Dmitrijs Petrenko 13.01.2015

Epizode 1

Portreta foto – Māris Morkāns

Jaunais gads man iesākās ar pirmizrādi. Tiesa, par šo faktu pats uzzināju tikai pirmajā gada dienā.

Ienāca sieviete, kas izskatījās tā, kā parasti izskatās sieviete, kas tikko atļāvusies pavadīt vairākas stundas skaistumkopšanas salonā. Iespējams, arī spa pie reizes. Plaši žesti, augsti pacelta galva, valdonīga balss. “Vai varu palūgt klusumu?!” viņa iekliedzās. “Klusumu... Klusumu...” sāka atkārtot cilvēki apkārt. Vēl pirms pusstundas uz manu jautājumu – kur tad ir režisore un kā viņa izskatās, kastinga direktore atbildēja – kad viņa ienāks, tu uzreiz sapratīsi. Tā arī notika. Pēc tik efektīvas ienākšanas fotosesija tika pārtraukta un sekoja lietišķa saruna ar dažiem Latvijas aktieriem, kas tika apstiprināti lomām četru sēriju Krievijas filmai Алёшкина любовь*. “Mani sauc Jeļena Vladislavovna,” režisore pienāca pie manis. Vārds, tēva vārds un uz “jūs” – Krievijā subordinācija ir daudz izteiktāka nekā pie mums. “Jūs zināt savu lomu? Tātad, jūs spēlēsiet režisoru Dimu. Kā jūs sauc, un ko jūs darāt?” “Es esmu režisors Dima,” atbildēju un baidījos, ka mana sarunu biedrene padomās, ka tas ir neveiksmīgs mēģinājums jokot. Bet Jeļena Vladislavovna pēkšņi pasmaidīja un pajautāja, vai es braucu ar auto. “Būs jābrauc ar veciem žiguļiem. Tā ka sāciet jau tagad trenēties!”

Žiguļu vietā dabūju vecu Fordu. Atzīšos, ainās, kur bija jābrauc ar šo monstru, par lomu vispār nedomāju. Vairāk domāju par to, kā nenobrauktu partnerus vai operatorus. Pakaļdzīšanās ainā man vajadzēja ļoti strauji sākt braukt, pēc tam, kad partneris – Ukrainas kino megazvaigzne Aleksejs Gorbunovs – pateiks tekstu: “Aiziet, Dima, braucam! Citādi – esmu līķis!” Gorbunova parādīšanās uz laukuma vienmēr nozīmēja to, ka visi kļuva vēl disciplinētāki, vēl veiklāki un ātrāki – zvaigznei nepatīk pārfilmēt kadrus, ja kāds no partneriem nespēj profesionāli izpildīt uzdevumu. Masu skats. Komanda – motors. Sagaidu Gorbunova tekstu, lecu pie stūres, viņš “paslēpjas” uz aizmugurējā sēdekļa. Mēģinu braukt, pēc sekundes Fords, protams, noslāpst. Nākamajā brīdī no aizmugurēja sēdekļa dzirdu skaļo, zemo (zemāk par basu) Gorbunova balsi: “B*aaaaaaaaaģ!”

Vispār jau krievu aktieri ir ļoti interesanti partneri. Ir tādi, kuri saprot, kas ir partnerība, tādi, kas palīdz izpildīt režisora uzdevumu. Bet lielākoties, protams, var just, ka kino viņiem ir “elkoņu darbs”. Kļūt par komiskāko, interesantāko, spilgtāko tēlu ainā, tikt pie tuvplāna. Kad noskatījos galaproduktu (izrādās, tas jau ir pieejams internetā; tiesa, nezinu, cik legāli), aizdomājos par to vēl vairāk. Pārsvarā divu aktierdarbu dēļ. Mūsu aktrises Ieva Segliņa un Inese Kučinska, kurām ir visai atbildīgas lomas filmā, tik ļoti atšķiras no savām Krievijas partnerēm ar to, ka viņas tiešam dzīvo situācijā, partnerī, nevis kameras objektīvā. Kad citu lomu izpildītājas tik ļoti cenšas būt smieklīgas vai pārspīlēti dramatiskas, Ieva un Inese paņem ar apbrīnojamu precizitāti. Viņu tēlos nav banalitāšu, nav stulbu komēdiju klišeju. Bet ir izpratne par konkrēto cilvēku, viņa biogrāfiju, pārdzīvojumiem. Abas spēlē sievas: Ievas atveidotā varone – spēcīga, valdonīga, neļauj savam “ģeniālajam” vīram nodzerties un pazaudēt seju. Ineses spēlētā sieviete tik ļoti mīl savu bagāto vīru, ka aiz izmisuma pataisījusi par draudzeni sava vīra mīļāko. Darbs, kas mani ļoti aizkustina – precīzs un ļoti smalks.

Kāpēc par to gribas runāt? Iespējams, šāds novērojums tiešam palīdz ticēt tādam teātrim, kādu pats vēlos veidot. Teātris, kurā klusumam ir vislielākā nozīme. Tikpat liela kā aktierim, kas spēj pa īstam just un redzēt.

Filmas pirmizrāde notika Ukrainā 2015. gada 1. janvārī. Jau trešo reizi nomainot filmas nosaukumu. Apsveicu visu filmēšanas grupu!

 

* Tulk. no krievu val. – “Aļoškas mīlestība”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt