Karīna Tatarinova 27.02.2015

Trīs punkti ir... daudzpunkti!

Bērni esot visprasīgākā auditorija. Tā mēdz teikt, bet ar to nerēķinās tā pa īstam. Es teiktu – bērni ir pilnīgi neparedzama auditorija. Pārsteidzoša! Protams, protams, ir kaut kādas shēmas atkostas, kam ir jābūt, cik ilgi (bērna uzmanību iespējams noturēt ne ilgāk par 45 minūtēm)... Es zinu pieaugušos, kas pat 15 minūtes kultūrvaldzinājuma (pie tam, laba, patiešām!) nevar izturēt.

Bērnu izrāžu teātros ir maz. Vēl mazāk – pusaudžiem. Kāpēc maz? Ļoti vienkārši – ar šo auditoriju nevar nopelnīt. Tā nu mēs augam...

Un es neesmu tā, kas uzskata, ka izrādei, mūzikai būtu jāformē, jāveido tas mazais un vairs ne tik mazais cilvēks. Pirmkārt, viņš jau piedzimst gatavs, ar savu izpratni, informāciju... no kaut kurienes. Par audzināšanu atbild vecāki. Un ir tikai jādod iespēja (arī vecākiem!) dzirdēt, just, redzēt. Un tai ir jābūt kvalitatīvai iespējai – skaņai, gaismai, vārdam. Nejaukt ar perfekti! Drīzāk – rezultātam simtprocentīgi jāatbilst iecerei. Un pat jāpārspēj! Pārsteigt pašam sevi – vai nav lieliski?

Ir tāds teiciens mūsu vidē: mazi bērni un dzīvnieki strādā (aizkustina) vienmēr! Tad sanāk, ka mēs (sabiedrība kopumā) esam baigie liekuļi – slaukām asaras, esam aizgrābti, bet reālajā dzīvē gan bērniem, gan dzīvniekiem vēlamies tērēt... nedaudz.

Man radās ideja – ziedojumu fonds bērnu izrādēm un koncertiem! Bet nevis honorāriem un algām (tās mums visiem vienādi mazas), bet tieši tam, lai skaņa skanētu no kvalitatīvas aparatūras, kostīmi nebūtu smieklīga butaforija un gaismas izgaismotu, nevis raustītos kā pie kara laiku bombardēšanas. Jo tas viss maksā!

Tikko sācies Kazas gads (pēc viedajiem Austrumu kalendāriem), tātad beidzies iepriekšējais – zirga. Man tas pagājis, veidojot un stāstot pasakas. Kā tur Aspazijai bija: „...mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa.” Aizjāja!

Dirty Deal Teatro, kopā ar Ingu Tropu strādājot pie izrādes „Mēness dārzā” pēc Kārļa Skalbes pasakām, pavēlēju sev nedomāt par galarezultātu, uzticoties Ingai pilnībā, un esmu gandarīta par šo iespēju – satikties ar Skalbes fantastiskajiem tekstiem un ar tīņu auditoriju, ar viņu reakcijām un novērtējumu. Man pašai šis iestudēšanas process bija kā visīstākais psihoterapijas seanss, sajūta, ka beidzot aizpildīts, apzināts kāds baltais vai drīzāk – melnais caurums.

DDT izrādes "Mēness dārzā" publicitātes foto

Vakar, saņemot Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu ar „Mazajām muzikālajām pasakām”, tika pielikts punkts kādam procesam, kas jau kļuvis par rezultātu. Trešais punkts. Mans darbs ir padarīts.

1. punkts – pavasaris. Skaņu studijā darbs pabeigts, komponisti noklausās gala versijas, veicam ar skaņu operatoru Ivaru (Dievs, apbalvo viņu par to pacietību, ar kuru viņš pacieta manus „gribu” un „vēlos” gandrīz divu mēnešu garumā!) dažas autoru korekcijas.

2. punkts – gandrīz vasara, „Mazo muzikālo pasaku” diska prezentācija. Tas ir taustāms un tiiik skaists – Hellas (6 gadi) un mākslinieka Ivo (tētis) izdomāts un radīts krāsās un fantastiskos zīmējumos. Tikko no tipogrāfijas Latvijā, tikko paši diski no Lietuvas, kur pavairoti, tikko izdevniecības „Upe tuviem un tāliem” mammas Ivetas Mielavas ar pašas rokām salikti kopā... Mīlu katru skaņu, katru krāsaino lapaspusi diska grāmatiņā, mīlu katru mākslinieku, kas ar savām lūpām, ar pirkstiem radījis skaņu. Tik dzīvu un elpojošu. Mīlu viņus visus, neskatoties uz to, ka piedāvājums iesaistīties šajā nebūt ne vienkāršajā projektā nāca no manis (aktrise – un pēkšņi producē un režisē?). Mīlu savus kolosālos kolēģus, kuri šīs pasakas atdzīvināja, ieklausoties mūzikā, sekojot mūzikai. Intu Teterovski, kurš šo skaisto parādi ne tikai diriģēja, bet arī bija lielisks Princis. Un, protams, tos septiņus komponistus, kuri šo mūziku radīja.

Un 3. punkts – Mūzikas ierakstu gada balva. Mans process un veidošanas laime jau piepildīta. Palikusi atbildība to cilvēku priekšā, kas man nu jau otro reizi palika uzticīgi un uzticējās. Un tā tika gandarīta – ar novērtējumu. ZELTS!

Šodien kāpjot pa alpīnisma sienu, boss Kristaps Liepiņš secināja: „Uzkāpāt! Pamainiet partnerus, pamainiet maršrutus un turpiniet! Iespēju ir daudz!” Un vēl: „Kāpiet viegli un līgani – kā dejojot!”

 Lūk, tāpēc man patīk kalni...

Trīs punkti ir... daudzpunkti!

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt