Karīna Tatarinova 25.02.2015

Kādas sarunas ierosināts publikas novērojums

Sarunas par izrādi, pārspriedumi, vērtējumi, viedokļi par un pret... Klausīti un dzirdēti – foajē, kafejnīcā, pie ģērbtuves letes...

Ar draudzeni apmeklējām Dailes teātra izrādi „M. Butterfly”. Lieki teikt, ka izrāde lieliska un atstāj spēcīgu iespaidu un pēcgaršu. Esmu redzējusi filmu – fantastiska, bet tajā teksta trāpīgums un lieliskums (nu, nezinu, kādu epitetu uz šo attiecināt!) man paslīdēja garām. Uzslavas tulkotājam un aktieriem, kas tik garšīgi to izspēlēja! Bet stāsts nav par to, to lai kritiķi – viņiem būs trāpīgāki vārdi.

Starpbrīdī draudzene, kura ir dzimusi un augusi ASV, jautāja, vai man liekoties, ka skatītājs ir gatavs skatīties tik atklātas un provokatīvas ainas? Uz ko es diezgan ciniski atbildēju, ka Dailes teātra skatītājs pēc Džilindžera drosmīgajām provokācijām šo gadu garumā ir gan! Bet vai skatītājs ir gatavs kailskatus vērot ne tikai kā provokāciju, šoka elementu un vardarbību (kuru, protams, protams normāls cilvēks nosoda), bet kā kaut ko tik sāpīgi neiespējami skaistu? Par to gan neesmu droša...

Jo tad, kad kailums ir normālu seksuālo attiecību (divu dažādu dzimumu) viens no skatuviskās izpausmes komponentiem, tad tur viss ir saprotams. Kad tā ir provokācija un skatītājs ir nedaudz kā izmēģinājuma trusītis, kurš apzināti ļāvies šai apziņas manipulācijai (tāda pašu apmaksāta nervu un maņu kutināšana), arī tur viss kārtībā. Bet tad, kad tas ir vispārpieņemtās nenormālības (un, būsim godīgi, līdz galam viena dzimuma attiecības par īsti o.k. neuzskatām, labākajā gadījumā... atslēdzam vai žēlojam, kā apdalītos)? Kad redzam kaut ko, kas mulsina „fui” kontekstā, jūtamies ļoti rietumnieciski, atvērti un moderni domājoši. Taču tās pašas kailās krūtis, dzimumloceklis citos skatuviskos apstākļos nezin kāpēc liek kaunēties un savā mulsumā nosodīt. Labākā aizsardzība – uzbrukums. Bet arī par to nav šis stāsts...

Stāsts ir par skatītāju. Par tiem, kas mūs mīl, kritizē, dievina, ignorē, aplaudē...

Esmu pamanījusi, ka katrā teātri ir sava publika, kurai piemīt kaut kas vienojošs. Un te es nedomāju konkrētus cilvēkus, kas iet tikai un vienīgi uz savu teātri. Novērojums balstās tikai un vienīgi uz atmosfēras sajūtām! Jo lielākoties cilvēki neaprobežojas ar viena teātra izrāžu vērošanu. Un vērtēšanu.

Piemēram, tos, kas ierodas uz Jauno Rīgas teātri, es nodēvētu par domubiedru grupu.

Nacionālā teātra skatītājs jau dalās Lielās un Mazās (Aktieru un Jaunās zāles) auditorijās – katrai vietai savs cienītājs. Pamatā cilvēki zina un rēķinās, ko katrā zālē sagaidīt. Gadās izņēmumi.

Nacionālā teātra apmeklēšana – tradīcijas. Diezgan konservatīvs skatītājs un ar labām vēstures zināšanām – kā bija toreiz. Kritizē. Bet mīlot!

Dailes teātri vēl neesmu paguvusi no skatītāju pozīcijām izpētīt, viņu ir daaaaaudz... Drīzāk – beznosacījumu mīlestība.

Liepājā un Valmierā tie ir „savējie” – ar ko lepoties! Kā ar bērniem. Arī tad, kad kaut kas aizgājis greizi.

Kas tad īsti notiek starp skatītāju un tiem, kas priekškara otrā pusē? Vai skatītājs izauklē savus aktierus? Bet tad būtu jārunā par izdabāšanu, un tas jau nu gluži pie mums nenotiek. Nu, dažreiz...

Vai arī teātris, radošā komanda gadu gadiem, pa solītim, pa izrādei pieradina, audzina savu skatītāju...?

Reiz tvittervietnē minēju, ka aktieri, kurus skatītāji mīl un sveic ar stāvovācijām, slimo mazāk, dzīvo ilgāk un spēlē labāk, un labāk, un labāk... Un tas, cik grūti pēdējos gados tikt apskatīt kolēģu veikumu, jo zāles izpārdotas un jāstāv rindā, liek vien lepoties ar mūsu skatītājiem.

Gadās arī neaudzinātais vai izklaidīgais skatītājs, kas neizslēdz telefonu vai čaukstinās visklusākajā ainā, vai kādam mēģina skaļā čukstā paskaidrot kāpēc viņš, „b..., nevar tagad runāt un kur atrodas!”. Un skaļi komentējošais – lielākoties alkohola ietekmē (ak, svētais teātra kafejnīcas apmeklējums). Šņukstošais un skaļi smejošais, jeb izrādes barometrs – tādus, lūdzu, vēl!

Es, manuprāt, esmu diezgan pateicīgs skatītājs – profesionālais kretīnisms ieslēdzas reti, un kopējai atmosfērai nepakļaujos. Izbaudu arī to.

Un, jā, arī pirms izrādes „M. Butterfly” Pučīni vienkārši dievināju. Neizskaidrojams un nepamatojams opermūzikas kosmoss.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt