Kroders Runā

Nov
28
2014

Rīga, kas spēlē teātri

Šoruden līdzās tādiem profesionālā teātra notikumiem kā Baltijas teātra festivāls, „Zelta maska” un „Spēlmaņu naktij” nominēto izrāžu skate no 3. oktobra līdz 2. novembrim norisinājās arī ikgadējais Rīgas amatierteātru festivāls „Rīga spēlē teātri”, ko tradicionāli organizē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments. Šogad festivāla programma, kā atzīst paši organizatori, bijusi īpaši spraiga – dažādās Rīgas vietās (sākot ar kultūras centriem, beidzot ar dažādu Latvijas augstskolu telpām) bez maksas varēja noskatīties kopumā 27 izrādes, kuras veidojuši 25 amatierteātra kolektīvi. Šis bija arī pirmais gads, kad festivāls kļuvis starptautisks – noslēdzošajās dienās līdzās žūrijas izvēlētajām trim labākajām Rīgas amatierteātru izrādēm skatītājiem bija iespēja redzēt arī ārzemju – Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas un Austrijas – amatierkolektīvu iestudējumus.

Festivāla izrādes vērtēja ekspertu komisija – režisori Valdis Lūriņš un Anna Jansone, teātra kritiķe Ieva Rodiņa un Siguldas mākslas skolas „Baltais flīģelis” teātra nodaļas kustības un deju pasniedzējs Uldis Elksnītis. Žūrija, novērtējot visas redzētās izrādes, par trim labākajām atzina „Teātris azotē” iestudēto „Persefoni”, Rīgas Kultūras un atpūtas centra „Horizonts” muzikālo pasaku bērniem „Alise brīnumzemē” un Latvijas Kultūras koledžas Studentu teātra izrādi „Ei, jūs tur!”, tāpat vairākiem amatierteātru kolektīviem tika piešķirti diplomi par spilgtākajiem aktierdarbiem, scenogrāfijas vai režijas risinājumiem un citiem radošajiem sasniegumiem.

Kaut arī par katru no redzētajām izrādēm pēc to noskatīšanās tika daudz diskutēts, pēc festivāla noslēguma aicināju žūriju un festivāla „Rīga spēlē teātri” galveno organizatori, režisori, pedagoģi, Rīgas amatierteātru koordinatori Edīti Neimani uz plašāku sarunu par to, cik spilgti bijuši kopējie iespaidi no aizvadītā festivāla un kādas problēmas tas uzrāda kopējā Latvijas amatierteātru kontekstā.

Kas, pēc jūsu domām, raksturīgs amatierteātriem atšķirībā no profesionālā teātra – kādas īpašības, noskaņa vai iespaidi nāk prātā, izdzirdot vārdu „amatierteātris”?

Uldis Elksnītis: Manuprāt, visspilgtākā amatierteātru iezīme ir saikne, kas veidojas starp aktieriem un skatītājiem – tā ir daudz izteiktāka nekā profesionāļiem. Tam, protams, ir pamatots iemesls, jo ļoti daudzi no tiem, kas sēž zālē, ir radi un draugi, tādēļ enerģija, mīlestība, sirds siltums un personiskais kontakts starp aktieriem un skatītājiem ir kardināli atšķirīgs.

Anna Jansone: Amatierteātris ir draugu kopa ar vienotām interesēm – arī profesionālajā teātrī tas ir aktuāli, taču tur aktieri vairāk koncentrējas katrs uz savu lomu. Amatierteātrī aktieriem nav pazudusi ansambļa vienotības sajūta, līdzi jušana un atbildība ne tikai par sevi, bet arī par citiem cilvēkiem.

Valdis Lūriņš: Es arī domāju līdzīgi – pirmkārt, tā ir atbildības sajūta, otrkārt, ansambliskums. Amatierteātri būtībā ir vienots interešu pulciņš, kas gadiem ilgi turas kopā, viņiem teātris varbūt vairāk ir dzīvesveids nekā profesionālajos teātros.

Skats no kultūras centra „Horizons” muzikālās izrādes „Alise brīnumzemē” // Publicitātes foto

Ar ko tieši šis festivāls – „Rīga spēlē teātri” – ir nozīmīgs Latvijas kultūras dzīvē?

Edīte Neimane: Tā kā festivāls šogad pirmo reizi ir starptautisks, tā ir iespēja sadarboties ar kolēģiem no citām valstīm. „Rīga spēlē teātri” amatierteātru vidē ir ļoti nozīmīgs notikums, jo katrs festivāls atklāj vērtības, kas ir Rīgā un kuras lielajās amatierteātru skatēs varbūt nav tik pamanāmas un pazūd – šajā festivālā bija redzams, ka Rīgā ir ļoti dažādi teātri – gan formu, gan satura, gan kolektīvu ziņā.

Anna Jansone: Šis festivāls Rīgā jau kļuvis par tradīciju – man šķiet, ka amatierteātru kolektīvos vienmēr ir vajadzīga kāda motivācija un mērķis, un to šis festivāls sniedz. Katru gadu šie kolektīvi mainās – gan iestudējumi, gan režisoru un aktieru darbs. Svarīgi, ka amatierteātri ir motivēti būt šajā festivālā, parādīt sevi, līdz ar to viņi redz jēgu savam darbam. Šogad, kad festivāls ir starptautisks, ir iespēja sevi salīdzināt arī ar ārvalstu kolektīviem.

Vai ir kādas problēmas, ko šis festivāls ir uzrādījis – gan no organizatoriskā viedokļa, gan domājot par amatierteātru kustību kopumā?

Valdis Lūriņš: Šajā festivālā ir ļoti maz režisoru, maz jaunu seju, un tā ir problēma – ir spēcīgi režisori-līderi un tādi, kuri brīžiem strādā labāk, brīžiem sliktāk. Taču ir būtiska atšķirība – piemēram, deju kolektīvus vada savas nozares augstākie profesionāļi. Amatierteātriem tas ir būtisks mīnuss, ka nav jaunu cilvēku, kuri nāk ar trakām idejām.

Edīte Neimane: Neskatoties uz to, ka Latvijas Kultūras koledžā ir tikai profesionālā augstākā izglītība, ir daudzi cilvēki, kuri pēc mācībām kļuvuši par savas nozares profesionāļiem – Rīgas pantomīmas vadību pārņēmis Uģis Točs, režijā aktīvi darbojas Antra Austiņa-Seņkova. Katru gadu ir jauni cilvēki, kuri ienāk amatierteātru vidē, taču problēma, manuprāt, ir īsais divarpus gadu sagatavošanas laiks koledžā – pietrūkst pieredzes, kas režisora profesijai ir jāiegūst tālāk. Šī tendence patlaban ir izplatīta visās bijušajās sociālistiskajās valstīs – arvien mazāk cilvēku iet strādāt amatierteātros, jo liela nozīme ir arī materiālajiem apstākļiem, katram tomēr ir kaut kā jāizdzīvo un jārealizē sevi. Jaunieši nav motivēti, un tas ir arī tādēļ, ka pietrūkst pedagogu, kas viņus aizrautu un pievērstu šai jomai.

Valdis Lūriņš: Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, ļoti liela problēma šajā festivālā ir telpas izvēle – principā katram kolektīvam ir savas telpas, kurā režisors iebūvējis savu izrādi. Tāpēc, piemēram, reģionu skatēs ir bijušas ļoti labas izrādes, kuras, uzliekot uz Dailes teātra nosacīti mazās skatuves, vienkārši sabrūk.

Edīte Neimane: Amatierteātriem nemitīgi jāmeklē un jārisina spēles laukuma jautājums, jo telpas nav piemērotas profesionālai teātra spēlēšanai. Svarīgs ir arī repertuārs, jo tieši ar tā palīdzību iespējams piesaistīt skatītāju – piemēram, es kā režisore vienmēr meklēju tādus darbus, kas interesētu pašus aktierus un kurus viņi varētu realizēt.

Skats no Latvijas Kultūras koledžas Studentu teātra izrādes "Ei, jūs tur!" // Publicitātes foto

Valdis Lūriņš: Man liekas, ka repertuārs šīgada festivālā bija ļoti sakarīgs un kvalitatīvs, kas parasti amatierteātriem ir liela problēma – gan ņemot vērā izrāžu dalībnieku skaitu, gan tādēļ, ka ir pagrūti atrast atbilstošu dramaturģiju, un tad n-tās reizes līdz apnikumam tiek spēlētas vienas un tās pašas lugas.

Anna Jansone: Mēs runājām par jaunu režisoru trūkumu amatierteātros, bet pozitīvi ir tas, ka šajā festivālā uz skatuves jaunās un vidējās paaudzes cilvēku bija daudz. Amatierteātros spēlē ne tikai vecākā paaudze, bet ienāk arī daudz jauniešu. Protams, festivālā bija daži problemātiski jautājumi – režisoru varēšana vai nevarēšana īstenot savu ieceri, aktieru profesionālisms, režisora sadarbība ar aktieriem, kas atkarīga gan no iestudētā materiāla, gan veiksmes.

Valdis Lūriņš: Nezinu, vai tas ir pareizi, bet tad, kad atveras amatierteātru skatuves priekškars, es viņus vērtēju kā profesionāļus – to, cik šis skatuves darbs ir pabeigts, vai tas iedarbojas uz skatītāju. Vairāk vai mazāk visiem festivālā redzētajiem iestudējumiem tās bija pirmizrādes, tādēļ daudzi darbi nebija pietiekami nostrādāti, bet domāju, ka kolektīvi vēl pagūs iespēlēties.

Domājot par kopējiem iespaidiem – kas bija tas, ko sagaidījāt no šī festivāla, un kas bija tas, ko saņēmāt?

Uldis Elksnītis: Man ir bijusi iespēja strādāt šī festivāla žūrijā divreiz – 2013. un 2014. gadā. Pozitīvs pārsteigums ir tas, ka skaidri redzama amatierkolektīvu izaugsme – tiek meklēti jauni ceļi, jauni izaicinājumi un jauni izteiksmes veidi, ikviens kolektīvs devies atšķirīgā virzienā, tajā pašā laikā saglabājot gan kopējo kolektīva rokrakstu, gan skaidri iezīmējot režisora stilu. Bija patīkami visās izrādēs redzēt pilnas zāles ar skatītājiem – festivālu apmeklēja ne tikai radinieki, bet arī ļoti daudz interesentu, kuri nāca uz dažādām izrādēm dažādās dienās un norises vietās. Tātad šis festivāls kaut ko dara pareizi, jo ar katru gadu skatītāju pulks pieaug.

Edīte Neimane: Pārzinot savu kolēģu darbu, man bija patīkams pārsteigums redzēt viņu izrādes šajā festivālā – tās bija interesantas, ar savdabīgu skatījumu. Daudzu gadu laikā veiktais darbs kaut kā visspilgtāk bija redzams tieši šogad.

Skats no Vecpilsētas teātra izrādes „B 612 – es, tu, viņš, viņa – mēs” // Publicitātes foto

Festivāla ietvaros redzētas ļoti daudz izrādes, un tās kategorizēt nemaz nav iespējams, taču varbūt ir kādas tēmas, kas caurvij visu festivālu?

Uldis Elksnītis: Domājot sajūtu līmeni, man radās priekšstats, ka režisori, neatkarīgi no tā, kādus darbus viņi izvēlējušies, no dramaturģiskā viedokļa ir iestudējuši kaut ko lielāku, apjomīgāku un sarežģītāku nekā citus gadus, piemēram, Latvijas Universitātes Studentu teātris iestudējis Šekspīra „Otello”. Kā tematiski vienojoša līnija visā festivālā parādījās eksistenciālas noskaņas – gandrīz visas izrādes mēģināja sniegt atbildi uz eksistenciāliem jautājumiem, sākot ar Rīgas pantomīmu, kas runāja par cilvēces pirmsākumiem un nežēlīgo cīņu par izdzīvošanu izrādē „P.M.Ē.”, beidzot ar veiksmīgo Sent-Ekziperī „Mazā prinča” adaptējumu Vecpilsētas teātrī.

Anna Jansone: Šajā festivālā, atšķirībā no dažām citām iepriekš redzētām amatierizrādēm, kur tika manāmi pārspēlēts, ļoti daudzās izrādēs bija jūtama vēlme darboties patiesi dotajos apstākļos, kas arī, manuprāt, raksturo kopējo festivāla noskaņu.

Kuras festivālā redzētās izrādes varat nosaukt kā savus subjektīvos favorītus?

Valdis Lūriņš: Viens no spēcīgākajiem iespaidiem festivālā bija kolektīva „Teātris azotē” izrāde „Persefone”, ko iestudējusi starptautiska komanda – scenogrāfiju veidojusi čehu māksliniece Eva Krāsenska, bet režiju – Marika Antonova, Aija Treimane un Jolanta Znotiņa. Tas uz kopējā festivāla fona bija visrūpīgāk nostrādātais darbs, it īpaši ņemot vērā to, ka izrāde veidota divos līmeņos – izmantojot gan žestus, gan verbālo valodu.

Skats no kolektīva „Teātris azotē” izrādes „Persefone” // Publicitātes foto

Anna Jansone: Arī mans favorīts bija „Persefone” – bija izvēlēta ļoti precīza spēles valoda, atrastas smalkas nianses. Vēl es gribētu izcelt pirmo festivāla programmas izrādi „Garā nakts 1934” VEF kultūras pilī – režisors Agris Krūmiņš, manuprāt, parādīja savas stiprās puses, oriģināli interpretējot izrādes pamatā esošo materiālu. Bērniem ļoti interesants bija Rīgas Skolēnu pils teātra „Zīļuks” iestudējums „Sīpoliņa piedzīvojumi” – krāšņa, dzīva, atraktīva, spilgta izrāde, kurā ļoti organizēti darbojās milzīgs daudzums bērnu. Daudz domāt lika arī Rīgas pantomīmas izrāde „P.M.Ē”.

Uldis Elksnītis: Mani subjektīvie favorīti varbūt gluži nesakrīt ar punktu ziņā augstāk novērtētajām izrādēm – vēlreiz gribētu izcelt Vecpilsētas teātri ar izrādi „B 612 – es, tu, viņš, viņa – mēs” pēc „Mazā prinča” motīviem – tas bija kails patiesums varoņu attiecību starpā, skaidri redzama arī ansambļa vienotība, personīgais kontakts, un šī tēma, kuru viņi spēlē, ir viņiem aktuāla, kolektīvi veidota. Izrādei arī atrasts pārliecinošs vizuālais risinājums un atsevišķi izstrādāti tēli, no kuriem neviens nav dominējošais, bet visi iekļaujas kopējā kompozīcijā. Manuprāt, Vecpilsētas teātris šeit pilda arī zināmu sociālo funkciju, tā savā ziņā ir kā terapija visiem, kas šajā izrādē spēlē, – tieši šajā izrādē, manuprāt, visprecīzāk atklājas amatierteātra misija. Vēl viens favorīts man bija LU Studentu teātra izrāde „Otello”, kuru iestudējis režisors Visvaldis Klintsons, – garš, krāsains, kustīgs iestudējums ar ļoti veiksmīgiem scenogrāfiskiem risinājumiem, kas ne tikai vizuāli labi izskatījās, bet pildīja arī kādu idejisku mērķi.

Skats no Latvijas Universitātes Studentu teātra izrādes "Otello" // Publicitātes foto

Valdis Lūriņš: Man ļoti simpātiski likās Latvijas Nedzirdīgo savienības kultūras nama „Rītausma” kolektīvs, kurš iestudējis izrādes „Balerīnas” un „Dzīves skola Nr.1”. Viņi veiksmīgi pēta cilvēka plastiskās iespējas un sasniedz to ideālo pakāpi, ka visu spēlē ar ķermeni – nevis visu atrāda ar ķermeni, bet tiešām spēlē. Mani festivālā īpaši iepriecināja tas, kā strādā režisore Marika Antonova – gan tas, kā viņa bija iestudējusi izrādes „Balerīnas” un „Persefone”, gan tas, cik profesionāli viņa strādā ar bērniem. Man patika arī gaumīgais Strazdumuižas Drāmas un dzejas teātra iestudējums „Īsa pamācība mīlēšanā” – materiāls jau simtreiz redzēts, taču šeit scenārijā bija salikti kopā gabali no citām Blaumaņa lugām, un tas izrādi darīja gan nopietnāku, gan sentimentālāku. Viena no šī festivāla būtiskākajām iezīmēm ir izteikti fiziska, vizuāli efektīva darbība uz skatuves – aktieru plastiskais līmenis kopumā bija ļoti augsts. Piemēram, Kultūras koledžas Studentu teātra izrādē „Ei, jūs tur!” bija pozitīvi redzams tas, ka ir pieaicināts profesionāls horeogrāfs, kurš ansambli iemācījis pareizi kustēties.

Festivāla noslēguma programmā bija iekļautas arī piecas ārzemju amatierteātru izrādes. Vai ir iespējams pateikt, kāda ir Latvijas amatierteātra nacionālā specifika, salīdzinot ar ārzemju teātri?

Edīte Neimane: Festivālā iekļautās ārzemju kolektīvu izrādes nebija izvēlētas nejauši, bet kā savu valstu labākie amatierteātru iestudējumi, kuri runā par aktuālām tēmām un kuri ir interesanti arī mūsu skatītājiem – Tbilisi Pantomīmas teātris ar klaunādi „Jautrās noveles”, divas Igaunijas amatierteātru kamerizrādes un lietuviešu izrāde par Kristianu Donelaiti, kas sevišķi aktualizēja vēstures vērtības. Atsevišķi gribētu izcelt Austrijas izrādi „Es esmu Mēdeja”, ko iestudējis mazs amatierteātris Alpu pakājē, kuru finansē pašvaldība, – tas apliecina, ka arī šādā nosacīti situētā valstī ir nepieciešama amatierteātra kustība. Latvijā, man liekas, vienā brīdī ir aizmirsts, ka nav iespējams salīdzināt profesionālo teātri un amatierteātri, un tas starp abām šīm jomām radījis tādu kā plaisu. Protams, amatierteātros strādā profesionāli režisori un var runāt par to, cik veiksmīgi konkrētais režisors īstenojis savu ieceri un strādājis ar aktieriem. Taču svarīgi, ka amatierteātris jāuztver kā plašāka kustība, kas veic pati savu misiju un ir aktuāla visā pasaulē. Arī festivāls „Rīga spēlē teātri” neveido konkurenci tādiem teātra notikumiem kā, piemēram, „Homo Novus”, jo, kaut gan Latvijā bieži notiek vairāki festivāli vienlaikus, mums ir savs skatītājs un sava platforma, kur darboties, tādēļ domāju, ka šim festivālam ir nākotne.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta