Kroders Runā

Sep
25
2014

AKTIERIS RUNĀ: Marta Līne

Portreta foto – Mārtiņš Cīrulis

Eva Škenderska: Iesākumā tu varētu pastāstīt par savu ceļu uz aktiermākslas studijām. Kur tu esi ieguvusi izglītību un kāpēc vispār teātris un skatuve?

Marta Līne: Esmu pabeigusi muzikālā teātra aktiermeistarības studijas Londonas Mūzikas koledžā, kas ir iekļauta Rietumlondonas Universitātē. Kāpēc teātris? Jau no pašas bērnības esmu regulāra teātra apmeklētāja. Esmu Silvijas Geikinas un Ārija Geikina mazmeita, un manā ģimenē teātris tiek augstu vērtēts un cienīts. Droši vien, ka šī bijība un teātra godināšana manī ir ieaudzināta. Katram pašam jāsajūt teātra brīnums, un es to laikam jau no bērnu dienām paguvu izbaudīt.

Arī spēlēji teātri jau bērnībā, gāji uz kādiem pulciņiem?

Nē. Bērnībā es vairāk nodarbojos ar mūziku. Dziedāju ansamblī un mācījos spēlēt klavieres. Esmu beigusi P. Jurjāna mūzikas skolu, dažus gadus mācījos Rīgas Doma kora skolā. Pēc tam bija Franču licejs, kad jau sāku nopietnāk domāt par to, ko varētu darīt. Bija vairākas idejas – pavīdēja psiholoģija, žurnālistika. Bet tas viss pazuda, un diezgan ātri kļuva skaidrs, ka gribas tikai teātri. Tad sāku iet kursos pie Annas Eižvertiņas teātrī „Skatuve”. Droši vien jāpastāsta, kāpēc aizbraucu mācīties uz Angliju?

Tas bija jau uzreiz nolemts, ka mācīsies ārzemēs, nevis mūsu pašu Kultūras akadēmijā?

Nē, nē, tas bija spontāni. Man vispār nekad nebūtu nācis prātā, ka es varētu studēt ārpus Latvijas. Man nekad nav bijusi vēlme būt prom no mājām. Bet sanāca tā, ka man bija jāliek franču valodā eksāmens, un es aizbraucu uz Franciju uz valodas kursiem. Tur es satiku kādu cilvēku. Bija lielā mīlestība, kurai gan nebija lemts piepildīties līdz galam, bet tas viss vainagojās ar izglītību. Domāju, ka man bija tur jāaizbrauc, un, iespējams, šis cilvēks bija viens no virzītājiem, kas mani tur aizveda. Viss notika ļoti strauji, tika sūtīti pieteikumi un filmēti video CV. Bet es tiku pat vairākās skolās un izvēlējos to, kas man likās tā labākā. Tajā brīdī mani ļoti fascinēja, ka tā ir tieši muzikālā teātra programma, jo likās forši, ka varēšu apvienot abas savas kaislības – mūziku un teātri. Bet man, jau Latvijā dzīvojot, nebija precīza priekšstata par to, kas ir īsts muzikālais teātris un kas ir īsts mūzikls. Es domāju, ka tur mācīšos to pašu, ko dramatiskā teātra aktieri, tikai drusku vairāk padziedāšu. Būtībā no vienas puses jau tā arī bija, bet, padzīvojot Londonā, tu tomēr saproti, ka tas, ko mēs Latvijā saucam par mūziklu, nav īsti tas, ko viņi ar to domā. Viņiem tas viss tomēr ir krietni grandiozāk.

Mēs zinām, ka Kultūras akadēmijā iestājpārbaudījumi noris vairākās kārtās ar dažādiem uzdevumiem. Kā Anglijas skolās notiek aktieru uzņemšana?

Līdzīgi. Bet tur, protams, to skolu ir ļoti daudz. Konkurence ir milzīga! Mums jau šeit liekas, ka konkurence ir liela, bet tur tas vispār ir kas graujošs. Vēl jo vairāk kad ir jāsāk meklēt reāls darbs pēc studijām. Piesakoties vispirms ir elektroniski jāsūta savs pieteikums – eseja par to, kāpēc vēlies studēt šajā programmā, kas ir darīts iepriekš. Ja tu viņiem šķieti pietiekami atbilstošs un interesants, tevi uzaicina uz pirmo kārtu. Es stājos vairākās skolās. Divās braucu uz iestājpārbaudījumiem klātienē, kur bija jārunā viens modernais un viens Šekspīra monologs, bet konkrētajā skolā, kuru es pabeidzu, man to visu ļāva darīt caur video. Biju ļoti pārsteigta, ka mani paņēma. Ļoti. Vēl jo vairāk pēc tam, kad uzzināju, cik liels bijis konkurss. Es nezinu, kas tieši nostrādāja. Droši vien, ka tika vērtēts, kāda ir balss, vai acis mirdz, vai kaut drusku saproti, par ko ir tas monologs, ko runā. Jāmācās bija trīs gadus. Jāatzīst – diezgan smagi bija tas, ka bez manis kursā bija tikai vēl viena meitene, kas nav no Lielbritānijas. Tā kā es atšķīros no pārējiem.

To, ka atšķiries un neesi savējā, nācās bieži just?

To man nācās ļoti, ļoti just. Un tas bija smagi. Es ļoti centos būt draudzīga un iejusties, jo Latvijā man nekad, nekad nav bijusi problēma sadraudzēties ar cilvēkiem un iejusties kolektīvā. Kad aizbraucu tur, es dabūju diezgan lielu belzienu pa pieri. Nekādas atlaides man netika dotas. Tieši otrādi! Lielbritānijā visi ir ļoti lojāli pret citu rasu pārstāvjiem. Viņi it kā visam ir ļoti atvērti, bet kaut kas viņiem tieši Austrumeiropā nepatīk. No sērijas – jūs zogat mūsu darbus, mūsu vīrus. Ārēji jau visi it kā ir draudzīgi, bet visu laiku tu jūti, ka īsti līdz galam netiec pieņemts. Tas atšķirīgums tomēr ir ļoti jūtams. Man jau arī bija tā, ka es biju tikko pabeigusi Franču liceju un aizbraukusi ar savām labajām atzīmēm tālāk mācīties ar domu, ka tagad sāksies nopietns darbs. Bet viņiem sākās ballīte. Visi ir norāvušies no ķēdes, tikuši prom no mājām. Es biju šokēta arī par tādu vispārēju inteliģences līmeni tajā vecuma grupā. Pēc manas saprašanas viņiem ar skolu izglītības sistēmu kaut kas nav īsti lāgā. Tādi obligātie priekšmeti kā matemātika, literatūra, vēsture tur beidzas jau pēc 9. klases, un vidusskolās drīkst izvēlēties mācīties, ko paši grib. Manā kursā pārsvarā visi bija tādi, kas mācījušies fotografēšanu, dziedāšanu, dejošanu, bet tādas vispārizglītojošās lietas nevienam nav interesējušas. Protams, ka viņi visi bija ļoti talantīgi un varēja izdarīt ļoti daudz uz skatuves, bet tajā pašā laikā ir savādi, ja cilvēks nezina kaut kādus elementārus vēstures un ģeogrāfijas faktus. Jā, pie tā, ka daudziem trūkst vispārējās inteliģences un loģiskās domāšanas, man bija jāpierod.

Teātra "Skatuve" izrādes "Naktssargs un veļas mazgātāja" publicitātes foto (2014)

Ar ko, tavuprāt, studijas tur atšķiras no studijām Latvijas Kultūras akadēmijā? Viens aspekts, protams, ir šis muzikālā teātra novirziens...

Nebija jau tā, ka mēs tur tikai dejojām, dziedājām. Arī tur viss bija balstīts uz dramatiskā teātra pamatiem. Būtībā jau tā bāze noteikti ir līdzīga. Atšķirīgs ir skolotāju piedāvājums, izpildījums. Rezultāts, cik nu varu būt objektīva, skatoties uz akadēmijas aktieriem un manu kursu, manuprāt, atšķiras tajā, ka šeit katrs ir vairāk izkopis savu mākslinieciskumu un individualitāti, izpētījis un sapratis vairāk sevi pašu, bet tur atkal vairāk vērojama kursa kā ansambļa profesionālā vienotība, arī lielāka precizitāte un punktualitāte. Tā, ka, ja tu elpo, tad elpo ar visiem vienlaicīgi. To, vai kaut kur ir labāk vai sliktāk, es nevaru pateikt, un es arī nedrīkstu par to spriest, jo tas nebūtu objektīvi.

Kad tu atgriezies Latvijā? Uzreiz pēc studijām?

Drusciņ vēl tur padzīvojos. Studijas beidzās vasarā, es atgriezos novembrī. Biju izdomājusi, ka nedaudz pastaigāšu uz atlasēm, paskatīšos, kāda tur ir dzīve pēc tam, kad esi beidzis mācības. Domāju, ka varbūt kaut kas paliks labāk... Bet Londona mani jau bija sakāvusi, un es biju ļoti pārgurusi. Tie trīs gadi man likās kā nemitīga cīņa. Nejutu īstu sirsnīgumu ne no sava kursa, ne no pilsētas. Es tur jutos ļoti niecīga, ļoti nogurusi. No tās būšanas ārpus mājām bija sākusies arī depresija, jo es patiesībā esmu ģimenes cilvēks. Runāju ar ģimeni skype, braucu, cik vien varēju, uz mājām. Sapratu, ka ir vajadzīga ļoti liela drosme, lai aizbrauktu no Latvijas, bet vēl lielāka – lai atgrieztos atpakaļ. Jo ir tā sajūta – kurš tad tevi te vēl atpakaļ gribēs un kuram gan tu būsi vajadzīgs. Jo sevišķi šajā profesijā. Es biju gan kā svešinieks tur, gan arī kā svešinieks te, Latvijā.

Kas tev lika nepadoties un izturēt šos trīs gadus? Tu taču varēji atgriezties Latvijā, mēģināt stāties Kultūras akadēmijā.

Par to es pati brīnos un nesaprotu, kā man pietika spēka. Jo jau 1. kursā man palika diezgan skumji, bija depresīvs noskaņojums, bet tad es to vasaru pavadīju Latvijā, aizbraucu svētceļojumā uz Medžugorji. Tur atradu spēku un sapratu, ka nepadošos un cīnīšos līdz galam, par ko, protams, ļoti priecājos. Es neko no tā visa nenožēloju. Un visvairāk priecājos, ka man pietika drosmes atgriezties Latvijā. Jo man bija ļoti bail, ka man te nebūs kur likties, ka es nevarēšu atrast darbu, nopelnīt naudu, nevienam nebūšu vajadzīga. Es varēju palikt tur, strādāt veikalā vai bārā, bet es to negribēju.

Kā tur ir ar reālu iespēju strādāt savā aktiera profesijā?

Tur jau tā problēma – cik daudz Londonā ir aktieru, kas pēc augstskolas beigšanas strādā apkalpojošā sfērā! Ļoti daudz. Protams, es varēju tur palikt un cīnīties tālāk, bet es biju jau tik ļoti nomocījusies to trīs mācību gadu laikā, ka man vairs nebija spēka to visu turpināt. Bet vairākiem maniem kursabiedriem šobrīd iet ļoti labi un ir iespēja realizēties savā profesijā. Tur ļoti populāri ir profesionālus aktierus savākt trupā, uztaisīt vienu izrādi un vest pa dažādām pilsētām. Repertuārteātru tur tikpat kā nav. Vienā ēkā tiek spēlēta viena un tā pati izrāde gadiem, pamazām nomainoties sastāvam. Ja mums šeit uz afišas tiek uzlikts nosaukums, autora un režisora vārds, tad tur ar lieliem burtiem izcelta tā zvaigzne, kas tur spēlē. Protams, tas viss ir skaisti, bet tas nav tas teātris, kurā es iemīlējos. Man ir vajadzīgs Latvijas teātris, kas ir manā valodā un kas ir saprotams manai sirdij un manam prātam. Tas ir iemesls, kāpēc man bija svarīgi atgriezties un mēģināt.

Tu atgriezies Latvijā. Kas sekoja tālāk?

Tā pirmā sezona vēl bija tāda taustīšanās, meklēšanās. Iepazīšanās galu galā, jo man taču bija jāiepazīstas un jāiepazīstina sevi ar cilvēkiem, kas darbojas teātrī. Pirmais, ko izdarīju, uzrakstīju epastu Jānim Lūsenam. Jo es taču it kā esmu muzikālā teātra aktrise, un viņš Latvijā nodarbojas ar mūzikliem. (smejas) Mums izveidojās labas attiecības un sadarbība, esmu arī piedalījusies divos viņa mūziklos – „Sniega karaliene” un „Meierovics”. Pēc tam es vēl ielēcu Teātra IN iestudētajās „Kaķīša dzirnavās”. Tā tas gads pagāja. Bija vajadzīga arī tāda māju terapija – pabūt kopā ar saviem draugiem, savu ģimeni, kaut kā tikt pašai ar sevi skaidrībā. Tad nāca nākamā sezona, kur notika visādas jaukas lietas, un man sāka likties, ka varbūt tomēr var kaut kas sanākt.

Tu, piemēram, spēlē izrādē „Jūtu tektonika” Nacionālajā teātrī, kur ir daudzi no šī pēdējā Kultūras akadēmijas kursa, kas varēja būt arī tavs. Kā vispār ir iejusties Latvijas teātra vidē, kur visi viens otru zina, kamēr tu nāc no pavisam citas skolas?

Pārsvarā cilvēki ir ieinteresēti un atsaucīgi. Protams, sākumā biju tāds kā “kaķis maisā”, tādēļ jo vairāk novērtēju režisoru uzticēšanos. Varis Brasla, Mihails Gruzdovs un Valdis Lūriņš ir tie, kuriem visvairāk jāsaka paldies. Ar Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursu es pamazām iepazinos, strādājot pie izrādes „Naktssargs un veļas mazgātāja”. Pamazām sapazinos arī ar citiem. Es jau nezinu, ko viņi sākumā par mani domāja. (smejas) Bet ļoti ceru, ka tagad, kad viņi ir mani nedaudz vairāk iepazinuši, esmu pieņemta. Protams, ka viņi visi ir ļoti saliedēti un savā starpā sadraudzējušies.

Ar to varbūt atšķiras studijas Latvijā un Anglijā, jo, sarunājoties ar jaunajiem aktieriem, var ļoti just, cik viņiem ir nozīmīgs savs kurss un ir palīdzējusi kolektīva saliedētība studiju laikā.

Jā, tur es varu piekrist, ka šī saliedētība te ir izteiktāka. Šeit kurss ir arī mazāks, man bija lielāks kurss, un īpaši pēdējā gadā tās drāmas un intrigas gāja vaļā jau diezgan nopietnā līmenī. Bet tā jau studijas ir diezgan līdzīgas. Tas nopietnais darbs ar sevi aktiermākslas studijās ir gan šeit, gan tur.

Strādāt ar latviešu režisoriem ir citādāk nekā ar savas skolas pedagogiem?

Latvijā man ir vēl lielāka bijība pret režisoriem. Tur, lai arī bija respekts, man dažkārt bija tā doma, ka es tomēr zinu, kā būtu labāk. (smejas) Šeit pirmais režisors, ar ko nopietni sāku strādāt, bija Varis Brasla izrādē „Triumfa arka”. Rokas, kājas sākumā trīcēja, bet Valmieras teātrī mani ļoti labi uzņēma. Sākumā, kad sākās mēģinājumi, bija sajūta, ka es vispār nesaprotu, ko režisors man saka un ko viņš no manis grib, bet, par laimi, uz beigām jau aizgāja. (smejas) Bet līdz šim man vēl neviena loma bez asarām nav atnākusi. Uznāk vienmēr periodi, kad liekas, ka tev nekas nesanāk, tu neko nemāki, bet tie ir vājuma brīži un sevis žēlošana. Tad ar sevi ir jāsarunā, ka ir jāsaņemas un ka viss sanāks. Līdz šim arī viss ir daudzmaz sanācis, lai arī sākumposmā un vidusposmā licies, ka nekad un nemūžam nekas tur nebūs.

Marta Līne – Lisjēna, Mārtiņš Liepa – Raviks Valmieras Drāmas teātra izrādē "Triumfa arka" (2013) // Foto – Matīss Markovskis

Kā ir ar ilūzijām par teātri un aktiermākslas profesiju? Kā laika gaitā ir mainījies tavs priekšstats par šo profesiju?

Bija tas bērnības posms, kad skatījos teātri un iztēlojos, ka es varētu būt starp viņiem, bet tad man, protams, nebija izpratnes, kā tas viss top.

Bija ziepju burbulis par aktrisēm skaistās kleitās, ziediem un skaļiem aplausiem?

Nē, mani neinteresēja aplausi un ziedi. Man drīzāk interesēja tas brīdis, kad, piemēram, „Skroderdienās Silmačos”, uz kurām bez izņēmuma tika iets katru gadu, Rūdis, Kārlēns un Ieviņa dzer no lielās krūzes un priecājas. Tas bija tāds sapņu brīdis.

Tātad Ieviņa ir viena no sapņu lomām?

Jā. Tas būtu fantastiski, ja es to vēl varētu pagūt. Bet neliekas, ka man būtu bijusi baigā ilūzija par to visu. Tad sāku pieaugt un saprast arī ērkšķus šai profesijai. Ar gadiem es savu naivumu pamazām zaudēju un kļūstu nedaudz ciniskāka. Zini, kas man šķiet visskumjākais? Visskumjāk ir tad, kad redzu ļoti talantīgu aktieri, kurš ir daudz sasniedzis, bet ir nelaimīgs kā cilvēks. Tas mani ļoti apbēdina. Tad liekas, vai šo darbu ar dzīvi ārpus teātra var apvienot... Bet man šķiet, ka var. Domāju, ka nevar arī pilnībā atdoties teātrim un pazaudēt visus cilvēkus, kas ir apkārt. Es katrā ziņā tā nevarētu. Varu strādāt daudz un dikti, bet man ir arī svarīgi, lai es nepaliktu viena. Nevarētu būt laimīga tikai ar darbu.

Mūsdienās vēl aktieri vispār ir gatavi uztvert teātri kā pilnīgu un totālu dzīvesveidu?

Domāju, ka jā. It sevišķi, ja paralēli notiek mēģinājumi un vakaros jāspēlē daudz citu izrāžu. Ja fiziski vienkārši nav laika. Es, starp citu, rakstīju bakalaura darbu par stresu un tā ietekmi uz aktieri un izpētīju, ka šī tik tiešām ir viena no stresainākajām profesijām. Aptaujāju arī aktierus Latvijā, jautājot, kas tieši viņiem sagādā stresu un nepatīkamus pārdzīvojumus. Visi uzsvēra, ka stress nenoliedzami ir liels.

Baidoties no neveiksmēm, kļūdām uz skatuves?

Joprojām visiem ir grūti pārdzīvot kritiku. Tā tas vienkārši ir. Aktieri pārsvarā ir jūtīgas dvēseles, un, lai arī cik biezu ādu tu uzaudzē, tomēr sāp, ja esi ielicis savu darbu, bet tevi vienkārši sabradā. Tad vēl stresu sagādā arī finansiālās problēmas, nepietiekamais un nestabilais atalgojums. Arī noslogotība un lielais darba apjoms. It sevišķi ļoti noslogotiem štata aktieriem. Tur ir vajadzīgs ļoti saprotošs partneris mājās. Es tik tiešām apbrīnoju, kā tās aktrises, kas ir mammas, to visu spēj savienot ar teātri.

Bet kur, tavuprāt, slēpjas šis aktiera profesijas fenomens – kāpēc tik daudzi tomēr raujas uz teātri? Jo, kā jau noskaidrojām, konkurss aktiermākslas studijās ir liels gan te, Latvijā, gan arī Anglijā.

Domāju, ka teātris lielā mērā var kompensēt to, kas pietrūcis dzīvē – kaut kāda uzmanība, atzinība, novērtējums. Vai arī var būt tā, ka teātris kādā brīdī tik ļoti apbūris un sācis vilināt, ka radusies vēlme sevi realizēt uz skatuves. Tiklīdz izdodas iepazīt teātra neaprakstāmo sajūtu, sāc saprast, ka tevi vienkārši velk uz turieni. Un tas nav kino, tā nav slava, bet tieši skatuves dēļu sajūta. Tas taču viss ir ļoti skaisti. Teātris ir tāda liela atkarība un arī liels gandarījums, kad kaut kas sanāk. Arī misijas apziņa, ka varbūt tu ar savu darbu kādam izdari ko labu. Man ir svarīgi, lai man būtu sajūta, ka tam, ko es daru, ir kāda jēga un vērtība. Ja kaut vienam tas, ko es daru uz skatuves, kaut ko nozīmē, tad, man šķiet, ir vērts strādāt.

Kādam, tavuprāt, jābūt teātrim? Kāds ir teātra optimālais uzdevums?

Pirmkārt, teātrī jābūt tam brīnumam, kuru es nevaru aprakstīt, bet tie, kuri to ir sajutuši, zina, par ko runāju. Manuprāt, uz teātri jāved bērni jau no maza vecuma. Teātris tik ļoti attīsta fantāziju. Pēc tam, kad cilvēks ir izaudzis, teātris ir vieta, kur var attīrīties. Tas ir enerģētisks apmaiņas process starp aktieriem un skatītājiem. Ideālā variantā teātrim jāpadara pasaule labāka. Jāliek cilvēkam domāt. Lai arī, protams, teātris dažkārt noder arī kā izklaides forma, kur atslēgties no ikdienas. Man patīk teātris, kas liek domāt pēc izrādes vēl trīs dienas par kaut ko, kas tajā tiek risināts. Teātrim nav jārāda ar pirkstu, kas ir labs, kas ir slikts. Teātrim ir jāliek domāt un just. Mēs visi esam dzīvi cilvēki, bet dažreiz sirdis tiek nocietinātas, visas garīgās lietas tiek noliktas otrajā plānā, jo mēs dzīvojam materiālistiskā pasaulē. Teātrim būtu jābaro mūsu dvēsele.

Kādam, tavuprāt, ir jābūt aktierim? Ir kāds īpašību kopums, kas noteikti palīdz šajā profesijā?

Cik aktieru, tik arī rakstura īpašību. Un gandrīz katram ir kas tāds, ko varētu vēlēties vairāk vai spilgtāk. Vienam varbūt trūkst spējas piecelties pēc smaga kritiena, otram – spējas uz sevi paskatīties godīgi. Pacietība, izturība ir visiem vajadzīga. Man šķiet, svarīgākā ir pārliecība, ka esi īstajā vietā. Šobrīd mācos nedaudz atslābt un noticēt, ka viss notiek uz labu. Neskriet ar galvu sienā pēc lomām, kas nav domātas man, ja es tās nedabūju. Mācos skriet nevis pret vēju, bet pa vējam. Vairāk pieņemt visu notiekošo. Jo viena neizdevusies loma vēl nav neizdevusies karjera.

Cik noprotu, tavas attiecības ar kritiku vēl ir trauslas.

Jā. Es lasu, sekoju līdzi, bet šobrīd vēl esmu tajā posmā, kad ņemu vērā un padomāju par katru viedokli, ko esmu dzirdējusi. Gan kritikas, gan skatītāju, gan kolēģu. Man tas šobrīd ir ļoti svarīgi. Varbūt ar laiku mācīšos to visu laist gar ausīm. Man līdz šim ar tādiem skarbiem vārdiem nav nācies saskarties, bet, ja tādi būtu, visticamāk es ļoti pārdzīvotu.

Kā atzinība un novērtējums tev ir svarīgākais?

Manas vecmāmiņas Silvijas. Noteikti. Viņa arī brauca uz maniem diplomdarbiem. Tas man bija liels notikums, tad ļoti uztraucos. Viņa ir tas cilvēks, kas man atklāja teātri un kurai es uzticos, un kuras viedokli es ļoti augstu vērtēju. Man patīk arī ar viņu iet kopā uz izrādēm, pēc tam apspriesties. Arī mana drauga Kaspara un vecāku – visu tuvo cilvēku – viedoklis. Arī nozares speciālistu. Katrs skatītājs jau ir svarīgs.

Aktieris var skatīties izrādi, atmetot profesionālo analīzi?

Es šobrīd nevaru. Man tik ļoti interesē, kā kurš strādā, mēģināt domāt, kā to interpretētu es un kā man tas sanāktu vai nesanāktu. Nedaudz stulbi tas ir, jo tu nevari ne īsti izbaudīt izrādi, ne arī īsti iekāpt otra aktiera kurpēs.

Šobrīd tu neesi piesaistīta nevienam konkrētam teātrim. Kas tev pašai būtu lielāks veiksmes stāsts – štata vieta vai karjera kā brīvā statusa aktrisei?

Esmu izdomājusies visādi. Es vispār šausmīgi daudz domāju! (smejas) Bet es to tā nevaru pateikt. Šobrīd pats galvenais, lai man ļautu spēlēt. Es vēl esmu tik aizrautīga, strādāt griboša un iedvesmas pilna, ka man vienalga – būs vai nebūs štats. Vienkārši ceru, ka mani atradīs īstās lomas un es atradīšu ceļu pie tām, ka būs režisori, kuri vēlēsies ar mani strādāt un ar kuriem būs abpusēja sapratne. Galvenais, lai notiktu attīstība.

Bet kā ar iederēšanos konkrētā teātra kolektīvā, būt piederīgai konkrētai videi – tas tev nav svarīgi?

Domājot par nākotni, es to gribētu gan... Apkārtējie man ir ļoti svarīgi. Būtu brīnišķīgi, ja varētu kādā teātrī justies pilnībā kā savējā, kā savās mājās. Ļoti ilgojos un tiecos pēc šīs sajūtas. Bet es labi jūtos arī šobrīd tajos teātros, kur spēlēju.

Atskatoties uz padarīto, ko tu gribētu atzīmēt kā savus veiksmīgākos, mīļākos brīžus, lomas?

Man ir ļoti mīļa Lisjēna „Triumfa arkā”, jo tā bija mana pirmā dramatiskā teātra izrāde valsts teātrī. Ar lieliem pārdzīvojumiem, bet pie manis atnāca arī Barbaras loma izrādē „Naktssargs un veļas mazgātāja”. Tā savukārt ir mana pirmā lielā lomā. Tur ir ieguldīts liels darbs, un man bija ļauts kārtīgi izpausties. Strādāt ar režisoru Valdi Lūriņu arī, protams, bija vienreizēja, lieliska pieredze. Un, kad sapratu, ka varu dziedāt uz Nacionālā teātra lielās skatuves “Jūtu tektonikā”, raudāju no laimes.

Tev ir sapņu loma?

Vienu laiku likās, ja es varētu spēlēt Skārletu „Vējiem līdzi”, tad tas būtu kalna gals. Bet vairs tādas nav, jo lomas jau atnāk un piedzimst pašas. Aktieris nevar pats zināt, kura loma viņam ir vajadzīga.

Varbūt ir kāds režisors, ar kuru ļoti gribētu strādāt?

Ceru, ka man būs laime strādāt ar Elmāru Seņkovu, ko ļoti augstu vērtēju no jaunās paaudzes režisoriem. Labprāt iepazītos un kopā strādātu ar Vladislavu Nastavševu. Ir vēl daudzi. Priecāšos par jebkuru iespēju, esmu atvērta jauniem projektiem.

Marta Līne (centrā) Nacionālā teātra izrādē "Jūtu tektonika" (2014) // Foto – Gunārs Janaitis

Tev ir kāds īpaši tuvs teātra žanrs, niša? Tas vēl joprojām varētu būt muzikālais teātris?

Zini, muzikālais teātris nevienā brīdī man nav bijis galvenais. Man tas ļoti patīk, esmu to mācījusies un apguvusi. Mūzika man vispār ir ļoti tuva, plānoju tagad padarboties mūzikā vairāk. Bet sirdij tuvāks man ir reālpsiholoģiskais teātris. Ļoti patīk arī mazās zāles un intimitāte, kas tur jūtama, tuvība starp skatītāju un aktieri. Pagaidām es priekš sevis vēl neesmu „atkodusi” komēdijas žanru. Tas varētu būt tāds liels izaicinājums.

Sarunājoties ar tevi, man ir sajūta, ka, neskatoties uz grūtībām, tu savu izvēli par skatuvi un studijām nenožēlo un teātris ir tava īstā vieta.

Jā, es neko nenožēloju, teātris ir mana īstā vieta. Joprojām mīlu teātri tik ļoti, cik to mīlēju pirms pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem. Bet es arī skatīšos, kā tās lietas virzīsies.

Tu strādā arī radio. Varbūt žurnālistika kādā brīdī var ņemt virsroku?

Teātris ir mana sirdslieta. Bet nenoliegšu, ka uz radio eju ar ļoti lielu prieku. Katra diena tur ir citādāka, varu iepazīties ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Tā viennozīmīgi ir ļoti laba pieredze. Attīsta arī improvizācijas spējas un runu. Kas to lai zina, kā būs!

Noslēgumā – kāda ir tava optimālā vīzija par tevi kā aktrisi pēc divdesmit gadiem?

Nu tu pajautāji! Varēji vismaz pēc pieciem gadiem. (smejas) Tieši par mani kā aktrisi?

Var arī par sevi kā cilvēku. Kā personību.

Tad labāk par sevi kā cilvēku, jo tās lietas man vēl pagaidām nedalās. Ļoti ceru, ka pēc divdesmit gadiem būšu laimīgāka nekā esmu tagad, jo šobrīd mani vēl nomāc jautājumi, uz kuriem meklēju atbildes. Ceru, ka, pirmkārt, būšu laba sieva un laba mamma. Un tajā pašā laikā būs arī teātris un mana aktrises profesija, kuru mīlēšu tikpat ļoti, cik es to mīlu šobrīd. Ka manī vēl joprojām būs tā dzirkstele un vēl joprojām mirdzēs acis. Ceru, ka daudz ko būšu jau nospēlējusi, daudz uz skatuves darījusi, bet man vēl būs enerģija un vēlme strādāt turpmākos divdesmit gadus. 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes MSP Teātra zinātnes moduļa studente

 


  Citi autora raksti 

 
 
Rita Rotkale
Rita Rotkale
27. septembris, 2014 · Atbildēt
Patiess prieks par atklāto un inteliģento interviju. Īpaši svarīgi šķiet tas, ka portālā šoreiz tiek runāts par atšķirīgun pieredzi ceļūz aktieru profesiju.
 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta