ja! Man liekas, ka tas lielais labums bija tāds, ka tās lomas bija pietiekami lielas, nav vispār laika sēdēt malā un domāt, ko un kā darīt. Tu visu laiku dabū darīt, strādāt, būt uz laukuma. Nav laika spriedelēt. Ar “Kabarē” bija ļoti labi – bija jāspēlē divas lomas, visu laiku tāds uzvilcies, lai neko nenokavētu. Man liekas, nav nekā pretīgāka aktierim kā sēdēt malā un skatīties, kā citi strādā uz laukuma. Protams, skatoties var arī daudz iemācīties, bet mani tas sēdina, sēdina, no tā es varu kļūt sasaistīts, bet, kad tev ir jādara, tas kaut kā tā ver vaļā.

Kāda ir tava sapņu loma?

Man nav tādas. Tā nav loma, bet es gribētu Šekspīru pamēģināt. Mums bija studijās mēģinājums pieskarties Šekspīram caur klaunādi. Katram aktierim, kas iziet cauri tai valodai, tā ir vērtīga skola, vienalga, vai tas ir klasisks uzvedums vai kā citādi. Man tīri profesionāli būtu interese mācīties tos tekstus, jo tu iedarbojies ar vārdu. Šekspīra teātris – mazāk darbību, viscaur liels informācijas apjoms konkrētā formā. Jāspēj pasniegt tā, lai tas ir saprotami.

Ja tu saki, ka tev nav sapņu lomas, kas tev no nospēlētajām ir tuvākā, mīļākā?

Studiju laikos mēs rādījām “Puikas” pēc Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” motīviem. Tur es spēlēju Alekseju Karamazovu. Man liekas, ka tur bija visvairāk nervu, domas, ieguldīta darba. Mēs to ļoti ilgi taisījām, tā bija viena no izrādēm, kur tiešām bija pilnīgākā kursa sajūta, ka visi esam viens no otra atkarīgi, barojamies cits no cita. Esmu arī pateicīgs, ka man vispār bija pie tādas lomas jāstrādā. Tādi jautājumi, kādus bija jāuzdod, lomu sagatavojot, kā aktierim ļauj pilnveidoties. Nevar teikt, ka palīdz dzīvē, bet iziet arī tev cauri personīgi.

Aktiera profesija ir ļoti nežēlīga. Ir zvaigžņu stunda, esi virsotnē, nākamajā brīdī vari pazust no aprites. Tev nav bail no tā?

Es vēl esmu jauns. Tā teikt – ceļa sākumā. Par to vēl neuztraucos. Man liekas, cilvēkam ir jābūt gatavam pārmaiņām. Nevaru neko tādu tagad pateikt. Protams, ir tas jautājums – tu gribi, lai tevi novērtē. Pašam ir jāsaprot – tu tagad neatbilsti tai lomai. Jebkurš cilvēks savā dzīvē grib būt novērtēts. Tas laikam ir tas jautājums.

Kā tev liekas, kur ir tas noslēpums, nosacījums, kādēļ dažiem jaunajiem aktieriem izdodas izsisties, bet dažiem ne?

Es nezinu. “Žilbinoši” es piedalos tikai tāpēc, ka spēlēju klavieres. Gāju uz satikšanos ar direktoru, ar Ojāru Rubeni, mums iznāca saruna par dažādiem projektiem... Varbūt es pārspīlēju. Bet toreiz tas bija smieklīgi. Tāds joks... Bet man liekas, ka neviens nav izsities. Varbūt Rūta Dišlere, kura ir nostabilizējusies Valmierā. Varbūt Jurģis Spulenieks... Bet īstenībā es ne par vienu nevaru pateikt – jā, te ir skaidrs, ka būs lomas, karjeras kāpnes ved uz augšu un ir skaidras vietas. Ne par vienu. Bet man ir prieks, ka visi kaut ko dara. Ir mazākas izrādes, lielākas. Darbs ir lielajos teātros, nevalstiskajos teātros, ir seriāli, filmas. Visi ņemas, darās. Bet es citēšu kursabiedru, ka šis ir pēdējais gads, kad vispār vari domāt, kas būs – ņems vai neņems, jo tad izlaidīs jauno kursu. Es gan cenšos par to nedomāt, kas būs un kā būs. Esmu priecīgs par to, ka ir projekti, ir darbs. Vairāk domāju par ģimeni, lai tur viss būtu kārtībā. Plānojām ar Dmitriju Petrenko augustā taisīt vienu monoizrādi Dirty Deal Teatro, domāju – nē. Arī Laurai (Laura Siliņa – M.L.) nāk projekts, man darbi Nacionālajā teātrī... Protams, ka to varētu pavilkt, bet gribas veltīt laiku ģimenei. Ja ir kāds brīvs brīdis, braukt mājās, nevis maksimāli sevi noslogot. Negribas gan piesaukt – ja nestrādā melnu muti, tad fortūna aiziet. Ceru, ka tā nav. Ka nav visu laiku jāstrādā sasvīdušam, pārgurušam. Ja jūti, ka vari, ka bērns paaudzies, domā citā virzienā, citās sfērās, tad vari to darīt, zini, ka nekas nenotiks, ja kādu vakaru nebūsi mājās.

Kāda ir tava attieksme pret teātra kritiku?

Es nelasu. Ja godīgi, es no tā ļoti maz saprotu. Tas mani tik ļoti ietekmē, ka cenšos nelasīt. Ja eju uz kādu izrādi, nelasu pirms tam neko, lai varētu brīvi neietekmēts skatīties. Arī ja par mani rakstīts, es nespēju to lasīt kā par svešu cilvēku un profesionāli uztvert, saprast, vai tas ir objektīvi vai nav. Es pat negribu sevi nogurdināt ar tādiem jautājumiem – tas ir objektīvi vai nav.

Kritika vispār ir vajadzīga?

Tā jau ir zinātne. Man liekas, ka kritika kā zinātne ir vajadzīga. To var runāt par visām jomām – visur, kur sāk parādīties kaut kādas personiskās attiecības, to kārtošana, rupji izsakoties, tas nav vajadzīgs. Bet kā zinātne ir vajadzīga. Tā ir skolojoša. Man liekas, ka visi lasa recenzijas, kritiku, cilvēkiem ļoti interesē, tas ir veids, caur kuru vari skolot skatītāju. Recenzijām ir ļoti liels spēks – ja par izrādi raksta labu, cilvēki nāk. Ja raksta sliktu – nenāk. Vai arī nāk pārliecināties, cik slikti ir.

Kolēģu izrādes skaties?

Jā! Mani ļoti interesē! Bet pēdejā laikā esmu maz redzējis. Visu jau gribētos redzēt. Nu gan jau! Ja tev nav laika vakaros, tu nevari aiziet.

Kad skaties izrādes, izdodas izslēgt “profesionālo aci”?

Ja godīgi, esmu laimīgs, ja man izdodas to profesionālo aci pieslēgt! Man tā savā ziņā ir problēma – profesionāli pieslēgties, redzēt, kā, caur ko veidojas lomas, kā viņi runā, strādā. Jebkurā gadījumā kaut ko uztvert, vienalga, kā un ko, tas ir svarīgākais. Citreiz aizej un neko neuztver. Tad nav jēgas iet, ja esi noguris. Tam vajdzētu būt procesam, kam iepriekš sagatavojies. Kaut gan studiju laikā skrējām pēc lekcijām un bijām mutulī iekšā, uz tām izrādēm, kas ļoti patika, gājām vairākas reizes.

Uldis Siliņš – Klifords Bredšovs, Rūta Dišlere – Sallija Boulsa, Marija Bērziņa – Šneidera jaunkundze Nacionālā teātra mūziklā "Kabarē" (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Kuri aktieri tevi iedvesmo?

Konkrēti aktieri nē. Iespējams, kādi aktierdarbi, konkrētas domas, kaut kas negaidīts, interesants, ko ieraugi izrādēs. Es tagad domāju. Pēdējā laikā nav sanācis redzēt izrādes, domāju, kas varētu būt. Kaut kādas stulbas frāzes nāk galvā. (Ilga pauze.) Ja runājam par izrādēm, man patīk redzēt, ka aktieri bauda procesu. Ka sēdi un skaties, domā – jā, tā ir jāspēlē tā loma. Kad skaties, smejies, raudi. Sajūta – es tā nevarētu. Es pārsvarā visus apbrīnoju. Man liekas, ka es neko no tā, ko dara citi, nevarētu izdarīt. Man nepatīk sēdēt malā – tajā brīdī, kad skaties, kā citi dara, cik viņiem ir forši, kā viņi bauda darbu, laime, kas viņos izdalās, enerģija, domāju – bļāviens, ko es te sēžu, ko es te daru... Es gribētu ar visiem režisoriem un aktieriem spēlēt. Ar katru aktieri ir interesanti, kā viņš spēlē, kā tevi uztver... Man vispār ir sajūta, ka es tikai tagad sāku mācīties patiešām reālo dzīvi, darbu. Skolā tas ir pavisam citādāk – tu kulies ar saviem kursabiedriem, viņus pazīsti, tu viņus redzi, bet pēkšņi tev ir jauns partneris, skaties to mijiedarbību. Tā ir bauda! Teātris vispār ir...

Mistērija?

Tas ir forši, ja tā ir mistērija. Man nav nācies pamēģināt, bet ļoti gribētu spēlēt tādu eiropeisku teātri. Tas, ko es esmu pamēģinājis, gremdējas un turas Staņislavska skolā. Tas, kas Eiropā notiek – pilnīga šīze, rauj cepures, kapuces nost cilvēkiem. Gribas pamēģināt tos noteikumus.

Par tālākām studijām esi domājis, piemēram, režisoriem?

Nē, šobrīd noteikti ne. Es nejūtu sevī režisoriskas dvesmas. Vismaz pagaidām. Mēs jau vairāki kursabiedri bijām iestājušies, bet sapratu, ka man ir tik daudz, ko darīt. Mēs tikko bijām pabeiguši, man bija tāda doma – nekad vairs. Vismaz tuvākajā laikā, bet kaut kādā mirkļa vājumā iestājos. Es personīgi tad negāju uz lekcijām, neinteresējos par to visu. Studijas ir kas tāds, ko jūti, vai tev pietrūkst, vajag to. Ja vajag, ej un studē. Nav jēgas studēt studēšanas pēc, ja patiesībā tas neinteresē, galva patiesībā ir citur. Ir ģimene un citas daudz svarīgākas lietas. Vispār arī teātris... Ja salīdzini teātri ar dzīvi, no vienas puses – kas tad tas ir? Vai tā dēļ ir vērts, ka tu sev vai kādam citam norauj galvu? Ja tu to dari veselīgi, ar prieku... Tad citādi. Bet vispār būtu jādzīvo ar prieku. Tomēr piepildījums ir būt laimīgam.

Kāpēc cilvēki skatās teātri?

Viens aspekts noteikti ir tradīcija, tāpēc teātris arī ir tieši tāds, kāds tas ir. Padomju laikos, man liekas, aktieru un kino kults bija ļoti spēcīgs, tā bija goda lieta. Tā tradīcija vēl aizvien ir. Man ir grūti spriest, tradīcija šķobās vai ne. Vēl ir teātra snobi, kuri iet uz konkrētām izrādēm, jo tieši tā ir tā māksla. Vēl uz teātri iet ir modes lieta. Ir arī cilvēki, kuri iet tieši izklaidēties. Arī manā paziņu lokā ir cilvēki, kam nepatīk nopietnas izrādes, kuri nesaprot, kāpēc jāiet uz teātri skatīties, kā citi cieš, gribas to tingel-tangeli. Bet ir arī cilvēki, kuriem tā ir vērtība, un viņi iet ar apziņu, ka ar viņiem runā režisors, aktieri, ka viņš kaut ko dabūs sev. Tā sajūta, ka teātris ir svētki.

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

Uldis Siliņš. Inteliģents, gaišs. Doma kora skola, diriģentu klase. Labs vokāls, labi spēlē klavieres. Augumā neliels, bet ar ļoti labu skatuvisko enerģiju. Labi kustas, dejo. Un jūtīgi domā. Dzirkstoši smejas, viņam piemīt humors un spēja mainīties. No Aļošas Karamazova patiesajām asarām līdz mazizglītota bandīta trulajām izpausmēm. Labi un radoši domā, nebaidās no kļūdām, veselīgi izturas pret darbu, ar humoru pret sevi un nopietni pret pasauli. Ļoti labas darba spējas, izturība, mērķtiecība. Ātri uztver, vīrišķīgi domā.”

 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes BSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta