Ieva Rodiņa 27.10.2014

Par aktuālo Baltijas teātrī

Šī gada „Spēlmaņu nakts” balvai nominēto Latvijas profesionālā teātra izrāžu skate noritēja paralēli Baltijas teātra festivālam, kas šogad norisinājās Latvijā un skatītājiem konkursa ietvaros piedāvāja noskatīties kopumā sešas izrādes no dažādiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teātriem. Festivāla laikā Latvijā viesojās arī vairāki Lietuvas un Igaunijas teātra profesionāļi, kuri noslēguma konferencē pauda viedokli par savas valsts teātra aktualitātēm un festivāla ietvaros redzētajām izrādēm.

Konferences pirmajā daļā trīs Baltijas valstu teātra zinātnieces – Lūle Epnere (Igaunija), Silvija Čižaite-Rudokiene (Lietuva) un Zane Radzobe (Latvija) – iepazīstināja ar savu valstu jaunākajām teātra tendencēm un spilgtākajām personībām.

Lūle Epnere, stāstot par igauņu teātri šodien, atklāja, ka Igaunijas teātra sistēma ir dinamiska – līdzās valsts atbalstītajiem teātriem arvien vairāk pieaugot privāto un projektu teātru skaits. Teātra zinātniece īpaši izcēla pirms dažiem gadiem radīto Cinema teātri, kas radies, apvienojoties vairākiem jaunās paaudzes aktieriem un dramaturgiem (Pāvo Pīks, Diāna Lēsalu u.c.), lai veicinātu stand-up komēdijas žanra attīstību Igaunijā. Tāpat jaunie mākslinieki publicējuši arī vairākus politiskā teātra manifestus. Šoruden Igaunijā atvērta arī jauna mākslas telpa Vaba Lava (tiešā tulk. no igauņu valodas – „Brīvā skatuve”), kas radīta kā performances mākslas centrs, kurā savus projektus var īstenot privātie teātri un brīvmākslinieki. Lūle Epnere pauž cerību, ka Vaba Lava radīs lielāku dažādību Igaunijas teātrī – gan organizatoriskajās iespējās, gan mākslinieciskajās inovācijās.

Teātra zinātniece, runājot par spilgtākajām aktuālā Igaunijas teātra personībām, izceļ virkni jaunu, talantīgu aktieru un režisoru. Divos nosacīti avangardiskākajos Igaunijas teātros – NO99 un Von Krahl teātrī – šobrīd vērojama izteikta paaudžu maiņa, tāpat jaunie aktieri un dramaturgi darbojas arī Tallinas Pilsētas teātrī. Kā zināma tendence iezīmējas tas, ka vairums mākslinieku ieguvuši izglītību aktiera vai dramaturga specialitātē, taču aktīvi strādā kā režisori. Režijai pievērsies Von Krahl teātra aktieris Juhans Ulfsaks (Juhan Ulfsak), kurš kopš 2010. gadā iestudējis vairākas izrādes, piemēram, „Idioti” (Idioodid) Von Krahl teātrī pēc Larsa fon Trīra filmas, „Pazudušā drauga lieta” (Kadunud sõbra juhtum) teātrī NO99 u.c. Lūle Epnere norāda, ka Ulfsaka mākslinieciskajam rokrakstam raksturīga konceptuāla un gudra jauno mediju izmantošana – ierakstītu vai „dzīvu” video projekciju apvienošana ar spēcīgu teatrālo darbību uz skatuves.

Skats no igauņu teātra "NO99" izrādes "Pazudušā drauga lieta" // Publicitātes foto

Kā vēl vienu būtisku jauno mākslinieku paaudzes pārstāvi Lūle Epnere min aktieri Lauri Lagli (Lauri Lagle), kurš kādu laiku strādājis Igaunijas Drāmas teātrī un pārsvarā iestudē postmodernisma dramaturģiju. Mākslinieks sadarbojies arī ar NO99, radot vairākus iestudējumus, piemēram, „Bez nosaukuma” (Untitled) – psihodēlisku jauna mūziķa ceļojumu, kas pauž pašdestruktīvu protestu pret konvencijām un ikdienas dzīvi, izrādi „Lielais mielasts” (Suur õgimine) u.c. Lauri Lagles iestudējumiem raksturīga izteikta muzikalitāte – ritms (pauzes, atkārtojumi u.c.) nosaka aktieru skatuvisko darbību, būtiska nozīme ir arī izrāžu muzikālajam pavadījumam un priekšnesumiem. Tāpat režisora darbos likts uzsvars uz aktieru ķermenisko klātbūtni un fizisko darbību pretstatā verbālajai komunikācijai. Viņš meklē cildeno zemiskajā, skaisto rutīnā, cerību ikdienas dzīvē.

Režijai pievērsusies arī aktrise Kertu Moppele (Kertu Moppel), kuras iestudējumi lielākoties balstīti pašradītā tekstā un bieži tapuši, sadarbojoties ar izrādes aktiertrupu. Māksliniece strādājusi gan Von Krahl, gan Rakveres teātrī. Iestudējums „Mākslīgās asinis un mākslīgās asaras” Rakveres teātrī apspēlē stereotipus par sentimentālajām Latīņamerikas „ziepju operām”, Von Krahl teātrī tapušais iestudējums „Zilbārdis” (Sinihabe) balstīts kolāžā pēc Reja Bredberija romāna „451 grāds pēc Fārenheita” motīviem un attēlo antiutopisku nākotnes vīziju, kurā dominē utilitārisms un pragmatisms, savukārt izrāde „Asiņainā Mērija” (Bloody Mary) Von Krahl teātrī apvieno melnā humora un šausmu estētiku. Savos darbos Kertu Moppele apvieno intelektuāli kritisku sociālo problēmu analīzi ar labu humora izjūtu un absurda estētiku.

Skats no igauņu "Von Krahl" teātra izrādes "Asiņainā Mērija" // Publicitātes foto

Kā ceturto būtiskāko figūru jaunākajā igauņu teātrī Lūle Epnere min Johanesu Veski (Johannes Veski), teātra Cabaret Rhizome dibinātāju un līderi. Cabaret Rhizome darbību sāka ar performancēm bez teksta, kuras tapušas pēc kolektīvās radīšanas metodes un balstītas improvizācijā, vēlāk teātris radījis multimediālas izrādes, kurās liela nozīme modernajām tehnoloģijām un medijiem, kā arī aktīvi iesaistījis izrādēs skatītājus.

Raksturojot kopējās Igaunijas teātra aktuālās tendences, teātra zinātniece atzīst, ka igauņu teātri visprecīzāk var raksturot ar vārdu „postdramatisks”: nesenā igauņu teātra kritiķu aptaujā par aizvadīto sezonu dominējis atzinums, ka Igaunijas teātris arvien vairāk paplašina dažādas robežas – gan žanriskā, gan stila, gan teksta izmantojuma līmenī. Gan valsts, gan privātajos teātros arvien pamanāmāki kļūst eksperimentālie projekti, kas vairs neietilpst tradicionālā teātra rāmjos, tādēļ Igaunijas Teātra savienība nesen ieviesusi jaunu ikgadēju apbalvojumu labākajam eksperimentālajam uzvedumam, kas paplašina tradicionālos teātra izteiksmes līdzekļus.

Kā vienu no biežāk sastopamajām tendencēm Lūle Epnere nosauc digitālo tehnoloģiju jeb mediju izmantojumu – līdzās foto un video projekcijām vairākos jaunākajos igauņu teātra iestudējumos bieži apspēlēts arī interneta fenomens. Visspilgtāk reālās un virtuālās pasaules attiecības apspēlētās Cabaret Rhizome eksperimentos – piemēram, nesen tapušajā iestudējumā „Risomeedia” apvienota teātra, sociālo mediju un televīzijas estētika. Skatītāji sēž dažādās telpas vietās, viņiem tiek izdalīti viedtālruņi vai planšetdatori, un komunikācija starp pašiem skatītājiem, kā arī skatītājiem un izrādes ansambli notiek, izmantojot sociālo tīklu Facebook, līdz ar to izrāde daļēji notiek virtuālajā pasaulē.

Tāpat igauņu teātrī aktuāla teātra un vizuālās mākslas (īpaši performances mākslas) mijiedarbība. Piemēram, teātrī NO99 tapusī izrāde „Mana sieva kļuva dusmīga” (Mu naine vihastas) stāsta par attiecībām starp tagadni un pagātni, dzīvi šodien un atmiņām. Grupa cilvēku mēģina restaurēt kādas ģimenes brīvdienās uzņemtās fotogrāfijas, kuras izdzēsusi dusmīgā sieva. Savukārt Von Krahl teātrī iestudētā izrāde „Dzīve ir ļoti smaga” (Life is very hard) balstīta verbālajā līmenī – aktieri austiņās klausās iepriekš ierakstītu ikdienišķu tekstu un atkārto to absolūtā precizitātē.

Skats no igauņu teātra "NO99" izrādes "Mana sieva kļuva dusmīga" // Publicitātes foto

Līdzās formas eksperimentiem igauņu jauno teātra mākslinieku paaudze, kā norāda Lūle Epnere, ļoti lielu uzmanību pievērš aktuāliem sociāliem un politiskiem jautājumiem – piemēram, Cinema teātris publicējis vairākus politiskus manifestus. Viens no šī teātra līderiem – Pāvo Pīks (Paavo Piik) kopā ar aktrisi Mari-Līsu Lillu (Mari-Liis Lill) radījis kopīgu dokumentālā teātra izrādi divās daļās, kuras tiek spēlētas simultāni (vienā un tajā pašā vakarā) divos teātros – „Sāpes vārnai...”* (Varesele valu..) Igaunijas Drāmas teātrī un „Slimība žagatai...”* (Harakale haigus...) Tallinas Pilsētas teātrī. Uz skatuves tiek izspēlēti dokumentāli dzīvesstāsti par jauniešiem, kuri cietuši no depresijas, un izrāde pretendē iedarboties ne tikai estētiskā, bet arī izglītojošā vai pat terapeitiskā līmenī, piedāvājot iespējamos ceļus, kā novērst depresiju. Teātra zinātniece atklāj, ka igauņu teātrī sastopami vairāki iestudējumi, kurus varētu kategorizēt kā „praktisko” jeb „sabiedrisko” teātri, kas, gluži pretēji iepriekš aprakstītajiem formas meklējumiem, māksliniecisko mērķu vietā priviliģē skatītāju izglītošanu. Piemēram, Annes Tirnpu (Anne Türnpu) radītās izrādes „Kā pārdot setu” un „Lēlo meklē setu” stāsta par Igaunijas dienvidaustrumu etnisko minoritāti setiem. Tas ir izteikti politisks teātris, kura uzmanības lokā ir igauņu etniskā identitāte – etniskās minoritātes saglabāšanās iespējas mūsdienu Igaunijā un etniskā mantojuma kā kultūras brenda reklamēšana.

Lūle Epnere norāda, ka Igaunijā kontrastā t.s. režijas teātrim aktuāls kļūst autorteātris, kad mākslinieciskos faktorus arvien vairāk sāk ietekmēt aktieri vai aktieru apvienības – aktieri kļūst par universāliem māksliniekiem, kuri paši rada ne tikai tekstus, bet arī izrādes, respektīvi, viņi kļūst par autoriem vai līdzautoriem izrādēs, kurās paši spēlē, aktualizējot tādas tehnikas kā kolektīvās radīšanas metode un improvizācija. Aizvadītajos gados šo tendenci apliecinājis lielais skaits individuālo performanču, kuras veidotas kā praktiski meklējumi – aktieri pēta savas profesijas specifiku un paplašina interakcijas iespējas ar skatītājiem. Piemēram, teātra NO99 aktieris Rasmuss Kaljujervs (Rasmus Kaljujärv) izrādē „Beigās visi ir laimīgi, un ja nē, tad tās vēl nav beigas” (Lõpus on kõik õnnelikud, ja kui ei ole, siis pole see lõpp) uzņēmies klauna lomu – viņš mainījis gan savu runas veidu, gan seju, kuru klāj klauna grims, lai izpētītu, cik ciešā saskarsmē aktieris var nokļūt ar skatītājiem. Arī citā NO99 izrādē „Starp citu: es tevi mīlu” uz skatuves redzams Prīts Veigemasts (Priit Võigemast), aktieris, kurš igauņu televīzijā kļuvis slavens ar Pinokio lomu, un Vaiko Epliks (Vaiko Eplik) – popdziedātājs un komponists. Vairāki aktieru solo projekti tapuši arī Von Krahl teātrī.

Rezumējot teātra zinātniece Lūle Epnere norāda, ka Igaunijas teātrī valda liela dažādība, it īpaši projektu izrādēs un mazajos teātros, tomēr trūkst izrāžu par politiski un sociāli aktuālām tēmām.

Skats no igauņu teātra "NO99" izrādes "Beigās visi ir laimīgi, un ja nē, tad tās vēl nav beigas" // Publicitātes foto

Par šībrīža Lietuvas teātra aktualitātēm konferences ietvaros stāstīja divi teātra kritiķi. Julijus Lozoraitis kā vienu no būtiskākajām Lietuvas jaunākā teātra problēmām min apstākli, ka, viņaprāt, pēdējo gadu laikā visi ievērības cienīgākie teātra sasniegumi vērojami ārpus valsts teātriem.

Savukārt jaunā kritiķe Silvija Čižaite-Rudokiene norāda, ka lietuviešu teātrī nozīmīga vieta ir tradīcijām – metaforiskajam teātrim, kura zināmākais pārstāvis ir režisors Eimunts Nekrošus, taču arvien aktuālāki kļūst dažādi laikmetīgā teātra eksperimenti, kas saistīti gan ar postmodernisma, gan postdramatiska teātra izteiksmes līdzekļiem. Jaunākajā lietuviešu teātrī arvien aktuālāka kļūst performances estētika – jaunie režisori (piemēram, Vids Bareikis) strādā laboratorijas apstākļos, teātra valodā arvien biežāk tiek izmantoti laikmetīgās dejas izteiksmes līdzekļi, interakcija ar skatītājiem u.tml.

Čižaite-Rudokiene atzīst, ka arī Lietuvas teātri ietekmē aktuālā globālā tematika – politiskie jautājumi (Krievijas-Ukrainas konflikts), globalizācija, patērētājsabiedrība u.tml. No otras puses, jaunākās un vidējās paaudzes režisori (Oskars Koršunovs, Gintars Varns, Jons Jurašs, Jons Vaitkus, Artūrs Areima, Agnis Jankevičus u.c.) aktīvi pievēršas arī lokālās (lietuviešu) identitātes izpētei – gan Eiropas Savienības, gan Padomju Savienības pieredzes kontekstā. Režisori runā par sev aktuālo pieredzi un iestudē ne tikai mūsdienu dramaturģiju, bet arī klasikas darbus, pielāgojot tos laikmetīgā teātra valodai.

Paralēli metaforiskā teātra tradīcijai Silvija Čižaite-Rudokiene nošķir sociāli un politiski aktīvo teātri. Lietuvas politiskais teātris galvenokārt runā par sociālo dzīvi un meklē jaunus – ikdienas dzīves varoņus, piemēram, festivāla ietvaros izrādītā lietuviešu operizrāde „Have a Good Day” stāsta par desmit lielveikala kasierēm. Konferences ietvaros gan pamatoti izraisījās diskusija par to, vai metaforiskais teātris ir kategoriski nošķirams no politiskā teātra, jo sociālpolitiskā aktualitāte sastopama kā Eimunta Nekrošus padomju laikā tapušajos iestudējumos, gan laikmetīgā teātra radošajos meklējumos.

Skats no Lietuvas producentu apvienības "Operomanija" operizrādes „Have a Good Day” // Publicitātes foto

Zane Radzobe, iepazīstinot ar Latvijas teātra aktualitātēm, kā galveno tendenci min jauno teātra mākslinieku paaudzi, kura strādā ļoti aktīvi un ir iedalāma trīs grupās – jaunie režisori (Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Viesturs Meikšāns u.c.), dramaturgi (Jānis Balodis, Rasa Bugavičute, Agnese Rutkēviča u.c.) un scenogrāfi (Reinis Dzudzilo, Reinis Suhanovs u.c.). Kritiķe īpaši akcentē to, ka jauno režisoru paaudze ir dzimusi 80. gados, līdz ar to viņi nav bijuši aktīvi padomju laikā un viņu apziņas veidošanos ietekmējusi cita politiskā situācija nekā iepriekšējo režijas paaudzi.

Runājot par neatkarīgajiem teātriem, Zane Radzobe uzsver, ka tie pārsvarā tiek izmantoti kā eksperimentālas platformas jaunajiem teātra māksliniekiem, kuri atrodas sava radošā ceļa sākumā un vēlas parādīt, uz ko ir spējīgi. Tomēr pēdējo gadu laikā neatkarīgo teātru darbībā vērojama zināma attīstība – tie kļuvuši par stabiliem repertuāra teātriem, kuriem katram ir sava mākslinieciskā programma (piemēram, apvienība „Nomadi” meklē jaunu bērnu un jauniešu teātra valodu). Šobrīd jaunākā teātra mākslinieku paaudze aktīvi strādā gan neatkarīgajos, gan valsts finansētajos teātros un ir ieinteresēti postdramatiskā teātra estētikā.

Salīdzinot jaunāko mākslinieku darbu ar iepriekšējās paaudzes režisoriem (tādiem kā Dž. Dž. Džilindžers, Alvis Hermanis, Gatis Šmits, Regnārs Vaivars u.c.), Zane Radzobe atklāj, ka iepriekšējā režisoru paaudze 90. gados pēc padomju iekārtas sabrukšanas teātrī ienākusi kā revolucionāri, apšaubīdami iepriekšējās vērtības un kā galveno izteiksmes līdzekli izmantodami šokēšanu. Turpretī jauno režisoru paaudze neatrodas konfliktā ar latviešu teātra tradīciju, ir atvērti diskusijai un padarījuši teātri par drošu vidi, kurā runāt par dažādām tēmām.

Teātra kritiķe, runājot par Alvja Hermaņa nozīmi jaunākajā latviešu teātrī, norāda, ka Hermanim nav tiešu sekotāju, taču režisors savā ziņā aizsācis vairākus trendus, kurus pārņēmusi jaunākā režijas paaudze – piemēram, interesi par dzīvesstāstiem, identitāti, vēsturi, latviešu kultūru. Nozīmīgu vietu ieņem arī politiskā teātra valoda – jaunie režisori ir ļoti ieinteresēti tajā, kā darbojas politika un sabiedrība, taču šī tematika ir problemātiska, jo visiem tomēr ir labi zināms, kā darbojas politiskā iekārta.

Skats no Valtera Sīļa izrādes "Operācijai Irākas atbrīvošana - 10!" // Publicitātes foto 

Jauno režisoru vidū Zane Radzobe izceļ Valtera Sīļa darbu, kurš strādājis ļoti dažādos žanros – iestudējis lekciju, izrādi-ceļojumu un šobrīd strādā pie trīs dienu izrādes-kursiem „Republika” izrāžu cikla „Šengenas zonas spožums un posts” ietvaros. Sīļa iestudējumiem raksturīga dziļa interese par vēsturi un patriotiskums, kas vistiešāk izpaužas izrādē „Leģionāri”. Konferencē klātesošie lietuviešu kritiķi, kuri Valteru Sīli pazīst pēc Viļņas Nacionālajā Drāmas teātrī iestudētās izrādes „Barikādes”, atzina, ka pretrunīgi vērtētajā izrādē daudz kas izmainīts un tā kļuvusi ievērojami labāka.

Cits jaunās režijas paaudzes pārstāvis Vladislavs Nastavševs savos iestudējumos strādā ar dažādām sajūtām, kuras brīžiem ir pat fiziski piedzīvojamas (piemēram, daudzās metaforas Valmieras teātra izrādē „Jūlijas jaunkundze” – balansa dēlis, šķaidīšanās ar lipīgo ķiršu kompotu utt.). Režisoram raksturīga arī piedalīšanās paša izrādēs (piemēram, Valmierā iestudētajā „Makbetā”), viņš ir savu izrāžu absolūtais autors. Savukārt Elmārs Seņkovs savdabīgā veidā turpina Staņislavska reālpsiholoģiskā teātra tradīciju, veiksmīgi strādājot gan ar aktieriem, gan ar tekstu un galvenokārt iestudējot nacionālo klasiku (Blaumaņa „Raudupieti”, „Indrānus”, Jāņa Ezeriņa noveles u.c.).

Līdzās neatkarīgajiem teātriem un Latvijas Nacionālajam teātrim, kur vērojami dažādi laikmetīgā teātra eksperimenti, Zane Radzobe izceļ arī citas spēles telpas. Dailes teātris bieži sadarbojas ar viesrežisoriem no ārvalstīm (piemēram, Oskaru Koršunovu, kura „Izraidītie” uzskatami par vienu no labākajām aizvadītās sezonas izrādēm). Valmieras teātris, kurš vairāku gadu garumā bija atpazīstams kā Oļģerta Krodera teātris, pēc režisora aiziešanas šo tukšo laukumu cenšas aizpildīt, pirmkārt, aicinot strādāt visjaunākās paaudzes režisorus, un, otrkārt, veiksmīgi sadarbojoties ar režisori Indru Rogu, kura, iestudējot klasikas tekstus, psiholoģiskā un metaforiskā teātra estētikā mēģina runāt par 20. gadsimta vēsturi. Liepājas teātra gadījumā Zane Radzobe kā būtisku aspektu akcentē t.s. Klaipēdas aktierkursa ienākšanu teātrī, un ar šī spēcīgā aktieransambļa palīdzību Liepājas teātrim pēdējos gados mainstream jeb pamatplūsmas teātrī izdevies īstenot vairākus radošus eksperimentus (piemēram, mūziklā „Pūt, vējiņi!”, izrādēs „Indulis un Ārija”, „Stavangera. Pulp Poeple” u.tml.).

Skats no Liepājas teātra izrādes "Indulis un Ārija" // Foto – Ziedonis Safronovs

Teātra eksperti konferences laikā nonāca pie kopīga secinājuma, ka visu Baltijas teātra festivāla konkursa programmai atlasīto iestudējumu pamatā ir cilvēka identitātes tēma. Lietuviešu teātra zinātnieks Julijus Lozoraitis gan pauda uzskatu, ka šajā kontekstā galvenā vērtība ir nacionālā dramaturģija, kuras iestudējumiem vajadzētu raksturot attiecīgās valsts nacionālo identitāti, taču, viņaprāt, Lietuvas jaunākā oriģināldramaturģija šo funkciju neveic. Teātra kritiķe Zane Radzobe, raksturojot latviešu jaunākās dramaturģijas procesu, atzina, ka Latvijas jaunā dramaturgu paaudze lugas pārsvarā rada tikai kā izejmateriālu, ko tālāk attīsta un pārstrādā režisors, iestudējot izrādi. Igauņu teātra kritiķis Ots Karulins, oponējot kolēģiem, pauda uzskatu, ka Igaunijas teātrī oriģināldramaturģijas situācija nebūt nav problemātiska – gandrīz 40% jauniestudējumi esot balstīti nacionālajā dramaturģijā, turklāt tekstus aktīvi radot ne tikai dramaturgi, bet arī režisori un aktieri.

Kaut arī Baltijas teātra festivāls norisinājās paralēli ikgadējai „Spēlmaņu nakts” izrāžu skatei, festivāla organizatorisko problēmu dēļ ārvalstu teātra profesionāļi varēja dalīties iespaidos tikai par dažām redzētajām Latvijas teātra izrādēm. Konference notika tieši pirms konkursam atlasīto Latvijas iestudējumu „Minga rēgi” un „Oņegins. Komentāri” izrādīšanas, turklāt daļa kritiķu bija ieradušies, kad puse „Spēlmaņu nakts” izrāžu skates jau bija aizvadīta. Par redzētajām Latvijas teātra izrādēm iespaidos dalījās vienīgi lietuviešu teātra kritiķis Julijus Lozoraitis, kurš atzina, ka kopumā bijis patīkami pārsteigts. Īpaši atzinīgi kritiķis novērtēja JRT izrādi „Peldošie-ceļojošie”, kurā, viņaprāt, redzams daudz efektīgu režijas paņēmienu. Valmieras teātrī kritiķis redzējis izrādi „Lūša stundā” un bijis pārsteigts par to, ka tik mazā pilsētā ir tik laikmetīgs teātris. Tāpat Julijus Lozoraitis atzina, ka labu iespaidu atstājusi arī redzētā Daugavpils teātra izrāde „Viss ir viņa” – moderns teksts, kas apvienots ar efektīgiem sirreālisma un virtuālās realitātes elementiem.

Baltijas teātra festivāla ietvaros notikusī konference-diskusija ne tikai piedāvāja ieskatu triju Baltijas valstu teātra aktualitātēs, bet raisīja arī diskusijas gan par paša festivāla iekšējo organizāciju, gan laikmetīgā teātra procesiem, meklējot kopīgo un atšķirīgo Latvijas, Igaunijas un Lietuvas teātrī.

______________

* Rindiņas no igauņu bērnu skaitāmpanta "Sāpes vārnai, slimība žagatai..." (Varesele valu, harakale haigus...), ko skaita pie slima bērna gultiņas, tam pūšot virsū elpu, lai sāpes aizietu vārnai, bet slimība –  žagatai.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt